Fiskālās disciplīnas padomes vadītājs: Valdība grib tērēt 94,6 miljonus eiro par daudz
Par finanšu noziedzniekiem konfiscētas naudas izmaksāšanu vai neizmaksāšanu skolotājiem algās, par pašvaldību rindu pie «Valsts kases lodziņa», par sarukušo fiskālo telpu un citām finanšu nozares aktualitātēm un paradoksiem Neatkarīgās intervija ar Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāju, valdības finanšu konsultantu Jāni Plato.
– Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība (LIZDA) ir nosūtījusi vēstuli valsts augstākajām amatpersonām, aicinot daļu no valsts budžetā ieskaitītajiem konfiscētajiem noziedzīgi iegūtajiem 29 miljoniem eiro novirzīt pedagogu darba samaksas paaugstināšanai. Noprotu, ka jums te ir ko iebilst?
– Atbilstoši tiesas lēmumam šī nauda nonāk budžeta ieņēmumos. Bet tā nav tāda nauda, uz kuru varam paļauties, ka turpmāk katru gadu budžetā iekritīs tāda lielāka vai mazāka summa. Kaut kādā īsā laika periodā var budžetā savākt diezgan daudz, jo valsts iestādes ir palielinājušas uzmanību noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas problēmai, jo komercbankas pārāk daudz aizrāvās ar nepārbaudītu nerezidentu apkalpošanu un varbūt uzraudzība bija nepietiekama, taču tas tā ilgi nevar turpināties – nevar paļauties, ka šādi līdzekļi būs pieejami ilgstoši.
– Par pašlaik apspriestajiem 29 miljoniem eiro ir tā, ka uz šo naudu pretendē Ukrainas valsts. Nav jau zināms, vai Latvija tos varēs pievākt sev un lietot savām vajadzībām.
– Iedomāsimies, ka tagad šo naudu valsts būs samaksājusi pedagogiem, bet pēc tam izrādīsies, ka tā jāatdod Ukrainai… Un ko tad? Prasīs atpakaļ pedagogiem?
Tātad izmantot šo naudu pedagogu algām nevar, labāk ir izmantot šo naudu budžeta deficīta samazināšanai. Ja parādīsies tādi apstākļi, ka nauda būs jāatdod, tad būs, ko atdot, bet nebūs tā, ka izrādīsies, ka šī nauda jau iztērēta.
– Laikam jau runa nav tikai par šiem 29 Ukrainas miljoniem, bet par tādu kā jaunu koncepciju – vismaz tā tas ir skanējis no izglītības un zinātnes ministres Ilgas Šuplinskas puses. Viņa nerunā tikai par šiem 29 miljoniem, bet par to, ka, ja budžetā ienāks nauda no noziedzīgi iegūtiem līdzekļiem, tad pedagogiem varēs pielikt pie algām. Vai tādā veidā domāt un budžetēt nenomedītu lāču ādas ir nopietni?
– Jā, iznāk tā, un ir vēl arī citas līdzīgas situācijas. Mēs varējām priecāties, ka budžetā rodas ieņēmumi no tā, ka alkohola akcīzes nodoklis ir mazāks nekā Igaunijā un Somijā un kaimiņi brauc pie mums iepirkties. Kaut kādā brīdī Latvija to sāka jau uzskatīt par savu regulāru ienākumu avotu. Bet tad piepeši šī «mūzika» apstājās. Igaunija pieņēma lēmumu samazināt savu akcīzes nodokli, un mums ieņēmumi sāka samazināties. Tā veidot un plānot savu budžetu nevar – mēs padarām sevi atkarīgu no lēmumiem, kurus pieņem citās valstīs.
– Laiku palaikam kaut kāda «mūzika» atskan un apraujas – ir bijusi liela peļņa no termiņuzturēšanās atļaujām, no banku pakalpojumiem. Bet, ko politiski un stratēģiski būtu jādara, lai Latvija varētu uzlikt ilgspēlējošu plati ar stabiliem ieņēmumiem?
– Mūsu valsts spēja pelnīt ir lielā mērā atkarīga no tā, cik stipra ir mūsu ekonomika. Iepriekšējā krīze Latvijā izpaudās daudz negatīvāk nekā mūsu kaimiņvalstīs. Tagad varam redzēt, ka mūsu ieguldījumi ir bijuši mazāk ilgtspējīgi nekā pārējiem. Pirms krīzes daudz līdzekļu tika ieguldīts mājokļos. Ļoti labi. Tas nozīmē, ka gribam dzīvot labāk, bija tam arī pozitīva ietekme uz valsts ieņēmumiem, jo valsts varēja iekasēt nodokļus no būvmateriālu tirdzniecības un citām ar celtniecību saistītām jomām. Bet tas neizrādījās ilgtspējīgi pēc krīzes. Lietuvā iekšzemes kopprodukts pēc pirktspējas paritātes ir audzis daudz straujāk nekā Latvijā, jo kaimiņos vairāk ieguldījumu bija ražošanā, nevis patēriņā.
Ja skatāmies ilgākā laika periodā nākotnē, tad mums draud apmēram tāda situācija, kā bija Vācijā. Abu Vācijas daļu apvienošanās radīja diezgan strauju izaugsmi deviņdesmitajos gados, tomēr Austrumvācijas iedzīvotāji kļuva diezgan neapmierināti – tie, kas dzīvo bijušajā Rietumvācijā, joprojām dzīvo daudz labāk. Austrumvācija integrācijas procesā ir ļoti daudz ieguvusi, tomēr joprojām ļoti lēni izlīdzinās ar pārējo Vāciju. Tāda pati situācija draud Latvijai, ka mēs ilgākā laika periodā varam atpalikt no tāda dzīves līmeņa, kas ir Vācijā vai Skandināvijā.
– Vai problēma ir galvās?
– Ne tikai. Mēs jau vairs neesam tā valsts, kas bija pārejas periodā. Esam valsts ar normālu tirgus ekonomiku. Taču to bagāžu, kas mums ir, mēs nesam sev līdzi; tie akmeņi, kas piesieti mums pie kājām, turpina mūs kavēt. Mēs attīstāmies straujāk nekā tās valstis, kurām gribam līdzināties, taču izaugsmes tempi nav tik strauji, kā mēs vēlētos.
Nupat Saeimas Budžeta komisijā bija jautājums par to, vai valstij nevajadzētu aizņemties, lai sasniegtu kādu augstāku līmeni ātrāk. Taču, ja skatāmies uz pasaules praksi, redzam, ka daudzas valstis ir izmēģinājušas šo variantu un rezultāts nav bijis labs. Piemēram, Grieķija veica ieguldījumus attīstības projektos, taču šie projekti attīstījās ne tā, kā bija plānots, tie nedeva tādu rezultātu, kāds tika gaidīts. Parāds ir izveidojies, bet attīstība nav iestājusies.
– Pašlaik aktuāls jautājums ir par raudošām pašvaldībām, kuras grib aizņemties ar Valsts kases garantijām, taču Valsts kase vairs garantijas nedod viegli, pašvaldībām jāstāv rindā, tās nezina, vai, cik un kad kaut ko varēs dabūt bērnudārzu celtniecībai vai ielu remontiem.
– Līdz pat 2018. gadam dzīvojām tādā komforta situācijā, ka Finanšu ministrija spēja nodrošināt aizņēmumus pašvaldībām gandrīz līdz pat tam līmenim, kas nepieciešams. Nebija problēmu veikt investīcijas izglītības iestādēs. Bet diemžēl pašreizējā fiskālā telpa ir samazinājusies, un vēlmes kaut ko darīt vairs neatbilst iespējām.
– Kādēļ tā ir noticis?
– Viens iemesls ir cikliskā attīstība – ir ekonomiskais jeb biznesa cikls, kurā lielu optimismu nomaina pesimisms un otrādi. Tā ir normāla attīstība. Vēl pastāv septiņu gadu cikls, ieviešot Eiropas atbalstītus projektus. Līdz 2016. gadam bija tāda kā bedre, bet 2017. un 2018. gadā uzsākās straujāka projektu ieviešana, un visiem steidzami vajadzēja naudu. Līdz ar to Finanšu ministrijai nācās paziņot, ka turpmāk primāri atbalstīs tikai projektus, kuros tiek efektīvi izmantota Eiropas nauda, bet citiem projektiem būs jāpagaida rindā.
Vēl ir tāds faktors, ka pašvaldības palielina savas aktivitātes, gaidot administratīvi teritoriālo reformu.
Trešais faktors ir tāds, ka 2017. gadā pieņemtā nodokļu reforma sašaurina mūsu iespējas, sākot ar 2019. un 2020. gadu. Nodokļu reformas rezultātā nodokļu bāze, kas palielina resursus gan valsts budžetā, gan pašvaldību budžetos, ir samazinājusies. Tas ir par apmēram vienu procentu no iekšzemes kopprodukta jeb 350 miljoniem eiro, un naudas trūkst visur. Ir ļoti smaga izšķiršanās par to, ko darīt – vai celt darba samaksu mediķiem, kuri gaida, izglītības darbiniekiem, kuri gaida, tāpat policistiem un ugunsdzēsējiem, tiesnešiem un neatļaut pašvaldībām aizņemties, lai tās var būvēt bērnudārzus. Kā te izšķirties?
– Lielā vienprātībā tika ierakstīts normatīvajos aktos, ka būs mediķiem 20% atalgojuma pieaugums, taču solījums netiek pildīts.
– Bet jāskatās, kādos apstākļos šis solījums tika dots. Tas bija brīdī, kad ZZS vairs neturēja grožus cieši un teica: «Labi, lai iet.» Visi pārējie arī vēl nebija tādā komforta situācijā, lai paredzētu, kas tālāk notiks, un iebilstu. Jā, to solījumu varēja apmierināt, piemēram, samazinot naudu pašvaldībām. Ir pieņemts kompromiss, ka samazinājums pašvaldībām būs, bet ne tādā dziļumā, kā būtu tad, ja tiktu lemts būtiski palielināt mediķu un skolotāju algas.
Bet, ja skatāmies uz tēriņiem izglītībai, tad Latvija pašlaik tērē izglītībai vairāk nekā vidēji citas Eiropas Savienības valstis – salīdzinot ar ekonomikas apmēriem, tiek izglītībai tērēts procentuāli vairāk nekā citur Eiropā. Kur nauda aiziet? Tā aiziet, lai uzturētu izglītības iestādes tuvāk iedzīvotājiem mazapdzīvotajās lauku teritorijās. Tas maksā ļoti dārgi. Ja salīdzina ar citām valstīm, tad Latvijā ir ļoti liels skolotāju un citu skolu darbinieku skaits pret skolēnu skaitu. Tas tādēļ, ka nav pašvaldībās atrisināts jautājums par to, kādā veidā izglītības nozares vajadzības tiek apmierinātas. Izglītība izmaksā dārgi, taču vai tā ir kvalitatīva par tādu naudu? OECD pētījumi rāda, ka jo tālāk no Rīgas un lielajām pilsētām, jo kvalitāte kļūst sliktāka. Tā ir milzīga problēma, kuru Izglītības un zinātnes ministrija mēģina atrisināt jau divus gadu desmitus. Diemžēl pašvaldības ir ieinteresētas, ka saglabājas skolas un darba samaksu sedz valsts budžets, un no skolotāju darba samaksas nodokļu ienākumi ieplūst pašvaldību budžetā neatkarīgi no tā, kāda ir izglītības kvalitāte. Šī situācija ir radījusi nelāgu strīdu gaisotni, kuru, es ceru, atrisinās administratīvi teritoriālā reforma. Iespējams, labāk lai skolēnam jāpabrauc uz skolu mazliet tālāk, bet tiek nodrošināta labāka izglītības kvalitāte.
– Bet ir jau arī tā, ka, kur skola, tur dzīvība, kur nav skolas, tur panīkums…
– Piekrītu, ka tas ir nopietns faktors, kas arī jāņem vērā, tomēr nav pierādījies, ka sociālās sfēras pieejamība garantētu attīstību. Ja nav darba vietu privātajā sektorā, ja nav nekādas ražošanas, tad stadions vai peldbaseins attīstību un dzīvību neveido.
Padomju laika noslēgumā mums vajadzēja 20% iedzīvotāju laukos, lai saražotu nepieciešamo pārtikas daudzumu, bet pašlaik mums vajag 2-4% lauksaimniecībā strādājošo. Tātad jautājums ir par to, cik varam lauku teritorijās piesaistīt citus ražojošus uzņēmumus. Tādus uzņēmumus, lai cilvēki vēlas tajos strādāt, tādus, kas dod pievienoto vērtību, nevis tikai darba vietas sabiedriskajā sektorā. Pretējā gadījumā mums ir pārāk daudz pašvaldību, kurās vienīgais darbs ir pašvaldībā. Ja tas ir tā, tad tās ir vietas, kas neaugs.
Skatīsimies uz lietām objektīvi. Ar ko atšķiras Latvijas ekonomika no, piemēram, Skandināvijas, Šveices vai Vācijas ekonomikas? Kas to nosaka? To nosaka produktivitāte tajos sektoros, kas eksportē. Ja orientējamies uz tādām nozarēm, kas ir darbietilpīgas, bet ar zemu produktivitātes līmeni, tas nosaka visu kopējo ekonomikas spēku vai nespēku. Un nevaram turpināt paļauties, ka nākotnē uzturēsim tādas darba vietas, kurās iesaistām darbiniekus, bet ar nepietiekami augstu kvalifikāciju. Mums ir svarīgi, lai cilvēki mācās, lai apgūst jaunās tehnoloģijas, lai viņi ir produktīvi jebkuros darbos, bet, pirmkārt, tajos, kas ražo eksportam. Tam cilvēkam, kurš cep hamburgerus, produktivitāte ir vienāda Latvijā un Šveicē, taču viņa ienākumus noteic to cilvēku masa, kas strādā eksportam un kas rada augstu pievienoto vērtību. Mums bija augsta pievienota vērtība banku un finanšu sektorā, taču izrādījās, ka to nevar ilgstoši turpināt, ja lielu peļņu nodrošina noziedzīgi iegūtu līdzekļu glabāšana un apgrozība. Valdībai nākas pievērst uzmanību šīm problēmām, jo labāk ir dzīvot ar labu reputāciju, tīru sirdsapziņu un ievērojot starptautiskās normas.
– Vai valdība ir fiskāli atbildīga ar jauno budžetu?
– Gan valdība, gan Finanšu ministrija ir ļoti nopietni strādājušas pie jaunā budžeta. Viena pozitīvā iezīme ir tā, ka 2020. gada budžets atbilst Eiropas stabilitātes un izaugsmes pakta prasībām. Mēs, Fiskālās disciplīnas padome, neesam pēdējā laikā publicējuši neatbilstības ziņojumus, par ko esam priecīgi. Un tomēr uzskatām, ka valdības izdevumi 2020. gadam aug straujāk nekā tam vajadzētu būt, lai atbilstu fiskālās disciplīnas likuma prasībām. Un valdības izdevumiem vajadzētu būt par 94,6 miljoniem eiro mazākiem, nekā tas iezīmēts budžeta plānā.
– Pašlaik joprojām dzīvojam laikā, ko var uzskatīt par izaugsmes laiku. Taču vienā brīdī pienāks recesija. Un ko tad?
– Fiskālās disciplīnas padome uzskata, ka valdības politika nav pietiekami pretcikliska – izaugsmes laikā ir turpināts sastādīt budžetu ar deficītu, kas uzliek slogu uz valsts parāda pieaugumu. Mums nebūs pietiekamas rezerves, lai novērstu negatīvas sekas ekonomikas sabremzēšanās gadījumā.
Ja paskatāmies atpakaļ uz iepriekšējo krīzi, kas notika. Mums pārāk strauji pieauga algas, un iedzīvotāji to uztvēra kā kaut ko pašsaprotamu. Un tajā brīdī, kad pienāca krīze, tās izpausmes cilvēkiem bija ļoti nepatīkamas. Ekonomisti jau brīdināja, ka darba samaksa aug straujāk nekā produktivitāte. Algas paaugstināšanos cilvēki uztver kā kaut ko normālu, kā to, ka viņi to ir nopelnījuši, bet algas samazināšana tiek uztverta ļoti sāpīgi, lai gan tā ir normāla parādība, kad jātiek ārā no pārlieku strauja pieauguma iepriekš.
Brīdī, kad sabremzējas ekonomikas attīstība, ir svarīgi, lai budžeta izdevumu apmērs būtu tādā līmenī, lai to varētu finansēt no kārtējiem ieņēmumiem, un valdība spētu aizņemties uz izdevīgiem nosacījumiem, lai veiksmīgi īstenotu pasākumus krīzes mīkstināšanai. Valsts veido labu kredītspēju, ja ievēro fiskālās disciplīnas prasības un bezdeficīta budžetu straujas ekonomikas izaugsmes gados.
Foto: F64