Viņķele: Neatkāpšos un turpināšu pārstāvēt veselības nozari

Par mediķu streikiem un mediķu algām, par to, vai nākotnē publiski privātas partnerības projekti varētu veicināt veselības nozares infrastruktūras attīstību, un citām veselības aprūpes nozares aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar veselības ministri Ilzi Viņķeli.

– Premjers Krišjānis Kariņš nesen bargi paziņoja, ka gaida no jums skaidru piedāvājumu, kā risināt prioritāru atalgojuma palielinājumu mediķiem, pakalpojumu pieejamību pacientiem, cilvēkresursu nodrošināšanu. Ka nesanāk tā, ka valdošā koalīcija ir ievārījusi ziepes, bet visas piepes par to tiks jums?

– Es cenšos it visā saskatīt pozitīvo un premjera aicinājumu tulkoju kā ieinteresētību veselības aprūpes nozarē. Tas ir labi. Tas, kas man šķiet mazliet tā kā laika gara ietekmēts, un rodas sajūta, ka veselības aprūpe ir tāda kā terra incognita – it kā neviens līdz šīs valdības atnākšanai nebūtu neko ne darījis, ne pētījis, ne zinājis. Taču tas tā nav – neatkarīga valsts pastāv jau 30 gadu, un pēctecība darāmajās lietās pastāv, un ir labi, ka tā ir. Mēs nesākam no nulles. Veselības reformu plāns ir 2017. gadā valdībā apstiprināts, un Vienotība tobrīd valdībā bija plaši pārstāvēta. Un reformu plānam nav nekādas vainas – ir tikai darīšanas lieta, un jo ātrāk, jo labāk.

– Vēl Kariņš ir sacījis, ka veselības nozarei vajadzīgs audits, lai saprastu, kā nauda tiek sadalīta.

– Veselības nozare ir auditēta krustu šķērsu. Es pat atļaušos teikt, ka tā ir viena no visvairāk vērtētajām un pārbaudītākajām nozarēm. Premjeram veselības aprūpe ir salīdzinoši jauna tēma, jo viņa specializācija bija darbs Eiropas Parlamentā. Bet viņa nostāju var saprast – jāvada sarežģīta koalīcija, ir spiediens no ārpuses, sajūta, ka kaut ko var palaist garām.

– Iespaids no malas ir tāds, ka veselības aprūpei finansējums ir pat diezgan prāvs, bet nevar saprast, kur nauda paliek. Droši vien arī Kariņam ir šāds jautājums. Bija taču premjera Māra Kučinska laikā diezgan nozīmīgs finansējuma pieaugums veselības nozarei. Un tik un tā par maz. Kā tad tā? Un vai nebūs tā, ka iztērēs naudu auditos, kuros neko jaunu neatklās?

– Latvijas valsts ir samaksājusi vairāk nekā miljonu eiro par Pasaules bankas pakalpojumiem, un vispusīgs veselības nozares izvērtējums ir izdarīts 2016.-2017. gadā. Un pēdējos gados nekas būtiski nav mainījies. Nostāja ir skaidrojama ar to, ka ir jauna valdība, kas līdz šim nebija pieredzējusi saskarsmi ar veselības aprūpes problēmām.

Tas, ko turpinām darīt – mēs ņemam pa atsevišķām vienībām, piemēram, atsevišķi onkoloģiju, kardioloģiju. Insulta aprūpe ir auditēta. Nozares vētīšana notiek visu laiku. Es saprotu, ka premjers paskatās uz skaitļiem – veselībai miljards un divsimt, miljards un trīssimt miljonu eiro – un saka: «Ārprāts, ārprāts, tāda nauda!» Bet tas, kas izpaliek šajā bildē, ir tas, ko par šādu naudu ir jāizdara. Un ir jāizdara lietas, kuru izpildei summa būtu lēšama divarpus miljardos eiro. Pašlaik tas, ko, šķiet, šobrīd tik daudz neredz, ir nesegto vajadzību puse. Piemēram, ja tikai pārrēķinām tarifus, ko valsts norēķinās ar pakalpojumu sniedzējiem par to, ko viņi dara (sākot ar ģimenes ārstiem, laboratorijas izmeklējumiem un beidzot ar slimnīcām), tad rēķins ir ap 400 miljoniem eiro. Pašlaik, piemēram, Traumatoloģijas un ortopēdijas centrā netiek veikta viena konkrēta muguras operācija. Kāpēc? Tāpēc, ka ķirurgs atteicies operēt. Kāpēc atteicies? Tāpēc, ka tas, ko samaksā, nesedz pat operācijā izlietoto materiālu pašizmaksu. Un tā ir lieta, ko sabiedrība neredz. Sabiedrība to izjūt caur garajām rindām pie ārstiem, kas ir daudzu faktoru lieta – tās ir tāpēc, ka ir speciālistu trūkums, tas ir tāpēc, ka pakalpojums nav pietiekami novērtēts. Un vēl jau ir kompensējamo medikamentu problēma, kur Latvija ir vienā no pēdējām vietām ar ātrumu, kādā kompensējamo medikamentu sarakstā tiek iekļautas zāles.

– Pirms budžeta diskusiju sākuma Kariņš ar lielu prieku paziņoja, ka 2020. gadam ir nebijuši liels budžets – desmit miljardu. Vairāk nekā 700 miljonu bija, ko papildus pārdalīt. Un tik un tā pietrūka 60 miljonu, lai Saeima izpildītu pašas pirms nepilna gada pieņemtos grozījumus veselības aprūpes likumā, lai palielinātu mediķu atalgojumu par 20%. Kā līdz tam varējāt nodzīvoties?

– Ir ļoti slikta prakse rakstīt likumos konkrētus skaitļus, un to atzīst pat dažs opozīcijas politiķis, taču, ja likums pieņemts, tas jāpilda.

Tas ir tas, ko sauc par politisko gribu vai negribu, un atspoguļo koalīcijas spēju par kaut ko vienoties.

Eiropas Komisija ir novērtējusi Latvijas budžetu, pagājušajā nedēļā tas tika publicēts, un tur ir teikts, ka veselības nozare ir saņēmusi mazāku pieaugumu nekā citas nozares. Kaut gan absolūtos skaitļos tiek daudzināts, ka tas ir lielākais pieaugums, bet netiek ņemts vērā, no kādas bāzes tas ir izdarīts. Faktiski veselības nozares izdevumi pret iekšzemes kopproduktu 2020. gadā samazinās. Tas tāpēc, ka citām vajadzībām pielēma vairāk. Un nav jau arī dūšas pārskatīt finansējuma avotus. Viens avots ir pārskatīt finansējumu starp nozarēm. Un nebija dūšas lūkoties uz nodokļu pusi.

– Kopš ir sākušas darboties sabiedriskās domas pētījumu firmas, gandrīz vienmēr tās konstatē, ka starp dažādām tēmām, kas visvairāk satrauc iedzīvotājus, pati galvenā vai viena no galvenajām ir veselība. Politiķiem būtu jāsaprot, ka šo nozari nedrīkst aizbīdīt tālos plauktos. Bija arī tā, ka pirms budžeta likuma pieņemšanas procesa sākuma valdība vienojās par prioritātēm un veselība bija iekļauta prioritāšu topā. Un tik un tā tā atkal nav prioritāte, un veselība ir apdalīta. Kā to izskaidrot?

– Premjers lika priekšā budžeta projektu, kurā 120 miljonu veselībai bija paredzēti. Taču koalīcijas iekšienē valdību veidojošie spēki par šādu budžetu nevienojās.

– Tad jāvaicā, vai cīnījāties, ko panācāt un kāpēc nepanācāt?

– Šis ir jautājums par to, kas ir komanda. Valdība, lai arī nav dibināta uz šķīstas mīlestības pamatiem, ir komanda – cilvēki, kas vienojas kopā strādāt. Un – kur ir tās robežas un cīņas metodes, kas ir pieņemamas? Man ir savs redzējums par to, ko es uzskatu par korektām cīņas metodēm un robežām, kas ir pieņemamas. Gan es, gan mūsu Attīstībai/Par! frakcijas deputāti, gan VARAM ministrs Juris Pūce, gan Daniels Pavļuts katrā sadarbības padomes sēdē gan piedāvājām iespējamos risinājuma variantus, gan pusultimatīvi atgādinājām, ka likums, ko pieņēmusi šī pati Saeima, ir jāpilda. Esam panākuši, ka sākotnējo 40 miljonu eiro vietā tomēr ir piešķirts vairāk – 60 miljonu. Bet viss vēl nav beidzies – ir priekšā vēl sarunu raundi, un Attīstībai/Par! ir gatava diskutēt par risinājumiem veselības finansējuma palielināšanai.

– Tātad ir cerība, ka finansējums vēl tiks meklēts un varbūt atrasts?

– Jā, vēl viss nav galā.

Bet par cīņas metodēm… Demisiju kā risinājumu es izslēdzu. Veselības ministri ir vieni no tiem, kuri mainījušies visbiežāk, bet, kā redzam, tas tiek izmantots tikai kā risinājums politiskai, nevis veselības aprūpes krīzei.

– Pagājušajā nedēļā jau bija protesta demonstrācija un mediķu vienas dienas streiks. Notiek parakstu vākšana par Saeimas atlaišanas ierosināšanu. Tiek prasīta arī jūsu demisija. Šonedēļ paredzama vēl viena demonstrācija pie Saeimas…

– Lai arī man pašai kā ministrei situācija ir ļoti sarežģīta, laiks ir trauksmains, spiediens ir milzīgs, kā sabiedrība kopumā mēs iegūstam, jo tā nedzirdēšana par veselības nozīmi, par veselības finansēšanas nepieciešamību tiek drupināta. Arī politiķi sāk dzirdēt.

Es ļoti augstu vērtēju Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas Māsu asociācijas aktivitātes. Māsu asociācija ir beidzot pamanīta kā spēks. Tāpat arī Latvijas Jauno ārstu asociācija ir spēks, ko dzird un pamana.

– Šīs organizācijas jūsu demisiju neprasa, bet ir spēki, kas prasa.

– Nē, nedemisionēšu.

– Kad nesīsiet «skaidro redzējumu» Kariņam?

– Nesīsim visu decembri. Gan redzējumu par slimnīcu tīklu, gan reformu ziņojumu. Prezentēsim statusu Kučinska valdības aizsāktām reformām, kā arī prezentēsim jaunas iniciatīvas farmācijā un slimnīcu darbības izvērtēšanā.

– Ir mediķi, kuriem darbs ir īpaši emocionāli smags. Un ir medmāsas, kuras arī ir ļoti daudz mācījušās, taču algas ir mazas. Vai esat domājusi kaut kā tā paregulēt atalgojumu, lai tie, kam vismazākās algas un visgrūtākais darbs, saņemtu lielāku algas pielikumu? Vai jums ir tādas iespējas?

– Ir lieta, ko varam darīt pie jau esošā regulējuma, un ir lieta, ko varam rekomendēt. Varam palielināt minimālo likmi tieši mediķiem, kam viszemākās algas. Otrs, ko varam ierobežota finansējuma apstākļos, ir noteikt griestus, pēc kuriem šo minimālo likmi nepalielina. Tas būtu trīs vidējās algas tautsaimniecībā. Tad uz tiem, kam ir vairāk, šis palielinājums neattieksies. Un vēl slimnīcu vadītājiem ir rīcības brīvība pašiem noteikt lielāku atalgojumu tiem darbiniekiem, kuriem viņi redz, ka ir smagāks darbs.

Nupat biju Valsts kancelejā, un vienojāmies, ka viņi nāks mums palīgā, un mēs ļoti ātrā tempā, pāris mēnešos, tiksim līdz piedāvājumam par atalgojuma modeļa maiņu. Tajā tiks risinātas tieši tās problēmlietas, par kurām jūs vaicājāt – risināt atalgojuma jautājumus niansētāk, lai ir iespējas noteikt lielākas algas tiem, kam lielāka emocionālā slodze, ilgas dežūras. Jo pašreizējās sistēmas nelaime ir tāda, ka ir specialitātes, kurās ārstam iespējams salasīt sev lielāku atalgojumu ar vairākiem «maziem darbiņiem», bet ir arī tādas, kurās šādu iespēju nav – piemēram, anesteziologi, psihiatri.

– Austrumu slimnīcas pārziņā ir ne tikai Gaiļezers un Onkoloģijas centrs, bet arī Sauriešu Plaušu un tuberkulozes centrs, Infektoloģijas centrs Teikā un Biķernieku slimnīca. «Mēs redzam, ka nākotnē viss varētu notikt vienuviet – Hipokrāta ielas kompleksā, nevis izkaisīti pa pusi pilsētas,» intervijā Neatkarīgajai nesen sacīja Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) valdes priekšsēdētājs Imants Paeglītis. Vai atbalstāt domu, ka Austrumu slimnīcas iestādes nākotnē vajadzētu koncentrēt vienuviet?

– Paeglīti esam lūguši atnākt vēl šogad ar redzējumu, kā viņš domā likt kopā savu saimniecību. Protams, ka ēka Sauriešos būs jāver ciet kā neatbilstoša mūsdienīgas medicīnas iestādes prasībām. Līdzīgi ir arī ar Infektoloģijas centru.

– Bet blakus Gaiļezera slimnīcai ir nepabeigta liela ēka ar torņiem, kas tagad ir privāta. Sākotnēji tā ir bijusi iecerēta kā Gaiļezera ārstniecības kompleksa sastāvdaļa. Iespējams, pastāv kādas iespējas publiski privātas partnerības (PPP) ietvaros šos «torņus» pabeigt būvēt līdz galam un izvietot tajos Rīgas Austrumu klīniskās slimnīcas medicīnas iestādes?

– Man nav nekādu fobiju pret PPP projektiem kā tādiem, bet izvērtēt konkrēto risinājumu ir RAKUS valdes tiešā atbildība. Es zinu, ka nav bijusi laba vēsture, kas saistīta ar dažādiem mītiem – pamatotiem un nepamatotiem. Tomēr, ja man vaicā, vai es principā redzu PPP projektos iespējas kaut ko attīstīt, tad mana atbilde ir «jā», jo pretējā gadījumā es neredzu, kā citādi sakārtot saimniecību. Tas attiecas ne tikai uz Austrumu slimnīcu. Jo Eiropas Savienības fondu naudas nekļūs lielākas, uz tām būs liela konkurence, tāpēc jāskatās, kā dažādot attīstības iespējas. Pašlaik par to ir labs brīdis runāt. Skatos, ka arī kolēģi Kultūras ministrijā domā par PPP projektu Rīgas koncertzāles celšanai. Ceru, ka izveidosim kādu universālu modeli, ko valsts atzīs par gana labu esam, lai to var attiecināt uz tām nozarēm, kas ir gatavas to darīt. Jautājums ir par to, cik valsts puse var būt spēcīga, aizsargājot savas intereses kopīgos projektos ar privāto sektoru. Tas ir galvenais jautājums.

– Bet risināms?

– Noteikti, ka ir risināms.

– Cik daudz ir ārstniecības iestāžu objektu, kas neatbilst mūsdienu medicīnas prasībām?

– Par ārstu un medicīnas personālu sniegumu es gribētu teikt, ka atbilst visi. Bet ar darba apstākļiem un vietām, kurās tiek sniegti pakalpojumi, tik labi nav. Ir lielās reģionālās slimnīcas, kurās ir labi apstākļi, – Ventspilī, Valmierā, daļēji arī Daugavpilī. Bet ar lielajiem «flagmaņiem», pat viena uzņēmuma ietvaros, situācija ir atšķirīga. Ir bijuši valsts iepirkumi, remonti un jaunu ēku celtniecība, taču no visām vajadzībām ir nosegta pat ne puse. Neapskaužu Paeglīti, kam šobrīd jātiek galā ar visām pusizremontētā Gaiļezera un Onkoloģijas centra nepabeigtās infrastruktūras problēmām.

– Tautā ir nostāsti par neprātīgi dārgu izmeklēšanas iekārtu, kas iepirkta un stāv apputējusi un nelietota jau gadiem kādā gaitenī. Arī bijušais prezidents Valdis Zatlers ko tādu savulaik pieminēja. Vai taisnība?

– Nevarēšu jums komentēt baumas par kādu konkrētu iekārtu, taču, izvērtējot IT iepriekš veiktos iepirkumus, nācās konstatēt nelietderīgi izmantotu līdzekļu gadījumus. Tā, piemēram, IT iekārta – atmiņas glabātājs, kura kapacitāte vairākkārt pārsniedza nepieciešamo. Savās mājās un par savu ģimenes budžetu diezin vai kāds tā darītu, ka nenoskārstai vajadzībai nopirktu Boeing lidmašīnu un turētu savā dārzā ar domu, ka varbūt kādreiz ar to varētu lidot. Pat ne kukuruzņiku, bet Boeing.

– Jūsu priekšgājēja, bijusī veselības ministre Anda Čakša, pagājušā gada vasarā, reformējot nozari, žonglēja ar diviem veselības apdrošināšanas groziem un «iežonglējās auzās». Kā risināsiet apdrošināšanas problēmu?

– Pagaidām premjers ir lūdzis atlikt galīgo risinājumu, bet iesim uz vienota veselības aprūpes pakalpojumu groza izveidi. Lai to panāktu, vajadzēs par vienu procentpunktu palielināt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas arī alternatīvajiem nodokļu režīmiem, tostarp mikrouzņēmumiem, pašnodarbinātajiem, autoratlīdzību maksātājiem un patentu maksātājiem.

Foto: Valsts kanceleja