Gobzems: Mūsu politiskā vara ir sajukusi prātā no varas
Saruna ar Saeimas deputātu Aldi Gobzemu par to, kur aizies astoņkārtīgi palielinātais valsts finansējums partijām; par KPV LV «zelta balsi», kura tika pārdota pret miglainiem solījumiem, un zemē nomesto varu; par deputātiem, kuriem jāprasa frakcijas vadītājas atļauja kāpt tribīnē un runāt, un par to, kuras frakcijas vadītājas kabinetā Kaimiņš ir biežāks viesis nekā paša partijā, kur viņam nekādas ietekmes vairs nav.
– Sabiedrību ir satraukusi parlamentāriešu ideja palielināt partijām, tas ir, pašiem sev, finansējumu astoņkārtīgi. Kā jūs pats balsosiet, ja šis priekšlikums tiks likts uz balsojumu Saeimā?
– Uzreiz gribētu šo jautājumu apskatīt plašāk. Ir jāsaka viena lieta, kas izriet no solījuma, ar kuru pirms vēlēšanām es ienācu politikā. No tā politiskā spēka, kurš objektīvi ir piekrāpis vēlētājus. Tas ir, no KPV LV. Solījums bija mūsu devīze – valstij jāsāk ar sevi. Šīs devīzes būtība ietver sevī arī jautājumu par partiju finansēšanu. Proti, ideja, ka valstij jāsāk ar sevi, nozīmē, ka gan amatpersonām, gan politiķiem, gan Saeimai ir jārāda piemērs, kam sabiedrība gribētu līdzināties. Kāds ir rezultāts? Lēmumi piešķirt naudu sev, palielināt algu sev. Zemāk vairs nav kur krist. Tāpēc es pavisam noteikti balsošu – pret. Laikā, kad netiek pildītas jau pieņemtu likumu prasības par atalgojumu mediķiem vai skolotājiem, palielināt par 700% finansējumu sev ir, maigi izsakoties, ciniski. Kāpēc tā notiek? Tas notiek ļoti vienkārša iemesla dēļ. Tāpēc, ka mūsu prezidentu nav ievēlējusi tauta. Ja Latvijas Valsts prezidentu būtu vēlējusi tauta, tad šodienas apstākļos, kad ir piekrāpti mediķi un skolotāji, bet aplaimotas partijas, Valsts prezidents būtu pirmais, kurš iestātos par mediķiem un skolotājiem, jo viņu ievēlējusi tauta. To prasītu arī politiskā loģika. Bet, tā kā mūsu prezidentu ir ievēlējušas partijas, kuras pašas sev ir palielinājušas finansējumu, ir diezgan loģiski, ka prezidents aizstāv tās partijas, kuras viņu ir ievēlējušas.
– Vai gribat teikt, ka tiešām viņš tās aizstāv?
– Viņš pauž viedokli, ka tas principā ir pareizs solis. Atšķirība starp parlamenta vai, precīzāk sakot, koalīcijas prezidentu un tautas vēlētu prezidentu ir tā, ka koalīcijas prezidents aizstāv to intereses, kuri viņu ir ievēlējuši. Tātad koalīcijas intereses. Tautas vēlēts prezidents automātiski aizstāvētu visas sabiedrības intereses. Konceptuāli esmu par to, ka partijām finansējums ir jāpalielina. Bet ne tā, kā tas ir tagad. To nedrīkst attiecināt pašiem uz sevi. Līdz ar to tas var tikt attiecināts tikai uz nākamo Saeimas sasaukumu. Tikai pēc tam, kad ir izpildīti tie solījumi, kas jau ir iestrādāti pieņemtajos likumos. Visbeidzot, šim procesam jābūt pakāpeniskam. Atsaukties uz Igauniju ir nekorekti, jo tur ir partijas, kuru biedru skaits pārsniedz desmit tūkstošus. Mūsu politiskās organizācijas patiesībā ir šauras interešu grupas. Jāsaka godīgi, tas palielinātais finansējums, kas paredzēts šīm partijām, patiesībā nonāks pie atsevišķiem cilvēkiem. Tas būs balsojums par to, ka finansējums būs Bordānam ar Jurašu, Kaimiņam, Dzintaram ar Parādnieku, Viņķelei, jo mūsu partijas nav organizācijas, kuras apvieno lielu skaitu Latvijas iedzīvotāju. Tās ir mazas cilvēku grupiņas. Tāpēc šis risinājums ir, no vienas puses, bīstams un nepareizs, bet, no otras – lai viņi to izdara. Pieminiet manus vārdus – šī politiskā sistēma, šī politiskā vara noslīks tajā naudā.
– No malas skatoties, šis priekšlikums ir visai negaidīts. Kā tas vispār radās? Kā tas izskatījās no iekšpuses?
– Sajūtas, kas man rodas, staigājot pa [Saeimas] gaiteņiem, ir tādas, ka tā ir pateicība par Valsts prezidenta ievēlēšanu. Tā ir samaksa par to, un tāpēc tas notiek tik strauji. Otrs iemesls ir tas, ka mūsu politiskā vara ir sajukusi prātā no varas. Viņa ir apdullusi no šīs varas. Rodas iespaids, ka šī politiskā vara cer un domā, ka viņa būs mūžīga. Līdz ar to viņi var pieņemt jebkurus lēmumus, nerēķinoties ar sabiedrības interesēm, ētisko pusi un likumu. Šī kļūda, ko pieļauj pie varas esošie politiķi, vismaz daļai no viņiem maksās politisko karjeru.
– Saeimā tomēr nesēž koka figūras, kuras kāds var tā vienkārši bīdīt. Vai koalīcijas partijās nav cilvēku, kas saprot šā soļa amoralitāti un būtu gatavi iebilst?
– Es gan nepiekritīšu tam, ka Saeimā nesēž koka figūras. Nesaukšu viņas tā, bet par marionetēm gan. Ir labs un no Saeimas sēžu zāles lieliski redzams piemērs – Jaunā konservatīvā partija. Deputātiem, kas ir JKP frakcijā, vienmēr ir jāsaskaņo ar [frakcijas vadītāju] Jutu Strīķi – vai viņi drīkst kāpt tribīnē, un, ja drīkst, tad droši vien viņiem arī jāsaskaņo, ko viņi tur teiks. Kad notiek plenārsēde un ir debates, tad to var redzēt, ka tiek prasīta šī atļauja. Ir pietiekami liels skaits marionešu parlamentā, kuriem parlaments ir viņu dzīves, karjeras augstākais sasniegums. Tā vēlme vienkārši turēties pie sava krēsla… it kā stabilitātes vārdā, budžeta pieņemšanas vārdā… es vēl šoreiz pārkāpšu savus principus, iešu pret savu sirdsapziņu… Pēc noskaņojuma parlamentā ir jūtams, ka atsevišķi deputāti sāk justies arvien nekomfortablāk, atrodoties nepārtrauktā nepieciešamībā iet pret savu sirdsapziņu. Tāpēc domāju, ka tā saucamo neatkarīgo deputātu grupa ar laiku palielināsies vēl vairāk, jo nekas politiķim nav brīnišķīgāks, kā būt situācijā, kad tev nav jāiet pret savu sirdsapziņu. To es varu pateikt pēc sevis. Man nav bijis nevienam jāpakļaujas vai jāatskaitās, ka būtu kādreiz «nepareizi» nobalsojis. Šī sajūta ir lipīga. To redz tie, kuriem liek iet pret viņu sirdsapziņu. Daļa no deputātiem sāk aizdomāties. Negribu saukt konkrētus uzvārdus, jo viņiem pašiem ir jāpieņem lēmumi, bet ka tik šī sasaukuma beigās neatkarīgo deputātu frakcija nav lielāka par to frakciju, kas ir pie varas.
– Jūs teicāt, ka KPV LV ir piekrāpusi vēlētājus. Pirms vēlēšanām jūs gājāt ciešā tandēmā ar Kaimiņu un, vismaz ārēji, bijāt lieli draugi. Kurā brīdī sapratāt vai sajutāt, ka partija piekrāpj vēlētājus, un jūsu ceļi šķīrās?
– Domāju, ka Kaimiņš nav tā vērts, lai tērētu laiku šajā intervijā. Vienu gan varu pateikt. Mūsu pirmajā kopīgajā braucienā pie vēlētājiem (mēs pirms vēlēšanām daudz braukājām pa Latviju) Kaimiņš bija savā ierastajā stāvoklī. Viņš bija piedzēries. Tikai nejaušības dēļ mūsu kampaņa nesabruka vēl nesākusies.
– Kā izpaudās šī nejaušība?
– Ja politiķis ierodas pie vēlētājiem smagā alkohola reibumā, tad tam var būt zināmas konsekvences. Bet par to nav vērts runāt. Kad es vēl biju KPV LV, mums faktiski bija zelta balss. Bez KPV LV 16 balsīm nebija iespējams uztaisīt nevienu [koalīcijas] kombināciju. Ar nosacījumu, ka JKP nekādā gadījumā nesadarbosies ar ZZS. Tajā brīdī KPV LV ieguva izšķirošo lomu. Ja KPV LV būtu noturējusi savu pozīciju, tad tā būtu bijusi gan premjera partija, gan arī, ja neizveidotos valdība, tā varētu droši turēt savu pozīciju līdz galam un iet uz ārkārtas vēlēšanām. Tajās KPV LV būtu ieguvusi divreiz vairāk balsu, ja būtu turējusi savu mugurkaulu. Realitātē šie cilvēki pārdevās tiem, kurus lamāja pirms vēlēšanām. Atdeva visas savas pozīcijas pilnībā. Tā ir zaudētāju politika, un tā ir saistīta ar faktu, ka atsevišķiem partijas pārstāvjiem, tā vulgāri izsakoties, viena vieta bija iespiesta skrūvspīlēs un bija solījumi šo vietu no skrūvspīlēm izņemt.
– Tas būtu tas pārdošanās motīvs?
– Jā, jo nav citas loģikas. Brīdī, kad visi saprot – bez tevis nevar izveidot nekādu kombināciju, tu vienkārši ņem un nomet varu sev pie kājām, un kļūsti par Vienotības marioneti. Turpini laistīt Vienotības krizantēmas.
– Jūs runājat par Kaimiņa un Zakatistova kriminālprocesu?
– Man jāpiebilst, ka Atis [Zakatistovs] atbalstīja arī manus centienus izveidot valdību. Atšķirībā no Kaimiņa, kurš jau startā bija (to cilvēki neredz) JKP frakcijas biedrs. Jutas [Strīķes] kabinetā viņš ir redzams biežāk nekā savā partijā, kurā šobrīd viņam nekādas ietekmes nav. Patiesībā arī pati partija kā projekts ir beigusies. Nav iespējams atdzīvināt šo politisko līķi.
– Kādi ir jūsu paša tālākie politiskie plāni?
– Parasti ir tā, ka pasaki par saviem plāniem un Dievs par tevi pasmiesies. Esmu sabiedrībai solījis, ka būšu politikā. Esmu pārliecināts, ka pienāks diena, kad es vadīšu mūsu valsti. Politiskā loģika saka, ka esošajā sistēmā tas agrāk vai vēlāk novedīs pie politiskas organizācijas dibināšanas, jo bez tās tu nevari startēt vēlēšanās. Te gan ir maza nianse. Politiskā partija nav izšķiroši svarīgākais jautājums. Tā ir tikai tehnisks instruments. Viss ir atkarīgs tikai no cilvēkiem. Latvijai ir nepieciešama stingra roka, kas nebaidās pieņemt drosmīgus lēmumus. Nevis nepopulārus lēmumus, nedot mediķiem algu un sev palielināt, bet drosmīgus lēmumus. Tādus, kas veicina gan finanšu sistēmas atdzīvošanos, gan citus jautājumus.
– Saeimā tiek vākti paraksti, lai izveidotu parlamentārās izmeklēšanas komisiju (PIK) par mediķu atalgojuma nepalielināšanu, ko paredz likums. Vai PIK veidošana jau nekļūst par tādu sliktu toni, jo visas iepriekšējās komisijas beigušās ar čiku? Tajā skaitā arī PIK par OIK.
– PIK sastāvu nosaka koalīcija. Tas ir, tie cilvēki, kuri jau ir pie varas. Arī OIK komisija sastāv no cilvēkiem, kuri paši… Nu, Ašeradens ir šajā komisijā. Vai Ašeradens gribētu izgaismot un atrisināt jautājumu, kā Vienotība gadiem ir piesegusi OIK afēru? Droši vien, ka ne. Tomēr šīm komisijām ir arī savi plusi. Tas ir labs instruments opozīcijas rokās. Šiem jautājumiem tiek pievērsta uzmanība, un tur ir sava procesuālā kārtība, kas piesaista arī prokuratūras pārstāvjus. Tur var būt zināmi ieguvumi pat tad, ja PIK galaziņojums nenoslēdzas ar kādas amatpersonas saslēgšanu roku dzelžos. Ja runājam par šo [mediķu atalgojuma nepalielināšanas] komisiju, tad kārtējo reizi ir jāatgriežas pie šī bezkompromisa tiesiskuma jautājuma. Ja Kariņš mums saka un Bordāns saka, ka tagad virzīsimies Ziemeļvalstu virzienā, tad jāpiekrīt Lindas Liepiņas teiktajam, ka ir lielas šaubas, vai Kariņš, Bordāns un pārējie vispār zina, kurā virzienā atrodas Ziemeļvalstis. Vai Ziemeļvalstīs būtu iespējams, ka par smagu noziegumu – valsts noslēpuma izpaušanu – tiesājamais Jurašs varētu būt parlamentārais sekretārs Tieslietu (!) ministrijā? Vai Zakatistova kungs, kuram tiek inkriminēti smagi noziegumi finanšu jomā, varētu būt parlamentārais sekretārs Finanšu (!) ministrijā? Vai Ziemeļvalstīs ir iespējama situācija, kad valdība neizpilda pašas valdības politiķu pieņemtos un nobalsotos likumus? Deviņi šīs valdības ministri balsoja par OIK atcelšanu no 31. marta. Balsoja par mediķu algām. Tas nav politiskais solījums. Tas ir pieņemts un nobalsots likums. Valdība to nepilda. Arī skolotāju algas ir likuma prasība. Arī netiek izpildīta. Tad vienā brīdī var izvirzīties jautājums iedzīvotājiem. Ja valdība nepilda likumus, tad varbūt arī mums visiem pārējiem tos nepildīt? Tāpēc aicinu gan mediķus, gan pedagogus nebaidīties un pieprasīt, lai valdība pilda noteiktās likuma prasības. Cilvēkiem ir jāsāk sevi aizstāvēt pret valdības patvaļu. Pret to cinismu, ar kādu valdība izturas. Šāds cinisms nav raksturīgs Ziemeļvalstīs. Tāds ir raksturīgs tur, uz otru pusi. Uz dienvidiem. Tuvāk Āfrikai. Vai uz Krievijas pusi, bet ne Ziemeļvalstīs.
– OIK jautājums tiek viļāts kā karsts kartupelis. Pēc likuma jau 31. martā tam bija jāizbeidzas. Kāda situācija ir šobrīd?
– Saprotiet, mums ir premjers, ar kura parakstu OIK vispār tika ieviests. Varbūt liela sabiedrības daļa to nezina. Pirms daudziem gadiem, kad Kariņš bija ekonomikas ministrs. Vai Kariņš, kurš ir ieviesis OIK un kura paraksts stāv uz šiem dokumentiem, kas deva OIK zaļo gaismu, būs tas cilvēks, kurš atcels OIK? Protams, nē. Viņam to jau vajadzēja izdarīt. Pēc likuma. Bet tur ir arī sponsori. Vienotības sponsori.
– Jūs ļoti aktīvi cenšaties atmaskot Kariņa Skolas ielas nama (bijušā kinoteātra Pionieris) lietu, taču nekādu tālāku virzību jūsu centieni nav radījuši. Kāpēc šī lieta ir iestrēgusi?
– Divas lietas. Pirmkārt, tas ir tāds kompromats pret Kariņu, aiz kura Kariņu turēt un ar viņu manipulēt. Kariņš objektīvi jau nemaz nevada valsti. Viņš ir marionete šajā procesā ar segvārdu – premjers. Otrkārt, tā ir drošības iestāžu, kā minimums, milzīga kļūda, kuru tie negrib atzīt. Šis nams atrodas desmit metru attālumā no NATO objekta. No objekta, kura tuvumā nedrīkst apstāties ar mašīnu, kuru nedrīkst fotografēt, kurš atrodas īpašas uzraudzības zonā. Likums paredz, ka viss, kas notiek šim objektam apkārt, tajā skaitā pārdošanas darījumi, ir īpaši jāsaskaņo ar valsti. Vai jūs gribat teikt, ka šāds objekts var tikt notirgots aiz ofšoriem slēptiem cilvēkiem, kas strādā Gazprom, un tā ir normāla, adekvāta situācija, kuru valsts tā vienkārši būtu saskaņojusi? Valsts drošības iestādes to vienkārši nepamanīja. Lai neatklātu savu neizdarību, nekādas reakcijas neseko. Ja drošības iestādes sāktu reaģēt, tad rastos jautājums – vai tad jūs to neredzējāt? Vai neredzējāt, ka no Kipras ofšora pastkastītēm, tukšiem uzņēmumiem ienāk nezināmas izcelsmes nauda, kas pirms tam ir ceļojusi no Britu Virdžīnu salām un Panamas? Aiz kuras stāv Gazprom strādājošs Silkins.
– Nav jau tā, ka tas neinteresē tikai drošības dienestus. Arī sabiedrībai šī lieta nešķiet interesanta. Ja sabiedrība neko nepieprasa, tad arī politiķi neredz iemeslu iespringt.
– Mūsu sabiedrībai jābeidz ciest. Mūsu sabiedrība ir pieradusi ciest. Ciest ir viegli, jo tad, kad tu ciet, tad nekas nav jādara. Tu vari kādu palamāt un turpināt ciest. Bet ar ciešanām nevar izmainīt valsti. Ir jāsāk mosties. Jūs redzat, cik smagnēji un lēni šī mošanās notiek. Kaut vai to pašu mediķu vai skolotāju sakarā. Kopš 1991. gada mūsu cilvēki ne reizi nav izgājuši Daugavas krastmalā uz demonstrāciju. Pēdējo reizi krastmala bija pilna pirms 29 gadiem. Pusmiljons cilvēku. Kopš tās reizes krastmala ir bijusi pilna tikai uz Līgo svētkiem un 18. novembrī. Alu iedzert un salūtu paskatīties. Aizstāvēt valsti ir jāsāk mums pašiem. Ja pie Daugavas izietu 50 000 cilvēku un, nedauzot šņabja bodēm logus Vecrīgā un nezogot pudeles, vienkārši nodziedātu dziesmu Saule, Pērkons, Daugava, tad nākamajā rītā mēs pamostos pavisam citā valstī.