Nemiro: Juridisku pamatu Rīgas domes atlaišanai neredzu

Saruna ar ekonomikas ministru Ralfu Nemiro par to, cik leģitīma ir Rīgas domes atlaišana; kāda ir sankciju ietekme uz Latvijas tranzīta biznesu; kad beidzot tiks likvidēta OIK; kāda varētu būt Latvijas turpmākā zaļās enerģētikas politika, kā arī par ekonomiskās tiesas izveides lietderību.

– Šobrīd dienaskārtībā ir jautājums par Rīgas domes atlaišanu un jaunu, ārkārtas, vēlēšanu rīkošanu. Kāda ir jūsu pozīcija šajā jautājumā?

– Valdības sēdē es runāju par šo jautājumu. Pēc izglītības esmu jurists, tāpat kā mans kolēģis Sandis Ģirģens. Mēs lasījām dokumentus, kas ir saistīti ar šo ārkārtas situāciju atkritumu apsaimniekošanas jomā. Pirmajā reizē, kad par to runājām, bija Konkurences padomes (KP) lēmums, kas noteica, ka ārkārtas situācija nav nepieciešama. Runājot ar KP speciālistiem, mēs, tas ir, KPV LV ministri, nonācām pie secinājuma, ka ārkārtas situācija nav īsti pamatota. Toreiz mums bija atsevišķs viedoklis un mēs teicām – labi, var izsludināt ārkārtas situāciju, bet pie nosacījuma, ka nepieaug atkritumu izvešanas tarifi. Otrajā reizē nobalsojām pret, kas tālāk reducējās arī Saeimas balsojumā, kad mūsu partijas pārstāvji nobalsoja pret ārkārtas situācijas izsludināšanu. Ja mēs šodien paskatāmies pa logu, tad atkritumi tiek izvesti, cilvēkiem tarifi nav mainījušies, līdz ar to ārkārtas situācijas nav. Arī Ministru kabineta (MK) sēdes laikā Rīgas domes priekšsēdētājs Oļegs Burovs bija atsūtījis vēstuli, ar kuru viņš apliecināja, ka situācija Rīgā ir sakārtota un līgumi stājas spēkā ar 12. decembri, kas mums lika domāt, ka šī ārkārtas situācijas izsludināšana drīzāk ir politisks, nevis juridisks lēmums. Jāsaprot, ka RD būs tiesības vērsties Satversmes tiesā, un, kāds tur būs rezultāts, mums grūti prognozēt.

– Vai šāds politisks lēmums var būt pieņemams?

– Manuprāt, šāds politisks lēmums nevar būt pieņemams, jo normatīvie akti nosaka precīzu juridisko pamatojumu, kā RD var atlaist. Ja sākam balstīties nevis uz juridisko aspektu, bet gan uz politisku lēmumu, tad tas ir ļoti nepareizi. Tur ir riski gan Satversmes tiesā, gan arī tiek ignorēta vēlētāju griba.

– Šobrīd RD atlaišanas jautājums ir tā kā atlikts, jo bija paredzēts, ka Saeimā to skatīs 16. janvārī, bet tagad jau izskan runas, ka tas tik drīz nenotiks. Kāda būs jūsu un jūsu partijas tālākā rīcība?

– Te ir vairāki it kā nesaistīti, bet faktiski saistīti jautājumi. Pirmais ir par ārkārtas situāciju atkritumu apsaimniekošanas jomā, tad par izmaiņām vēlēšanu likumā, kas nosaka, ka nākamā RD būtu ievēlējama uz jau vairāk nekā četriem gadiem, un tad par pašu RD, kas varētu tikt atlaista. Mana pozīcija ir tāda, ka Satversme nosaka, ka vēlētāji dod mandātu Saeimai un pašvaldībām uz četriem gadiem. Tagad Saeima ar savu lēmumu grib pagarināt šo termiņu. Pagaidām mēs runājam par pieciem ar pusi gadiem. Neesmu pārliecināts, ka tas ir pareizi. Domāju, ka te ir Satversmes pārkāpuma riski. Arī nākamais jautājums par RD atlaišanu ir ar lielu potenciālo risku. Līdz ar to 16. janvārī deputātiem būs jālemj, vai pieņemt šo ministra Jura Pūces piedāvāto juridisko pamatojumu vai nepieņemt.

– Kā tieši balsosiet?

– Es balsošu pret, ko esmu konsekventi darījis valdībā gan pirmajā, gan otrajā reizē, gan arī kolēģi Saeimā ir balsojuši – pret. Daži nav balsojuši, tādā veidā izrādot šo attieksmi. Domāju, ka tas ir pareizs lēmums, un nākotnē mēs no tā neatkāpsimies. Piekrītu tam, ka RD ir pelnījusi pērienu par daudziem pārkāpumiem šo desmit gadu laikā, taču nedomāju, ka šis atkritumu jautājums ir pietiekams pamats. Varbūt Pūces kungam ir kāda papildinformācija, bet valdības sēdē, iepazīstoties ar man pieejamo informāciju, neguvu pārliecību, ka ir šāds pamats.

– Jūs jau teicāt, ka šie jautājumi ir it kā nesaistīti, bet tomēr iet roku rokā. Vai iespējama situācija, kad kāds no jautājumiem gūst atbalstu, bet cits ne. Piemēram, RD atlaišana notiek, bet mandāta termiņš netiek pagarināts, vai kā citādi?

– Juridiski šie jautājumi nav saistīti, bet emocionāli ir. Dažas partijas pat jau ir izvirzījušas savus RD priekšsēdētāja amata kandidātus. Vēlēšanas vēl nav izziņotas, dome vēl nav atlaista, bet jau tiek dalīta nenomedīta lāča āda. Ja skatāmies uz šā procesa juridiskajiem aspektiem, tad tie sastāv no trīs komponentēm. Divreiz izsludināta ārkārtas situācija, kas liecina, ka RD nav tikusi galā ar saviem pienākumiem. Tad ir šis vēlēšanu mandāta pagarinājums – četri gadi plus (izmaiņas vēlēšanu likumā), un tad ir RD atlaišana. Viss varētu iet juridiskā ķēdītē, ja tam būtu juridisks pamats. Es juridisku pamatu neredzu pirmajā gadījumā, otrais gadījums ir Satversmes jautājums, bet trešais gadījums pat nav bijis dienaskārtībā. Tas ir tikai izskanējis, un arī Pūces kungs ir teicis, ka RD būtu atlaižama. Izvirzīt kandidātus brīdī, kad ir iespējami ļoti dažādi notikumu attīstības scenāriji, manuprāt, nav pareizi, jo vēl nav zināms, kāds būs beigu risinājums. RD atlaišana varētu būt kā slikts precedents, ja nākotnē kāda politiska partija iedomātos atlaist kādu pašvaldību uz šāda politiska pamata. Ar to nevajadzētu spēlēties, lai nākotnē nebūtu jāsaskaras ar nepatīkamiem pārsteigumiem, kad šīs pašas partijas pēc gadiem varētu būt opozīcijā un ciest no tā paša. Visam pamatā jābūt demokrātiskai vēlēšanu sistēmai, iegūtajam mandātam un darbam, pēc kura četru gadu perioda vēlētājs var nākamajās vēlēšanās šo darbu vērtēt.

– Pērnā gada nogale no tiesiskā aspekta bija visai vētraina. 12. decembrī steidzamības kārtā vienā dienā divos lasījumos tika pieņemti vēl lielākā steigā sagatavoti grozījumi likumā par ostām. Ja šo steidzamību saistībā ar Ventspils ostu var izskaidrot ar sankcijām, tad Rīgas osta tika vienkārši piemesta klāt. Kā vērtējat šīs likumdošanas iniciatīvas?

– Ja runājam par steigu, tad tā bija pamatota ar šīm sankcijām. Valstij pats galvenais bija Ventspils brīvostas esamība sankciju sarakstā. No Ekonomikas ministrijas puses, mēs vienmēr esam teikuši, ka tranzīts ir ļoti svarīga tautsaimniecības nozare un tā ir jāattīsta. Tāpēc braucam uz Baltkrieviju, kur runājam ar Lielā akmens pārstāvjiem un piedāvājam viņiem savu ostu pakalpojumus. Ar šo nozari mēs nevaram riskēt, jo tā dod apmēram 2,5% no IKP. Līdz ar to mums vajadzēja rīkoties ātri, un valdībai izdevās izņemt Ventspils brīvostu no šī saraksta. Ja jautājat par Rīgu, tad atbilde visdrīzāk atrodama valdības deklarācijā, kurā ir punkts par ostu pārvaldības principu maiņu. Esošais modelis ir novecojis, un labāk būtu iet uz modeli, kurā ir padome, kas pilda tās funkcijas, kuras līdz šim pildīja valde un valdes loceklis (tagad pārvaldnieks), kura darbību uzrauga padome. Rīga ir paņemta klāt, lai varētu realizēt šo jau iepriekš plānoto pārvaldības modeļa maiņu.

– Kad šī modeļa maiņa notiks?

– Pagaidām man nav ko jums atbildēt, jo tas vairāk ir Satiksmes ministrijas ietvars. Pirmais solis attiecībā uz Ventspili ir sperts, jo ir izveidota neprivatizējama valsts akciju sabiedrība Ventas osta, kurā ir iecelta padome un valdes loceklis. Šobrīd notiek aktīvu pārņemšana, audits un citas darbības. Rīgas gadījumā tas vēl nav uzsākts un laika rāmis vēl nav zināms, jo tur tādas straujas kustības nav nepieciešamas.

– Jūs pieminējāt 2,5% no IKP. Vai šobrīd jau ir manāmas kaut kādas šo piemēroto sankciju sekas?

– Svaigi aprēķini vēl nav, jo notikumi ir nupat tikai sākušies, taču jāsaprot, ka, tiklīdz kāds uzņēmums ir iekļauts sankciju sarakstā, tā sadarbības partneri uz to skatās kā uz spitālīgo. Kuģis, kurš nāk iekšā, pat neanalizēs – kas tur? Kāpēc? Vai varēšu saņemt pakalpojumu? Vai varēšu norēķināties? Viņš labāk izvēlēsies citu ostu. Tā ka noteikti būs kritums. Tāpēc reputācijas atjaunošana bija primārais aspekts. Neapšaubāmi mūsu kaimiņi neapzināti vai apzināti no tā ieguva kaut kādu labumu.

– Mēs tikāmies pirms nepilna gada, kad tikko bija izveidota valdība, un jums bija Saeimas uzdevums līdz 31. martam sagatavot dokumentus OIK atcelšanai. Marts jau sen garām, bet OIK joprojām nav atcelts.

– Šis jautājums ir komplicēts, un minētais Saeimas lēmums tika pieņemts ļoti strauji. Ekonomikas ministrija izpildīja šo Saeimas uzdevumu – sagatavot normatīvos aktus OIK likvidēšanai. OIK likvidēšana faktiski ir viena teikuma izdzēšana no Elektroenerģijas tirdzniecības likuma. Tas nav sarežģīti, un mēs sagatavojām normatīvos aktus ar klāt pievienotām anotācijām, kurām vairākas ministrijas iesniedza savus atzinumus. Ieskatoties šajos atzinumos, atklājās, ka tiesvedību riski un citas konsekvences pārsniedz miljardu eiro. Šie priekšlikumi tika iesniegti MK, un MK tos noraidīja. Pēc neilga laika mēs nācām ar jaunu konceptu – piesārņotājs maksā. Zaļajai enerģijai ir jābūt atbalstītai, un tas ļautu mums diversificēt energoresursus, mazināt ietekmi uz vidi, uzlabot atkritumu savākšanu un radīt augsti efektīvu koģenerāciju. Iepriekšējā periodā bija ārkārtīgi dāsna, absurda atļauju izsniegšana stacijām. Izsniegto atļauju apjoms ir četras reizes lielāks nekā Latvijai nepieciešamā elektroenerģija. Labi, ka viņi visi nav savas stacijas uzbūvējuši, jo tad mēs vispār nezinātu, ko ar šo elektrību darīt. Mēs nenormāli par to pārmaksātu, jo dažām stacijām pārkompensācija (cena, par ko tiek iepirkta) 4,4 reizes pārsniedz biržas cenu. Tiek pļauta kukurūza, pūdēta biogāzes stacijās, bet zeme tiek apstrādāta ar dīzeļtraktoriem. Kur te ir tas «zaļums»? Tagad mēs sākam ļoti aktīvu darbu pie kontroles sistēmas sakārtošanas. 2019. gadā mums izdevās ieekonomēt 24 miljonus eiro, kas netika izmaksāti šīm stacijām, bet ienāca valsts budžetā. Mēs paaugstinām atkritumu (nevis kukurūzas) obligāto izmantošanu biogāzes stacijās, un atkritumu īpatsvars turpmāk tikai kāps. Darbs notiek, un mēs redzam rezultātus. Pašas OIK likvidēšana varētu notikt ar 2021. gadu, jo esam runājuši gan ar Satiksmes ministriju, gan VARAM, gan Finanšu un Zemkopības ministrijām par to, kādai jābūt zaļās enerģijas attīstībai par samērīgu samaksu. Ir divi virzieni. Pirmais – pārskatīt nodokļu sistēmu lielajiem piesārņotājiem, jo dažiem ir lielas nodokļu atlaides, bet citiem ne, kas ir jāizlīdzsvaro. Otrs – zaļās enerģijas attīstība. Tas ir vējš. Bez virskompensācijas, par biržas cenu. Šos vēja parkus sākotnēji varētu būvēt mežos, kur tie nevienam netraucētu.

– Ko par šīm turbīnām mežā saka ekologi, dzīvnieku aizstāvji?

– Visas šīs intereses ir jālīdzsvaro. Jāsāk ar to, ka gribam būt zaļa valsts, negribam pārmaksāt un vēlamies būt energoneatkarīgi. Ja kāds kurmītis vai putniņš no tā nedaudz cieš, tad tas ir jākompensē kaut kādā citā veidā. Teiksim, izveidojot kādu rezervātu vai liegumu, bet primāri, uzstādot Latvijas neatkarībai nepieciešamās energoturbīnas. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs lienam iekšā kādos aizsargājamos biotopos.

– Jau 1998. gadā, vicinot zaļo karogu, likumos iebalsoja dubulto tarifu, kas vēlāk jau pārauga OIK. Toreiz arī viss sākās ar ideju, ka gribam būt zaļi. Tāpēc, tiklīdz kāds sāk runāt par zaļumu, tā jāsāk skatīties apkārt, kurš tur grib labi nopelnīt uz patērētāju rēķina.

– Mazajiem hesiem tika piemērots dubultais tarifs. Šeit mēs nevaram piemērot nekādus dubultus vai viens, komats, cik tur… tarifus. Tikai biržas cena. Cik biržā maksā, par tādu cenu arī iepērkam. Otrs faktors, kas padarītu lētāku elektroenerģiju, ir tas, ja šīs stacijas ir ar lielām jaudām – 300; 500; 800 MW, tad brīdī, kad šādas stacijas enerģija ieplūst tirgū, nostrādā tirgus pamatprincips – pieaugot piedāvājumam, samazinās cena. Aprēķinot 2018. gada elektroenerģijas patēriņu un aptuveno vēja intensitāti, mēs sarēķinājām, ka, ja kopējā vēja parku jauda Latvijā būtu 2000 MW, tad elektroenerģijas [gada] izmaksas samazinātos par 54 miljoniem eiro. Mēs nevis maksātu virskompensāciju, bet uz piedāvājuma palielinājuma pamata samazinātu elektroenerģijas cenu. Tas būtu ideāls veids, kā būt gan zaļiem, gan gūt ekonomisku labumu.

– Nupat notika Inčukalna gāzes krātuves Conexus Baltic Grid akciju izsole. Vai valsts izmantos savas pirmpirkuma tiesības un atpirks šīs akcijas?

– Šā uzņēmuma akcionāri ir trīs. Valsts un divi privātie akcionāri, kuri vienlaikus atrodas gan gāzes tirdzniecības uzņēmumā, gan infrastruktūras uzņēmumā. Līdz 1. janvārim šiem uzņēmumiem bija jāiziet no viena vai otra uzņēmuma. Abi šie uzņēmumi ir noslēguši pārdošanas darījumu, un mēs gaidām dokumentus, uz kuru pamata valsts izvērtēs, vai izmantot pirmpirkuma tiesības. Šis jautājums šā mēneša laikā noteikti nonāks līdz Ministru kabinetam. Būs jāvērtē kapitāla atdeve. Kādi varētu būt ieguvumi? Kā liecina Conexus Baltic Grid līdzšinējie gada pārskati, uzņēmums ir ar stabilu peļņu. Līdz ar to valsts, ieguldot naudu šodien, var gaidīt potenciālu peļņu arī nākotnē. Tas ir regulēts bizness, un, manuprāt, tas būtu labs ieguldījums. Jautājums ir – par kādu cenu? Līdz ar to galīgais lēmums būs atkarīgs no tiem dokumentiem, kurus mēs saņemsim no pārdevējiem – Marguerite fonda un Gazprom.

– Tieslietu ministrija šobrīd gatavo dokumentu paketi ekonomiskās tiesas izveidei. Kāda būs jūsu pozīcija, kad šis jautājums tiks likts uz galda valdībā?

– Lai runātu par ekonomiskās tiesas izveidi, ir jāsaprot, par kāda spektra lietām ir runa. Kas ir ekonomiskie strīdi? Pirmkārt, tie ir civiltiesiski strīdi. Tad ir konkurences pārkāpumi, kurus izskata administratīvās tiesas. Tad ir kriminālprocesi – korupcija, zādzības, PVN shēmas un citas lietas. Var būt arī starptautiski, pārrobežu strīdi. Ļoti plašs lietu spektrs. Kāpēc šāda tiesa vajadzīga? Lai ātri atrisinātu ekonomiskus strīdus. Vienalga, vai tas būtu kriminālprocess, administratīvais process vai civilprocess. Līdz ar to jābūt ļoti plašai tiesai ar ļoti lielu kapacitāti. Pašlaik mēs esam nonākuši pie konceptuāla – jā, bet detaļas noteikti vēl jāslīpē. Investorus vairāk interesē tiesiskums no investīciju aizsardzības puses. Lai investoram nebūtu jāsaskaras ar reiderismu. Ja uzņēmējs ir kādam citam kreditors, tad lai maksātnespējas process būtu ātrs, taisnīgs un izmaksu ziņā samērīgs. Sakārtojot maksātnespējas procesu un nepieļaujot reiderismu, es redzu lielāku efektu investīciju piesaistē, nekā izveidojot atsevišķu ekonomisko jautājumu risināšanas tiesu, kura pagaidām ir tikai aprišu formātā.

Foto: F64