Ieva Brante: no TV sejas par radio balsi

Kad no LNT raidījuma Degpunktā priekšplāna nozuda Ieva Brante, daudzi skumīgi nopūtās – pie izskatīgās žurnālistes kadrā jau bija tā pierasts! Taču bez tiešā ētera Ieva nav palikusi, tikai šobrīd viņa ir nevis redzama, bet dzirdama – Radio SWH ziņu programmā.

Par bebriem, kokiem un ne tikai

Kopš marta sākuma Ieva Brante ir Radio SWH ziņu redaktore. «Mans darba lauciņš ir žurnālistika, esmu strādājusi daudz kur, tiesa, radio līdz šim gan ne.

Kad beidzu strādāt LNT un pievērsos producenta darbam STV Pirmā!, kas nebija tik intensīvs, man parādījās diezgan daudz brīva laika. LNT tas tomēr bija pamatīgas slodzes darbs, no deviņiem līdz «nekad-nevar-zināt-cikiem».

Man bija lieli plāni, ko tikai visu tagad brīvajā laikā darīšu, taču pēc tam pie šī brīvā laika pieradu, un likās, ka man atkal nav laika. Mana draudzene strādā Radio SWH, un savulaik kaut kā bijām aizrunājušās līdz iespējamajam darbam radio. Aizgāju uz radio parunāties, taču tas kaut kā palika gaisā karājoties – laikam viņiem toreiz nebija vajadzības pēc jauna darbinieka. Taču pagāja divi gadi, viņi man piezvanīja, un es nodomāju – kāpēc gan ne?! No Radio SWH puses bija diezgan skaidrs piedāvājums ar diezgan precīzu darba grafiku, kas man derēja, plus tas bija kaut kas jauns, un manā skatījumā vienmēr ir forši mācīties kaut ko jaunu, tāpēc arī piekritu,» nokļūšanu radio skaidro Ieva.

Tāpat kā pārējiem kolēģiem, arī Ievas pārziņā ir ziņu piemeklēšana, sagatavošana un nolasīšana ēterā. Protams, ka svarīgāko ziņu izvērtēšanā žurnālistiem viedoklis ir līdzīgs, taču gadās arī pa subjektīvākai ievirzei. «Mēs visi trīs kolēģi esam atšķirīgi, līdz ar to, protams, mēdz dalīties viedokļi par to, kas ir vissvarīgākais,» tam piekrīt arī Ieva. «Primārās ir aktualitātes, kas svarīgas lielākajai daļai iedzīvotāju – ja, piemēram, no rīta KNAB atkal kaut ko krata vai pusi dienas nevienam nebūs elektrības, tas, protams, ir svarīgākais, savukārt turpmākajā ziņu izvēlē parādās arī lietas, kas šķiet saistošas katram žurnālistam pašam. Piemēram, man varbūt liksies interesanti, ka kanālmalā bebrs nograuzis koku, savukārt kādam kolēģim vīrietim svarīgāki šķitīs sasniegumi sportā. Kad esi padarījis primāro žurnālista darbu un pastāstījis cilvēkiem par svarīgāko, ir vieta arī mazliet brīvākai pieejai. Man vienmēr mīļas bijušas tās ziņas, kas cilvēkiem liek pasmaidīt. Par to pašu koku – protams, tas ir sāpīgi tam, kas šo koku ir stādījis un par to ikdienā rūpējies, taču no ziņu viedokļa ir ļoti jauki, ja cilvēks var arī pasmaidīt: KNAB krata, bet pa to laiku bebrs ēd koku.»

Bez tiešraides adrenalīna nevar

No malas raugoties (klausoties), nekāda iejušanās jaunajā darbavietā Ievai nav bijusi nepieciešama – viņa ziņas lasa tik raiti, it kā būtu radio strādājusi visu mūžu. Nekāds pārsteigums, bez darba LNT savulaik viņa skolojusies runas kursos pie leģendārās Latvijas Radio režisores un runas pedagoģes Antonijas Apeles. «Runāt es māku – vismaz pašai tā šķiet. Ja kāds domā, ka kļūdos, tad, protams, gaidu ieteikumus un norādes. Tiesa, kādreiz, pirms daudziem gadiem, man ar ziņu tekstu nolasīšanu bija problēmas, turklāt ļoti lielas, un mācīties tās pārvarēt bija ļoti grūti,» atzīst Ieva. «Antonija Apele mācīja strādāt pēc noteiktām formulām, ko droši vien atceras arī daudzi kolēģi. Apgūstot šīs zināšanas, vajadzētu būt tā, ka, lasot arī iepriekš neredzētu tekstu, jau teikuma sākumā jāspēj saprast, kas tas ir par teikumu un kā to vajadzētu izrunāt. Tas ir kā braucot ar mašīnu: iesākumā liekas, ka nekad dzīvē neiemācīsies braukt, un pēkšņi vienā brīdī pieķer sevi pie domas, ka stūrē, nemaz nedomājot par to, ka stūrē. Līdzīgi ir ar lasīšanu. Protams, ja man tam ir laiks, es mēdzu tekstu pārlasīt, bet vajadzētu būt tā, ka lasījums ir perfekts jau sākumā, ar acs kaktiņu ķerot nākamo rindiņu.»

Darbam tiešraidē ir jābūt izcili precīzam, jo labot neko vairs nebūs iespējams. «Tāpēc man ļoti, ļoti patīk tiešraides, jo šī ir tava vienīgā iespēja – dari, kā proti, un iespējami labāk, kā vari izdarīt. Kad vari kaut ko izgriezt, samontēt un sagatavot uz priekšu, sāc dot sev atlaides un haltūrēt, jo zini, ka varēsi pamēģināt vēl reizi. Man vislabāk patīk tiešais ēters – vienalga, radio vai televīzijā. Tas dod patīkamu koncentrēšanos, tā strādāt ir foršāk.» Uz neuzmanīgu jautājumu, vai tas nozīmē, ka vairs nav vajadzīgi Degpunkta līķi, jo var rast adrenalīnu no šādām tiešraidēm, Ieva ironiski pasmaida un atbild: «Te mēs varam sākt diskutēt par to, vai man vispār bija vajadzīgi Degpunktā līķi. Salīdzinoši nesen mani Radio SWH raidījumā intervēja [Pauls] Timrots, un viņš lietoja tādu frāzi, par ko pēc tam bija jāaizdomājas: «Tev droši vien par šo [darbu] bija jātaisnojas, vai ne?» Ir sanācis tā, ka man vēl aizvien par to it kā jātaisnojas, jo visiem nez kāpēc šķiet, ka mani tie līķi ārkārtīgi interesē! Ja cilvēks strādātu, piemēram, par administratoru apbedīšanas firmā, tas taču arī nebūtu tāpēc, ka viņu ārkārtīgi interesētu līķi! Darbs ir darbs. Šajā manā darbā bija sava veida adrenalīns, kas bija pat zināmā mērā patīkams, taču tas slēpās nevis līķos, bet tajā, ka katrs rīts bija kā izaicinājums, jo tikai no tevis paša un arī veiksmes ir atkarīgs, kādu materiālu atvedīsi un vai vispār atvedīsi. Tā bija sava veida sacensība pašam ar sevi – ko spēsi, ko izdarīsi šoreiz citādi utt. Droši vien tas ļoti daudz dotu arī nākotnē, tikai – laiks iet, un viss aizmirstas. Ja man pašlaik vajadzētu darīt to pašu, droši vien tik veiksmīgi to vairs nespētu.»

Piedzīvojusi arī izdegšanu

Ieva no televīzijas nekur nav pazudusi, tikai šobrīd darbojas aizkadrā – jau trīs gadus kā producente STV Pirmā! raidījumiem Sieviete. Personīgi un Starp mums runājot. «Es gan teiktu, ka vairāk esmu kā režisore, vairāk domāju par to, kādu saturu vēlos redzēt konkrētajā raidījumā un kā šo ieceri realizēt un tikt līdz vēlamajam rezultātam. Pēc tam kolēģi meklē tos cilvēkus, lietas un iespējas, ko esmu iecerējusi tēmas attīstīšanai,» skaidro žurnāliste. Vai neaptrūkstas tēmu? «Sabiedrībā visu laiku kaut kas mainās, un par aktualitātēm kļūst pavisam citi procesi. Piemēram, pirms pieciem gadiem pat iedomāties nevarējām, ka būs jārunā par to, ka uz ietvēm cilvēkus apdraud elektriskie skrejriteņi. Pirms simt gadiem izdomāt tēmas būtu krietni grūtāk – tad kā sāktu diskutēt par to, ka mieži sagūluši veldrē un kā pabarot desmit bērnu ģimeni, tā varētu to darīt visu sezonu. Mēs dzīvojam ļoti daudzšķautņaini.»

TV un radio – slodze liela, bet radošie cilvēki bieži sūdzas par tā saucamo izdegšanu. «Esmu to piedzīvojusi,» neslēpj Ieva. «Tad vajag paņemt nelielu pauzi, cik nu to katrs var atļauties, un pēc tam jāstartē tālāk. Esmu sapratusi, ka tie cilvēki, kuri mēdz izdegt, izdarīs to atkal un atkal: ja esi spējis vienreiz skriet tik ātri, lai aizelstos, tevī ir šādas skriešanas tendence un to turpināsi darīt. Vienkārši ir šāds cilvēku tips, kuriem ir nosliece uz izdegšanu, uz pārslodzi. Jā, arī ar mani tas ir atkārtojies. Arī šīs sezonas sākumā mazliet izbeidzos. Tad jāpaņem pauzīte, dažas brīvdienas, jāaizbrauc pie draudzenes un varbūt arī jāiedzer vīns – varbūt pat mazliet par daudz. Nākamajā dienā jāpaguļ un jāpažēlo sevi, un jāturpina kustēties. Vispār es to neiesaku, tas nav veselīgi, bet man šāda recepte reizēm der! Ja nākamajā dienā nebūtu tik šausmīgi draņķīgi, tad taču atkal kaut ko darītu, jo darbu sakrājies tik daudz, bet, tā kā ļoti sāp galva, esi spiests visu dienu mierīgi nosēdēt pie televizora vai nogulšņāt gultā vismaz 12 stundas, apgrūtinot sevi ar domām tikai par to, kāpēc kokam lapas aug tieši tā, nevis citādi, pilnībā abstrahējoties no citām problēmām,» smejas Ieva. Otrs variants – fiziskā slodze. «Aiziet kaut vai izdejoties tā, ka kājas krīt nost. Pēc tam ir fiziskais nogurums, ko mēs, kas nestrādā fizisku darbu, jau esam aizmirsuši, jo tā vietā nogurstam garīgi. Un fiziskais nogurums savā ziņā ir ļoti patīkams. Kad strādāju LNT, savulaik pēc tiešraidēm vakaros skrēju – tikai tāpēc, lai izslēgtu galvu, nogurtu fiziski un varētu aiziet gulēt, pilnīgi ne par ko nedomājot. Jo tajā brīdī, kad tev ir plāni, kuru realizācija ietekmē citus plānus, bet kaut kas no tā visa nesanāk, vari pat pie vislielākā noguruma līdz pulksten trijiem naktī malt galvā to, kā visas šīs problēmas samenedžēt. Fiziskais nogurums pēc kārtīga treniņa vai jau pieminētās ballītes, kad esi saticis draugus, izsmējies līdz nespēkam, aizgājis gulēt vēlu vai agri no rīta un mosties tāds rāms, reizēm komplektā ar sāpošo galvu, izslēdz visas pārējās problēmas, jo parādās svarīgākas, ko risināt. Vēlreiz uzsveru – es to nerekomendēju, bet man tas reizēm palīdz.»

Lai neizmestu no dzīves vilciena

Te nu parādās loģisks jautājums – bet varbūt brīvo laiku izmantot kā brīvo laiku, varbūt neskriet vairākos darbos, riskējot ar izdegšanu un pat veselības problēmām? «Ikviens cilvēks, ja nedara neko vai dara kaut ko ļoti minimālās devās, pamazām degradējas. Ieslīgt tādā nekā nedarīšanas stadijā ir ārkārtīgi viegli: ja no sākuma šķiet, ka ir ļoti daudz brīva laika, jau pēc pusgada esi ar neko aizbāzis to tā, ka jau sāc žēloties, ka nav laika aizbraukt uz veikalu, aiziet uz sporta zāli utt. Bet, kad esi foršā tonusā, kad dienas ir saplānotas no rīta līdz vakaram un zini, ko un kad darīsi, var paspēt izdarīt krietni vairāk un parādās arī laiks satikt draugus vai kaut kur aizbraukt, izkustēties, noiet 10 kilometrus gar jūru, piemēram. Otrs – vajadzība pēc nepārtrauktām pārmaiņām, jo gribas mācīties kaut ko jaunu. Un trešais – man tomēr ir nepieciešamība vismaz dažas reizes nedēļā noteiktā laikā celties, noteiktā laikā kaut kur doties un atrasties tur noteiktu laika posmu, kā arī būt kolektīvā un cilvēkos, ar kuriem komunicēt, ar kuriem rēķināties un ar kuriem kaut vai nosvinēt uzņēmuma jubileju. Kad ir tikai raidījuma ieraksts, bet pēc tam vari strādāt ar materiāliem vai gatavot scenāriju brīvā režīmā mājās vai kaut parkā uz soliņa, šādas iespējas zūd. Tas vairs nav labi, jo mēdz novest pie tā, ka esi no rīta pamodies, ietērpies halātā un vienā brīdī atjēdzies, ka ir septiņi vakarā, bet aizvien esi halātā. Neesi laiskojies, esi strādājis ar melnu muti, bet šī nekustēšanās tomēr ir ļoti depresīva un, ja nedzīvo viens, mēdz būt nesaprotama otram cilvēkam, kuram ir klasiska darba diena. Man gribējās darboties un arī šobrīd gribas to darīt. Ja man būtu iespēja mesties darbos vēl vairāk, ja man kāds teiktu – Ieva, nāc pastrādāt vakarā! – es domāju, ka neatteiktos. Protams, paņemot pārāk daudz darba, mēs nomokāmies, to es jūtu, kad televīzijā sākas jaunā sezona, bet tas nav uz ilgu laiku,» prāto žurnāliste. «Kad vasarā radio bija svētku tiešraides un intensīvs darbs arī televīzijā pie jaunās sezonas projektiem, atbraucu mājās, apsēdos dīvānā un sapratu, ka man nav spēka pat taisni noturēt galvu – tādu nogurumu es vēl nebiju piedzīvojusi. Tobrīd likās, ka varētu ļoti ilgu laiku tā vienkārši sēdēt. Taču pasēdi un saproti, ka – nē, ja tā ilgi sēdi, tad šķiet, ka visa dzīve paiet garām, tāpēc nespēju jebkādā formā būt kopā ar cilvēkiem, kuriem nav ambīciju, kuru ritms nedzen kustēties straujāk arī mani. Vienalga, uz ko šīs ambīcijas attiecas – uz karjeru, sevis pilnveidošanu vai milzīgiem plāniem brīvdienām. Bet ambīcijām ir jābūt. Iestagnēt ir ļoti vienkārši, pasēdi tā divas nedēļas un jau pavisam citādi sāc plānot laiku. Sēdēšana jau kļūst par nodarbi, pagūsti izdarīt aizvien mazāk un mazāk, un beigu galā vari nonākt pie tā, ka kādos 45 gados tā vienkārši sēdi un saki – nu ja, tā viš i, kur ta’ mēs te tagad tā steigsimies, labāk pasēžam, neko darīt nevajag, dzīve tāpat ir draņķīga, nekas nenotiek, es vairs neko nevaru sasniegt, man vairs neko negribas, viss ir forši (vai slikti) tā, kā ir! Tie ir pirmie, bet varbūt pat jau pēdējie vecuma bezcerības indikatori. Tas nav man. Ņemot vērā to, cik ātri viss šobrīd mainās, ja neturpināsim kustēties, vienā brīdī mūs tiešām izmetīs no šī dzīves vilciena.»

Ieva Brante

Dzimusi gada 5. jūnijā Rīgā

Izglītība: «Iesāku mācīties Āgenskalna ģimnāzijā, kur pašlaik ir Vācu ģimnāzija – tur es pabeidzu devīto klasi. Pēc tam aizgāju uz Rīgas Kultūru vidusskolu, no kurienes aizbēgu un pārgāju uz vakarskolu – es sāku agri strādāt. Pēc tam pabeidzu Ekonomikas un kultūras augstskolu, esmu diplomēta kultūras nama vadītāja, ja tā var jokot – man ir bakalaura grāds vadības zinībās ar kultūras iestādes vadītāja specializāciju. Pēc tam pabeidzu arī vadībzinības Banku augstskolā, turklāt savā šausmīgi lielajā entuziasmā iestājos arī doktorantūrā biznesa augstskolā Turība, ko neesmu pabeigusi vēl aizvien – laikam pieci akadēmiskie gadi… Kas zina, varbūt kādreiz arī pabeigšu.»

Karjera: no 2011. līdz 2018. gadam LNT raidījuma Degpunktā žurnāliste un vadītāja, pašlaik telekanāla STV Pirmā! raidījumu Personīgi un Starp mums runājot producente

Hobiji: «Mans hobijs ir mans darbs. Reizēm es to tik ļoti ienīstu, ka man tas riebjas, bet pēc tam es atkal priecājos, ka varu strādāt šajā profesijā. Es labprāt lasu grāmatas, bet vispār – vaļasprieku ziņā es esmu pilnīgi neinteresanta. Protams, labprāt daudz ceļotu, taču tie, kas strādā medijos, zina, ka viss ikdienas ritms ir pakārtots darba ritmam – pēdējos sešus gadus man nav bijis atvaļinājuma, kas būtu ilgāks par vienu nedēļu»

Ir divi kaķi – sfinkss Lote un skotu nokareno ausu kaķis Džastins

Foto: F64