Klimata oglekļa drāmai seko slāpekļa projekts

Ķīmisko elementu tabulā rodama pietiekami liela daudzveidība, lai klimata aktīvistes Grētas Tunbergas iestudētajā drāmā piešautu jaunu asumu. Nīderlandē grasās apturēt tūkstošiem ar būvniecību saistītu attīstības projektu, jo tie ir pretrunā Eiropas Savienības slāpekļa apsaimniekošanas politikai. Latvijas iestādes saglabā optimismu, ka mūs šī problēma neskars.

Latvijā ar slāpekļa problemātiku pārsvarā nodarbojas vides zinātnieki, jo ar to saistīti pētnieciski projekti, kam līdzi seko granti. Un arī lauksaimnieki, jo slāpekļa mēslojums uzlabo ražību augsnēs, taču tas vienlaikus piesārņo ūdeņus, iepludinot tajos pārmērīgi daudz barības vielu. Taču nule Nīderlande saskārusies ar tāda mēroga slāpekļa problēmu, kas drīz var attiekties arī uz visu pārējo Eiropu, Latviju ieskaitot. Augstākā tiesa ir konstatējusi, ka celtniecības un lauksaimniecības radītās slāpekļa emisijas pārsniedz Eiropas noteiktos ierobežojumus, un tagad zem sitiena ir gan lieli infrastruktūras projekti, gan mazas lauku fermas. Kā vēsta izdevums Duch News, skarts tiek visplašākais tautsaimniecības nozaru spektrs. Apdraudēti kopumā 18 000 būvniecības projektu, no kuriem daudziem jau izsniegtas būvatļaujas – jaunu ceļu būvniecībai, dzīvojamo ēku projektiem, lidostām, vēja fermām un cūku fermām. Aplēsts, ka šo projektu kopējā vērtība ir apmēram 14 miljardi eiro. Valdība šobrīd apsver arī citus pasākumus, kas jau izraisa asus sabiedrības protestus. Maksimālais atļautais ātrums uz automaģistrālēm, iespējams, tiks samazināts no 130 uz 100 kilometriem stundā, bet fermeriem var nākties vismaz daļēji izkaut savus ganāmpulkus. 1. oktobrī vairāk nekā 2000 lauksaimnieku ar traktoriem devās lēnā protesta braucienā uz Hāgu, izraisot sastrēgumus vairāk nekā 1000 kilometru garumā. Zemnieku vēstījums – viņi tiek netaisnīgi apsūdzēti klimata piesārņošanā un dzīvnieku spīdzināšanā.

Slāpekļa problēmas glorifikācija

Komentējot vārda tiešā nozīmē no gaisa nokritušās nepatikšanas, Nīderlandes premjerministrs Marks Rute sacījis: «Šī ir milzu problēma, kurai viegls risinājums nepastāv. Pagaidām mēs to nespējam kontrolēt.» Un, ja Nīderlande to nespēj kontrolēt, nav pamata uzskatīt, ka, nonākot līdzīgā situācijā, to pratīs Latvija. Atbildīgās ministrijas Neatkarīgajai gan apgalvo, ka šobrīd mēs sekmīgi iekļaujamies slāpekļa normās, savukārt zinātnieki priecājas par sekmīgu depopulāciju un industriju atpalicību.

Lai saprastu, kas tad īsi ir problēmas pamatā, jāatgādina kāds mazums no skolas solā mācītā. Tāpat kā ogļskābā gāze, kas pasludināta par klimata ienaidnieku numur viens, arī slāpeklis ir gāze un sastāvdaļa gaisam, ko elpojam. Turklāt krietni lielākā proporcijā – 78%. Taču slāpeklim ir arī citi izmantojuma veidi – slāpekli saturošs mēslojums, iestrādāts augsnē, būtiski vairo augu valsts ražību. Šķidrā veidā zem mīnus 196 grādiem tas ļauj saglabāt donoru spermu – mākslīgajai apaugļošanai. Pazemes būvdarbos slāpekli izmanto gruntsūdeņu sasaldēšanai. Tā, piemēram, darīts, būvējot metro Kopenhāgenā. Slāpeklis tiek izmantots arī ugunsdzēsībā, jo atšķirībā no skābekļa nedeg, bet gluži otrādi – uguni slāpē. Taču šai brīnišķīgajai izmantojamībai ir arī savas blaknes, jo savienojumos ar dažādiem citiem elementiem un vidēm slāpeklis veido vielas, kas var būt nevēlamas vai pat kaitīgas. Iekšdedzes dzinēju izmešos ir slāpekļa oksīdi, kas, tālāk oksidējoties, pārvēršas skābē. Lopkopība un slāpekļa minerālmēslu lietošana savukārt ir amonjaka un ūdeņu pārbarošanas avots, kam sekas ir ūdenstilpju aizaugšana. Tāpēc Eiropas Savienības un nacionālo valstu normatīvi paredz dažādi ierobežot nozares, kas rada slāpekļa un tā savienojumu izmešus. Nīderlandē, kur ir attīstīta lauksaimniecība un citas ražošanas industrijas, kā arī labs ceļu tīkls, slāpeklis ir kļuvis par vēl lielāku problēmu nekā CO2. Latvijā, vismaz pagaidām – nē. Tas izriet no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sniegtā skaidrojuma.

Amonjaka prognoze nelabvēlīga

«Eiropas Vides aģentūras veiktais novērtējums ievieto Latviju to Eiropas valstu skaitā, kurās gaisa piesārņojumam (slāpekļa oksīdu un amonjaka emisijām) ir salīdzinoši neliela ietekme uz veģetāciju un ekosistēmām. Latvija nav to Eiropas valstu vidū, kurās tiktu pārsniegti ekosistēmu aizsardzībai noteiktie kritiskie piesārņojuma līmeņi,» vēsta VARAM. Attiecīgi Latvija savā gaisa aizsardzības politikā vairāk risina problēmas, kas saistītas ar gaisa piesārņojuma negatīvo ietekmi uz cilvēku veselību, nevis vidi. Turpretim Nīderlande ierobežo to objektu būvniecību un attīstību, kas rada slāpekļa oksīdu emisijas (lauksaimniecība, transports, industrija) blakus aizsargājamajām dabas teritorijām, tādā veidā samazinot gaisa piesārņojuma negatīvo ietekmi uz ekosistēmām.

Zemkopības ministrija, analizējot Nīderlandes piemēru, norāda, ka problēmu īpaši saasinājusi 2015. gadā apstiprinātā amonjaka emisiju samazināšanas programma – tajā izmantotās metodes esošajām un potenciālajām emisijām nav precīzas, tāpēc nākas apturēt daudzus projektus. Mums šādas programmas, kas tiek attiecināta uz individuālu amonjaka emisiju uzskaiti un kontroli uzņēmumiem, valstī nav un arī netiekot plānota.

Toties tiek plānots maksāt lauksaimniekiem par amonjaka emisiju samazināšanu. Runa ir par kūtsmēslu apsaimniekošanas sistēmām un minerālmēslu izmantošanu. Jāšaubās gan, ka ar šiem brīvprātīgajiem pasākumiem un cerībām uz autoparka nomaiņu valstī vien būs līdzēts. Pašlaik starpministriju saskaņošanā ir Gaisa piesārņojuma samazināšanas rīcības plāns 2019.-2030. gadam. Tajā konstatēts, ka, augot lauksaimniecības intensitātei, amonjaka emisiju prognoze 2030. gadam pārsniegs valsts nospraustos mērķus par 20%.

Ļoti sekmīgi depopulējamies

Latvijas zinātnieki ir pētījuši slāpekļa piesārņojumu un konkrēti tā ietekmi uz Baltijas jūru kopīgā projektā ar kolēģiem no Igaunijas – Integrēta slāpekļa pārvaldības sistēma Rīgas līcim (GURINIMAS). Taustāms rezultāts vairāk nekā 427 000 eiro vērtajam projektam ir virtuāls rīks, kas «uzņēmējiem un lauksaimniekiem palīdzēs izprast slāpekļa apriti, kā arī savā saimniecībā radīto slāpekļa apjomu». Kādus secinājumus var izdarīt kontekstā ar Nīderlandes slāpekļa paniku, Neatkarīgā vaicāja GURINIMAS dalībniecei – mežzinātnes institūta Silava vadošajai pētniecei Dagnijai Lazdiņai. Pēc viņas domām, Nīderlandē no slāpekļa aprites problēmas tiek taisīta sensācija un pēc tam, kad būs runājuši eksperti, gaidāms arī sekmīgs atrisinājums. Kas attiecas uz Latvijas attiecībām ar slāpekli: «No GURINIMAS pētījuma galvenā atziņa ir, ka slāpekļa piesārņojums sākas ar katru no mums – mūsu paradumiem, mūsu diētas un neapēsto pārtikas produktu apjomiem. Ideālais variants ir, ka cilvēki ēstu mazāk un nepirktu tik daudz pārtikas, ka daļa no iegādātā sabojājas un tiek izmesta. Tad arī slāpekļa lietojums un tā nonākšana vidē būtu mazāka. Nevajag domāt, ka, neveicot lauksaimniecisko vai mežsaimniecisko darbību, slāpekļa izneses nebūs. Būs. Tikai to avots būs nevis saimnieciskās darbības rezultātā ienestie un augu nepatērētie minerālmēsli vai organiskie mēsli, bet gan bojā gājušie organismi vai dzīvo organismu atmirušās daļas, kas sadalās un mineralizējas, eitroficējot ūdenstilpes. Protams, arī efektīvs un sakārtots sabiedriskais transports mazina slāpekli saturošu produktu patēriņu.

Citādi jāteic, ka esam tālu no Nīderlandes gan apdzīvotības ziņā, gan lauksaimnieciskās zemes izmantošanas intensitātes un transporta plūsmas jomā.»

Un tālāk zinātniece nāk klajā ar radikālo klimata aktīvistu vidū visai populāru uzskatu, kura būtība – jo mazāk cilvēku, jo labāk: «Mūsu valsts ļoti sekmīgi depopulējas [valsts iedzīvotāju skaita absolūta samazināšanās – red.], tiesa, slikti ir tas, ka atlikusī populācija migrē lielo upju krastos vai jūras līcī un piejūrā esošo pilsētu virzienā.»

Slāpekļa ierobežošanai jau tagad Latvijā tiek veikti dažādi pasākumi – sakārtotas notekūdeņu attīrīšanas sistēmas, lietota precīzā mēslošana, uzlabota meliorācija. Taču ar to visu var izrādīties par maz, lai kompensētu klimata aktīvistu izraisīto paniku. Starptautiskās darba grupās pašlaik top virkne jaunu dokumentu, kas reglamentēs slāpekļa bilanci un tādējādi apgrūtinās tautsaimniecību, industrijas un neizbēgami – arī cilvēku dzīvi visā Eiropā. Nīderlande to izbauda pirmā.