Fūrmanis: Katrai protesta akcijai jābūt mērķim

«Cik vien sevi atceros – tā bija dzīve Jūrmalas ātrajā palīdzībā,» teic Roberts Fūrmanis, «līdz ar to neatminos nevienu citu profesiju, par kuru es būtu interesējies. Vienmēr esmu gribējis būt ārsts. Un es arī vēlētos, lai šie mazie pilsoņi,» – Roberts norāda uz saviem dēlēniem Ričardu un Arturu – «arī kļūtu par mediķiem. Es noteikti viņus neatrunātu no šīs izvēles.»

Roberts Fūrmanis 2009. gadā pabeidza Stradiņa universitāti, iestājās rezidentūrā, 2014. gadā to pabeidza, savukārt 2019. gadā notika pilna resertifikācija. Šobrīd Roberts Fūrmanis ir apmācīt tiesīga ārstniecības persona, reanimatologs – anesteziologs, strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā un Jūrmalas slimnīcā, kā arī veic Latvijas Ārstu biedrības (LĀB) viceprezidenta pienākumus.

Roberta tēvs dakteris Imants Ostrovskis bija ilggadējs Jūrmalas Ātrās palīdzības vadītājs, azartisks sava profesionālā ceļa gājējs, kurš to ierādīja arī dēlam Robertam. Imants Ostrovskis traģiski gāja bojā 2007. gada 30. novembrī, un viņa aiziešana tikai pastiprināja Roberta vēlmi savu turpmāko dzīvi veltīt cilvēku glābšanai.

– Parunāsim par aktualitātēm, kas, šķiet, nekad nepagaisīs no dienaskārtības. Piemēram, par to, ka Saeima neievēro pašas pieņemtos likumus: tā nepiešķīra solīto finansējumu mediķiem.

– Tas ir nožēlojami. To var nosaukt par Saeimas patieso seju. Tādas nejēdzības, kas patlaban notiek Jēkaba ielā, arī Brīvības ielā (valdības namā), es neatceros redzējis. Var jau kritizēt (un mēs to darījām) visas iepriekšējās valdības un parlamentus, bet šodien notiekošais ir ārpus saprāta robežām. Ko dara koalīcijas partijas? Jaunā konservatīvā partija spiež uz totalitārismu, KPV LV vispār nesaprot, kur atrodas, Attīstībai/Par! dzīvo kaut kādā citā dimensijā, Nacionālā apvienība kuļas savā nodabā, nekur ārā nelien, Jaunā Vienotība… kāda tur jaunā, tā pati vecā vien ir. Pēc tam, kad Saeimas deputāti nolēma, ka nekādu solīto 20% mediķiem nebūs, mūsu sajūta bija vienkārši… stulba. Ikviens cilvēks taču rēķinās ar kaut ko, konkrēti – mēs rēķinājāmies ar šo 20% algu pieaugumu.

– Kaut kāda dinamika mediķu algu pieaugumā pēdējo gadu laikā tomēr ir bijusi.

– Jā, ir. Tomēr darba apmaksas ziņā mēs daudzkārt – vismaz divas trīs reizes – atpaliekam no ārzemju kolēģiem. Tā, piemēram, Šveicē anesteziologa alga ir ap 170 000 eiro gadā. Es uzrakstīju vēstuli kādai Šveices kompānijai, kas rekrutē ārstus un dod informāciju par to, kas nepieciešams, lai varētu doties uz turieni strādāt, redzēsim, ko viņi man atbildēs.

– Tu esi Latvijas Ārstu biedrības viceprezidents. Kādi ir tavi pienākumi?

– Skumja tēma… Ārstu pirmās protesta akcijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece faktiski iznesa uz saviem pleciem – kopā ar Latvijas jaunajiem ārstiem. LĀB valde dažādu apsvērumu dēļ šajos procesos netika iesaistīta. Kādi ir mani pienākumi?… Tā kā no Veselības ministrijas, konkrēti – no ministres Viņķeles, esmu izjutis nopietnus pazemojumus, mana izturēšanās patlaban ir nogaidoša. Lai jau Veselības ministrija tiek skaidrībā, un varbūt situācija drīz mainīsies. Ministrija pagaidām nevēlas uzklausīt cilvēkus, kuriem ir atšķirīgs viedoklis. Pēc tā, ko ministre man pateica pērnā gada vasarā, viņai jau vajadzēja atkāpties vai vismaz atvainoties.

– Kas notika?

– 31.jūlijā, kad bija Stradiņa slimnīcas krīze (tika paziņots par spridzekļa esamību slimnīcā), es biju vadības ārsts atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem. Pēc tam kopējais vērtējums par situācijas atrisināšanu bija labs. Taču bija grūti strādāt – it īpaši sākumā. Pienācu klāt slimnīcas valdes priekšsēdētājai Kreicbergas kundzei (viņai blakus stāvēja ministre Viņķele un kāds kungs no policijas), lai pateiktu savu viedokli par to, kā notiek glābšanas darbi. To izdarīju mierīgi un korekti. Ministre Viņķele vērsās pie manis, sak, kas tu tāds esi. Atbildēju, ka esmu vadības ārsts. Viņa turpināja, ka tagad katrs ar visgarāko krānu būšot vadības ārsts… Es vairs neteicu neko, gāju veikt savus pienākumus. Bet tad, kad viss bija beidzies, garāmejot piebildu, ka par to krānu gan es atcerēšos. Viņa parāva mani aiz rokas un izmeta, ka «nekāds šovs te tagad nav jātaisa». Pēc tam, lai mani pazemotu kolēģu un pacientu priekšā, izbazūnēja, ka dakteris Fūrmanis šajos glābšanas darbos esot bijis paģirains. Tie, protams, ir meli. Šo stāstu ierakstīju Feisbuka lapā. Pēc tam ministre klaigāja, ka tās esot tikai baumas. Kādas baumas? Mūsu sarunu dzirdēja visi apkārtējie! Domāju, ka jebkurā civilizētā valstī ministrs pēc šādiem izteicieniem pats atkāptos no amata.

– Sociālajos tīklos tu reiz ieliki savu foto ar parakstu, kurā atklāji, ka pie darba «stūres» esi bijis 72 stundas pēc kārtas. Cilvēki pamatoti bija uztraukušies par tavu veselību, jo tu izskatījies ārkārtīgi noguris, arī par to, ka tādā stāvoklī nav iespējams kvalitatīvi veikt darba pienākumus.

– Daudzi cilvēki nezina, ko nozīmē ārsta darbs… Nav taču tā, ka mēs tās 72 stundas sēžam krēslā un gaidām, kas notiks, vai – tieši pretēji – stāvam pie operāciju galda bez pārtraukuma. Bet ir tā: ja nav darba, tad ir miegs. Taču jebkurā gadījumā tu esi darbā, tu esi nepārtrauktā spraigumā, vai tā ir slimnīca, vai tas ir darbs NMPD. Un ir jāsaprot, ka tā nav gluži brīvprātīga izvēle: viena lieta, protams, ir darīt savu darbu, lai uzturētu ģimeni, pavisam cita – valstī trūkst ārstu, un tā jau ir liela problēma. Tāpēc arī pārslodze…

– Viss kopā – viena liela problēma: atalgojums, slodzes… Par to jau arī bija mediķu protesti pie Saeimas. Bet vai vispār ir jēga protestēt? Kā tu domā – vai Saeima vispār dzird un redz šos protestus?

– Protestēt var dažādi… Pie Saeimas notikušie protesti bija pārāk maigi. Ja tos rīkotu es, tie notiktu krietni agresīvāk un tiešāk.

– Proti?

– Pirmajā reizē – 7. novembrī – es būtu stāvējis pie Saeimas, kamēr kaut kas tiktu izlemts. Bet iestājās mazliet tā kā juceklis: pievienojās pašvaldību protestētāji… Tas bija lieki. Taču ikvienai protesta akcijai ir jābūt mērķim: ir skaidri jāzina, ko un kāpēc mēs darām, un kas notiks tad, ja jūs neizdarīsiet to, ko mēs prasām. Dakteris Kārlis Rācenis, runasvīrs 7. novembra protestā, ir gudrs jauns cilvēks, bet politiķi viņu aptina ap pirkstu. Viņš iegāja Saeimā, un… nekas nenotika. Ja es būtu iegājis Saeimā, es uzdotu tikai vienu jautājumu: būs vai nebūs solītais finansējums mediķiem? Ar atbildi es izietu ārā, lai to darītu zināmu protestējošajiem mediķiem. Tautu čakarēt nedrīkst! Ar pusdarbiņiem, ar tukšiem solījumiem – nedrīkst čakarēt! Kas notiktu, ja es arī, dodot spinālo anestēziju, to ievadītu tikai uz puskājiņu vai pusrociņu? Otrai pusei nesanāca, sorry. Vai arī – neievadīšu pretsāpju līdzekļus. Lai sāp! Bet zini, mums sāp tāpat, jo mēs esam brutāli piemānīti. Un mūs ir piemānījuši tie, kuri ikdienā pieņem bieži vien neadekvātus, slimīgus lēmumus, tie, kuri par mūsu valsti brauc sūdzēties uz ASV… Es ceru, ka tie, kuri vēlēšanās atdeva savu balsi par JKP vai KPV LV, ir sapratuši, kādu kļūdu izdarījuši.

– Ir vēl daudz šo politpulciņu mīlētāju…

– Informatīvā telpa ir ļoti saskaldīta. Ir daļa cilvēku, kuri klausās tikai LR1 vai skatās tikai LTV Panorāmu. Ir daļa, kuri dzīvo tikai sociālajos rīklos. Ir daļa, kas izmanto teju visu pieejamo informatīvo telpu. Kļūdās daudzi…

– Un tomēr. Ar visu to, ka daudzi kļūdās, daudziem nav savas pārliecības, ir saglabājušās ilūzijas… Vai būs vēl mediķu protesti? Šobrīd viss noklusis.

– Ja viss notiks tādā pašā formātā kā līdz šim, rezultāta nebūs. Mediķu akcijām ir jābūt ar jaudu, ar spēku. Veselības aprūpe ir nacionālās drošības jautājums. To nedrīkst piesmiet un pazemot. Mūsu mediķi nedrīkst būt trīsarpus reizes zemāk finansēti kā vidēji Eiropā.

– Vai tev kāds neaizrāda, ka esi pārāk tiešs un agresīvs?

– Aizrāda. Bet man nepatīk daudzas lietas, kas attiecas uz cilvēku veselību un drošību. Piemēram, man ļoti nepatika, kā bija noorganizēta, precīzāk, nebija noorganizēta, milzīgo cilvēku pūļu kustība 18. novembrī pēc Latvijas simtgades salūta Daugavas krastmalā. Tur pietrūka ļoti nedaudz, lai notiktu nelaime… Es par to uzrakstīju sociālajos tīklos, un daudziem tas nepatika. Ja es saku, ka mediķu protesta akcijām jābūt stingrām, ar savu nostāju – tas atkal daudziem nepatīk… Valdība apgalvoja, ka veselības aprūpe ir prioritāte. Un – neiedeva nepieciešamo finansējumu. Tad iedodiet finansējumu tam, kas ir prioritāte, un tā arī pasakiet – veselības aprūpe mūsu valstī NAV prioritāte! Cilvēki, kuri labi pārzina finanses, man ir teikuši: budžeta nauda mūsu valstī nereti tiek bezatbildīgi izšķērdēta. Bet ir taču jāattīsta pamatlietas: jābūt nopietnam finansējumam veselības aprūpei, policijai, ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, skolotājiem… Un drošības dienestiem. Ja ir pieņemts lēmums, kura pamatā ir aprēķini un reāla nepieciešamība, lai Valsts drošības dienests būvē to savu jauno ēku. Arī Satversmes aizsardzības birojam jābūvē sava ēka, jo šīm iestādēm jābūt pilnīgi nošķirtām. Bet kāda partija – uz to norādīja pat premjers Kariņš – izdomāja, ka šie dienesti jāapvieno. Nevienā pasaules valstī nekas tāds nenotiek! Uzskatu, ka šo dienestu vadītājus nedrīkst ietekmēt neviena amatpersona. Nedrīkst pat mēģināt to darīt! Esmu patiesi priecīgs, ka KNAB vadībā ir cilvēks no Militārās izlūkošanas un drošības dienesta, un šī pieredze dos atzīstamus rezultātus – agrāk vai vēlāk. Spars, ar kādu KNAB ķērās pie Rīgas domes struktūrām, ir apsveicams, un rezultātus panāca ne JKP, ne Vienotība, ne vēl kādi bezmugurkaulnieki, bet gan KNAB mērķtiecīgs darbs.

– Tagad par ko citu. Skolēnu dziesmu svētki un alkohols. Kad tika skaļi izteikts ierosinājums par bezalkohola zonu Skolēnu dziesmu un deju svētkos, sākās skaļa polemika. Tu arī esi pret alkohola tirdzniecību šo svētku laikā. Bet alkohola iegādāšanās iespējas ir dažādas…

– Esmu runājis ar vairākiem svētku dalībniekiem. Uzzināju, ka vidējais alkoholisko dzērienu patēriņš šajos svētkos ir lielāks nekā viņu ikdienas patēriņš. Bija sanāksme, kurā tikās svētku organizatori, bija arī attiecīgie darbinieki no Veselības ministrijas padotības iestādēm, un svētku organizatori uzskatīja par normālu dziesmu svētku teritorijā ierīkot īpašas vietas smēķēšanai.

– Skolēnu dziesmu svētkos?

– Jā. To rosināja organizatori. Šīs vietas būtu paredzētas gan pieaugušajiem, gan tiem skolēniem, kuri smēķē. Es uzskatu, ka dziesmu svētku teritorijā nav jāsmēķē! Un dziesmu svētku teritorijā nav arī jālieto alkoholiskie dzērieni. Tirgojiet kvasu! Taču Rīgā ir ne tikai veikali, bet arī kafejnīcas, kur iespējams iegādāties alkoholiskos dzērienus – atvērtā veidā – arī pēc 22.00. Protams, nav iespējams pateikt pilnīgu NĒ alkoholam. Gaidīju 14 dienu, un no Saeimas atnāca vēstule, ka mans ierosinājums ir nosūtīts komisijām. Spēcīgi! Ilgi bija jādomā… Zinu dažus alkohola vairumtirgotājus, kuri atbalsta manu ierosinājumu nepārdot alkoholiskos dzērienus Skolēnu dziesmu svētku laikā un svētku teritorijā. Viņi arī uzskata, ka stiprie alkoholiskie dzērieni jātirgo specializētajos veikalos. Daudzi gan teic, ka šādi ierobežojumi veicināšot nelegālā alkohola apriti…

– Tad pret to ir jācīnās.

– Un kāpēc pret to necīnās? Kāpēc Rīgas Centrāltirgū joprojām var nopirkt, piemēram, kontrabandas cigaretes?

– Nebūtu slikti, ja alkoholisko dzērienu tirdzniecību aizliegtu 23. februārī, 9. maijā, 2. augustā (desantnieku «svētkos»)…

– Pilnīgi piekrītu. Uzskatu, ka 9. maija «svinības» Latvijā ir jāaizliedz. Tie nav nekādi svētki, tā ir sēru diena. Lai sēro klusiņām, nevis taisa krieviskas orģijas. Turklāt – ikvienam cilvēkam, kurš ir LR pilsonis vai kuram ir uzturēšanās atļauja dzīvošanai mūsu valstī, ir jāprot runāt latviski. Vienudien satiku dakteri no Ukrainas, viņš šeit mācījās kursos, ko es pasniedzu. Viņš Latvijā ir pavisam neilgu laiku, bet viņš saka: «Es mācos, un es runāšu latviski.» Visu cieņu! Es zinu daudzus krievus, kuri perfekti runā latviski. Tā tam jābūt.

– Bet par to alkoholu… Vai skolēni šajos laikos ir sākuši vairāk lietot grādīgos dzērienus?

– Kādi 30% piecpadsmit gadu vecumā jau ir pamēģinājuši kādu grādīgo. Jautājums – kā viņi pie tā ir tikuši? Vienudien runāju ar kādu jaunieti, viņš man stāstīja par Rīgas skolām, arī par elitārām skolām, kuru audzēkņiem ir pieeja dažādām apreibinošām vielām – ne skolas teritorijā, bet blakus. Diemžēl alkohola pieejamība ir ļoti augsta, arī vecāki nereti atļauj («lai jau bērniņš pagaršo mājās, mūsu klātbūtnē»). Bet jāatceras, ka alkohols izmaina psihi, rodas tieksme pēc tam turpināt to lietot. Un daudzi jaunieši nonāk pie pārliecības, ka lietot alkoholiskos dzērienu – tas ir normāli jebkurā vietā un laikā. Tomēr ir arī labi piemēri: zinu jauniešus, kuri ir mainījuši savu domāšanu attiecībā uz apreibinošajām vielām, pilnībā atsakoties no tām. Uzskatu, ka viss ir atkarīgs no vecākiem. Viss atkarīgs no tā, kādu piemēru es rādu un rādīšu saviem bērniem. Redzēsim, kādu piemēru mani bērni vēlāk rādīs saviem bērniem. Viss atkarīgs no tā, kādas vērtības mēs, vecāki, uzskatīsim par svarīgām. Un viena no vērtībām ir: dziesmu svētku teritorijā netirgot alkoholiskos dzērienus un nesmēķēt. Es par to celšos un kritīšu. Es ceru, ka tikšu uzaicināts uz Saeimas atbildīgās komisijas sēdi par šo jautājumu. Saeima, kā mēs zinām, ir pieņēmusi partiju finansēšanas likumu, kura būtība – kā deputāti paši izteicās – nebūt atkarīgiem no sponsoriem. Alkoholisko dzērienu vairumtirgotāji, domāju, finansē vairākas partijas. Ja jau partijas tagad ir tik neatkarīgas, tad – lūdzu, pieņemiet bezierunu normu: netirgot pilsētā alkoholiskos dzērienus dziesmu svētku laikā. Tirgotājiem milzu caurums budžetā no tā neradīsies. Un sabiedrībai to vajadzētu saprast un atbalstīt.

Foto: F64