Ko nespēja Vējonis, to izdarīja Levits
Valsts prezidents Raimonds Vējonis uzskatīja, ka 13. janvāra nemieros apsūdzētais Ansis Ataols Bērziņš ir pats vainīgs, ka nonācis līdz cietumsodam, un nav pamata viņu apžēlot.
Bērziņš ir «pretrunīga persona un, tā teikt, anarhists», intervijā Latvijas Televīzijai pagājušā gada martā teica toreizējais Valsts prezidents Vējonis. Tagadējais Valsts prezidents Egils Levits pieņēma lēmumu A. A. Bērziņa sodāmību dzēst.
Šādu lēmumu E. Levits pieņēmis zīmīgā datumā – 10. decembrī, kad tiek atzīmēta Starptautiskā Cilvēktiesību diena. Iepriekš ar aicinājumu apžēlot A. A. Bērziņu vērsās Saeimas deputāti Ilmārs Latkovskis un Juris Viļums, cilvēktiesību aizstāve Lidija Doroņina-Lasmane, rakstniece Inga Ābele, režisors Viesturs Kairišs, māksliniece Ieva Jurjāne, publicists Arnis Šablovskis, dzejniece Iveta Šimkus. R. Vējonis, būdams prezidenta amatā, pateica nē, un viss. Arī pats A. A. Bērziņš divas reizes vērsās pie Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa, lūdzot savu apžēlošanu, taču prezidents šos lūgumus noraidīja. Apsūdzētais sodu izcieta un no ieslodzījuma tika atbrīvots pagājušā gada 30. novembrī.
Tomēr pat pēc soda izciešanas spēkā ir tāds kā pēcsods, proti, sodāmība vēl netiek dzēsta, tāpēc pastāv dažādi ierobežojumi. A. A. Bērziņa aizstāvis zvērināts advokāts Jānis Mucenieks šā gada 11. septembrī rakstīja apžēlošanas lūgumu E. Levitam, atsaucoties uz Apžēlošanas likuma 4. pantu, proti, Valsts prezidents notiesāto personu var apžēlot arī pats pēc savas iniciatīvas. Advokāts piebilda, ka, izpildot šo apžēlošanas lūgumu, Latvijas valsts atzītu savas rīcības nesamērīgumu un savu nožēlu par notikušo. A. A. Bērziņš nav slēpis savu pārliecību par politisku tiesas procesu – vainu 13. janvāra nemieros viņš nav atzinis, notiesāšanu un cietumsodu uzskata par netaisnīgu politisku izrēķināšanos, jo gājis protestēt pret toreizējās Ivara Godmaņa valdības politiku.
Ar Valsts prezidenta akceptu A. A. Bērziņam sodāmība ir dzēsta pirms laika, un vairs nav spēkā ierobežojumi, kas liegtu A. A. Bērziņam strādāt, piemēram, par pedagogu. Uz to norādīja arī J. Mucenieks – viņa klients tagad var brīvi turpināt pedagoģisko un zinātnisko darbu.
Atrodoties ieslodzījumā, A. A. Bērziņš turpināja norādīt uz nepilnībām ieslodzījuma vietās Latvijā, un, pateicoties viņa uzņēmībai, tagad ir Satversmes tiesas lēmums, kas atzīst par nepilnīgu to priekšmetu sarakstu, ko atļauts lietot brīvības atņemšanas iestādē. A. A. Bērziņš lūdza atļauju pienesumā saņemt un lietot personīgo portatīvo datoru disertācijas izstrādāšanai, taču šo lūgumu brīvības atņemšanas iestāde noraidīja, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumiem. Satversmes tiesa lēma, ka liegums notiesātajam Bērziņam izmantot palīglīdzekļus studiju turpināšanai augstākā līmeņa izglītības iegūšanai ir neatbilstošs Satversmes 112. pantam: «Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta.»
A. A. Bērziņš divas reizes Satversmes tiesā iesniedza sūdzību, norādot uz atšķirīgu attieksmi pret sievietēm, kurām piespriests cietumsods par smagu vai sevišķi smagu pilngadīgā vecumā izdarītu noziegumu, un pret vīriešiem, kuriem piespriests cietumsods par smagu vai sevišķi smagu pilngadīgā vecumā izdarītu noziegumu. Trešo reizi šo sūdzību iesniedza cits cilvēks – Andris Otto, un Satversmes tiesa nosprieda, ka atšķirīgajai attieksmei pret notiesātajiem vīriešiem nav objektīva un saprātīga pamata un Latvijas Sodu kodeksa attiecīgais pants, ar kuru tiek diskriminēti ieslodzījumā esošie vīrieši, nebūs spēkā no 2021. gada 1. maija.
Foto: F64