Kitenbergs: Pārāk daudz reformu vienlaikus rada šaubas par kvalitāti

Augstākās izglītības un zinātnes jomā šobrīd rosinātas dažādas izmaiņas – gan doktorantūras procesa īstenošanā, gan augstskolu pārvaldības modelī, gan valsts finansēto studiju vietu sadalē. Kā nozarē notiekošo vērtē jaunie zinātnieki, Neatkarīgā vaicāja Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) biedram un Latvijas Universitātes (LU) Fizikas un matemātikas fakultātes fizikas nodaļas vadītājam un pētniekam Guntaram Kitenbergam, kurš dubulto doktora grādu ieguvis LU un Pjēra un Marijas Kirī universitātē Francijā.

– Kā kopumā vērtējat nozarē notiekošo?

– Vēlme sakārtot to ir saprotama, taču tas, ka vienlaikus tiek rosināts īstenot virkni izmaiņu, rada lielas šaubas par kvalitāti, jo prasa ievērojamus resursus, lai to visu izkustinātu. Vajadzētu tomēr prioritātes sarindot pēc svarīguma un tad tām ķerties klāt, taču, ja reformas nevar gaidīt un tās Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) grib realizēt visas uzreiz, tad Jauno zinātnieku apvienība arī mēģina būt noderīga un sniegt savus ieteikumus un alternatīvus variantus. Daudziem jaunajiem zinātniekiem, kas izglītību ieguvuši arī ārpus Latvijas, ir savs redzējums, kā to varētu izdarīt. Tas attiecas arī uz doktorantūras un promocijas darbu procesu, kas ir viens no būtiskajiem aspektiem, ja gribam sakārtot zinātni ilgtermiņā. Domāju, ka neviens neiebilst, ka tas viss jāsakārto – jautājums tikai – kā? Tā Latvijā bijusi ilgstoša problēma. Bija struktūrfondu atbalsts, kas palielināja šajā jomā iesaistīto skaitu, bet diemžēl šis periods nesakārtoja doktorantūru.

– Kādi ir argumenti – kāpēc vispār šis jautājums ir tik aktuāls? Kāpēc tas prasa būtiskas izmaiņas?

– Šobrīd doktorantūras programma ir atsaistīta no grādu piešķiršanas. Tas nozīmē, ka cilvēks atkarībā no programmas var iestāties doktorantūrā un studēt tajā trīs vai četrus gadus, var nokārtot kursus un sadaļas, kas saistās ar zinātnisko darbību, veiksmīgi pabeigt programmu, neiegūstot grādu. Tālāk viņš var izstrādāt disertāciju un doties uz promociju, bet šis laiks ir nedefinēts. Ne viens vien atliek to visu uz nenoteiktu laiku. LJZA uzskata šo par vienu no svarīgākajām problēmām, kas būtu jāatrisina – jāatrod motivācija un stimuli, kas liktu doktorantūrā studējošajiem neatlikt disertācijas aizstāvēšanu un tikt pie grāda. Pozitīvi ir tas, ka doktorantūra ir kļuvusi pieejamāka, tās nav teju nesasniedzamas virsotnes, un neviens vairs neuzskata, ka to beidzējiem jāpārzina viss savas jomas lauks. Būtībā tas ir pierādījums, ka cilvēks spēj veikt patstāvīgu zinātnisko pētījumu.

– Pieejamība tomēr nav padarījusi doktorantūru pievilcīgāku. No Latvijas iedzīvotājiem tikai 0,3% ir ieguvuši doktora grādu, kamēr citās OECD valstīs – 1,1%.

– Mums tiešām ir ievērojami mazāk zinātnieku nekā citviet pasaulē, bet mēs tam arī atvēlam mazāk finansējuma, un tas nestimulē iegūt grādu. Ja nav zinātnieku – vadītāju, tad nav arī doktorantu papildinājuma tik daudz, cik vēlētos. Ja gribam ilgtspējīgu uz pievienoto vērtību virzītu ekonomiku, tad tai jābūt zināšanās balstītai, proti, tai jābalstās uz zinātniskiem pētījumiem, kas notiek akadēmiskā vidē un uzņēmumos.

– Tai pašā laikā augstāko izglītību ieguvušo skaits Latvijā aug, it īpaši tas sakāms par vecuma grupu no 25 līdz 34 gadiem. Pirms desmit gadiem rādītājs bija 29%, bet šobrīd jau 42%. Kāpēc šiem izglītotajiem jauniešiem nav vēlmes nodarboties ar zinātni?

– Jā, te ir izaicinājums, lai maģistrantūras beidzēji, kuri studiju laikā ir jau iepazinušies ar pētniecības darbu, vēlētos studēt doktorantūrā, to darot jau daudz nopietnāk. Ja doktorantu skaits, formāli ņemot, Latvijā nav slikts, tad grādu ieguvušo ar katru gadu sarūk. Ir jau saprotams – kāpēc, jo doktorantūrā studējošiem darbu iegūt te vai ārzemēs vai pāriet uz citu sektoru, kur var nopelnīt ievērojami vairāk, nav problēma.

– Arī valsts piešķirtās stipendijas ir niecīgas.

– Tās tiešām nav vērā ņemams stimuls. Salīdzinot ar Igauniju, kur tās ir 500 – 600 eiro, un Lietuvu, kur tās ir 722 eiro pirmajā gadā, bet 822 eiro otrajā līdz ceturtajam gadam, Latvijā tās ir nožēlojamas – vien 113,83 eiro, kas savulaik bija 80 lati.

Jāuzsver, visi doktoranti, kam ir budžeta vietas, saņem šo summu. Bet neviens neizvērtē, vai doktorants nesaņem finansējumu arī no citiem avotiem, kā tas ir lielai daļai inženierzinātnēs un dabaszinātnēs studējošo, kuri bieži saņem atbalstu no zinātniskajiem projektiem. Kāpēc gan tādā gadījumā būtu jāpiešķir arī valsts stipendija? Varbūt to nedarīt, un tas ļautu piedāvāt vairāk budžeta vietu un dāsnāk samaksāt tiem, kam nav šādu papildavotu. Šādu priekšlikumu ir iesniegusi LJZA. Tāpat esam rosinājuši sludināt doktorantu vietas, kad ir piešķirts finansējums projekta īstenošanai, kurā, piemēram, paredzēta doktoranta pozīcija uz trim gadiem, ļaujot studijas sākt jebkurā brīdī. Tas nozīmētu, ka doktorantam ir atbalsts visā periodā, nevis uz īsu brīdi, kā tas notiek sadrumstalotu projektu gadījumā.

– Patlaban asas diskusijas izsaukusi jaunā doktorantūras un promocijas darba aizstāvēšanas koncepcija, ko piedāvā IZM. Jo īpaši tā sadaļa, kas skar zinātniskā darba valodu. Kā jūs domājat – vai tai jābūt angļu valodai vai tomēr latviešu?

– Uzskatu, ka valodas izvēlei jāpaliek paša disertācijas rakstītāja ziņā. Bet, lai noskaidrotu LJZA viedokli, aptaujājām plašāku biedru loku. Dažās zinātņu nozarēs ir atšķirīgas tradīcijas. STEM (dabaszinātņu un matemātikas) un inženierzinātņu jomā strādājošiem ir svarīgi publikācijas rakstīt angļu valodā, jo bez tā nav iedomājama disertācijas rakstīšana un sadarbība ar ārzemju kolēģiem. Domāju, ka arvien vairāk taps darbi tieši angļu valodā, jo ar to var sasniegt lielāku auditoriju. Nenoliedzu, ka doktorantam jāpilda pienākums arī pret savu dzimto valodu. Arī es rakstīju disertāciju angļu valodā, bet darbā ietverto informāciju esmu ielicis praktiskos kursos latviešu valodā, vienlaikus attīstot terminoloģiju tajā. Arī pārrunājot konkrētos zinātnes jautājumus, par to diskutējam ar kolēģiem latviski.

– Arvien vairāk jauno zinātnieku, ieskaitot jūs, grādu ieguvuši ārzemēs. Daudzi tur arī paliek. Kādi ir plusi doktora studijām ārvalstīs?

– Šajā ziņā mēs tiešām klibojam. Viens no iemesliem – pēcdoktorantūras finansējuma trūkums. Pats esmu bakalaura programmu pabeidzis Latvijā, maģistrantūru – Francijā, bet doktorantūru – kopējā programmā, ko veidojusi LU un Francijas Pjēra un Marijas Kirī universitāte. Tā kā ārzemēs maģistrantūras programmas ir specifiskākas, izvēlējos studēt aiz Latvijas robežām. Nevaru neko sliktu teikt par Latvijā iegūto izglītību, biju labi sagatavots tālākām studijām. Kā plusu studijām ārvalstīs varu minēt to, ka laboratorijā, kurā es strādāju, kopā ar doktorantiem bija ap simt cilvēku. Tā ir plaša komūna, ar ko vari diskutēt par ļoti dažādiem jautājumiem. Šajā virzienā arī mums būtu jāattīstās. Lai gan arī šeit ir labi piemēri, kas ir gājuši konkrētā virzienā un audzējuši savu kapacitāti: Latvijas Organiskās sintēzes institūts, Cietvielu fizikas institūts, Biomedicīnas pētījumu un studiju centrs. Kopumā varu teikt, ka Latvijā nav problēmu strādāt pētniecībā, dažkārt ir pat interesantāk un dinamiskāk. Arī infrastruktūra palēnam uzlabojas. Lūk, esam arī pie jaunas Zinātņu mājas tikuši.

– Jaunie zinātnieki, kas apvienojušies organizācijā, ir kļuvuši manāmi aktīvāki, paužot savu skatījumu par dažādiem jautājumiem, tostarp finansējumu zinātnei. Vai jūtaties sadzirdēti?

– Dialogs ir, un tas turpinās, daļa mūsu ieteikumu ir ņemti vērā. Protams, gribētu, lai mūsos ieklausās vairāk. Tas attiecas arī uz izmaiņām zinātnes bāzes finansējumā. Joprojām nezinām, kad tās būs. Jo to audzēt ir daudz svarīgāk nekā īstermiņa prioritātes. Bāzes finansējums bija izdiskutēts gan IZM, gan Saeimas atbildīgajā komisijā, un bija zināms, kurā virzienā vajadzētu stūrēt. Diemžēl pārējie finansējuma mērķi tika izvēlēti strauji. Piemēram, par līdzekļu piešķiršanu Kosmosa aģentūrai un valsts pētījuma programmai fizikā, lai cik tā man kā fiziķim būtu interesanta, informācijas nebija, un arī izdiskutēts pēc būtības netika.

– Kāds tad būs ieguvums no 4 miljoniem eiro, kas tiek novirzīti Kosmosa aģentūrai?

– Viens no tiem – Latvijas pāreja asociētās valsts statusā, kas dod lielākas sadarbības iespējas. Tas ir jauki. Bet ir jautājums, cik tas maksā, salīdzinot ar pārējiem zinātnes izdevumiem. Jo, ja zinātnes bāzei finansējums ir ap 25 miljoni eiro, tad 4 miljoni eiro ir liela summa. Patlaban šī joma arī nav tā populārākā, lai gan skaidrs, ka pieejamāks finansējums tai piesaistīs pētniekus. Taču vai tā ir izsvērta prioritāte, man nav pārliecības. Un vai tas nozīmē, ka mums radīsies speciālisti šajā nozarē? Arī šaubos. Es gan domāju, ka lielāki līdzekļi bija novirzāmi fundamentālo un lietišķo pētījumu konkursam.

– Kādi ir pēdējā konkursa rezultāti?

– Jau ierasti veiksmes procents ir tikai kādi desmit līdz 13%. Tas nozīmē, ka viens no septiņiem projektu pieteikumiem gūst atbalstu, lai gan 94% atzīti par tādiem, kam ir augsta pievienotā vērtība. Man šķiet, ka Kosmosa aģentūras rīkotajam konkursam noteikti nebija ne tuvu tik liela konkurence.

– Līdz šim glābiņš bijis Eiropas Savienības struktūrfondi, jo no valsts budžeta zinātnei tiek atvēlēts liess kumoss.

– Šogad vismaz zinātnei, lai cik liels, bet palielinājums ir. Tomēr ir jābūt lielākai politiskai gribai doties zinātņu ietilpīgās ekonomikas virzienā. Arī augstākā izglītība ir maz finansēta. Tas viss summējas salīdzinoši grūtos nosacījumos akadēmiskajam personālam, kas neveicina viņu laika efektīvu izmantojumu un noved pie strādāšanas vairākos projektos. Līdz ar to izpaliek sakārtota sistēma, jo tiek grābts viss, kur var piekļūt pie finansējuma. Teju īsti Mežonīgie Rietumi. Diemžēl industrijas pienesums, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, pētniecībai arī ir mazs. Ko tur var darīt? Šo jomu tik labi nepārzinu, jo darbojos fundamentālajā zinātnē. Bet zinu, ka LU bijuši ieteikumi, kā šo jautājumu risināt. Ceru arī – ja būs vairāk jauno doktoru, viņi spēs sakustināt šo sektoru. Starp citu, zinu vairākus jaunos, kuri nonākuši pat ļoti inovatīvos uzņēmumos.

– Ik pa laikam tiek piesaukti reitingi un «topi», kur Latvijas augstskolām būtu jānonāk. Vai un kā tie būtu sasniedzami?

– Jā, reitings ir zināms kvalitātes indikators, bet noteikti nav pašmērķis. Var jau kāpt pa kāpnēm, pat neko jēgpilni neizdarot un ieguldot naudu tikai tur, kur tas nes reitingu punktus. Piedalījos Cēsīs sarunu festivālā Lampa, kur jaunieši diskutēja par to, vai labāk studēt Latvijā vai ārzemēs. Viena meitene norādīja, ka ārvalstīs augstskolas ir augstākos reitingos, kas tātad nozīmē, ka izglītība tur ir kvalitatīvāka. Kad vaicāju, kā var izmērīt kvalitāti, atbildes nebija. Patiesībā liela daļa tur ir zinātnes – publikācijas starptautiskos izdevumos un citējamība. Skaidrs, lai kāptu šajos reitingos, svarīga ir zinātnes attīstība, studiju salāgotība ar darba tirgus pieprasījumu, kā arī internacionalizācija. Ārvalstu studentu skaits aug, taču diemžēl latviešu plūsma mācās no viņiem atsevišķi. Ja bakalauru līmenī tas tā varētu būt, tad maģistrantūrā un doktorantūrā tās nevajadzētu atdalīt. Jo kopīgās studijās cilvēki savstarpēji bagātinās, un, gribam to vai negribam, darba tirgus ir atvērts – it īpaši pētniecībā. Zinātnieks dodas uz turieni, kur viņam šķiet interesants piedāvājums. Arī pie mums veiksmīgi darbojas pāris ārvalstu fiziķi. Te par to netiek runāts, taču ārvalstīs uz katru pētnieka vietu ir ļoti liels konkurss. Nesen biju ilgstošākā komandējumā Francijā un aprunājos ar vairākiem pēcdoktorantiem, kuri cenšas tur veidot akadēmisko karjeru. Veiksmes procents esot 1:50, tas ir, 50 cilvēki uz vienu vietu. Ja uz mūsu vakantajām vietām būtu šāda proporcija – būtu ļoti vērtīgi. Lai gan varētu domāt, ka tur alga ir ļoti liela – tā nebūt nav. Ap 2000 eiro mēnesī, no kā nemaz neesam ļoti tālu.

– Šobrīd aktualizējies jautājums par budžeta vietām un to sadales principiem. IZM vērš uzmanību uz lielo atbirumu, tostarp dabaszinātņu un IT jomā, kur pēdējos gados budžeta vietas piešķirtas dāsnāk nekā citās nozarēs.

– Vispirms gribu norādīt, ka vienas budžeta vietas izmaksas ir nepietiekamas, līdz ar to mācībspēkam nevaram nodrošināt adekvātas algas. Tāpēc pasniedzēji visbiežāk apvieno šos pienākumus ar pētnieka darbu, kas dod lielāko darba samaksas daļu. Otrkārt, ja samazinām budžeta vietas, it kā ir savs pluss, jo atbirs studenti, kas nav motivēti mācīties. Ir mums tā sauktie e-talona studenti, kuri piesakās uz pēdējām budžeta vietām, lai varētu izmantot atlaides sabiedriskajā transportā. Tai pašā laikā mēs samazināsim kopējo studentu skaitu. Ietaupījums vienas programmas ietvaros būtu ne pārāk liels, bet tādējādi mēs zaudētu daļu studentu. Jo nav tā, ka studenti ar vājākiem rezultātiem neuzrāda progresu un noteikti atbirst. Analizējot rezultātus, redzam, ka nereti pusgada laikā spējam viņu zināšanas pacelt līdz labāko līmenim.

– IZM rosina augstskolām kā zemāko uzņemšanas latiņu noteikt vidējo atzīmi septiņas balles. Tam jūs nepiekrītat?

– Visos priekšmetos nemaz nav jābūt tik augstam vērtējumam. Ne vienmēr rādītājs ir atzīmes, kas nosaka – būs vai nebūs lietaskoks. Turklāt, kā jau teicu, ir arī tādi gadījumi, kad jaunietis spēj audzēt savu līmeni arī augstskolā un galu galā pat apsteigt citus. Nosakot kaut kādas balles kā atskaites punktu, mēs uzliekam treknu zīmogu jaunietim, kurš var un spēj, bet viņam vienkārši nav paveicies. Darīt to brīdī, kad cīnāmies par kvalificēta darbaspēka ienākšanu darba tirgū, un arī Nacionālajā attīstības plānā paredzēts STEM jomas speciālistu pieaugums? Kāda veidā to nodrošināsim? Ja spēsim sakārtot skolu sistēmu un tur saņemto izglītību, tad atrisināsim arī tālāko izglītības posmu. Man pašam simpatizē Beļģijas sistēma: tur ļauj iestāties jebkuram, bet pēc pirmās sesijas tur liela daļa izkrīt, jo nespēj mācīties. Savā ziņā tā ir resursu izšķērdēšana, bet, no otras puses, tas neliedz izmēģināt spēkus arī tiem, kam varbūt nav paveicies ar skolotāju, vidi vai materiālajiem apstākļiem. Mūsu augstskolas STEM jomā cenšas strādāt ar jebkuru, kurš to vēlas, jo mums viņi ir vajadzīgi. Runājot par IT nozari, skaidrs, ka liela daļa no viņiem aiziet darba tirgū jau studiju laikā. Tas, ka nav diploma, var traucēt karjeras izaugsmei, taču arī bez tā darbu var atrast samērā viegli.

– Augstskolu absolventu reģistrs, kas drīz būs pieejams, arī būs viens no rādītājiem, lai saprastu, kas ar jaunajiem speciālistiem notiek darba tirgū. Piemēram, sāpīgais jautājums par pedagogiem – augstskolas nodrošina tos kuplā skaitā, taču uz skolām aiziet tikai neliela daļa.

– Tā tiešām ir problēma. Arī mēs, fizmati, redzam, ka ir virkne cilvēku, kam patīk un arī padodas pedagoga darbs, bet uz skolu viņi neaiziet konkurētnespējīgās darba samaksa dēļ. Uzskatu, ka skolotāju algu celšanas jautājums jārisina nekavējoties. Pretējā gadījumā daudzi talantīgi pedagogi izvēlēsies labāk atalgotu darbu citur. Jo skolēnu vidū interese par dabaszinātnēm ir – to apliecina LU Jauno fiziķu skola, kas pulcē ik mēnesi ap 300 skolēnu.

– Drīzumā zinātniskos institūtus gaida starptautiskā izvērtēšana. Iepriekšējā radīja pamatīgu šūmēšanos, jo pat iestādes ar vārdu saņēma treknus divniekus un ieteikumu tās apvienot ar spēcīgākiem institūtiem. Vai nemāc bažas par to, kas notiks?

– Fiziķi ir bijuši gana dzīvelīgi, esam daudz ko sakārtojuši, tāpēc domāju, ka tādu pārsteigumu kā iepriekšējo reizi nebūs. Ir, protams, savi mīnusi, kas saistās ar birokrātiju. Tomēr nemaz nav slikti, ka pēc iepriekšējās izvērtēšanas notika šāda optimizācija. Uzskatu, ka ārējā izvērtēšana ir svarīga, jo parāda katra institūta stiprās un vājās puses. Tas liek palūkoties arī uz to, kā notiek zinātnieku komunikācija ar sabiedrību, un šajā ziņā daudz ko vēl varētu vēlēties.

– Kā jūtas LU darbinieki situācijā, kad ap LU sakultas pamatīgas tiesvedības putas un rektora pienākumu izpildītāji mainās teju ik mēnesi?

– Lielākoties gan kolēģi no citām augstskolām un ārpus augstskolām esošie par to ik pa laikam interesējas. Ietekmē tādējādi, ka iniciatīvas, ko var virzīt ievēlēts un apstiprināts rektors, šobrīd ir iestrēgušas. Tas ir lielākais mīnuss. Citādi LU turpina savu darbību, visiem ir skaidri savi pienākumi. Tomēr ceru, ka šī situācija drīz atrisināsies un tiesvedības neieilgs.

Foto: F64