Tranzīta eksperti: Laime, ka sankcijas Ventspils ostai ir atceltas. Varēja būt pilnīgs krahs

Uz diskusiju par ASV sankcijām pret Ventspils mēru Aivaru Lembergu, tranzīta sabiedriskajām organizācijām un Ventspils brīvostas pārvaldi Neatkarīgā aicināja cilvēkus, kas ilgus gadus strādājuši politikā un tranzīta nozarē – Kārli Leiškalnu un Saeimas deputātu no ZZS frakcijas Uldi Auguli.

– Decembrī valdība veica «ostu apvērsumu», izmainot ostu likumu un izstumjot no Rīgas un Ventspils brīvostu pārvalžu valdēm pašvaldību pārstāvjus. Ko tas nozīmē?

Kārlis Leiškalns: – «Ostu apvērsums» vai mēģinājums pārņemt brīvostu pārvaldes nav kāda pēkšņi izdomāta lieta. Pirmais ar to aizrāvās Einars Repše, kurš gribēja samazināt pašvaldību pārstāvju skaitu ostu valdēs tā, lai valdības pārstāvji viņus vienmēr varētu pārbalsot. Tas pēc diezgan smagas cīņas gan nozares organizācijās, gan Saeimā netika realizēts. Tad Repše atsauca visus valdības pārstāvjus un paralizēja darbu ostu valdēs. Ostu valdēm ir jāpieņem diezgan daudz lēmumu, un pieļauju, ka Rīgas brīvosta tajā laikā zaudēja diezgan daudz tā saucamo fitosanitāro kravu.

Otro mēģinājumu veica Valda Zatlera partija, kas tā arī paziņoja, ka ostām, pat ne ostu pārvaldēm, bet ostām jāpāriet tiešā valsts kontrolē. Arī tas pēc diezgan spraigām cīņām neguva pietiekamu atbalstu parlamenta komisijās.

Iepriekšējās valdības laikā šis jautājums netika cilāts, un ostas strādāja tieši tā, kā tām jāstrādā. Ostu valdes tika veidotas saistībā ar pašvaldību un Saeimas vēlēšanām. Abas šīs ievēlētās puses iecēla ostu valdēs savus pārstāvjus, kā tagad saka, «politizēti», bet drīzāk jau politiski atkarībā no vēlēšanu rezultātiem. Jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados ostu valdes lēmumu pieņemšanā tika ļoti precīzi definētas un nostabilizētas valdības intereses un pašvaldību intereses – lēmumus var pieņemt tikai tad, ja vismaz seši valdes locekļi ir balsojuši un tikai ar piecām balsīm par. Neesmu saskāries ar kādiem skandāliem brīvostu pārvaldēs, ja neskaita Valsts kontroles ziņojumus. Tāpat neatceros, ka lēmumu pieņemšanā būtu bijušas lielas domstarpības un sīva cīņa. Tādu nopietnu skandālu nav bijis, un ostas ir attīstījušās diezgan labi. Ir bijuši nepatīkami brīži, piemēram, kālija kravu aiziešana uz Klaipēdu, taču tas ir politisku norišu dēļ, nevis tāpēc, ka brīvostas pārvalde būtu slikti strādājusi.

Taču Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā tika rakstīts: «Reformēsim lielo ostu pārvaldības modeli, kā prioritāro risinājumu paredzot to pārveidošanu par valsts kapitālsabiedrībām.» Tagad tas ir izdarīts, tikai nezinu, ko ar šīm kapitālsabiedrībām tālāk darīs. Ostu pārņemšana valdības pārvaldībā nav pēkšņa un negaidīta revolūcija – tāds plāns jau bija, bet peripetijas ar ASV uzliktajām sankcijām Aivaram Lembergam ļāva valdībai realizēt savas deklarētās intereses.

Uldis Augulis: – Ostu pārvaldības jautājums tik tiešām ir cilāts agrākos laikos. 2013. gadā ir bijis pat Pasaules Bankas pētījums par ostām, un par to tika samaksāta barga nauda – vairāk nekā 250 tūkstoši eiro. Tomēr doma par ostu pārvaldības sistēmas maiņu tika nolikta malā kā neperspektīva, jo nesasniedza tādus kritērijus, lai kaut ko mainītu. Manuprāt, ostu darbībā pats galvenais uzdevums ir nopelnīt un palielināt kravu apjomu. Jebkura pārvaldība, kas to veicina, ir laba, un tas modelis, kas līdz šim bija darbojies, bija pietiekami labs. Grūti prognozēt, kas notiks tālāk. Ir pieņemts lēmums par akciju sabiedrības Ventas osta izveidi. ASV ir atcēlušas sankcijas Ventspils brīvostas pārvaldei. Tad varbūt nevajag tik ļoti steigties un visu mainīt? Tāpat diezgan dīvaini skan doma, ka atkal vajadzīgs kāds pētījums, jo ne tik sen liels pētījums ir veikts.

Galvenais ir, lai ostā stividori un termināļi labi strādātu. Ja izmaiņas pārvaldības modelī to strauji uzlabos, tad jau lieliski. Taču neredzu pamatu tam, ka ostu pārvaldības modeļa maiņa kaut ko uzlabos.

K.L.: – Pats interesantākais, ka ostu pārvaldes sākotnēji tika dibinātas kā pašvaldību iestādes. Un tikai vēlāk, pieņemot ostu likumu, saprotot, ka valsts intereses ir neaizvietojamas, ostu pārvaldes tika izveidotas kā atvasinātās publiskās personas. Pēc savas būtības ostas pārvaldes nav nekādas kapitālsabiedrības – tās ir valsts pārvaldes iestādes. Tās nav kaut kāda uzņēmējdarbības forma, bet valsts iestādes. Ostas pārvaldes galvenais uzdevums nav zemes iznomāšana, galvenais uzdevums ir uzturēt un attīstīt infrastruktūru, un to mūsu ostu pārvaldes ilgus gadus ir sekmīgi darījušas. Rīgas brīvostā deviņdesmito gadu sākumā pārkrāva astoņus vai pat tikai piecus miljonus tonnu gadā, bet deviņdesmito otrajā pusē pārkrāva jau 40 miljonus tonnu. Protams, tagad Krievijas politikas un Krievijas ostu attīstības dēļ šie apjomi ir kritušies – Rīgā uz apmēram 30 miljoniem tonnu, Ventspilī no vairāk nekā 30 uz 20 miljoniem. Bet tik un tā tranzīts ir ļoti nozīmīga sadaļa valsts ekonomikā. Ārkārtīgi svarīga ir pašvaldību līdzdalība ostu pārvaldībā, jo ostu darbība notiek uz pašvaldībām piekrītošām zemēm. Ja pašvaldība nonāk konfliktā ar centrālo valdību, tad ostas attīstība var apstāties.

Ja paskatāmies uz Ventspili, tā tagad ir ražojoša pilsēta, Ventspilī un Liepājā attīstās ražošana, un tas ir milzīgs ieguldījums valsts ekonomikā.

U. A.: – Padomju laikā Ventspils bija ārējās tirdzniecības osta, Rīgā tirdzniecība necik liela nebija, Liepāja bija kara osta. Tad paskatīsimies, cik ļoti kopš tā laika ostas ir attīstījušās. Kravu apjoma ziņā esam lielākie Baltijas valstīs, un tas ceļ mūsu ekonomiku. Ja kaut kādā veidā tiek kavēta ostu attīstība, tad tiek kavēta arī dzelzceļa, autopārvadājumu un kopējā valsts ekonomikas attīstība.

K.L.: – Tranzīta nozare jālolo kā acuraugs! Es pieņemu, ka arī pēc brīvostu pārvalžu modeļa izmaiņām ostas strādās tikpat profesionāli kā līdz šim. Galvenais, lai nerodas konflikti starp valdību un pašvaldībām. Latvija jau ir zaudējusi vienu no eksportpakalpojumiem – banku biznesu. Ja vēl zaudēsim tranzītbiznesu kravās, tas nebūs nekas labs. Tas var sagraut gan optimistiskās, gan pesimistiskās prognozes par iekšzemes kopprodukta pieaugumu. Tad budžetā arī nākamgad un turpmākā nākotnē neatradīsies nauda mediķu un skolotāju algu palielināšanai un citām vajadzībām. Nav redzama neviena niša, kurā Latvija varētu iespraukties un paņemt sev kādu daļu no starptautiskās darba dalīšanas. Jo kas ir valsts intereses? Tās ir pēc iespējas lielāka daļa starptautiskajā darba dalīšanā – valstij globālajā ekonomikā jānokampj pēc iespējas lielāka daļa, lai ir ar ko nodarbināt savus cilvēkus un ražot pievienoto vērtību.

U.A.: – Valdībai jāstrādā, lai valsts pēc iespējas vairāk nopelnītu un nevestu savu naudu ārā, bet vestu iekšā. Tranzīts ir viena no nozarēm, kas naudu ievelk mūsu ekonomikā.

– Ko nozīmē diezgan satraucošie gada pēdējo mēnešu skaitļi, kas rāda pārkrauto preču apjoma samazinājumu? Pagājušā gada otrajā pusē viens mēnesis bijis tāds, ka ostās pārkrauts mazāk ogļu nekā vienā aptiekas plauktā aktivētās ogles tablešu.

K.L.: – Skaitļi mainās periodiski. Ja paskatāmies uz gaisa temperatūru, kas līdz pat decembra beigām ir bijusi mums aiz loga, tad saprotams, kāpēc pēc oglēm ir mazs pieprasījums.

Krievijas politika ir pārkraut pēc iespējas vairāk savās ostās un pēc iespējas mazāk izmantot citu valstu ostas. Tā nav pēkšņi vakar radusies politika, bet pastāv jau kopš deviņdesmito gadu beigām. Un mums jāpriecājas, ja krieviem neizdodas visas kravas virzīt caur savām ostām un viņiem nākas izmantot arī mūsējās.

Tad vēl rubļa un dolāra attiecības, kas padara mazāk konkurētspējīgus mūsu tranzīta kanālus.

Problēmas ir acīmredzamas, tomēr varu prognozēt, ka pārkraušanas apjomu kritums nebūs pastāvīgs.

U.A.: – Aizpagājušajā gadā sasniedzām augstāko pieaugumu pēc ilgiem krituma gadiem, taču pagājušajā gadā pat arī virzienā no Baltkrievijas būs kritiens. Būs daudz un aktīvi jāstrādā, lai nepazaudētu to, kas ir bijis sasniegts. Bet ir arī blakusapstākļi. Ustjlugā beidzās remonti, un liela kravu daļa iet caur Ustjlugu. Vēl ir tas, ka Rīgā komersanti nodarbojās ar pārvākšanos uz Krievu salu, un pa to laiku daļa kravu aizgāja uz Ventspili.

Arī valdības veiktās izmaiņas lielajos valsts uzņēmumos nepaliek bez sekām – partneri sāk ar aizdomām skatīties uz Latvijas virzienu. Gribētos, lai jebkura valdība, kas nāk, turpinātu iestrādes, varbūt tajās kaut ko uzlabotu un papildus radītu, nevis paziņotu, ka viss, kas bijis iepriekš, ir slikts un tāpēc tas jāsagrauj. Tā tad vairs nav gudra politika.

K.L.: – Man personīgi ar ostām vairs nav nekāda sakara, tomēr pati priecīgākā ziņa, kas pēdējā laikā vispār ir bijusi, man bija satiksmes ministra tvīts, ka sankcijas Ventspils brīvostas pārvaldei ir noņemtas. Jo Ventspils osta nodarbina ļoti daudz cilvēku – ostas teritorijā vien ir vairāk nekā 2000 darba vietu, bet vēl jau ir blakus efekti – ir cilvēki, ir viņu bērni, ir pakalpojumi, kas tiek sniegti ostai. Tagad izskatās labāk nekā izskatījās pirms šīs ziņas.

U.A.: – Labi, ka Amerikā ir saprasts, ka Ventspils brīvostas pārvalde nav privāts uzņēmums un vispār nav uzņēmums, un sankcijas ir noņemtas. Ja tas nebūtu izdarīts, sekas varēja būt neaprakstāmas. Mēs varējām pazaudēt ostu un daļu pilsētas – arī tos ražošanas uzņēmumus, kas strādā pilsētā.

Acīmredzot tas jāņem vērā turpmāk – prezentējot valsti un tranzīta nozari, jāpaskaidro, kas ir kas, kas ir partneri, kā partneri strādā, ko piedāvā un kādas ir juridiskās attiecības, lai šādi pārpratumi nerastos.

K.L.: – Kaut kāds iemesls jau gan bija. Kā man ir stāstījuši analītiķi, ASV jaunajam vēstniekam, ierodoties ar akreditācijas vēstuli, mugurā bijis zils, nevis balts krekls. Tas ir protokola pārkāpums. Tātad jau novembrī ir bijis signāls, ka ASV ar kaut ko Latvijā nav apmierināti. Viņi dod signālus, un signāli laikam ir krājušies.

Sazvērestības teorijas, kāpēc tas tā notika, ir visdažādākās – viena nezin kāpēc ir saistībā ar vienu komercbanku. Vēl ir stāsts pat par vēlēšanu procesu ASV – ka tas kaut kādā veidā saistīts ar Donalda Trampa cīņu pret Džo Baidenu. Pieņemt, ka Latvijas politiķi Juris Jurašs vai Jānis Bordāns ir aste, kas vicina suni, ir neiespējami. ASV neieklausās, ja viņiem nevajag, latviešu viedajos padomos. Amerikāņi paši ir gudri. ASV vēstniecība ilgus gadus krāj informāciju un vēro procesus. Tas nenotiek tā, ka atbrauc Jurašs, aprunājas ar Finanšu ministrijas darbinieku un Amerika uzreiz ieliek Ventspils ostu melnajos sarakstos. Tas ir garāks process.

– Taču sankciju pamatojumā pret Lembergu leksika ir ļoti līdzīga tai politiskajai retorikai, ko Jāņa Bordāna Jaunā konservatīvā partija (JKP) lieto iekšpolitiski un ko Bordāns jau iepriekš rakstīja vēstulē ārzemju vēstniecībām, žēlojoties par Latvijas tieslietu sistēmu…

K.L.: – ASV vēstniecība krāj visu informāciju. Un, ja vēl tā ir uzrakstīta un rakstījis ir tieslietu ministrs, tas tiek izlasīts un nodots tālāk attiecīgām institūcijām. Pieļauju, ka ASV vēstniecībā par politikas procesiem Latvijā dažbrīd zina vairāk nekā pat Latvijas valdībā. Jo politiķi un valdības nāk un iet, bet ASV vēstniecība vēro procesus ilgā laika periodā. Un vēro patstāvīgus spēlētājus. Lembergs ir patstāvīgs spēlētājs, kas politikas procesus ietekmēja, bet nākotnē varbūt neietekmēs nemaz, jo piecdesmitajos dzimusī paaudze pamazām noiet no skatuves, dodot vietu jaunajiem. Tomēr, ja tieslietu ministrs uzraksta vēstniecībai «depešu», tad tā nonāk tur, kur tai jānonāk.

– Kas tas vispār par piegājienu – žēloties ārzemniekiem par jomu, kurā pats ir ministrs, izsaukt raķetes uz savu valsti, lai bombardētu Lembergu, tranzītbiznesa sabiedriskās organizācijas, Ventspils ostu?

K.L.: – Tas ir ieaudzināts jau no bērnudārza un skolas. Ja tas bērniņš netiek galā attiecībās ar citiem bērniem, viņš iet pie skolotājas vai audzinātājas pasūdzēties. Turklāt tas bērniņš vai ministrs nedomā, ka dara ko sliktu. Man šķiet, ka viņi savos prātos domā, ka dara labu darbu.

U.A.: – Var jau visu ko darīt, taču būtu jāpadomā, vai tas nekaitē valsts tēlam. Jo valsts tēls ir svarīgs tiem potenciālajiem investoriem, kas Latvijā varētu ienākt. Valdošajiem politiķiem vajadzētu vairāk padomāt, ko, kam un kad sacīt, jo nekur neder, ja piecu minūšu slavas dēļ tiek nodarīti zaudējumi valstij.

– Bet tur jau tā lieta, ka virkne politiķu to vien dara, kā meklē piecu minūšu slavu…

K.L.: – Paskatīsimies, kas notiek pasaulē! Tāpat arī ASV prezidents Donalds Tramps bieži vien runā un nedomā, ko saka. Reizēm gan viņš taisnojas, taču tas ir reti. Un ļoti daudzās valstīs lieli panākumi ir partijām un politiķiem, kas uzvedas neparasti un agresīvi. Sabiedrības pieprasījums pēc «citāda tipa» politiķiem un «citāda tipa» politikas pasaulē ir ļoti pieaudzis. Varbūt ar laiku JKP pārveidosies un kļūs mērenāka, taču pašlaik tā ir revanša partija. Šo partiju vada naids pret pagātni un pagātnes realizētājiem… Lai gan pagātnē, deviņdesmitajos gados, tie politiskie spēki, kas darbojās, bija daudz radošāki un politika bija interesantāka. Bet gan jau JKP mainīsies, dzīve piespiedīs mainīties. Tādi skandāli kā pašlaik ar sankcijām pret ostu piespiedīs nerunāt lieku, runāt tikai tad, kad viss ir izdomāts. Negribu īpaši kritizēt JKP. Galvenais, lai viņi, kad dara un sastopas ar negatīvām sekām, spētu mainīt savu rīcību un izdarīt visu pareizi.

U.A.: – Par politiķi neviens nepiedzimst, un politiku nevienā skolā nevar iemācīt. Līdzīgi tāpat ir arī ar vadību. Politika un vadības prasmes nāk ar laiku un pieredzi. Arī Jaunais laiks nāca ar saukļiem, ka viss iepriekšējais ir jāgrauj. Tomēr no daudziem Jaunā laika lozungotājiem vēlāk ir izveidojušies labi politiķi, kas diezgan labi orientējas visās situācijās. Lai vai kā, pēdējos desmit gados ekonomikas izaugsme ir bijusi. Negribētos, lai tas ar muļķīgiem izteicieniem un piecminūšu slavas dēļ tiktu nograuts.

K.L.: – Saeima un valdība ir rīkojusies un pieņēmusi lēmumu Rīgas un Ventspils brīvostu pārvaldes pārveidot par kapitālsabiedrībām. Tiek izveidota kapitālsabiedrība Ventas osta. Taču pēc tam, kad ASV sankcijas ir no Ventspils brīvostas pārvaldes noņemtas, šī kapitālsabiedrība pēc būtības ir kļuvusi lieka. Protams, likums ir pieņemts un to pieņēmuši tautas priekšstāvji, tam jāpakļaujas, tomēr vēlos brīdināt par kapitālsabiedrībām! Jo kapitālsabiedrībai mērķis un uzdevums ir nopelnīt un peļņu sadalīt dividendēs. Tas nav tas pats, kas līdz šim bija brīvostas pārvaldei, kuras uzdevums bija visu peļņu ieguldīt infrastruktūras attīstībā. Tā ir milzīga atšķirība. Ir jau bijis pasaulē gana daudz gadījumu, kad neapdomīga rīcība, piemēram, dzelzceļa privatizācija, noved pie ļoti negatīvām sekām. Ostu infrastruktūras uzturēšana un attīstība prasa ļoti lielus līdzekļus – ja nenotiek regulāri padziļināšanas darbi, ostas aizsērē un pēc tam jāmaksā daudz vairāk.

Foto: F64