Streičs: Valdība salikusi partiju politisko puzli uz kartes Latvijas kontūrās

Jānis Streičs ir grūti pierunājams uz intervijām. Ir tēmas, par kurām viņš nevēlas runāt. Pat negrib tās pieminēt. Tāpat arī cilvēkus, kuri minami, skarot šīs tēmas. Par dažiem «dienas varoņiem» viņš tikai brīnās: «Kā var būt tik apmāti cilvēki, lai nedomātu, kā būs pēc tam, kad viņi zaudēs savu posteni, veselību un varu pār pakļautajiem? Nekas taču nav mūžīgs.»

Šoreiz Jānis Streičs tomēr izteica vēlēšanos dalīties savās domās. Sevišķi tāpēc, ka savā pārliecībā viņš nav viens. Režisors patlaban ir ne mazāk aizņemts ar darbiem kā toreiz, kad radīja filmas. Viņš tiekas ar Latvijas ļaudīm pat biežāk nekā agrāk. Ne velti viņš ir Preiļu un Rēzeknes Goda pilsonis, sadarbojas ar Daugavpils universitāti un Salacgrīvu, kur patronē lielu nākotnes projektu Bibliokuģis Valdemārs.

– Vispirms parunāsim par tā dēvēto administratīvi teritoriālo reformu (ATR). Esmu uzklausījusi daudzus novadu cilvēkus, viņi 90% gadījumu ir pret to – vismaz tādā veidā, kādā to patlaban pasniedz VARAM.

– To, ka reforma ir nepieciešama, ministrs Pūce saprot. To izjūt visa Latvija. Jo dzīve rāda, ka daudz kas ir aizgājis greizi. Brīnišķīgi, ka ministrs ir tā iededzies. Daudz ko viņš ir iekustinājis, un daudziem šeftmaņiem naktīs vairs nenāk miegs. Bet jūs pareizi teicāt: «tā dēvētā reforma». Ja dārzā ir pārāk saauguši ķiršu koki un tie vairs nedod ražu, tad dārznieks tos retina. Un šis process ir retināšana vai ravēšana. Reforma būs tad, ja saimnieks starp retinātajiem kokiem dzīs vagas, stādīs kartupeļus un vēl atradīs vietu ābelēm: pārdomāti pārkārtos savu dārzu, lai tas dotu labu ražu un peļņu. Pirms saimnieks to veiks savā dārzā, viņš konsultēsies ar dārzniekiem un citiem speciālistiem. Nepieciešamību dzirdēt padomus juta arī ministrs. Pat solīja uzklausīt pašvaldības. Manuprāt, pat diskusija tika izziņota, vai ne?

– Solīja diskusiju, tikai tā nenotika…

– Laikam saprata, ka tā varētu ilgt gadu desmitus. Ministrs devās uz dažām pašvaldībām, bet pie skaidrības netika. Viņa komanda pārtrauca iešanu tautā. Vai saprata savu kļūdu? Šaubos. Bet kļūda bija tā, ka aprunāties vajadzēja, pirms sāka zīmēt novadu karti. Aprunāties vajag! – kā teica Mirtas tante filmā Limuzīns Jāņu nakts krāsā. Vajadzēja noskaidrot esošās kārtības trūkumus un ieskicēt nākamā valsts pārvaldīšanas modeļa vīziju, vienojoties par principiem. Esmu runājis ar daudziem pašvaldību vadītājiem, un mēs esam vienisprātis, ka Latvijā vajadzīga trīspakāpju valsts pārvaldīšana. Pagasts, apriņķis un Ministu kabinets – kā tas bija pirms kara un kā tas ir Lietuvā un Igaunijā šodien. 39 novadi vadībai no augšas ir grūtāk pārskatāmi nekā 11 aprinķi. Pagasts pāris simtus var zināt pēc vārda, zināt katra vajadzību. Tieši tāpēc tie vajadzīgi. Kā informācijas avoti, kā dzīves kārtības uzturētāji, kā palīgs iedzīvotāju vajadzību apmierināšanai. Ar kādām tiesībām un uz kādu ekonomisko aprēķinu pamata Ministru kabinets pieņem un vienprātīgā sajūsmā atbalsta šo PPP (partiju politisko puzli), kas salikta uz kartes Latvijas kontūrās? Man paliek nelabi, kad dzirdu no TV ekrāna žurnālistu spriedelējumus par labumiem, ko gūs viena vai otra partija no šīs «reformas». Un partijnieki pat nemelo, ka tas viss būtu tautas labā. Bet Latvijai jādzīvo. Es ticu, tās mūžs būs ilgāks par jebkuras partijas eksistenci.

– Mums taču ir arī kultūrvēsturiskie novadi.

– Jā, Kurzeme, Latgale, Sēlija, Vidzeme un Zemgale. Mūsu vidū dzīvo arī lībieši. Zinu, ka daudzos latviešos ir radusies ne tikai interese par šo seno tautu, bet viņi arī aktīvi darbojas, lai sargātu un koptu lībiešu kultūru kā Latvijas valsts gara bagātību. To vajadzētu ievērot arī Latvijas teritorijas administratīvajā sadalījumā. Patlaban te valda liela neizpratne. Kas tad ir novads? Oficiālajos tekstos Kurzeme līdz šim bija viens no Latvijas kultūrvēsturiskajiem novadiem. Bet nu lasu, ka Kurzemes lielākais novads būšot Ventspils. Patlaban Latgales brends «Varakļoni pīci pīci» ir pieskaitīts Vidzemei. Nez, kādas partijas interesēs notika šī patvarība? Un kura partija lika Latgalei lēkt pāri Daugavai, lai okupētu Sēliju? Tāpat kādas partijas intereses ir kropļojušas arī Kurzemes un Zemgales robežas. Sēlijas mums vairs nav. Kaut Zinātņu akadēmijā tai stabila vieta, jo Sēlija ir Jāņa Stradiņa dzimtene. Arī Jāņa Jaunsudrabiņa, Gotfrīda Stendera, Jāņa Akurātera, Pētera Barisona un daudzu citu Latvijas dižgaru jaunu dienu zeme. Arī Raiņa Saules gadi pavadīti Sēlijā. Kā būs nākotnē? Apzināsimies savas saknes, godāsim sava novada vēsturi un tradīcijas, vai darīsim to tikai dziesmu svētkos? Par to vajadzēja aprunāties, cienījamie «reformas» autori. Nevis rīdīt Slātavu pret Čangalienu, kā tas tagad notiek. Dialogs ir nokavēts. Nu skatos partiju puzlē un brīnos, kāda slepenā grupējuma interesēs ir iezīmēti šie novadu izaugumi, kas spiežas kaimiņu teritorijās.

– Katram apvidum ir arī savas saimniekošanas tradīcijas.

– Protams. Un tas ir ceturtais vērā ņemamais punkts. Mēs esam jūras valsts. Tā ir Dieva dāvana, mūsu bagātība un daudzkārt posta cēlonis. Jūras ūdeņi dod zeltu un pārticību. Bet to var dot arī mūsu dzintarkrasti. Līdzīgi tam, kā dod ienākumus citām jūras valstīm. Tikai tie jāpārvalda pašiem jūrmalniekiem. Mums ir vēl nesaindēta daba. Jūrmalas zemei ir jābūt daudz dārgākai nekā citur. Jādomā, kā to izmantot un gūt ienākumus, neskādējot dabai. Lai zaļie ir mierā. Pasaulē tā notiek, un tas ir cilvēku spēkos. Arī Latvijā. Ir tikai jādod vaļa pašiem iedzīvotājiem, zvejnieku pēcnācējiem, ir tikai jāpierāda Eiropai, ka krasta zveja var būt sports un izklaide, ka ir milzīga starpība starp murdu un lielzvejas traleri. Šobrīd tie ir nostādīti blakus ar vienādu aizliegumu. Mums ir mastu priedes un meistari, kas prot būvēt jahtas. Un ūdeņi, kas ved uz visu pasauli. Tikai dodiet brīvību, atraisiet radošo garu dzintarkrastu ļaudīm. Viņi smok zem birokrātu aizliegumiem, kam nav pamata, bet birokrāti ir pārcentīgi un bezjēgā pakalpīgi Eiropas Savienībai. Esmu saistīts ar Salacgrīvu. Ainažu vecā jūrskola man ir kā dievnams. Kā gara spēka avots. Mani līdz asarām aizkustina seno jūrmalas zemnieku griba un apņēmība radīt savu jūrskolu. Un viņi to radīja! Jūras krastā ir daudz brīvu vietu. Tur vari staigāt pliks, un kaijas tevi par to nenosodīs. Nekad šo mieru netiku uztvēris kā garīgo tuksnesi. Jo zināju, ka aiz meža ir laivas, zvejas tīkli. Šķūnīši, kas saslieti no vecu laivu galiem, un pāri virmo klusa un veselīga darvas, ūdenszāļu un žāvētu zivju smarža. Teiksmainā dzīve jūras krastā, kur veselīgi cilvēki, kurus darbs dara laimīgus… Nu zinu, ka tas ir zudis. To nogalēja birokrātu vienaldzība un formālisms. Salacgrīvas pievienošana Limbažiem ir politiskās birokrātijas nevērība pret Latvijas vēsturi, jūrniecības tradīcijām un pārticību, ko varētu dot mūsu dzintarkrasti ar administratīviem centriem Pāvilostā, Rojā un Salacgrīvā.

– Bet vēl taču ir arī Rīga – kā liels novads.

– Tas ir piektais punkts. Mums nav galvaspilsētas, ir tikai rakstīts, ka tā ir Rīga. Bet nav likuma par Rīgu kā Latvijas galvaspilsētu. Šodien tā ir pašvaldība – kā citas. Kad valstij ir svētki, tie jāsaskaņo ar Rīgas domi. Traģikomiski! Saprotiet jel to, ka ne jau latvieši dibināja Rīgu, atcerieties to, ka Rīga vienmēr bija pilsēta ar raibu iedzīvotāju sastāvu. Atcerieties, ar kādām pūlēm latvieši te iekaroja savas tiesības un proklamējot savu valsti. Nu Rīga pieder visai Latvijai, ne tikai Rīgas iedzīvotājiem. Tāpēc ir vajadzīgs likums, kas to apliecina. Par to esmu runājis ar akadēmiķi Jāni Stradiņu, runāju ar prezidentiem Andri Bērziņu un Raimondu Vējoni – viņi pilnībā piekrīt, ka tam tā jābūt. Bet… lielais, godmaniskais BET apturēja visas konstruktīvās idejas. Laikam tāpēc, ka arī šajā jautājumā visu nosaka partiju intereses. Jūtu, ka Rīga kā pašvaldība ir pamatīgi iepinusi savos partijisko interešu tīklos daudzus. Vai jaunais partiju finansējums tos atbrīvos? Vai mums jātic brīnumam?… Rīgas mēram vajadzētu būt Ministru kabineta loceklim un ietilpt valdības sastāvā, lai dome strādātu ne partiju, bet valsts interešu labā.

– Sabiedrību tricina ne tikai teritoriālā reforma. Sašutums jūtams arī par to, kas notiek Universitātē, precīzāk – ko ar Universitāti un tās likumīgi ievēlēto rektoru Indriķi Muižnieku dara izglītības ministre Šuplinska.

– Indriķis Muižnieks man ir ļoti tuvs un mīļš cilvēks. Es viņu pazīstu kopš studenta gadiem. Biju saistīts ar profesora Mauriņa ģimeni. Arturs Mauriņš bija bioloģijas doktors, filozofs – bezgala gudrs cilvēks. Helēna Mauriņa, dzimusi Latgalē, Makašānu pagastā, LU profesore, katedras vadītāja… Pie viņas Salaspils mājā vienmēr pulcējās studenti, un priekšgalā vienmēr bija Indriķis Muižnieks, šarmants, jauns puisis ar līdera dotībām un asu prātu. Es neredzu labāku Universitātes rektora kandidātu par Indriķi Muižnieku – ņemot vērā viņa inteliģenci un intelektu. Viņš nāk no mākslinieku aprindām, tēvs – gleznotājs, māte – aktrise un dramaturģe, Smiļģa līdzgaitniece. Indriķis izaudzis izcilā kultūras gaisotnē. Viņš pat olas vāra, klausoties Pučīni operu M.me Butterfly: mamma viņam iemācīja, ka vislabākais olu vārīšanas laiks ir viena konkrēta ārija no šīs operas. Sāk vārīties olas, ieslēdz ārijas atskaņojumu, un, kad tas beidzas, olas ņem nost no uguns. Kur vēl labāku rektoru ņemt? (Smejas.) Viņš harmoniski un prasmīgi sasaista dabu, dzīvi un mākslu. Protams, esmu Indriķa pusē, un domāju, ka viņš uzvarēs.

– Tā ir personības cīņa pret apmātību un nekompetenci, tāpēc arī es ceru, ka personība uzvarēs. Bet kā jūs domājat, kas notiek Dailes teātrī? Kas pret ko tur cīnās?

– Šis postenis – teātra galvenais režisors – ir staļiniskās valsts pārvaldes atavisms. «Ģeniālais vadonis» Staļins noteica visu. Bet Staļina pieredze bija nepabeigtais garīgais seminārs, banku aplaupīšana un katorga. Tāpēc valsts tika būvēta pēc lāģera principa. Cietuma kamerās kārtību noteica tā dēvētais «pahans» – galvenais bandīts: kam vieta pie loga, kam – pie atejas poda. Tāpat – visās nozarēs. Staļins iecēla valsts galveno rakstnieku, dzejnieku, komponistu un režisoru. Tā, piemēram, Staņislavska režijas sistēma tika deklarēta kā vienīgā pareizā. Visos teātros radās šie pahani: ar lielāku algu, ar savu kabinetu, ar priekšrocībām… Viņi paņēma labākās lugas un aktierus, neierobežotus līdzekļus no teātra budžeta. Viņu spožās izrādes un kritiķu glaimi radīja ilūziju par kopējo līmeni. Tas varēja zelt un plaukt tikai Krievijā, kur kopš seniem laikiem tiek dievināta verdzība. Tas viss ir svešs Eiropas mentalitātei. Runājot par Daili, bieži tiek pieminēts Smiļģa lāsts. Tā ir aplamība. Lāsts ir mūsu Kultūras ministrijas turēšanās pie staļiniskā kultūras un mākslas pārraudzības pincipa. Laiki mainījušies, esam savā valstī. Galvenajam nav tiesību uzspiest savu gaumi pārējiem teātra režisoriem. Pat repertuāra izvēle, kas būtu viņa kompetencē, var kļūt vienpusīga vai egocentriska. Tāpēc ir vajadzīgi nevis galvenie režisori, bet gudri direktori, trupu vadītāji. Mums ir Alvis Hermanis, bez kura Jaunais Rīgas teātris nav iedomājams. Mums ir fantastiskā Evita Sniedze-Ašeradena, Valmiera teātra direktore. Mums bija izcils Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, kurš noteica teātra gaumi un māksliniecisko līmeni. Nu ir jauns direktors, Ojāra atbalstīts un darbā ievadīts. Kultūras ministrijai un teātra aktieriem ir jātiek vaļā no Smiļģa spoka, ko paši uzbūruši. Smiļģi nevar klonēt. Esmu Smiļga audzēknis – līdz ar Ainu Matīsu, Andreju Miglu un Mihailu Kublinski. Bet Smiļģa laikmets ir aizgājis, aiziet arī manējais. Ir sācies cits laiks, un valda cita paaudze. Kas tā par indevi – dailēniešiem nemitīgi saukt no viņsaules Smiļģi un likt blakus jebkuram, kurš uzņemas galvenā režisora posteni? Dzīvojiet pēc Smiļģa principiem, un viss. Skaidrība, vienkāršība un kaislība. Atskatieties uz Džiļa izvēli šim amatam. Vienkāršība un skaidrība viņam nepiestāv. «Viņš ir dulls kā Smiļģis,» – kāds raksturoja Džili. Ne Smiļgi pašu, ne viņa izrādes šodienas aktieri nav redzējuši. Ne mani mīļie Rēzija un Artūrs, ne Juris, kurš būtu gatavs uzņemties teātra vadības misiju. Smiļģis bija tiltu būvētājs, viņš savu teātri redzēja lielās gara konstrukcijās – tieši tāpat kā jebkuru savu izrādi. Un man bija laime redzēt Meistaru darbā. Viņš mums mācīja ne dulloties, bet dzīvot ar Lielo elpu un raudzīties uz Tālajiem horicontiem. Džilis ir ļoti gudrs, domāju, viņš ir lasījis daudz vairāk nekā Smiļģis, bet Džilim teātris nav svētnīca – kā tas bija Smiļģim… Džilis ir draiskulis. Teātris viņam ir spēle un atrakcija vislabākajā nozīmē. Smiļģa ētikas zīme bija Aglonas Dievmāte uz gredzena, ko viņš nēsāja savā pirkstā līdz nāvei. Daudzi mūsdienu estēti savus ētikas simbolus atrod uz publisko mazmājiņu sienām… Tas ir novatorisms, tas ir izaicinājums un provokācija! To slavē, ceļ godā. Brīžiem tur meklēja iedvesmu arī Džilis. Un viņu cēla godā. ,«Mainīgā, mainies uz skaidrību!» – Lāčplēsis uzkliedza Spīdolai. To saku tiem, kam Džilis vairs nav pa prātam.

– Nu par ko citu… Valsts prezidents Egils Levits Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai nosūtījis ierosinājumus noteikt 15. oktobri par Valsts valodas dienu. Kā to vērtējat?

– Uzradīsies aktīvisti, kas uz šā pamata pieprasīs naudu, izdomās šķietamības, kā to jau dara visādas valodas aģentūras, kas rīko seminārus, kur tukšam gaisam klāsta gudras domas. Mums nav vietu, kur var dzirdēt pareizu latviešu valodu. Saeimas deputāti, ministri, žurnālisti, aktieri, ierēdņi runā ar kļūdām. Arī es neesmu labāks. Vai medijos, Saeimā un Ministru kabinetā ir valodas konsultanti? Nav! Starp citu, boļševiku laikos katrā teātrī bija latviešu valodas konsultants. Vēl mūsdienās Latvijas Radio varēja dzirdēt latviešu valodas pamācības. Nu vairs ne. Kam gan vajadzīgs, lai tauta uzzinātu tik satriecošu jaunumu, ka «kad» un «ka» nav viens un tas pats? Ticu, ka valodas dienā kaut kur varēs dzirdēt pareizu latviešu valodu. Bet zinu, ka valstij tas dārgi izmaksās. Lētāk būtu Saeimā un citur algot latviešu valodas konsultantus. Jo zivs pūst no galvas. Ja pieprasāt pareizu latviešu valodu, sāciet paši runāt pareizi.

Foto: F64