Dainis Liepiņš: Administratīvo reformu uzspiež kā piespiedu kolektivizāciju komunistu laikos
Saruna ar Ozolnieku novada domes priekšsēdētāju Daini Liepiņu.
– Ozolnieki aktīvi iebilst pret administratīvi teritoriālās reformas ieceri, esat lūguši valsts augstākās amatpersonas saglabāt atsevišķa novada statusu, to nepievienojot Jelgavas pilsētai un Jelgavas novadam, kā arī pamatot, kā reformā tiks uzlabota iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Par kuru pakalpojumu kvalitātes kritumu ir bažas?
– Pirmkārt, jau par pašvaldības sociālajiem pabalstiem, tostarp skolēnu ēdināšanu, kas Ozolnieku novadā tiek apmaksāta no 1. līdz 12. klasei, kamēr Jelgavā un Jelgavas novadā tā nav. Vai apvienojot visiem nodrošinās tādu ēdināšanu, kāda ir Ozolnieku novadā, vai mums ņems nost, jo naudas tik lielu pašvaldību kā Jelgava un Jelgavas novads skolēnu ēdināšanai visām klasēm, visdrīzāk, nebūs, vismaz pirmajos gados? Dažādu veidu atbalsts tiek sniegts jaunajām ģimenēm, kas ir tikai mūsu pašvaldības lēmums. Jautājums ir arī par attālumu līdz pakalpojuma vietai, kas tagad būs nevis Ozolniekos, bet Jelgavā.
– Nu, labi, ja cilvēks atbraucis, piemēram, no Cenas, pabraukt pa labu, asfaltētu ceļu vēl piecus kilometrus līdz Jelgavai gan nav problēma!
– Jā, bet triju pašvaldību uzņēmēju aktivitātes nemazināsies, piemēram, būvvaldes kapacitāte paliks, kāda ir, veidosies rindas, pieejamība samazināsies.
– Var jau paņemt darbiniekus no esošajām novadu būvvaldēm un palielināt kapacitāti!
– Šobrīd nav atbildes uz daudziem jautājumiem, nav skaidri daudzi kritēriji, mehānismi, ir tikai pateikts, ka līdz 2021. gada 1. jūlijam, kad jāsāk darboties jaunajai pašvaldībai, mēs, trīs pašvaldību vadītāji, draudzīgi lemsim par teritorijas plāniem, administrācijas formātu. Bet no pieredzes visi saprot, ka tā nebūs, jo ir atšķirīga politika, redzējums, mērķi…
– Bet kaut kā jau to darīja, kad bija iepriekšējā reforma, tostarp, izveidojot Ozolnieku novadu!
– Ozolniekiem tas bija brīvprātīgs lēmums, apvienoties ar Cenu un Salgales pagastiem. Iedzīvotāji pieņēma, ka būvvalde, bāriņtiesa un citas iestādes būs Ozolniekos, bet Emburgā būs klientu apkalpošanas centrs, lai daudzi pakalpojumi būtu pieejami uz vietas.
Ir populistiski pašvaldību pretestību šai reformai nonivelēt līdz kādu deputātu vai mēru nevēlēšanos zaudēt krēslus, varu vai naudu. Bažas rada neskaidrība, atbilžu trūkums uz daudziem jautājumiem. Ja šobrīd mums viss ir labi, kāpēc kaut kas jāmaina? Esmu par reformu, piekrītu, ka nevar būt pašvaldība ar tūkstoti, pusotru iedzīvotājiem, kura nav spējīga veikt savas funkcijas. Bet nevar arī, pēc būtības neizskaidrojot un nevienam neuzņemoties atbildību, mākslīgi sarakstīt kaut kādus skaitļus par ekonomiskiem ieguvumiem, neargumentējot, kā tie radīsies.
Ir arī pateikts, piemēram, ka 9000 cilvēku no pašvaldību administrācijām visā Latvijā būs jāatlaiž, bet nav aplēsts, kādu ekonomisko spiedienu viņi radīs uz valsts/pašvaldību budžetiem.
– Tad jau jūs šos pašvaldību administrācijas cilvēkus kvalificējat kā vājiniekus, kuri nevarēs atrast darbu situācijā, kad valstī trūkst darbarokas.
– Katrā pašvaldībā ir savas īpatnības. Valsts uzliktās funkcijas un birokrātija, ko tā ik gadu palielina, nevis samazina, pašvaldībām paģēr zināmu daudzumu cilvēku ar specifiskām zināšanām. Lai nāk Valsts kontrole un citi un pēta – ja atradīs, ka mums kaut kur divu darbinieku vietā varētu būt viens, varam samazināt administratīvo aparātu, bet šodien ir otrādi – visu sabiedrības vajadzību apkalpošanai un valsts uzlikto funkciju kvalitatīvai pildīšanai pat trūkst cilvēku. Noteikti ir pašvaldības, kurās var optimizēt izmaksas un cilvēkresursus, bet nevar visas salikt vienā maisā.
– Ozolnieku administrācijas uzturēšanas izdevumi 2018. gadā bija 846 469 eiro, kas ir 6% no kopējiem budžeta izdevumiem. Adekvāti?
– Ozolniekos ir vienas no viszemākajām administratīvajām izmaksām Latvijā uz vienu cilvēku. Ja mums novadā tie ir orientējoši 70 eiro uz vienu iedzīvotāju, tad Jelgavas pilsētai un novadam vairāk nekā 100 eiro – apmēram 30% starpība! Reformētāji mīl teikt, ka tie, kas ir mazi, ir nespējīgi. Mūsu situācija rāda, ka tieši mēs, mazie, esam spējuši tērēt mazāk administratīvajam aparātam, nekā dara lielie.
– Tad jau apvienojoties varēsiet pamācīt, kā efektīvāk saimniekot!
– Diez vai, jo apvienošanas mehānisms nenodrošina pārstāvniecības tiesības. No 2020. gada 1. jūnija būs jāsēžas pie galda trīs mēriem un jāpieņem lēmumi par katra mazdārziņa nomas līguma slēgšanu. Tā kā lēmumu pieņemšanas mehānisms plānots proporcionāli iedzīvotāju skaitam, tas nozīmē, ka Ozolnieku un Jelgavas novada mēri varēs balsot, kā grib, visu izlems Jelgava. Tas ir absolūts nonsenss, kādu lemšanas mehānismu ir ielikusi VARAM! Un arī tas rada bažas, ka pēc apvienošanas nebūs labāk! Kaut ko mainot, vajadzētu arī radīt mehānismus, kā nodrošināt demokrātiju un tiesiskumu. Protams, gadu gaitā visi kaut kā pierīvēsies un izdzīvos, bet nav atbildes, vai tas paaugstinās iedzīvotāju dzīves līmeni.
Tīri cilvēciski saprotu cilvēku, kurš tiks ievēlēts par jaunās pašvaldības mēru no pilsētas, kurš domās: «Vai mums vajag Jelgavā remontēt pagalmus?» Vajag, protams! «Bet, vai vajag Dalbē to gājēju ietvi sataisīt?» Var iztikt, jo pilsētās taču dzīvo salīdzinoši vairāk cilvēku! Prioritātes katrā vietā ir citas.
Jēdzīgāk būtu taisīt divlīmeņu pašvaldības, bet to jēga pazūd, ja valstī paliks tikai 39 pašvaldības. Un absurdi ir reformu taisīt uz plānošanas reģionu bāzes. Nu, kāda ir saikne Aizkrauklei ar Jelgavu! Nekāda! Reģioni ir ķeksītis, lai parādītu, ka kaut ko dara, tiem nav nekādas reālas jaudas, naudas un pienākumu, turklāt rajoni ir sadalīti nepareizi! Lai gan robežojamies ar Olaini, mēs neesam vienā plānošanas reģionā, arī ar netālu esošo Tukumu, bet esam vienā reģionā ar Jēkabpili, Aizkraukli, Pļaviņām, Aknīsti… Tas nav normāli!
– Ozolnieku novads sevi uzskata par pašpietiekamu pašvaldību, kura spējusi nodrošināt attīstību. Tomēr kopš 2016. gada pašvaldība saņem maksājumus no Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda, šogad 797 294 eiro jeb 0,39 no visām pašvaldībām. Vai tas ir pašpietiekami? Tiesa, tikai 12 ir maksātājas šajā fondā.
– Tas nav rādītājs! Turklāt mēs bez tā arī varētu iztikt. Un – kāda jēga mūs apvienot ar Jelgavas pilsētu, kura katru gadu saņem trīs līdz četrus miljonus no šā fonda? Ozolnieki ir aizņēmušies tikai 3,5% apmērā no budžeta 20% atļautajiem aizņēmumiem, neesam ņēmuši naudu, vajag vai nevajag.
– Nevar jau tā tik viegli nemaz dabūt!
– Tagad vairs nevar, bet iepriekš Ozolnieku aizņemšanās attīstībai pat bijusi par kūtru. Bet, ja blakus ir liela pašvaldība, kuras aizņēmumi ir 10-20%, tad perspektīvā nauda uz Ozolnieku rēķina aizies lielajam centram.
– Nez vai Ozolnieki kvalificētos «reģionālās vai nacionālās nozīmes attīstības centra» kritērijam.
– Bet vai, piemēram, Valka ir šāds attīstības centrs? Arī šis kritērijs ir ķeksītis. Skatīts tiek nevis tas, kas vajadzīgs iedzīvotāju labākas dzīves nodrošināšanai, bet, kā uz papīra labāk noformēt, lai varētu dabūt un apgūt naudu. Piekrītu, ka iepriekš ir notikusi masveidīga naudas apgūšana, nevis stratēģiska investēšana, tostarp ūdens un kanalizācijas sistēmas sakārtošanā, kur mums Eiropa pamatoti pārmet pietiekamu rezultātu nesasniegšanu. Notika pamatīga uzdzīve un visatļautība, un pēkšņi valdība secināja, ka pašvaldības ir tās sliktās, un visu tām griežam nost! Gribētu, lai kāds ekonomists paskaidro, ko nozīmēs kādu 200 miljonu neielaišana ekonomikā caur vajadzīgām investīcijām pašvaldībās. Šīs aizņemšanās naudas liegšana būtībā ir tās izņemšana no ekonomikas!
– Finanšu ministrs Jānis Reirs vēl pirms pāris mēnešiem intervijā Neatkarīgajai apgalvoja, ka šogad pašvaldību aizņēmumiem ir iedots vairāk nekā jebkurā citā gadā, aizdevumu limits palielināts par 50 miljoniem, ir vienkārši pārlieku augusi pašvaldību aizņemšanās apetīte.
– Viena no Latvijas nelaimēm ir tā, ka mums pie varas ir bijuši pārāk daudz demagogu. Arī Reirs, kurš nav uzņēmies atbildību, ka iepriekš viņš un viņa partija ir nekritiski atbalstījuši nelietderīgus aizdevumus atsevišķām pašvaldībām. Tagadējie kritizētāji iepriekš paši par to pieņēma lēmumus! Fakts ir tāds, ka Ozolniekiem jauna bērnudārza būvniecībai nauda netika dota, un nu spriež, ka varbūt dos nākamgad. Šogad mēs, piemēram, par 700 000 eiro uzbūvējām gājēju taciņu un sakārtojām autostāvlaukumu pie dzelzceļa stacijas uz valstij piederošas zemes, bet naudu mums valsts neiedeva ne centu. Kāpēc pašvaldībai vienai jānes šis slogs? Te Reirs klusē, tāpat kā par Ozolnieku uzturēto sociālās aprūpes centru Zemgale, kurā uzturas cilvēki no visa reģiona, arī no Rīgas. Ierodas tiesībsargs un saka: «Ir problēmas ar ventilāciju, siltināšanu, liftu vajadzētu…» Piekrītam, jau esam no četriem korpusiem trīs izremontējuši, bet ceturtā korpusa remontam naudu atsaka. No labklājības ministres saņemam tikai pamācības vēstules par to, kā veidojas budžets. To mēs saprotam, bet saprotiet arī to, ka tiesībsargs ir norādījis, ka tiek pārkāptas cilvēktiesības! Un mēs jau neprasām mums kaut ko dāvināt, bet iespēju aizņemties, lai varam šos darbus izdarīt!
Vēlamies arī atbilstoši mūsdienu prasībām savest kārtībā sporta kompleksu, zāles vietā izbūvēt peldbaseinu un uz stadiona pusi būvēt jaunu sporta zāli, kurā varētu rīkot oficiālas sacensības un pilnībā nodrošināt treniņprocesu. Sporta skolā mums trenējas ap 300 bērnu, aktivitāte ir ļoti liela! Ir vajadzīgi kapitālieguldījumi infrastruktūrā, un tā nav nekāda izšķērdība. Šī investīcija būtu līdzvērtīga Jelgavas Pasta salā uzbūvētajai estrādei ar jumtu. Jelgavniekiem noteikti tas ir ļoti vajadzīgs, Ozolniekos vajadzīgs atbalsts sporta infrastruktūrai.
– Kas ir jūsu attīstības prioritātes esošo resursu ietvaros?
– Attīstības plānus jau neveido vienam gadam. Ozolnieki ģeogrāfiski atrodas vietā, kur netālu ir galvaspilsēta, otrā pusē – Jelgava, caur Ozolniekiem iet ceļš uz Eiropu – esam dinamiskā punktā. Ceļš no vienas vai otras pilsētas ir pietiekami īss, lai Ozolniekus ar to zaļo vidi izvēlētos kā mājvietu, lai arī strādāt daudzi dodas uz lielajām pilsētām, līdzīgi, kā tas arī notiek visā pasaulē. Ozolnieki mērķtiecīgi veicina privātmāju būvniecību, pēc kā ir liels pieprasījums. Tā kā te ienāk daudz jauno ģimeņu, vienlaikus iedzīvotājiem jānodrošina arī bērnudārza pieejamība, izglītības iespējas, izklaide, kultūra.
Salgales pagasts savukārt vairāk koncentrējas uz lauksaimniecību, tur ir auglīgas zemes, un ir jādomā, kā tur ceļus saglabāt un nodrošināt arī noteiktas aktivitātes, bērniem skolu, pulciņus. Cenu pagastā ir kādreizējā kolhoza teritorija, kurai iet cauri gāzesvads, blakus A8 šoseja – ir infrastruktūra, kas veicina uzņēmējdarbību, ko arī veicinām. Ceram, ka drīzumā ienāks viena liela starptautiska zīmola, Eiropas ražotāja 30 miljonu eiro investīcijas, un jādomā, lai mums būtu tik daudz cilvēku, kas varētu tur strādāt. Ozolniekos faktiski bezdarba nav, bez darba ir galvenokārt tie, kas negrib strādāt.
– Vienlaikus ar ATR pieteikta arī skolu tīkla reforma. Ja to tiešām īstenos pēc kritērijiem, kādi uzlikti uz papīra, pat divas trešdaļas vidusskolu varētu nākties slēgt, iespējams, arī Ozolnieku vidusskolu reducēt līdz deviņām klasēm. Varbūt saprātīgi, ja rokas stiepiena attālumā ir Jelgava ar dažādu izglītības virzienu piedāvājumu, ko arī daudzi Ozolnieku skolēni izmanto. Gribat par katru cenu saglabāt vidusskolu?
– Par katru cenu gribam saglabāt skolu vismaz līdz 6. klasei ciematu centros Emburgā, Garozā, Tetelē, Ānē.
– It kā jau ir politiskais uzstādījums sākumskolas saglabāt iespējami tuvāk dzīvesvietai.
– Jā, tam piekrītam. Bet tas, kur būt deviņgadīgajām skolām, kur vidusskolām, būtu otrā līmeņa pašvaldību jautājums. Bet VARAM nolīgtie eksperti teic, ka mazajās skolās, klasēs ar 15-20 skolēniem, nav nekādas kvalitātes! Tieši otrādi – pasaules pieredze rāda, ka tur, kur bērnu skaits ir 12 līdz, augstākais, 20, pedagogs var pievērst uzmanību katram, un tur tā kvalitāte būs augstāka nekā lielā kolhozā ar 35 bērniem. Kvalitāti nenodrošina klases lielums, bet pedagogu sastāvs, attieksme. Turklāt, lai ar Ozolnieku vidusskolas kvalitāti viena otra Jelgavas vidusskola vēl pacīnās! Lai arī Jelgavas Spīdolas ģimnāzija tiek pasniegta kā tāds etalons, spriežot pēc sava bērna pieredzes tajā, es to ne tuvu par etalonu nesauktu!
– Neuzticējāties Ozolnieku vidusskolas kvalitātei?
– Tajā skaitā, un tas ir viens no izaicinājumiem šo kvalitāti celt, un tas jau notiek. Šogad uzņemšanai vidusskolā ieviesām kritēriju – vidējā atzīme ne zemāka kā seši. Lai gan pirms tam mūs biedēja, ka nesavāks klasi, pirmo reizi uzņēmām vairāk nekā 20 bērnu 10. klasē! Vecāki to novērtēja!
– Ko lai iesāk neuzņemtie? Tā nav savu iedzīvotāju atgrūšana?
– Visiem bērniem ir iespējas mācīties, un ir godīgi, ka jau 6. klasē tu zini, ka, ja gribēsi iet vidusskolā, tev būs jāsasniedz zināms atzīmju līmenis. No izglītības ministres izskanējusi pat versija par vidējo atzīmi 7 vidusskolai. Kāda tieši atzīme, var strīdēties, bet konceptuāli piekrītu idejai, nevar uzlikt pienākumu tikai pedagogiem un administrācijai nodrošināt izglītību, bet jābūt pienākumiem mācībās arī bērniem un viņu vecākiem. Nu, nav visiem jāiegūst augstākā izglītība!
– Meklējot naudu pedagogu algām, valdība noņēma pusi iepriekš atvēlētās valsts naudas bērnu brīvpusdienām 1.-4. klasei, otru pusi uzveļot uz pašvaldību pleciem. Kā turpināsiet brīvpusdienu nodrošinājumu novadā?
– Mēs pirmām kārtām to nodrošināsim līdz galam šajā mācību gadā, par nākamo mācību gadu lemsim, kad sapratīsim budžeta iespējas. Es labprāt neko nemainītu, bet par to jālemj deputātiem.
***
Nodarbināto skaits pēc faktiskās darba vietas Ozolnieku novadā
Gads Vidējais
darbinieku skaits Pašnodarbinātās fiziskās personas
2009 2634 126
2010 2607 141
2011 3001 132
2012 3028 137
2013 3316 144
2014 3606 155
2015 3539 223
2016 3732 299
2017 3857 277
Avots: CSP
Foto: F64