Narkologs Jānis Strazdiņš: Mēs, psihiatri, ar trakajiem nestrīdamies

Ētika politikā. Vai tāda vispār pastāv? Cietēji no garīgām slimībām Saeimā. Par šiem un citiem aktuāliem jautājumiem Neatkarīgās intervija ar narkologu Jāni Strazdiņu.

– Pie Saeimas Kārtības ruļļa klāt ir arī deputātu Ētikas kodekss. Zinu, ka jūs esat bijis viens no tā autoriem. Kā šis dokuments strādā mūslaikos, kad ētikas robežas ir izžļurbušas?

– Savulaik esmu strādājis gan Rīgas domē, gan Saeimā un bijis dažādos amatos parlamenta komisijās. Jau pirms vairāk nekā desmit gadiem jautājums par deputātu ētiku bija aktuāls, bija politiķu aktivitātes, kas traucē visiem pārējiem. Es vienā no intervijām biju izteicies, ka deputātu Jura Dobeļa un Jakova Plinera nebeidzamās diskusijas nav auglīgas un traucē Saeimas darbam, jo nepietiek laika citām problēmām – viņi ar saviem galēji pretējiem viedokļiem aizpilda teju vai visu telpu. Mūsu partijas vadītājs man aizrādīja, ka nevajag jaukties pa vidu un lai deputāti izvillojas, ja viņiem tā labpatīk. Tas mani vedināja uz pārdomām, ka varbūt vajadzīgi kādi rāmji, pie kuriem pieturēties, lai neciestu Saeimas cieņa. Saeimas prestižs, kā zināms, jau tāpat ir diezgan pazems, parlaments ir pārvērties par tādu kā Nacionālā teātra filiāli šā vārda sliktākajā nozīmē – aktieri vienkārši ākstās.

Tāpēc tapa Saeimas Ētikas kodekss – lai iedibinātu augstus uzvedības standartus un celtu Saeimas prestižu. Strādājot Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā, pieaicināju tā tapšanas darbā profesori Skaidrīti Lasmani un citus speciālistus. Sākumā par pamatu bija pētnieka Valta Kalniņa darbs, kas bija gandrīz tikpat garš kā Kārtības rullis, bet beigās to saīsinājām un nonācām līdz 23 punktiem, kas ir pievienoti Saeimas kārtības rullim. Tur ir noteikts, ko deputāts drīkst atļauties, ko nedrīkst, kā viņam jāuzvedas. Kopš Ētikas kodeksa stāšanās spēkā ir izskatītas vairāk nekā 50 ētikas pārkāpumu lietas. Bet nu kopš šā gada 19. septembra Saeimas plenārsēdes jākonstatē, ka pašreizējam parlamenta sasaukumam ar ētikas normu ievērošanu ir gaužām bēdīgi.

– Saeimā gandrīz katru nedēļu notiek asas diskusijas un dažkārt arī lamāšanās. Ar ko izceļas 19. septembra plenārsēde? Atgādiniet, par ko bija stāsts.

– Bija spriešana par atkritumiem galvaspilsētā. Bija diezgan kritiska situācija – Ministru kabinets bija izsludinājis ārkārtas situāciju, un Saeimai vajadzēja spriest, kā rīkoties tālāk. Varēja iestāties tiešām haoss. Virkne deputātu laikam bija nosprieduši, ka uz atkritumu rēķina atkal varēs mēģināt atlaist Rīgas domi vai vismaz pievērst sev sabiedrības uzmanību kā oratori, un ētikas normas diskusijās tika pilnīgi aizmirstas.

– Pati tēma jau smird. Dabiski, ka, par to runājot, smird deputātu runas…

– Diemžēl tā bija – gan tēma, gan viss ap to nelāgi oda. Deputāte Juta Strīķe atļāvās savus oponentus saukt par politiskiem atkritumiem un izteicās, ka «visiem mēsliem ir uzvārds». Šis uzvārds, pēc viņas domām, ir Burovs. Manuprāt, tā runāt ir neētiski. Var asi diskutēt, kritizēt oponenta darbības, paust viedokli, kas pretējs oponentam, taču vajadzētu turēties pieklājības normu robežās.

– Bet apsaukāšanās jau nav nekas jauns un neparasts. Ne tikai politiķu starpā, bet arī starp politikas vērotājiem, starp politologiem, žurnālistiem, interneta sociālajos tīklos un īpaši tajā vidē internetā, kur iespējams izteikties anonīmi, apsaukāšanās un nepatiesi apgalvojumi jau ir parasta lieta. Tas, kas agrāk bija atejā uz sienas, tagad ir internetā… Bet varbūt tas pat ir labi, ka ir tādas iespējas – cilvēks jūtas slikti, viņam gribas izgāzt žulti, viņš izlamājas un aiziet ielās un dzīvē saulaini atbrīvojies?

– Tā ir. Cilvēkam vajag izlādēties. Ja iekšā ir negatīvais lādiņš un nevar izlādēties, viņš dabūs čūlu.

– Bet jārēķinās jau arī ar pārējo sabiedrību…

– Tās ir īpašas personas, kurām ir īpašas vājības. Ne visi mūsu sabiedrības locekļi ir garīgi veseli. Lielai daļai ir uzvedības traucējumi un morāles traucējumi. Viņiem nav garīgas slimības, bet ir rakstura novirzes. Agrāk to mēdza dēvēt par psihopātiju, bet tagad biežāk to dēvē par «rakstura akcentuācijām». Tās mēdz būt dažādas. Cilvēks nodara ļaunumu sev un arī apkārtējiem – cieš tēvs, māte, bērni, kaimiņi, sabiedrība. Slimnīcās viņus netur, jo tas ir pārāk dārgi. Tas ir smags kontingents.

Starp citu, parlamenta priekšsēdētāja Ingrīda Mūrniece Jutai Strīķei aizrādīja, ka viņa pārkāpj Ētikas kodeksa 7. pantu. Tas bija aizrādījums vietā.

– Tad jāatšķir un jācitē šis pants. «Deputāts publiskos izteikumos izvairās no vārdiem, žestiem un citādas rīcības, kas var būt aizskaroša, kā arī nelieto apvainojošus vai ar Saeimas cieņu nesavienojamus izteicienus; deputāts balstās uz faktiem, to godīgu interpretāciju un argumentāciju.»

Strīķe to pārkāpa?

– Saeimas priekšsēde tā uzskatīja. Strīķe jau nav vienīgā. Ir vēl citi, kas to vien dara kā manipulē ar birkām, nepierādītiem pārmetumiem.

– Vai Ētikas kodekss tiek pietiekami lietots?

– Tiek lietots. Deputāte Janīna Kursīte-Pakule rūpējas, lai šis kodekss netiek aizmirsts. Ir bijuši gadījumi visjaunākajos laikos, kad deputāti ir aktīvi sprieduši, kā rīkoties, un vērtējuši aktuālās norises Ētikas kodeksa gaismā. Tas notiek, piemēram, gadījumos, kad jāspriež par deputātu izdošanu kriminālvajāšanai.

– Bet tā robeža par ētiku mēdz būt ļoti plāna, un tas, kas vieniem šķiet pretīgi, citiem šķiet asprātīgi. Katrai partijai ir savi fani, un vienas partijas pulciņā šķiet visnotaļ pieņemami, ka politiķis izrunājas sāji par konkurentiem. Kādas var būt normas un kritēriji, kas labi, kas slikti?

– Viens no tiem, kas var vērtēt, ir psihiatrs. Mēs esam īpaši jutīgi pret šādām izpausmēm. Visu mūžu esmu strādājis psihiatrijā, psihoterapijā, narkoloģijā. Es jau ar ausi dzirdu, ar aci redzu šīs izpausmes, vērtēju viņu uzvedību un izpausmes un jūtu šīs novirzes daudz vairāk nekā citi.

Bet mums, psihiatriem, ir nerakstīts noteikums, ka ar trako nestrīdas un dzērušo nepārliecināsi. Ja cilvēkam ir murgi, viņu nevar pārliecināt. Varbūt likums var pārliecināt. Ir tādi, kas ir pārliecināti, ka var iet pāri visam – kaut vai līķiem pāri. Viņi neapstāsies, kamēr savu nepanāks vai netiks apturēti.

– Cik no Saeimas simta ir tādi, kuriem vajadzētu mazliet apārstēties?

– Raksturu nevar izārstēt. Un raksturi tiem personāžiem Saeimā ir dažādi. Ir vieni, kas grib izpausties – narcistiskie tipi, kuri nepārtraukti lien uz tribīni, kas grib paspīdēt. Viņi traucē Saeimas darbu. Bet nekas viņiem neaizliedz tādā veidā izpausties. Lai gan Ētikas kodeksā ir teikts, ka deputātam jāatturas no pašmērķīgas izrādīšanās Saeimas tribīnē.

– Tas notiek jau trīs gadu desmitus. Bet cik ir klīnisku gadījumu?

– To gan es nevaru teikt. Esmu devis Hipokrata zvērestu. Tāpat nedrīkstu teikt, kurš no politiķiem ir alkohola vai narkotisko vielu atkarīgs.

– Tagad ir ievēlēta jauna Saeima un jauni cilvēki. Piemēram, Krišjānis Feldmans no JKP…

– Ir labi, ka ir jauni cilvēki, un paaudžu maiņai ir jānotiek. Taču Krišjānis Feldmans (JKP), manuprāt, ļoti vecā garā nodarbojas ar sabiedrības biedēšanu – ļoti primitīvi biedē ar bubuļiem.

– Bet jaunajā Saeimā ir vēl nebijis sieviešu īpatsvars…

– Tas ir labi. Sievietes uzņemas aizvien lielāku atbildību.

– Pašlaik pasaulē ir diskusijas par jauniņās zviedru meitenes Grētas Tunbergas aktivitātēm pret globālo sasilšanu…

– Tādā vecumā ir opozicionāra gars. Ja kāds to sāk izmantot, tad tā ir ļaunprātība. Varbūt kādām aprindām ir izdevīgi izmantot šo meiteni savām savtīgām interesēm.

Tā ir pubertātes vecuma īpatnība – būt pretī ļaunajai valdošajai varai. Ja aktīvam jaunietim ir līdzgaitnieki, ar to var sacelt lielu vētru. Bet ir jau arī psihohigiēna, kas jāievēro. To neievērojot, var iegūt lielas problēmas, kas var ietekmēt dzīvi visā mūžā. Tā ir milzīga slodze, braukāt pa visu pasauli un visur uzstāties. Tā var pārdegt.

– Arī Latvijā politiskajā darba kārtībā Tunbergas kā jaunas Žannas d’Arkas tēma ir ieguvusi ievērību. Ir viena partija, kas ir uzbrukusi vienam žurnālistam par to, ka viņš savā feļetonā kaut kā nepareizi izteicies par Grētu Tunbergu…

– Ja partija nesaprot humoru, tad tas ir slikti. Nesaprast humoru arī ir viens no signāliem, ka nav labi.

– Latvija var svinēt grandiozu uzvaru pār Igauniju «akcīzes karā». Igaunija samazināja akcīzes nodokli stiprajam alkoholam, bet Latvija atriebās un arī samazināja. Vai mums tagad vajadzētu sajūsmā slavēt Krišjāņa Kariņa valdību?

– Tur nav nekādu panākumu. Ir tikai diezgan nožēlojama nesaprašanās ar kaimiņiem. Bija jau jāatrod kopīga politika alkohola akcīzes nodokļu jomā.

Tauta jau bija pārmetusies uz vieglāku alkoholu. Tagad iznāk, ka tiek pazemināta cena stiprajiem dzērieniem. Citiem dzērieniem paliek tā pati, bet stiprajiem pazeminās. Izskatās tā, ka kādi stipro dzērienu lobiji būtu panākuši, lai valdība viņiem pakalpo. To nevar vērtēt kā kaut ko labu.

– Vai alkohola pārdošanas laika ierobežojumi dod ko labu?

– Tie praktiski neeksistē. Visās azartspēļu zālēs visu diennakti var iegādāties alkoholu. Vēl ir kafejnīcas, kuras strādā visu diennakti un kur var iegādāties alkoholu. Tas, kurš grib, iegādāsies alkoholu arī naktī.

– Kāds alkohola pārdošanas modelis būtu labs Latvijai?

– Esmu par skandināvu modeli, kas jau bija tikpat kā iedzīvināts Latvijā. Taču bija kādi spēki, kas to nojauca. Bija jau ierobežojums nepārdot alkoholu tiem, kam nav 21 gads, taču tas tika nojaukts.

Zviedrijā ir alkohola valsts monopols, kas nozīmē, ka ražošana un vairumtirdzniecība ir valsts pārziņā. Iedzīvinot ko līdzīgu pie mums, varētu domāt par cīņu pret tautas nodzeršanos. Ir trīs pasākumi, ar kuriem to var darīt – ar laika ierobežojumiem, ar augstu cenu un ar vecuma ierobežojumiem. Un ar profilaksi. Bet pie mums visi šie pasākumi ir vāji. Pirmajā vietā ir akcīzes nodoklis, kas veicina stipro dzērienu lietošanu. Bija jau izveidojies populārs modelis lietot vājos dzērienus – alu un vīnu, taču ar akcīzes nodokļa samazinājumu valdība it kā aicina, ka jādzer degvīns. Lieki teikt, ka tas ir neveselīgāk, bīstamāk un sliktāk.

– Zinu, ka jūsu liela daļa dzīves un karjeras ir bijusi saistīta ar narkoloģijas centru Straupē, kur narkologi strādāja un alkohola un narkotiku atkarīgie ārstējās. Taču varai labpatika šo iestādi slēgt. Kas pašlaik notiek Straupē?

– Pārgaujas pašvaldības vadītājs Hardijs Vents ļoti labi strādā. Pašvaldība ir uzvarējusi tiesā pret luterāņu baznīcu. Tiesāšanās bija ne jau tāpēc, ka pašvaldība būtu pret baznīcu, bet lai sakārtotu īpašumattiecības. Visu neglīto būšanu, kāpēc bija jātiesājas, savulaik bija ievārījusi Veselības ministrija. Ministrija nebija papūlējusies ierakstīt īpašumu Zemesgrāmatā. Tagad pašvaldība beidzot var rīkoties. Pašvaldība iepriekš ir sakopusi Ungurmuižas kompleksu, tāpat tā tagad varēs sakopt Straupi. Varēs izstrādāt arhitektonisko izpēti. Viņi izveidos pili kā satikšanās vietu, kā centru, kas būs pievilcīgs tūrismam. Cerams, ka tās lietas kustēsies. Lai gan sākumā skats bija bēdīgs.

Straupe ir ne tikai bijušais narkoloģijas centrs, bet arī kultūrvēsturisks centrs ar lielām tūrisma perspektīvām. Palaikam tur iegriežas un palīdz ar investīcijām arī kādreizējo pils īpašnieku pēcteči no Vācijas. Viņi to dara nevis kādu merkantilu interešu pēc, bet nostalģijas, labdarības jūtu vadīti.

– Aizvien populārāk pasaulē ir runāt par marihuānas legalizāciju – vai par pavisam brīvu tās tirdzniecību, vai par daļēju legalizāciju medicīniskos nolūkos. Vai šīm tendencēm vajadzētu sekot arī Latvijai?

– Marihuāna ir viena no halucinogēnu grupas narkotiskajām vielām. Tas ir turpat, kur ir LSD, kur halucinogēnās sēnes, ekstazī un tamlīdzīgas vielas. Ir pasaulē spēki, sevišķi pie tā strādā Džordžs Soross, kuri ir izdomājuši, ka, ja palaidīs pasaulē šo vielu legālā veidā, tad cilvēki nelietos smagās narkotikas. Šo eksperimentu – atļaut marihuānu – jau ir izmēģinājusi Nīderlande. Bet nav nekāda labā rezultāta šim eksperimentam. Tur apakšā ir lielā nauda.

Kanādā tagad ir atļauts lietot marihuānu medicīniskiem mērķiem – ja cilvēks ir bezcerīgi slims, viņam atļauj dzīvot pēdējās dienas ar vielas apreibinātu apziņu. Taču šo preparātu cenas ir milzīgas – līdz 1000 dolāriem maksā nedaudzas devas. Tur farmācijas bizness ir uzodis iespējas neprātā pelnīt.

– Līdztekus cigaretēm tagad modē ir e-cigaretes. Vai tās ir veselīgākas?

– Ar tām nesaņem tvana gāzi un darvu, kas ir parastajās cigaretēs, taču tur ir nikotīns, kas ir veselībai kaitīga viela. Ir vēl virkne faktoru, kas liek domāt, ka, iespējams, šīs cigaretes ir pat sliktākas par parastajām. Tās smēķējot, cilvēks nesmirdinās visapkārt un pats mazāk smird. Taču saņem jo lielu nikotīna devu.

Foto: F64