Balodis: PVD ir par tīrām rokām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē

Par vasaras notikumu Siguldā, kad vienlaikus smagi sasirga daudz bērnu, par salmonellām un zarnu nūjiņām, par trakumsērgu un Āfrikas cūku mēri Neatkarīgās intervija ar Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) ģenerāldirektoru Māri Balodi.

– Septembra vidū no Siguldas atnāca ziņa, ka saindējušies vai ar kaut ko inficējušies daudzi pirmsskolas iestāžu audzēkņi. Kas notika?

– Epidemioloģisko izmeklēšanu ir veicis Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC), kam šāda veida saslimšanu gadījumos ir pienākums veikt pilnu izmeklēšanu, un gadījumos, ja ir iespējami iesaistīti kādi uzņēmumi un pārtika, tad tiekam pieaicināti arī mēs – PVD -, un kopā dodamies uz objektiem un kopā strādājam. Siguldā bija ļoti nepatīkams gadījums, jo saslima bērni, turklāt ļoti smagi saslima. Kolēģi no SPKC teica, ka šis ir pirmais šāds gadījums, kad no zarnu nūjiņas jeb esherichia coli Latvijā ir tik smagas sekas. Veicot bērnu, vecāku, darbinieku aptaujas, ko kurš gatavojis un ēdis, secinājums ir, ka vienā bērnu ēdināšanas blokā ir ēsti salāti un, visticamāk, pie vainas ir šis produkts. Bērniem tie tika pasniegti 30. augustā. Skatoties šo salātu sastāvu, tur Latvijas produktu nebija – tur bija produkti no Polijas, Nīderlandes un Lietuvas. Bet, ņemot vērā, ka epidemioloģiskās izmeklēšanas sākās tikai 13. septembrī, bet salāti tika ēsti 30. augustā, šo salātu vairs apritē nebija. Ja runājam par salmonellu, kas arī tika konstatēta Siguldas bērnudārzos, veicot plašas laboratoriskās pārbaudes, konstatējām salmonellas Polijas izcelsmes putnu gaļā, kas tika piegādāta arī bērniem. Latvijas gaļas produktu sadales uzņēmumi pārtrauca sadarbību ar Polijas piegādātāju, kas turklāt ir lielākais Polijas uzņēmums, un nomainīja piegādātājus.

Jāpiebilst, ka Siguldas gadījums ir satraucošs un smags, bet šis gadījums ir ārpuskārtas. Tādi gadījumi nav bieži. Bet situācija būtu labāka, ja tie cilvēki, kas strādā sabiedriskās ēdināšanas jomā, vairāk ievērotu elementāras higiēnas normas – mazgātu rokas, nažus, traukus, nelietotu to pašu nazi gan gaļas, gan salātu griešanai u.c.

– Kā var noprast, pastāv vēl viens problēmstāsts – par Ukrainas izcelsmes olu produktiem?

– Pašās olās, kas tiek importētas no Ukrainas, piesārņojums nav konstatēts, bet pārbaudēs, kas tiek veiktas uz robežas, četros gadījumos konstatējām salmonellu klātbūtni olu produktos, kas domāti Eiropas Savienības tirgum. Mēs ievietojām ziņu Eiropas Komisijas ātrās brīdināšanas sistēmā, arī Zemkopības ministrija informēja Eiropas Komisiju ar lūgumu izvērtēt Ukrainas uzņēmumu produkcijas atbilstību ES normatīvajiem aktiem.

– Vai tas ir viss, ko jūs varat? Vai tika piemērotas kādas sankcijas?

– Mēs varam apturēt kravas uz robežas. Ja konstatējam kādu piesārņojumu, varam vai nu atgriezt kravas atpakaļ, vai nozīmēt to iznīcināšanu. Tā kā uzņēmumus eksportam uz ES izvērtē un atzīst Eiropas Komisijas inspekcija un mums ir vienotais Eiropas tirgus, Eiropas Komisija var lemt par tā vai cita Ukrainas uzņēmuma eksporta atļaujas anulēšanu. Diemžēl tik tālu EK nav gājusi, lai gan ziņojumi ir bijuši gan no Latvijas, gan no Ungārijas.

– Vai imports no Ukrainas ir aktuāls pašlaik? Vai tas notiek visu laiku?

– Ukrainas imports parādījās tad, kad tika noslēgts Ukrainas asociācijas līgums ar ES un ES noteica beznodokļu kvotas dažādiem Ukrainas produktiem, tajā skaitā olām, olu produktiem un putnu gaļai. Protams, Ukraina to izmanto, eksportē produktus uz ES un tajā skaitā izmanto arī Latviju kā vietu, kurai cauri viņu produkti ieplūst ES. Latvijā ir uzņēmumi, kas ukraiņu produktus ieved, un tajā skaitā viena daļa šo produktu tiek pārdoti arī Latvijas mazumtirdzniecībā.

Eksports starp valstīm notiek, var notikt un tam jānotiek, taču nosacījumiem būtu jābūt vienādiem. Piemēram, Latvijā mēs kontrolējam gan dējējvistu novietnes, gan broileru ganāmpulkus. Gadījumos, ja tiek konstatētas salmonellas broileru ganāmpulkos, tie tiek iznīcināti. Diemžēl mums nav pilnas pārliecības un nav arī informācijas, kas notiek valstīs, kas nav ES dalībvalstis.

– Ir dzirdēts no nozares ekspertiem, ka Ukraina nesteidzas ar ražošanas standartu harmonizēšanu ar ES standartiem ražošanā – gan sanitāro normu ziņā, gan putnu labturībā. Cik droši var būt Latvijas patērētāji, ka Ukrainas produkcija ir laba? Jo gadījumā ar PVD konstatētajām salmonellām ukraiņu uzņēmēji ir «izsprukuši sveikā».

– Jautājumā par pārtikas drošumu un slimībām Ukrainas uzņēmumu produktus EK inspekcija pārbauda. Ja runājam par labturības standartiem, šādas pārbaudes nav bijušas. Ja ar labturības standartiem saprotam putnu blīvumu, šādas pārbaudes nav bijušas un pagaidām nav plānotas, Ukraina nav pabeigusi šo harmonizācijas procesu, tāpēc, jā, Latvija ir panākusi, ka Ukrainas produkcija ir jāmarķē un jānorāda, ka produkcija neatbilst ES regulu prasībām. Tas ar maziem burtiņiem tiek rakstīts uz kastītēm. Tas ir Latvijas nopelns, jo neviens cits tam uzmanību nebija pievērsis.

Protams, jāņem vērā EK institūciju kapacitāte – pārāk bieži viņi neviesojas citās valstīs, kas nav ES. Tādēļ simtprocentīgas pārliecības mums nav.

– Pastāv EK «atzīto uzņēmumu saraksts», kurā grūti atrast kaut ko par Ukrainas putniem. Tur ir viens olu iepakošanas uzņēmums, bet nav putnu fermu. Kā jāsaprot šis saraksts un tajā atrodamā informācija?

– EK sarakstā ir iepakošanas uzņēmumi un olu produkcijas iepakošanas uzņēmumi, bet fermu nav, jo nav tādas prasības uzrādīt fermas. Tur varbūt ir tā problēmas sakne. Ja tiek atzīts iepakošanas uzņēmums, tas var produktus ņemt no daudzām fermām. Kas notiek šajās fermās, to nezina EK inspektori un nezinām mēs.

– Vai tas ir godīgi no konkurences aspekta? Mūsu vietējos uzņēmējus kontrolē skarbi.

– Mūsu uzņēmumi tiek pakļauti tām kontrolēm, ko paredz ES normatīvie akti – gan par higiēnu, gan arī par labturību. Protams, gadījumā, ja ukraiņu uzraudzības dienestu sniegtā informācija vai garantijas neatbilst patiesībai, var rasties nevienāda situācija – pie mums uzņēmēji tiek pakļauti stingriem kritērijiem, bet mūsu tirgū var ienākt produkti no citām valstīm, kas šiem kritērijiem neatbilst. Bet tā ir EK atbildība, EK kontrolējošo institūciju darbības lauciņš.

– Bija situācija, kad valdība no neparedzētiem gadījumiem atvēlētiem līdzekļiem iedeva PVD apmēram 60 tūkstošus eiro izmeklējumiem. Kam tas bija?

– Valdība atvēlēja šo naudu pastiprinātai olu un olu produktu kontrolei uz robežas. Pateicoties šai naudai, mēs varējām izkontrolēt katru produktu partiju un arī konstatēt, ka atsevišķas partijas ir ar piesārņojumu. Par jautājumu, kādas pārbaudes esam veikuši un kādus resursus esam tām lietojuši, nākamnedēļ sniegsim atskaiti Zemkopības ministrijai.

– Cik lielā mērā un kādām funkcijām PVD pietrūkst līdzekļu?

– Protams, arī mums būtu nepieciešams papildu finansējums. Pašlaik mūsu galvenā prioritāte ir atalgojums inspektoriem. Mums ir 160 inspektoru pārtikas jomā, vēl 90 inspektoru veterinārās uzraudzības jomā un 80 inspektoru robežkontroles jomā. Un atalgojums diemžēl neatbilst tām prasībām, kādas viņiem ir izvirzītas, un darba apjomam, kādu viņi veic. Mums ir nepieciešami inspektori ar specifisku izglītību – tie ir veterinārārsti, kas vismaz sešus gadus mācījušies Lauksaimniecības universitātē. Piedāvājot nekonkurētspējīgu atalgojumu, mēs vienkārši inspektorus varam nedabūt. Zināšanas ir nepieciešamas veterinārijā, bioloģijā, ķīmijā, ES normatīvo aktu pārzināšanā. Pienācīgs atalgojums ir nepieciešams, lai netiktu apdraudēta mūsu cilvēku veselība un dzīvība, kā arī mūsu eksports. Kad vēlamies eksportēt pienu, gaļu, dzīvos dzīvniekus, pirmais, kas tiek vērtēts potenciālajās mūsu eksporta valstīs, ir mūsu uzraudzības iestāžu sistēma. Mūsu sistēma tiek vērtēta visu laiku – nupat atvadījāmies no Dienvidkorejas inspektoriem, pašlaik vēl strādā ASV inspektori, nākammēnes atbrauks inspektori no Brazīlijas. Mums visu laiku jābūt gatavībā, lai parādītu savas spējas un kvalifikāciju.

– Latvieši ir kļuvuši mazāk konservatīvi un biežāk nogaršo arī citu tautu virtuves ēdienus, tostarp tādus, kuros ir jēlas zivis, nepilnīgi termiski apstrādāta vai jēla gaļa. Cik droši ir lietot šādus ēdienus?

– Tas ir katra patērētāja paša risks. Diemžēl, un īpaši tas attiecas uz gaļu, dzīvnieki ir dažādu slimību izraisītāju nēsātāji, un, pateicoties termiskai apstrādei, var novērst baktēriju nonākšanu līdz galdam. Ēdot jēlu produktu, ir jābūt pilnai pārliecībai, ka šis dzīvnieks ir ļoti higiēniski nokauts un ļoti higiēniski tālāk apstrādāts.

– Liels drauds lopkopībai allaž ir bijis Āfrikas cūku mēris. Kā pēdējā laikā sekmējas ar šīs slimības ierobežošanu?

– Pēdējā laikā ir bijusi pozitīva tendence cūku mēra izplatībai mazināties – šogad ir bijis viens saslimšanas gadījums mājas cūkām. Tā bija viena saimniecība Kurzemē ar 50 cūkām. Iepriekš ir cietušas arī daudz lielākas saimniecības. Pagaidām samērā aktīvs cūku mēris starp mežacūkām ir Kurzemē, bet labāka situācija ir Latgalē un Vidzemē, kur vīrusu esam konstatējuši tikai pāris reižu. Tas nozīmē, ka mežacūku populācija ir bijusi samazinājusies līdz tiem apmēriem, kad slimība sāk izzust. Tomēr informācija no medniekiem liecina, ka tieši pašā pēdējā laikā mežacūku skaits atkal sāk palielināties – parādās cūku bari, un varam piedzīvot slimības atgriešanos.

– Kāds ir risinājums?

– Vienīgais risinājums ir ar mednieku palīdzību samazināt mežacūku skaitu līdz minimumam. Pretējā gadījumā slimība būs atpakaļ un būs apdraudētas arī mājas cūku fermas.

– Cik Latvija ir pasargāta no trakumsērgas?

– Latvija ir brīva no trakumsērgas – tas ir oficiāli apstiprināts gan Eiropas Komisijā, gan Pasaules dzīvnieku veselības organizācijā. Tas ir pateicoties meža dzīvnieku vakcinācijai. Pašlaik gan to veicam tikai valsts pierobežā. Pēdējais trakumsērgas gadījums bija pasen – pirms kādiem septiņiem gadiem. Tagad šī nāvējošā slimība vairs nav konstatēta. Mēs ne tikai veicam vakcināciju pierobežā, bet ar ES līdzekļu palīdzību finansējam vakcināciju arī Baltkrievijas teritorijā pie šīs kaimiņvalsts robežas ar Latviju.

Bet Āfrikas cūku mēra gadījumā vakcīnas pagaidām nav. Cerams, ka būs.

– Ir tāda šausmu aina, kas, par laimi, ir tikai virtuāla – gadījumā, ja netiks rasti politiski un juridiski risinājumi, Rīgā var netikt izvesti atkritumi, un pāris dienās galvaspilsēta pazudīs zem atkritumu kalniem. Kas valsts un pašvaldību iestādēm būtu jādara, lai līdz kam tādam nenodzīvotos?

– Sadzīves atkritumu problēma jārisina pašvaldībai. Ja pašvaldība netiek galā, jāiejaucas Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai. PVD vairāk satrauc visas tās problēmas, kas saistītas ar dzīvnieku izcelsmes produktiem – atkritumi, kas rodas kautuvēs, pārtikas produktu uzņēmumos, šo produktu kontrole un savākšana. Tā ir atsevišķa sistēma, kas nav saistīta ar sadzīves atkritumu savākšanu. Esam saskārušies ar patiešām reālām krīzes situācijām, ne tikai teorētiski iespējamām, kā ar Rīgas atkritumiem. Bija ļoti liela Āfrikas cūku mēra epidēmija, un bija jāatrisina, kā atbrīvoties no milzīgiem bojā gājušu un nokautu cūku apjomiem. Mēs to atrisinājām.

– PVD ir viena no iestādēm, kurai ir kontroles un represīvas funkcijas, līdz ar to PVD ir korupcijas riska zonā. Pastāv iespēja, ka kādi uzņēmumi var censties ieraut PVD savā konkurences cīņā. Kas tiek darīts korupcijas novēršanas jomā?

– Esam par tīrām rokām gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Mums ir korupcijas novēršanas stratēģija un plāns, pastāv iekšējā kontrole un mehānismi, kā tiek izskatīti darbinieku pārkāpumi un sūdzības par viņiem.

– Vai jaunā trauksmes cēlēju likuma gaismā pie jums ir nodrošināta iespēja celt trauksmi?

– Protams, ka ir izpildītas arī šā likuma prasības. Ir izveidots trauksmes celšanas kontrolpunkts, bet pagaidām neviens ziņojums nav bijis.

Mēs saņemam ļoti daudz sūdzību par uzņēmumiem – par higiēnas prasību neievērošanu, par produktu drošumu. Gada laikā atnāk vairāki tūkstoši sūdzību. Lielāko tiesu no tām izskatām. Ir gadījumi, kad viens uzņēmums nemitīgi sūdzas par citiem, bet šo sūdzību saturs neapstiprinās.

Bet vienam uzņēmumam atnākt un panākt, lai PVD gremdētu tā konkurentus – tas nestrādā. Ir pārbaužu plāni, un nav tā, ka inspektori varētu paši izdomāt, kurus uzņēmumus kontrolēt.

Foto: F64