Mārcis Bendiks: Pašreizējā politiskā spice spēj sabojāt jebko

Par mediķu algām, partiju finansējumu un tradicionālās politiskās sistēmas sabrukumu pasaulē un Latvijā Neatkarīgās intervija ar fotogrāfu un politikas vērotāju Mārci Bendiku.

– Valsts budžetā bija 700 miljoni papildu naudas, taču valdība neizpildīja decembrī vienbalsīgi pieņemto likumu par to, ka nākamajā gadā mediķu atalgojumam jāpalielinās par 20%. Kā tas tā varēja gadīties?

– Budžets ir galvenais politikas instruments. Ja budžetu neapstiprina, valdība krīt automātiski. Ne ar vienu citu instrumentu tas tā nav. Līdz ar to var stāstīt visādus pekstiņus riņķī un apkārt, bet tieši pēc budžeta var secināt: «Jā, tas ir tas, kā šie cilvēki uzskata, kā ir pareizi.» Un tas rāda, kā parlaments uzskata, kuri solījumi ir jāpilda, kuri nav. Jo tā atrunāšanās ir, ka visam naudas nepietiek. Tas nav nekas jauns – vienmēr nepietiek naudas, tāpat kā ziemā mēdz būt auksts. Bet tagad, kad nepietiek, tad tā politiskā šļura, kāda ir ievēlēta, septiņkārtīgi palielina pati sev finansējumu. Un atrunājas: «Jā, nobalsojām par mediķu algām, jo kaut ko nesapratām. Piedodiet mums, mazajiem muļķīšiem!» Lai gan viena liela daļa šo muļķīšu sēž pie varas svirām jau kopš republikas atjaunošanas. Tas ir vienkārši nožēlojami. Pēdējo kaunu kūkās noēduši. Tas izraisa reālu, pamatotu sašutumu.

Kādā diskusijā veselības ministrei Ilzei Viņķelei kāds sacīja – ja jau Saeima var izpildīt likumā noteikto par trešdaļu, tad arī mēs varbūt varam nepildīt likumā noteiktos maksājumus un arī maksāt tikai trešdaļu? Viņa sacīja, ka tā jau cilvēki mēdz darīt – sastāda grafiku un maksā pa daļām. Taču kur ir grafiks un vienošanās starp valdību un mediķiem, kā tas mēdz būt starp firmām vai cilvēkiem, un Valsts ieņēmumu dienestu? To nevar izlemt parādnieks viens pats – ir jāvienojas. Taču tas šiem kundziņiem nešķiet svarīgi. Viņiem tā sanāca, un ņemiet par labu. Tāda ir mūsdienu jaunā realitāte.

– 13. Saeima darbības sākumā lielā vienprātībā pieņēma lēmumu par elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes (OIK) shēmas atcelšanu, kam bija jābūt izpildītam jau martā. Taču OIK demontāža nesākās martā, nekas šajā virzienā nav darīts un arī nākamajā gadā visticamāk nenotiks.

– Un vēl tas OIK tika pasludināts par kaut ko noziedzīgu. Ir uztaisīta izmeklēšanas komisija. Ar OIK daudzi miljoni ir izķeksēti no visu mūsu kabatām, aizbildinoties ar kaut kādu murgainu «zaļo» politiku. Un tagad tiek tēlots, ka kaut kas tiek darīts, lai atrastu, kas pie vainas, lai gan paši labi zina, kas un kuri pie vainas, un zina, ka neko nedarīs. Tā izmeklēšanas komisija pat skaitās, ka vēl strādā. Bet beigsies tas tāpat kā ar visām iepriekšējām izmeklēšanas komisijām – ar pilnīgi un galīgi absolūti lielu neko. Jo šie parlamentārie izmeklētāji ir āksti.

– Varbūt ne āksti, bet guvēji no tā, ka nekas netiek darīts?

– Bet politiski daudziem būtu izdevīgi darīt. Kas būtu neizdevīgs Jānim Bordānam vai Artusam Kaimiņam novest šo lietu līdz kolorītam rezultātam? Tas jau nav tā, ka naudiskais izdevīgums no OIK būtu visai… kauns to saukt par eliti. OIK savulaik noorganizēja virkne personu no Jaunā laika un no tā vēlākajām reinkarnācijām, no Vienotības. Un pat ne visai organizācijai no OIK bija kāds guvums, bet konkrētiem cilvēkiem. Pārējiem Vienotībā tur izdevīguma nebija nekāda. Nav tā, ka visai politiskajai virsvadībai pašlaik būtu mantiskas intereses atstāt OIK sistēmu bez pārmaiņām. Politiski viņiem pat būtu izdevīgi veikt pārmaiņas. Taču viņi to vienkārši nevar izdarīt, jo ir politimpotenti āksti.

– Pašlaik valdošā koalīcija veic soļus, kas izraisa plašus protestus un sašutumu. Bet varbūt tur ir kāda tālredzīga gudrība un eleganta publisko attiecību spēle? Vispirms tautu sadusmo, bet vēlāk mediķus un skolotājus aplaimos, trūkstošo naudu no kaut kurienes izvelkot? Mēdz taču nauda dīvainā veidā piepeši atrasties.

– Tas varētu notikt, ja valdošā spice būtu atjautīgāka, apņēmīgāka… Tas tā varētu notikt. Bet viņi jau tikai murmina. Bija aizkustinoši klausīties premjera Krišjāņa Kariņa tekstus, kad viņš runāja par šā gada budžetu – ka «mēs jau gribētu, bet mēs neko nevaram mainīt, jo, lūk, budžetu ir atstājusi mantojumā Māra Kučinska valdība, un tāpēc to pieņemam kā tehnisko budžetu. Un tad nākamais budžets būs mūsu – tad tik sāksim strādāt».

Tagad ir pieņemts nākamais budžets, jaunā valdība ir izgāzusies un atkal mēģina stāstīt, ka šis jau vēl nebija tas īstais budžets, bet īstais būs nākamais. Bet nekas neliedza šo budžetu taisīt pa īstam. Tā ir politiska impotence. Un domāt, ka tur ir kāds plāns tagad sakaitināt, lai vēlāk aplaimotu? To varēja domāt tajos laikos, kad politiku taisīja Edvīns Inkēns un Andrejs Panteļējevs – tad dažkārt varēja rasties aizdomas par šādu gudru trīsgājienu kombināciju izspēlēm. Pašlaik nav ne triju, ne divu gājienu kombināciju. Valdība iet uz priekšu un bedrē iekšā. Ā, nesanāca? Nu tad iesim šitā! Atkal «brukš», bedrē iekšā, atkal aptaisījāmies.

Es nekādas lielas gudrības tajā neredzu.

– Nu tad varbūt valdošajai koalīcijai jācer uz elektorāta īso atmiņu – ka šodienas gājieni ar laiku aizmirsīsies?

– Jā, tā parasti ir bijis, un uz to viņi var cerēt. Tomēr tik spējš sākotnējais dusmu vilnis agrāk nav redzēts – jau pirmajās parakstu vākšanas dienās 30 tūkstoši parakstu par Saeimas atlaišanas ierosināšanu.

Es pats personīgi esmu pret referendumiem, taču nevar noliegt, ka kopējais sabiedrības sašutums ir milzīgs, un to ir panākuši šie solījumu un likumu nepildītāji – ciniskie, nekaunīgie un, ja piemin partiju finansēšanas likumu, atklāti zaglīgie politiķi. Viņi vienkārši nosper gandrīz piecus miljonus laikā, kad naudas nav.

– Parakstu vākšanu pirmie ir iniciējuši personāži, kas ir odiozas personas. Ja šo Saeimu atlaidīs, tad apmēram tie paši atkal tiks ievēlēti. Ja šīs partijas vairs netiks ievēlētas, vietā atnāks Saskaņa, Kremlis un iestāsies šausmu nakts.

– Nevar noliegt, ka personāži ir odiozi. Tas fakts, ka ieraugi sevi kopā vienā pasākuma ar tādiem, var atturēt cilvēkus no līdzdalības. Bet te ir tā, ka šī kustība nav balstīta uz kādiem racionāliem apsvērumiem. Tā ir balstīta uz ļoti emocionāla sašutuma viļņa. Diezin vai šajā gadījumā valdošās koalīcijas pašreizējās cūcības aizmirsīsies ātri. Cilvēki ir dažādi – vieniem vienmēr viss nepatīk, un viņi raksta internetā visādas rupjības, bet ir arī tādi, kas parasti ir mierīgi un izsvērti, taču šajā gadījumā arī šie mierīgie ir saskaitušies.

Argumentam, ka vietā nāks tādi paši spēki, ar lielu nožēlu varu piekrist, jo ir tā, ka ankambarī ir saskābis rasols, taču, ja to izmet, tad nav ko likt galdā. Varbūt esmu pārāk tuvredzīgs, taču šajā brīdī neredzu tos gaišos, jaunos spēkus, kas varētu nākt un nomainīt pašreizējos.

– Jūs kritizējāt Saeimas pieņemtos likuma grozījumus par partiju finansēšanas apjoma milzīgo kāpumu brīdī, kad naudas nav. Taču vai principā partijas tomēr nebūtu vairāk jāfinansē no valsts budžeta?

– Jā, partiju struktūru uzturēšana no budžeta ir tradicionāla Eiropas kārtība. Taču pašlaik tradicionālā Eiropas kārtība brūk.

Līdzšinējā sistēma bija tāda, ka cilvēki grupējās partijās, mediji diskutēja, atspoguļoja, kritizēja, sociologi to nomērīja. Partijām bija programmas, pēc kurām vairāk vai mazāk varēja tās prognozēt un iedalīt pa labi vai pa kreisi. Tā tas Eiropā ir bijis pēdējos simt gadus. Taču pašlaik tas ir beidzies. Es nezinu, kas nāks vietā, bet šajā laikā dot ievērojamu piešprici šai vecajai, sabrūkošajai sistēmai es neredzu jēgu.

Tas arguments, ka, ja partijām dos naudu no budžeta, tāpēc tās kļūs neatkarīgas no sponsoriem, ir pagalam nenopietns. Un kad vēl to stāsta šī kompānija – pūces un pavļuti… Ka tik labi būšot, ka tagad varēs neņemt. Un kā tad bija līdz šim – ņēmāt? Bezkaunības un neloģiskuma kalngals.

– Vai Krišjāņa Kariņa valdība var ilgi pastāvēt, jo piecas partijas cita citu ļoti neieredz un viena no tām uzvedas kā īpaši huligāniska iekšējā opozīcija?

– Kas gan var būt noturīgāks par pagaidu stāvokli?

Mainās politisko partiju veidošanās, uzturēšanas, dzīves ritms – tas jau ir būtiski izmainījies ar baigu grāvienu Francijā, arī Itālijā, tāpat arī Nīderlandē. Šķita, ka vecā, tradicionālā sistēma ilgāk noturēsies Lielbritānijā un Vācijā, taču arī Vācijā Tīringenes federālajā zemē ir noticis vecās sistēmas sabrukums. Šķiet, ka arī britu nākamo vēlēšanu rezultāti var būt uz tādu pašu modi – ka vienlīdz ietekmīgi būs kādi četri kandidāti, ka vairs nebūs pierastā aina, ka konkurence notiek starp diviem ietekmīgiem spēkiem un pēc vēlēšanām uzvarējušās partijas līderis kļūst par premjerministru. Uz to raugoties, Latvijas Saeimas vēlēšanu rezultāti ir nevis neloģiski, bet loģiski. Tie ataino šo pašreizējā pārejas perioda šļuru. Kā tas tālāk turpināsies, kāda sistēma izveidosies pēc pieciem vai desmit gadiem, tas pagaidām nav zināms. 2017. gadā es vienā publiskā pasākumā sacīju, ka, iespējams, partijas turpmāk veidosies un pastāvēs kā interneta sociālā tīkla Facebook draugu grupas. Un tieši tā tas notika – 2018. gadā vēlēšanās panākumus guvusī KPV LV taču nebija kas cits kā «feisbucisks» projekts.

Nezinu, kā tas attīstīsies tālāk, bet šī konkrētā koalīcija turas kopā tieši nestabilitātes dēļ. Jo nekādi racionāli varianti, ko likt vietā, nav redzami. Koalīcija turas kopā ar lamāšanos, ar iekšējām intrigām, bet galu galā tas visiem ir izdevīgi. Katram tur ir savs izdevīgums – vieniem tas, ka tā ir pēdējā reize, kad viņi var sēdēt pie valdības galda, citiem ir kādas konkrētas rebes jānokārto, citiem vajag parlamenta varu, lai iegūtu kādus Eiropas amatus.

– Latvijā ir par maz naudas. Ko valdībai darīt, lai palīdzētu uzņēmējiem, lai veicinātu investīcijas? Sapnis par Latviju kā banku lielvalsti ir beidzies. Kas varētu būt Latvijas Nokia?

– Tā pēc būtības ir kreisa ideja, ka valdībai būtu jādomā par biznesu. Tāda veida ideoloģija pastāv – britu pustrakā leiborista Džeremija Korbina platforma ir nacionalizēt gandrīz visu, ko viņš ierauga un kas nav paguvis noslēpties – dzelzceļu, pastu, enerģētiku un kanalizāciju. Tiem, kas dzīvojuši Padomju Savienībā, nevajadzētu būt ilūzijām par to, cik ārprātīgi kaitnieciskas ir šādas idejas. Valdībai nav jānodarbojas ar biznesu – valdībai jāgādā par drošību, par policiju, par veselības aprūpes sistēmas to daļu, kas plašākai publikai pieejama. Par pārējo es gribētu, lai valdība pēc iespējas mazāk bāztos iekšā.

Ar valstiski sagādātām naudām no ārpuses bīstama lieta ir ar to, ka pie tā pierod. Piemēram, ar būvniecību Latvijā bija izveidojies milzīgs caurums. Mūsu ekonomikā nebija nekā tāda, lai šāds caurums rastos. To izraisīja apstāklis, ka aptrūkās svešas naudas – Eiropas naudas. Un kamēr mēs balstāmies tikai uz to, ka mēs kā nabaga radinieki kaut ko izlūdzamies no Eiropas fondiem, tas nav ceļš uz ilgstošu labklājību. Es uzskatu, ka daudz perspektīvāk ilgtermiņā ir dzīvot varbūt taupīgāk un racionālāk un veidot savu saimniecību, lai ģenerētu aizvien pieaugošus ienākumus vajadzību apmierināšanai.

– Nokia stāsts sākotnēji un diezgan ilgu laiku bija ļoti veiksmīgs. Tiesa gan, vēlāk tas kļuva diezgan skumjš.

– Tas tāpēc, ka Somija ir ļoti sociālistiska valsts un valdība nespēja laikus noreaģēt uz apkārtējās vides izmaiņām. Bet konkurenti citās valstīs spēja. Kapitālisma īpatnība ir tas, ka tas dod nepārtrauktu atgriezenisko saiti un galu galā tas dod labklājību. Nekāda cita sistēma plašai labklājības ģenerēšanai nav izveidota.

To, ka šī pašreizējā politiskā spice, ko negribas saukt par eliti, spēj sačakarēt jebko un sarežģīt pat arī diezgan nesarežģītas lietas, parāda vēl iepriekšējās valdības laikā veiktā nodokļu reforma, kas ir padarījusi dzīvi neērtu, nesaprotamu trešdaļai iedzīvotāju. Piemēram, man kā pašnodarbinātajam jāmaksā nodokļi avansā par nesaņemtu naudu valstij, kas uzņēmējiem jau vairs nav jādara. Kāpēc tā? Tāpēc, ka stulbeņi pieķērās pie tās reformas. No uzstādījumu viedokļa tur bija daudzas diezgan labas idejas, taču iznācis ir… čiks vēl ir pārāk labs vārds.

Un lai šiem uzticētu Latvijas Nokia taisīt? Uz kāda pamata? Kuriem konkrēti? Ministram Bordānam?

Bordāns vēl vismaz spēj lasīt un rakstīt, bet aiz viņa stāv pilnīgi analfabēti un monstrozi truleņi.

Foto: F64