Juristu diskusija: sapnis par Latviju kā finanšu centru ir izsapņots

Uz diskusiju par to, kā būtu meklējama izeja Latvijas finanšu sistēmas problēmām, Neatkarīgā uzaicināja piedalīties zvērinātu advokātu, tiesību zinātņu doktoru Arti Stucku; zvērinātu advokātu, LU Civiltiesisko zinātņu katedras vadītāju, asociēto profesoru Jāni Kārkliņu; zvērinātu advokātu, bijušo tieslietu ministru Gaidi Bērziņu un tiesību zinātņu doktoru, Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes prodekānu Jāni Grasi.

– Nākamā gada sākumā notiks Tiesību zinātņu pētniecības institūta un Banku augstskolas organizēta zinātniska konference, kurā viens no jautājumiem būs kredītiestāžu likvidācija. Kā var aprakstīt pašreizējo situāciju Latvijā?

Jānis Kārkliņš: – Banku jomā ir iesaistītas daudz lielākas intereses – sabiedrības, noguldītāju, kreditoru u.tml., tāpēc banku likvidācija ir daudz sarežģītāks process nekā parasta komersanta likvidācija, kas var notikt pašu iniciatīvas veidā vai arī Uzņēmumu reģistrs komersantu var likvidēt piespiedu kārtā. Savukārt kredītiestāžu jomā, kuru uzrauga FKTK jeb regulators, ir noteikti trīs gadījumi, kā var notikt bankas darbības izbeigšana. Pirmā likumā ir minēta pašlikvidācija. Tas ir pašu akcionāru lēmums pārtraukt uzņēmējdarbību. Tas ir tāpat kā veikt sava īpašuma demontāžu, piemēram, izlemt nojaukt savu dzīvojamo māju, kad neviens to neliek darīt, bet tu vari to veikt jebkurā brīdī. Pašlikvidācijas gadījumā lielu daļu no procesiem regulē arī Komerclikums. Otrs gadījums ir piespiedu likvidācija. Kredītiestāžu likumā noteiktajos gadījumos regulators var vērsties ar pieteikumu tiesā un lūgt uzsākt bankas piespiedu likvidāciju. Tas nav saistīts ar banku spējām pildīt savas saistības, bet ar likumā noteiktajiem gadījumiem, piemēram, saņemot licenci, bija iesniegta nepatiesa informācija vai 12 mēnešu laikā netika uzsākt darbība u.c. Viens no būtiskākajiem gadījumiem, kad regulators var tiesā vērsties par bankas piespiedu likvidāciju, ir Kredītiestāžu likuma un citu normatīvo aktu, kas attiecas uz banku jomu, pārkāpumi. Tas ir visai plaši interpretējams punkts. Praksē mēs neesam redzējuši gadījumus, kad par kādu pārkāpumu uzreiz tiktu uzsākta piespiedu likvidācija. Tam vajadzētu būt ļoti būtiskam pārkāpumam vai regulāriem pārkāpumiem, kurus izvērtējot atbilstoši Administratīvā procesa likumam regulators, ievērojot t.sk, samērīguma principu, var lemt par kredītiestādes piespiedu likvidāciju. Trešais gadījums ir maksātnespēja, kad bankai nepietiek aktīvu, lai nosegtu visas savas saistības. Latvijā ir bijusi salīdzinoši liela pieredze ar maksātnespējīgām bankām. Pašlikvidācijas pieredze ir tikai vienā gadījumā – ar ABLV banku. Šāds gadījums bija pārsteigums arī politiķiem. Pirms tam Kredītiestāžu likumā pašlikvidācijas regulējums bija ļoti lakonisks. Laikam nevienam nebija ienācis prātā, ka kādreiz kāds varētu izlemt labprātīgi likvidēt banku. To, ka pašlikvidācijas joma iepriekš nebija sīki regulēta, pierāda grozījumi Kredītiestāžu likumā, kas tika pieņemti jau pēc ABLV pašlikvidācijas uzsākšanas. Neatkarīgi no tā, kurā no trīs procesiem bankas darbība tiek izbeigta, regulatora uzraudzība tik un tā paliek, jo uzdevums ir nodrošināt klientu/kreditoru interešu aizsardzību.

– Bērziņa kungs, jūsu temats konferencē būs par kredītiestāžu likvidācijas un maksātnespējas aktuāliem tiesiskie aspektiem.

Gaidis Bērziņš: – Turpināšu kolēģa iesākto no vietas, kur viņš minēja regulatora, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) uzraudzību. Manuprāt, šobrīd ir izveidojusies paradoksāla situācija. Neraugoties uz to, ka FKTK līdz šim ir apgalvojusi, ka uzraudzība noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jomā ir bijusi pietiekami stingra, mēs esam saņēmuši gan virkni starptautisku pārmetumu, gan arī realitāte ir izrādījusies savādāka. Viens no maksātnespējas pamatprincipiem ir likvidācijas procesu īstenot likumīgi, efektīvi un salīdzinoši ātri. Ikvienam potenciālajiem likvidatoram vai administratoram regulators uzdod jautājumu, cik ātrā laikā jūs saredzat iespēju attiecīgo banku likvidēt un apmierināt kreditoru prasījumus. Pašlaik tā ir sanācis, ka administratoram vai likvidatoram ir jāveic papildu pienākumi – jāvērtē klientu naudas izcelsme, kas pēc būtības bija regulatora atbildības jautājums. Kā mēs redzam, vērtēšanas process ir salīdzinoši ilgs un no šī procesa cieš godīgie kreditori, kas ne pie kā nav vainīgi. Viņu prasījumu apmierināšana nenotiek tik ātri, kā to gribētos. Es šeit nerunāju par Noguldījumu garantiju fondu, tas ir atsevišķs jautājums, kas tiek regulēts likumā. Bet es šeit runāju par pārējiem kreditoriem.

– Latvijā par maksātnespējas administratoru tiek izteiktas versijas par dažādiem zemūdens strāvojumiem un lobiju ietekmi. Lēmums par ABLV pašlikvidāciju, visticamāk, tika pieņemts, jo bija bažas, ka, to uzticot maksātnespējas administratoram, tas faktiski varētu nozīmēt bankas izlaupīšanu.

Artis Stucka: – No vienas puses, kredītiestādes ir privāto tiesību juridiskās personas. Savukārt jautājumi par kredītiestāžu licencēšanu un licences atņemšanu ir publisko tiesību joma. Komercbankas pašlikvidācijas gadījumā parādās ļoti daudz administratīvi tiesiskās ietekmes no kontrolējošās iestādes puses. No vienas puses, bankas ir ar saviem kreditoriem, ar parādniekiem noslēgušas civiltiesiskos darījumus, bet, no otras puses, ir kontrolieris – FKTK, kas vērtē, saskaņo dažādus dokumentus, kur parādās publiski tiesiskais raksturs. Tāpēc, no vienas puses, lieta ir jāizskata tiesā vispārējā kārtībā, no otras puses, ir jāiesaista administratīvās tiesas un jāpiemēro administratīvo strīdu risināšanas kārtība. Attiecībā uz Noguldījumu garantijas fondu, kuram finanšu līdzekļi pēc noteiktiem kritērijiem ir jāsamaksā visiem noguldītājiem, parādās publiski tiesiskais regulējums, un ir jautājumi, kuri ir jārisina FKTK tās kompetences ietvaros. Piemēram, šomēnes FKTK izlēma, ka Rīgas namu pārvaldniekam netiks atgriezti seši miljoni eiro, kas bija noguldīti PNB bankā. Būs ļoti interesanti, ja Rīgas pilsētas pašvaldība vērsīsies administratīvajā tiesā un prasīs administratīvā kārtā risināt problēmas ar FKTK attiecībā par to, kā atgūt šos sešus miljonus.

Papildinot jautājumu par banku maksātnespējas gadījumiem, var uzdot ļoti daudz jautājumu. Tā nav normāla situācija, ja plašsaziņas līdzekļos tiek diskutēts, ka centieni kļūt par bankas likvidatoru maksātnespējas administratoram maksā cilvēka dzīvību. Tas liek uzdot jautājumu, vai šī procedūra, kā tiek izvirzīts viens vai otrs pretendents, atbild uz visiem jautājumiem, vai šajā gadījumā tomēr nav indikācijas, kas liecina par ietekmi no ārpuses. Paskatīsimies, kā notika bijušās Norvik bankas maksātnespējas administratora izvirzīšana? Es uzdošu jautājumu, kāpēc tieši Vigo Krastiņa kungs? Kurš palika otrais no pieciem izvirzītajiem, un kāpēc viņš palika otrais? Kāpēc nenotika sacensība starp visiem pieciem? Ar ko Krastiņa kungs bija labāks par visiem pārējiem? PNB bankas gadījumā izvērtējuma nav. Tas pats attiecas uz likvidatoriem. Jautājums ir tāds pats. Pēc kādiem kritērijiem izveido sarakstu ar 10 advokātiem, kuriem piekrīt kredītiestādes likvidācija, un kā prioritizē šos advokātus? Vai varētu būt tā, ka likvidatoram izvēles kritērijs ir tāds, ka advokāts dzied advokātu korī, kas viņu paceļ augstāk par citiem viņa kolēģiem? Pēc kādiem profesionāliem kritērijiem izvēlas vienu vai citu pretendentu, un tā ir tēma, par kuru vairāk runāšu konferencē aprīlī.

Gaidis Bērziņš: – Ja mēs runājam tikai no normatīvā regulējuma viedokļa, tad arī te ir zināms haoss. Kredītiestāžu likums šobrīd nosaka vienu iecelšanas kārtību, nosakot, ka Ministru kabinetam ir jāapstiprina noteikumi, ka administratori tiek iecelti tā saucamajā nejaušības kārtībā. Savukārt Civilprocesa likums nosaka, ka administratoru ieceļ pēc FKTK ieteikuma. FKTK vadās pēc sava iekšējā normatīvā akta, kas ir spēkā kopš 2014. gada. Ministru kabinetam jau pirms gada vajadzēja izstrādāt noteikumus – konkrēti Finanšu un Tieslietu ministrijām, jo tās ir divas atbildīgās ministrijas, bet šie noteikumi nav izstrādāti.

Jānis Grasis: – Ja runājam par ABLV pašlikvidāciju, tad akcionāri pieņēma ļoti sāpīgu, bet tajā pašā laikā droši vien visgudrāko lēmumu. No valsts interešu viedokļa diemžēl ir jāatzīst, ka sapnis par Rīgu un Latviju kā finanšu centru ir izsapņots. Pēc Parex bankas, Krājbankas un tagad ABLV problēmām tuvākajās desmitgadēs nekāds finanšu centrs Latvijā nebūs iespējams. No valsts viedokļa ir svarīgi, lai likvidācijas gaitā maksimāli tiktu apmierinātas visas klientu intereses, lai nākotnē klienti varētu nebaidīties uzglabāt naudu Latvijā.

Gan pasaulē, gan Latvijā, gan Eiropā pēdējo 30 gadu laikā ir mainījusies izpratne par patiesā labuma guvējiem. Savā referātā konferencē es apskatīšu, kā mainījās izpratne, jo tas, ko mēs tolaik sapratām ar šo jēdzienu un ko saprotam pašlaik, ir mainījies kā diena pret nakti. Jautājums par patiesā labuma guvējiem ir milzīga problēma komercbankām. Pat tad, ja tiek izdarīts viss maksimāli iespējamais, pat tad nav nekādas garantijas, ka tomēr nebūs kāds darvas traipiņš palicis. Klausījos jaunās FKTK vadītājas teikto. Viņa solīja, ka Latvijā vispār vairāk nebūs neviena atmazgāšanas gadījuma. Lai cik mēs būtu kristāltīri, pat maksimāli izpildot savus pienākumus, to garantēt nevar.

Saistībā ar ABLV pašlikvidāciju nepiedodami ilgi ievilkās metodikas apstiprināšana, īpaši ņemot vērā, ka tika piesaistīta starptautiska komercsabiedrība, kurai ir pieredze šādos jautājumos. Es nesaprotu, kāpēc tiem klientiem, kam viss ir kārtībā, joprojām nav izmaksāta nauda? Šobrīd likvidatoriem jāveic tas darbs, kuru savulaik nepaveica vai nepienācīgi paveica FKTK kopā ar Kontroles dienestu. Jebkurā gadījumā process ir pārāk ieildzis.

– Es atgādināšu, kā 2008. gadā notika bankas Lehman Brothers likvidācija. Piektdien kreditoru vairākums pieņēma lēmumu. Pirmdien tika pārdoti aktīvi, jo pretējā gadījumā to vērtība varētu samazināties, bet otrdien visi darbinieki krāva savas privātās mantas kastēs, jo jau bija atlaisti. Ja uzņēmuma īpašnieks netiek galā ar savu uzņēmumu, tad vadību pārņem kreditori un tas pieder kreditoriem, nevis nemākulīgajiem īpašniekiem. Kāpēc mēs nelīdzināmies vislabākajiem paraugiem, bet radījām īpašu likvidatoru šķiru un pie mums likvidācija notiek gadiem ilgi?

Jānis Kārkliņš: – Mans referāts būs par banku klientu tiesībām Satversmes 105. panta kontekstā, kas ir tiesības uz īpašumu. Valstī pašlaik ir vērojama histērija Moneyval sakarā, un kā sekas bija metodoloģijas ilgā saskaņošana ABLV pašlikvidācijas procesā. Bieži vien valsts iestāžu skatījums uz privātpersonām ir uzskatīt visus par potenciāliem noziedzniekiem, kam noteikti ir kaut kas aiz ādas. Ir tāda sajūta, ka varas uzskatos visi uzņēmēji to tik vien dara kā atmazgā naudu Latvijā. Rezultātā Latvijas uzņēmēji no bankām tagad baidās vairāk nekā no VID. Rezultātā cieš visi godīgie klienti.

Latvijā nav uzticības privātajam sektoram. Amerikāņiem ir uzticība privātajam sektoram, jo viņi vadās pēc pārliecības, ka privātais sektors nepieļaus, ka viņus aplaupa. Savukārt ABLV pašlikvidācijas gadījumā tika uzspiests nevajadzīgi garš process. Turklāt Amerika nav Eiropas Savienība. Tur ir citi likumi. Tur nav tik lielas darbinieku sociālās aizsardzības un tā tālāk. Eiropā noteikumi ir ļoti smagnēji, jo dzīvojam sociāli aizsargātākā sabiedrībā nekā ASV. ASV ir lielāks kapitālisms, tāpēc tur lēmumi tiek pieņemti ātrāk.

– Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina?

Jānis Grasis: – Patiešām reizēm anglosakšu sistēmas ekonomiskā pašregulācijas ir ļoti efektīva. Pa to, kas būtu jāmaina. Mēs bijām iestūrējuši vienā grāvī. Tagad ir jāsaprot, ka tie laiki, kad varēja dzīt naudu turpu šurpu, ir pagājuši. Izmaiņas bija jāveic jau sen, bet tagad mēs esam no viena grāvja pārlēkuši citā grāvī. Tagad lielākā problēma ir tā, ka vispār nav iespējams atvērt kontu vai uzņēmumam kontu aizver ciet. Manuprāt, ir jāatrod saprātīgs kompromiss starp diviem grāvjiem. Ir jāizvērtē nerezidentu kvalitāte, bet nevis tik vienkārši, kad pēc formālām pazīmēm viss tiek klapēts ciet.

Jānis Kārkliņš: – Manuprāt, svarīgākā problēma ir tā, ka banku klientiem praktiski nav tiesiskās aizsardzības. Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā ir noteikts, ka banka nav juridiski atbildīga par kontu slēgšanu. Ja tagad banka pēkšņi slēdz uzņēmēja kontu, tad viņam ir trīs varianti. Var iesniegt sūdzību FKTK. Tikai tas neko nedod, jo nav tiesisku mehānismu, kā kontu atjaunot. Tad ir Finanšu nozares asociācijas ombuds, kam arī ir rekomendējošs raksturs, un tad ir trešais – vērsties tiesā par konta atjaunošanu. Bet tas nozīmē trīs gadus ilgu tiesvedību, kurā tik un tā zaudējumu atlīdzību nevar prasīt.

Šīs histērijas iespaidā arī bankas baidās, tāpēc pie vismazākajām aizdomām, ja viņu darbiniekam kaut kas šķiet nesaprotami, slēdz kontus. No otras puses, bankām ir radīts tik komfortabls mehānisms, ka neviens nespiež viņu darbiniekus piemērot procedūru saprātīgi. Līdz ar to ir gadījumi, kad ar banku palīdzību tiek kropļots tirgus, aizverot kontu svarīgam nozares spēlētājiem par labu kādiem konkurentiem.

Kad pie manis kā advokāta atnāk klients, un saka: «Man kontu aizvēra», tad man ir jāatbild, ka es neko gandrīz nevaru palīdzēt. Jāmeklē cita banka. Manuprāt, ikvienam komersantam, arī komercbankām, ir jānes atbildība par saviem lēmumiem.

Gaidis Bērziņš: – Pirmā lieta. Mums jāmaina domāšana. Otrā lieta. Nevajadzētu kaisīt pelnus uz galvas. Ir lietas, ko mums tagad noteikti nevajadzētu darīt. Piemēram, ir izskanējusi ideja, ka, tiklīdz kredītiestāde pamana kaut kādas aizdomīgas darbības, viņiem tās uzreiz būtu jākvalificē atbilstoši konkrētam Krimināllikuma pantam. Šādas izmaiņas pieņemot, kredītiestādei tiktu piešķirtas gandrīz vai policijas vai prokuratūras funkcijas. Šādi kredītiestādei tiktu piešķirtas tai pilnīgi neraksturīgas funkcijas. No šādām izmaiņām vajadzētu izvairīties.

Artis Stucka: – Tiklīdz Latvijā tiek ieslēgta t.s. atmazgāšanas procedūra, tas uzreiz rada pamatīgas problēmas uzņēmumam, jo nav skaidri definēts, kā pieradīt, ka pārskaitījumam ir legāla izcelsme. Salīdzinot ar civiltiesībām un civiltiesību normām, administratīvajās tiesībās viss tiek precīzi un detalizēti reglamentēts. Līdz ar to, kamēr regulējuma nav, baidās, bet, tiklīdz tiks noteikts precīzs regulējums, uzreiz iestāsies atbildība.

Jānis Kārkliņš: – Eiropas Savienībā bankas pēc 2008. gada krīzes ir nenormāli pārregulētas, ir noteiktas ļoti daudzas prasības. Tāpēc peļņa banku sektorā, pilnīgi objektīvi, ir grūtāk sasniedzama. Viņiem ir izdevīgāk atbrīvoties no šaubīgiem klientiem un aizdot naudu tikai nodrošinātām valsts iestādēm, valsts akciju sabiedrībām un pelnīt ar komisijām. Drīz mēs redzēsim, ka bankas ieviesīs komisijas maksu tikai par to, ko jums ir konts. Bankai ir vieglāk slēgt kontu nelielam uzņemamam, nevis ķēpāties ar tā papīriem. Loģiski, ka bankas no biznesa viedokļa mēģina maksimāli atstāt tikai pilnīgi drošus klientus.

Artis Stucka: – Tranzīta nozarē jau ir daudzi gadījumi, kad Latvijā uzņēmumi, kuriem Latvijas bankas kontus slēdz ciet, tos bez problēmām atver Vācijas, Lietuvas vai Čehijas bankās.

Jānis Kārkliņš: – No vienas puses, valsts tagad liek pāriet uz bezskaidras naudas norēķiniem un deklarē, ka vēlas izskaust skaidru naudu, bet vienlaikus bezskaidrās naudas norēķiniem liek ievērojamus šķēršļus.

Jānis Grasis: – Ja valsts nespēj nodrošināt stabilitāti banku sektorā, tad, manuprāt, nedrīkst tikt noteikti nekādi ierobežojumi skaidras naudas norēķiniem kā, piemēram, Lietuvā.