“Moneyval” par Latviju sniegtas nepatiesas ziņas
Tā secinājuši Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē sanākušās domnīcas dalībnieki – advokāti, IT un datu aprites speciālisti, kā arī noziedzīgu iegūtu līdzekļu atmazgāšanas novēršanas praktiķi.
Kādi pagaidām nenoskaidroti Latvijas ierēdņi ir apmelojuši savu valsti, bet tagad valsts institūcijas izvirza nesamērīgas prasības Moneyval ziņojumā norādīto trūkumu novēršanā.
Cieš ekonomika
Novembra beigās, vēl pirms tika ieviestas ASV sankcijas, Tiesību zinātņu pētniecības institūta konferences Bankas mainīgajā pasaulē ietvaros Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē notika apaļais galds – domnīca par samērīguma principiem valsts prasībās bankām, uzņēmējiem, advokātiem, notāriem, grāmatvežiem sniegt datus par saviem klientiem, kā arī par datu pieejamību saistībā ar grozījumiem Uzņēmumu reģistra likumā.
Domnīcā piedalījās IT speciālists, viens no SIA Lursoft dibinātājiem Ainārs Brūvelis, datu aprites speciālists, LU pasniedzējs, jurists Māris Ruķers, zvērināts advokāts Mārcis Krūmiņš, naudas atmazgāšanas novēršanas speciālists, bijušais Valsts policijas Kriminālpolicijas priekšnieks Valdis Pumpurs un Neatkarīgā.
Patlaban izveidojusies ekonomiku graujoša realitāte – valsts institūcijas, cenšoties izdabāt starptautiskajiem uzraugiem, uzliek par pienākumu bankām, advokātiem, notāriem, grāmatvežiem, uzņēmējiem – aptuveni 20 000 subjektu – veikt izziņu par saviem klientiem un pat klientu klientiem. Informācijas neesamības gadījumā bankas, baidoties no valsts institūciju bardzības, iesaldē klientiem kontus; tiek apturēta uzņēmējdarbība, bizness cieš zaudējumus un pārceļ savu darbību uz kaimiņvalstīm.
Moneyval ziņojumā sarakstītas muļķības
Analizējot Latvijai neglaimojošo Moneyval ziņojumu, M. Krūmiņš izvirzīja jautājumu – kurš Moneyval ziņojuma sastādītājiem sniedzis nepatiesu informāciju par notiekošo Latvijā: «Izlasīju Moneyval ziņojuma 224 lappuses angļu valodā. Kas tur ir ierakstīts? Piemēram, ziņojuma 44. lapaspusē 122. punktā rakstīts: «Latvijas Republikā nav elektroniskā formā un vispār nav pieejami dati par patiesā labuma guvējiem.» Runājot par Uzņēmuma reģistra informāciju, varbūt var pieminēt kaut kādus izņēmumus, kuros kāds dokuments nav pieejams, piemēram, ofšoru firmām, bet teikt, ka šie dati vispār nav pieejami? Nu, piedodiet, tie ir meli! Kurš to ir pateicis?»
A. Brūvelis: «Es arī esmu to lasījis. Bet mēs zinām, ka patiesībā ir tieši pretēji! Latvija jau kopš 1992. gada ir unikāla un patiesībā ir pozitīvais piemērs Eiropas mērogā Uzņēmumu reģistra datu pieejamībā. Latvijas Uzņēmumu reģistrā no sākta gala bija sadaļa, kas saucās «dalībnieki». Ilgu laiku Latvijā neviens neapšaubīja to, ka «uzņēmuma dalībnieki» var nebūt «patiesā labuma» guvēji. Tādējādi pēc būtības mums ziņas par patiesā labuma guvējiem bija pieejamas krietni pirms 2001. gada 11. septembra. No 1998. gada Eiropā darbojās mūsu dibināta organizācija EBR – Eiropas Biznesa reģistrs – un tā tehniskā sistēma. Tās mērķis ir apmainīties ar reģistru datiem. Sākumā bijām četras, tagad tur ir 24 valstis. Šo 24 valstu datos eksistēja līdzīgi aizmetņi, bet tad tur tiešām nevarēja noskaidrot dalībniekus. Parādoties jaunajam konceptam par «patiesā labuma guvējiem», mūsu koncepts – Latvijas «uzņēmumu dalībnieku datubāze» – un patiesā labuma guvēju datubāze ir identiskas, izņemot gadījumus, kur dalībnieku līdz fiziskai personai nevar noskaidrot, piemēram, dalībnieks ir Karību salu ofšors vai vietējā slēgtā akciju sabiedrība. Par dalībniekiem – fiziskām personām – vienmēr viss ir bijis izsekojams. Kopš 90. gadu beigām pieejams arī Lursoft saišu grafs, kur jūs, pētot uzņēmumus, nonākat līdz fiziskajai personai, ja vien tās ir vispār noskaidrojamas. Diemžēl izskatās, ka kāds no mūsu valsts pārstāvjiem starptautiskajām institūcijām izvēlējās paziņot, ka mums nav patiesā labuma guvēju datubāzes, rezultātā radīts zināms haoss.»
M. Krūmiņš: «Moneyval ziņojuma 119. lappusē atkārtojas tieši tas pats. Nu, mīļie, kurš tad ir devis šo informāciju? Par šo ir jāatbild tiem, kuri ir snieguši šādu informāciju.»
V. Pumpurs: «Atbildīgās amatpersonas pat nelasa apjomīgos dokumentus, kuri ir uz 200 lappusēm. Saderam, ka Znotiņas kundze (Finanšu izlūkošanas dienesta vadītāja Ilze Znotiņa) ir izlasījusi tikai kādas 40 lappuses. Naudas atmazgāšanas novēršanas direktīvu izlasa tikai banku vidējais menedžments, nodaļu, pārvalžu vadītāji, kuri nopelna par to savu maizīti 2000 mēnesī, reportējot bankas valdei! Viņam jāzina drēbe, jāatskaitās, jāorganizē darbs. Pārējie lasa izrāvumus un atstāstījumus. To jau neviens nepārbauda.»
Kriminālprocesa izziņas līmenī
Runātāji uzsvēra, ka bankām, advokātiem, notāriem, grāmatvežiem, uzņēmējiem valsts prasa veikt pētījumus par klientiem kriminālprocesa izziņas līmenī – tādā kvalitātē, lai Finanšu izlūkošanas dienestam saņemto materiālu atliktu vien sūtīt prokuroriem apsūdzību celšanai. «Iespējams, ka šādi valsts cenšas mūs visus pasargāt. Taču, vai tas ir jādara advokātam, kam nav izziņas izdarītāja tiesību?» retoriski jautāja M. Krūmiņš.
Savukārt V. Pumpurs aicināja pievērst uzmanību ierēdniecības darba kvalitātei: «Privātajā sektorā, piemēram, advokāts ēdīs zemi sava klienta dēļ. Viņš likuma ietvaros klienta labā darīs visu, ko varēs, turpretī ierēdniecība valsts labā strādā tā, lai pēc iespējas mazāk uzņemtos atbildību; lai visu novirzītu citai institūcijai, lai atbrīvotu sev ceļu. Tādēļ jau nav nedz kvalitātes, nedz efektivitātes.»
Zili brīnumi
M. Ruķers, pētot dažādu valsts sniegto ziņojumu saturu ārvalstu institūcijām, pamanījis: «Novēroju, kādu informāciju valsts sniedz par sevi, piemēram, dažādos Eiropas Savienības normatīvo aktu ieviešanas un piemērošanas pētījumos. Vairumā gadījumu Latvija gandrīz nekur neko nesniedz, bet, ja sniedz, tad šajos ziņojumos izlasu kaut ko pavisam neatbilstošu realitātei. Jautājums – vai konkrētajam pētījumam, ko veic Eiropa, nav noalgots vēl kaut kāds apakšuzņēmējs, kurš informāciju apkopo savā interpretācijā? Ja šādi sagatavota informācija bez īpašas pārbaudes tiek nosūtīta uz Eiropu, tad atklājas šādi brīnumi, par kuriem pat nenojautām. Par zināmu problēmas indikatoru liecina tas, ka Latvija līdz šim nav sniegusi apsvērumus nevienā Eiropas Savienības tiesas lietā, kur skatīti citas valsts tiesas uzdoti prejudiciāli jautājumi, piemēram, datu aizsardzības jomā. Vairāku faktoru ietekmē Latvijā veidojas izkropļota izpratne par dažādām starptautiskām prasībām un arī otrādi – Eiropai par situāciju Latvijā.»
V. Pumpurs pieminēja ilgus gadus galveno uzraugu – Viestura Burkāna Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestu, kas bija pašreizējā Finanšu izlūkošanas dienesta priekštecis: «Gadu desmitiem netīrās naudas plūsmu novēršanu uzraudzīja pie prokuratūras strādājošais tā sauktais Burkāna kantoris. Neviens jau tos viņu sagatavotos ziņojumus starptautiskajām institūcijām neredzēja. Bet nelamāsim viņus. Parunājiet ar darbiniekiem bankās, kuri ar viņiem komunicēja. Viņi bija ierēdņi jeb pastkastīte, kura nevēlējās iedziļināties problēmās.»
Uz jautājumu, vai minētais dienests I. Znotiņas vadībā nav būtiski mainījies, V. Pumpurs atbildēja: «Kamēr nenotiks noteikumu radīšana veselā saprāta robežās, mēs, Latvija, būsim finanšu miskaste, finanšu kaps. Te uzņēmējs nevarēs strādāt. Mums nebūs brīvības. Mēs apsmejam Krieviju, bet mums finanšu jomā ir pat vēl sliktāk. Mums nekā vairs nav. Nav pat normālas kapitāla plūsmas.»
Foto: Valsts kanceleja