LIAA vadītājs: Zinātne ir jākomercializē

Kādas jaunas vēsmas Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā (LIAA) varētu ienest tās jaunais direktors Kaspars Rožkalns, kas traucē Latvijas uzņēmēju konkurētspējai un investīciju piesaistei un kas ir mūsu priekšrocības, Neatkarīgās intervija ar K. Rožkalnu, kurš aģentūras vadībā stājās 20. janvārī, uzvarot 13 pretendentu konkursā.

Neatkarīgā: – LIAA esat jau kopš 2015. gada, esat vadījis tās pārstāvniecības Vācijā un Ķīnā. Vai jaunajā statusā esat atklājis ko jaunu par LIAA darbību, 15 gadu Andra Ozola ēru?

Kaspars Rožkalns: – LIAA es esmu bijis tikai pārstāvniecību vadītājs un Rīgā, birojā esmu tikai no 20. janvāra. Ļoti daudz uzzināju jaunu, par dažādiem departamentiem un to aktivitātēm, lielo, ap 300 cilvēku, kolektīvu.

– Piemēram?

– Piemēram, cik daudz mēs darām biznesa inkubatoros, tehnoloģiju pārnesē, ar ko, strādājot pārstāvniecībā, nav bijusi tieša saskare. Ļoti daudz tiek strādāts pie tā, lai tie uzņēmumi rastos un augtu, lai tiem būtu pieeja pie tehnoloģijām, un tikai pēc tam pieslēdzas klāt darbs ar eksportu un investīcijām, ar ko daudz strādājām pārstāvniecībās.

– Lai gan arī Ozols bija pieteicies konkursā, izvēloties jūs, acīmredzot ir vēlme pēc pārmaiņām. Ko darīsiet citādāk?

– LIAA kopumā dara ļoti daudzas labas lietas, bet iecere ir vairāk fokusēties uz konkrētām lietām, konkrētās valstīs un sektoros, tostarp investīciju piesaistē. Jādefinē, kurās valstīs, kuros sektoros meklēsim potenciālos investorus, kur mums ir goda konsulu atbalsts, kur pārstāvniecībām ir kontakti, sektori, kur arī tā valsts ir spēcīga, un tad slēdzam kopā ar to, ko Latvija meklē, kur mums ir klāsteri, kur ir, ko rādīt potenciālajiem investoriem. Un tad vedam viņus kopā.

Iepriekš ļoti daudz mēģinājām atrast dažādus investorus, un, ja viņiem ir pilnīgi atšķirīgs profils, jāgatavo pilnīgi cita veida informācija, statistika, kas investoru interesē, un ļoti daudz tiek patērēti resursi, lai sagatavotos vizītēm. Efektīvāk būtu, ja mums būtu vairāk laika investoru meklēšanai un mazāk laika būtu jāvelta administratīvajam procesam, gatavojot piedāvājumus. Pamainot fokusu, varēsim atlasīt izcilus piedāvājumus un līdzīga profila investorus meklēt dažādās valstīs.

– Ārvalstu investoru padomes Latvijā vadītāja Jūlija Sundberga izteikusies, ka «Latvijā jau ir iestājusies situācija, kad darbaspēka nepieejamība sāk ierobežot investīciju piesaisti». Piekrītat, ka tas būtiski traucē investīciju piesaistē, vai domājat, ka ir jomas, kur tas nav tik aktuāli?

– Darbaspēka pieejamības problēma nav tikai Latvijā, tā ir visā Baltijā un lielākajā daļā Eiropas. Nevaram teikt, ka mēs Latvijā esam unikāli ar šo.

– Bet vai tādēļ nekas nav jādara?

– Ir jādara! Bet varam meklēt nišas, kur darbaspēka pieejamības faktors ir mazāk būtisks, piemēram, zināšanās bāzētos uzņēmumos, kas ražo produktus ar augstu pievienoto vērtību. Piemēram, ar 5G tehnoloģiju un viedo pilsētu klāsteri varam strādāt pie tā, ka te izveidojam ļoti labus apstākļus, lai lielo uzņēmumu izpētes un attīstības centri Latvijā varētu izveidot mazas rūpnīcas, kuras būtu gandrīz pilnībā automatizētas. Tas nerada papildu spiedienu uz darbaspēku. Bet, protams, mums nepieciešami vairāk inženieru, jo kādam tās rūpnīcas būs jāpieskata.

– Un to jau mums arī trūkst!

– Vienmēr var vairāk un labākus, bet tur mums vēl potenciāli ir risinājumi. Mums ir savi inženieri, varam arī piesaistīt darbaspēku no austrumiem, jo tās ir pietiekami labi apmaksātas un interesantas darbavietas. Te mums ir iespēja izveidot pilnu servisu, rūpnīcu padarīt par viedo rūpnīcu ar 5G tehnoloģijām, un tad šo modeli var nokopēt un pavairot uz jebkuru rūpnīcu pasaulē, bet zināšanas un spēlētāji nāktu no šejienes.

– Kas to kavējis aktīvāk darīt līdz šim? LIAA pati secinājusi, ka pašlaik visvairāk ārvalstu investīcijas ir finanšu un apdrošināšanas pakalpojumos, kas nav ne zinātņietilpīgi, ne ar augstu pievienoto vērtību.

– Banku sektorā, protams, ir problemātiski, ka nav pilnībā veikts finanšu sektora kapitālais remonts…

– Arī jūs esat pārņēmis šo frāzi!

– Kapitālais remonts vai cits remonts, bet pietrūkst vienota ceļa kartes gan mums, gan bankām, kādiem parametriem ir jāatbilst klientiem, kas viņiem ir jāizpilda, lai atvērtu kontu. Ar to varētu vienkāršāk risināt problēmu ar investoriem. Saprotot, ka investīcijām banku sektorā ir korelācija ar problēmām, kādēļ pastāv risks Latvijai iekļūt Moneyval pelēkajā sarakstā, arī jāmaina fokuss, proaktīvi meklējot cita veida konkrētas investīcijas.

– Nepārcenšamies ar Moneyval prasību izpildi, kas jau apgrūtinot uzņēmējiem kredītu izsniegšanu, kontu atvēršanu?

– Šobrīd, viennozīmīgi, tā ir, investoriem ir ļoti grūti atvērt kontu, un tas traucē strādāt. Ļoti ceru, ka situācija tuvākajā laikā risināsies, ka attiecīgās institūcijas būs izstrādājušas bankām rekomendācijas, būs precīzāk definēti noteikumi, kam atvērt, kam ne. Kamēr nav šo rekomendāciju, bankām drošāk ir neatvērt kontu nekā atvērt. Šobrīd notiek aktīvs darbs pie tā, lai šī ceļa karte būtu, tad arī mums būs skaidrs, kādām prasībām investoram jākvalificējas, tad ar investoru jau var pārbaudīt, vai viss kārtībā, un tad vest viņu uz Latviju, doties pie potenciālajiem sadarbības partneriem, uz banku, zinot, ka investors izgājis to pašu čeklisti, kuru banka. Esmu pārliecināts, ka Kontroles dienests dara visu, lai šī ceļa karte būtu pēc iespējas ātrāk.

– Gatavojot metodoloģiju investīciju kvalitātes novērtēšanai, LIAA uzstādījums ir, ka viens no investīciju kvalitātes rādītājiem varētu būt to tehnoloģiskais līmenis un produktivitāte. Ko ar šo teoriju tālāk iesākt? Kādus konkrētus instrumentus var izmantot vēlamo investīciju piesaistei vai atteikšanai, cik esam konkurētspējīgi ar citām valstīm?

– Ja mums ir vienota pieeja, kādiem rādītājiem jābūt potenciālajam investoram, tad vispirms tie jāzina visām pārstāvniecībām, un, kad pie tām piesakās potenciālais investors, tas vispirms tiek pārbaudīts, vai ir vērts tālāk ar to darboties vai nav.

Konkrēti instrumenti kā kādi atvieglojumi, palīdzība vai pretimnākšana nodokļu veidā vienmēr ir labi, bet šobrīd tādu mums nav. Bet ir citas lietas, ar kurām pietiek, piemēram, spēcīgi klāsteri konkrētos sektoros, kur mums ir vietējie uzņēmumi, jaunuzņēmumi, zināšanas zinātnieku pusē, lokācija… Problēma ir, ka mēs neesam pietiekami daudz stāstījuši, kas pie mums notiek, neesam veduši uz šejieni pietiekami daudz starptautiskos investorus to rādīt.

– Kaut kam jau tika stāstīts un rādīts. Kur vēl vairāk to vajadzēja darīt? Izstādes vai pārstāvniecības nav bijušas pietiekami aktīvas?

– Piemēram, dažādos starptautiskos forumos un semināros par specifiskām tēmām, piemēram, biomedicīnu, viedajām pilsētām, viedo mobilitāti, viedo enerģiju – tur noteikti varam aktīvāk uzstāties un aicināt braukt uz Latviju skatīties, lai piedāvātu te izvietot savu izpētes un attīstības centru, savu mazo rūpnīcu, vai izmantot Latviju kā smilškasti, kur testēt savus risinājumus.

– Esat pārliecināts, ka pamatā problēma ir nepietiekamajā informēšanā, vai tomēr apstākļi nav tik konkurētspējīgi? Jau pieminējām darbaspēka trūkumu, arī ar zinātnes attīstību nevaram lepoties, zinot, cik tā ilgstoši ir bijusi un ir mazfinansēta, tāpat kā augstākā izglītība, kur neesam pirmrindnieki.

– Vienmēr varētu finansēt zinātni vairāk, bet, lai to darītu, mums zinātne ir jākomercializē. Arī LIAA tam ir pieejami dažādi finanšu instrumenti, ir inovāciju vaučeri, biznesa inkubatori ar dažādu atbalstu. Neesam pašā sliktākajā pozīcijā, lai par to stāstītu. Tas, kā mums pietrūkst, ir lielo uzņēmumu vārdi, kuri pie mums brauktu un atvērtu te filiāles. Kaut kas jau ir, bet noteikti varam aizsniegt vairāk, un, kad sasniegsim vairāk, arī radīsies iespējas labāk finansēt zinātni, kas savukārt atsauksies uz izglītības sistēmu. Mums jau ir iestrādes konkrētos sektoros.

– Kas vēl, jūsuprāt, ir investīciju piesaisti, uzņēmējdarbības, konkurētspējas attīstību traucējošie faktori?

– Darbaspēka pieejamība, viennozīmīgi, ir problēma. Varam strādāt vairāk ar Nodarbinātības valsts aģentūru, apmācīt bezdarbniekus, lai viņi varētu strādāt, piemēram, dalīto pakalpojumu centros, kas parasti ir kāda liela uzņēmuma meitas kompānija, kas sniedz atbalsta pakalpojumus visam uzņēmumam, piemēram, grāmatvedības vai kādus IT risinājumus. Lietuvā to ir daudz, Rīgā un vispār Latvijā daudz mazāk, te noteikti var piestrādāt pie konkrētām programmām. Tur var piemācīties kādas specifiskas zināšanas vai svešvalodu, vai valsts likumdošanu, kuras uzņēmums jāapkalpo.

Arī ar emigrējušajiem tautiešiem vēl ir iespējas kaut ko darīt, veidojot šeit labas darbavietas un tās komunicējot.

– Ar nodokļu politiku mums viss kārtībā?

– To vienmēr var vēlēties labāku, uzņēmēji vienmēr gribēs mazākus nodokļus, bet valstij jādomā par to, kā maksāt ārstiem, iekšlietu darbiniekiem un citiem, un vienmēr būs jāatrod balanss. Raugoties uz nodokļu slogu, mēs neesam sliktākie.

– Tomēr Baltijas valstīs mums darbaspēkam ir augstākais nodokļu slogs.

– Jā. Bet mums ir jāstrādā ar to, kas ir, un esošajā situācijā jāfokusējas uz zināšanās bāzētiem uzņēmumiem ar augstu pievienoto vērtību, kur spiediens uz nodokļu slogu un darbiniekiem nav tik liels, vai enerģijas izmaksām, kas arī ir būtisks faktors.

– Sanāk, ka mums liela daļa faktoru liek atmest virkni jomu, kurās varētu investēt, un mēs arvien sašaurinām savas iespējas.

– Tā tas ir, bet, domājot par enerģijas patēriņu, par darbarokām, mēs kļūstam produktīvāki, zaļāki, un tas nav slikti. Ja gribam konkurēt pasaules tirgos, mums ir jākļūst produktīviem. Latvijas uzņēmumiem obligāti jādomā par eksportu, jo vietējais tirgus ir ļoti mazs, savukārt eksporta tirgos mums ir jādomā par produktivitāti. Šobrīd, daļēji piespiedu kārtā, mums jābūt zaļiem, jo jādomā par energoefektivitāti, kas ilgtermiņā varbūt pat nebūs slikti, jo visa pasaule ies uz zaļo pusi, un mēs jau šo vingrinājumu būsim izpildījuši un zināsim, ko nozīmē ar iespējami mazāku enerģijas patēriņu sasniegt labāku rezultātu.

– Ozols bija piedāvājis paplašināt LIAA ārvalstu pārstāvniecību skaitu. Jūs arī tā domājat vai tieši otrādi – jākoncentrējas uz mazāk valstīm, kurās varētu būt lielāka atdeve?

– Šobrīd analizējam pārstāvniecību darba līdzšinējos un sagaidāmos rezultātus, cik katra gatava atbalstīt eksportu, atvest investīcijas, kuros sektoros, vienlaikus skatoties, vai tajos mums vispār Latvijā ir ražošanas jaudas, vai uzņēmēji grib uz to tirgu iet. Daudz strādājam ar Rietumeiropu, daudzi vidējie uzņēmumi jau Rietumeiropā ir apbružājušies, līdz ar to šo valstu pārstāvniecībām jādomā par papildu pievienoto vērtību. Ar kontaktu sarakstu vairs nepietiek, pārstāvniecībām jāspēj sniegt augstas kvalitātes pakalpojumi, kas vajadzīgi uzņēmējiem, vai tie būtu ļoti konkrēti augsta līmeņa kontakti, vai jāfokusējas uz investīciju piesaisti. Rietumeiropa ir tā, no kuras gribam visvairāk investīciju, jo tas ir vienkāršāk un drošāk. Arī no finanšu sektora viedokļa – Rietumeiropas uzņēmumiem parasti nav lielas problēmas ar kontu atvēršanu pie mums.

Pārstāvniecību tīklam, kas ir ārpus Rietumeiropas, kas ir ļoti grūti aizsniedzami vidējiem vai maziem uzņēmumiem no Latvijas, vajag vairāk nodarboties ar tirgus izpēti un analīzi, lai saprastu, kur ir nišas, kāds ir tirgus, un dot skaidru ziņu – tur var, tur nevar, tur ejam, tur ne, tur ir tirgus, tur nav, cik viss maksās utt., lai uzņēmumiem nevajadzētu tērēt daudz laika katra tirgus pārbaudei. Raugoties uz austrumiem, jaunuzņēmumi ir viens no faktoriem, ko meklējam, un Latvija tiem var būt kā ļoti labs tramplīna punkts, lai aizsniegtu Rietumeiropu.

– Tad pārstāvniecību tīklā kaut kas ir jāmaina?

– Sajūtu līmenī teiktu, ka jā, bet vispirms ir jāiziet cauri tiem rezultātiem, kuri joprojām tiek apkopoti, lai nebūtu tā, ka pieņemu lēmumu, tikai balstoties uz sajūtām. Tas būtu bezatbildīgi.

– Kā LIAA reaģēs uz Brexit?

– Mums jāskatās uz Brexit kā uz potenciālu iespēju, aicinot uz Latviju Lielbritānijas uzņēmumus, kuriem būs nepieciešams saglabāt sasaisti ar Eiropas Savienību (ES), un daudziem nāksies atvērt savus uzņēmumus kādā no ES valstīm. Latvija var pozicionēt sevi kā diezgan ērtu vietu, kur to darīt.

– Kas ir mūsu priekšrocības, salīdzinot, piemēram, ar Īriju?

– Mūsu priekšrocība ir austrumu tirgus pārzināšana, spēja sarunāties krievu valodā, pieeja pie nozīmīga transporta un loģistikas mezglam austrumos. Varam fokusēties uz tiem Lielbritānijas uzņēmumiem, kuru daļa biznesa ir saistīti ar Austrumeiropu un mūsu reģionu, tiem varam teikt: «Hei, te, Latvijā, varam atvērt uzņēmumu vienas dienas laikā!»

– Vai jūsu teiktais, ka Latvijas uzņēmējiem jābeidz uzlūkot LIAA kā naudasmaku, bet jākoncentrējas uz iegūstamo informāciju par tirgiem, nozīmē, ka naudas projektiem, atbalstam būs mazāk?

– Atbalsta instrumenti mainās, no viena pāriet otrā. Februārī noslēdzas Starptautiskā konkurētspējas veicināšanas programma, kas atbalstīja uzņēmumu dalību starptautiskās izstādēs, tāpēc esmu aicinājis pārstāvniecības fokusēties uz augstas kvalitātes pakalpojumiem uzņēmējiem. Esam gatavi organizēt kopstendu, varam dabūt lielāku laukumu, lielāku atlaidi, organizēt transportu, dizainu, bet par izstādes laukumu uzņēmumam būs jāmaksā pilna cena.

Savukārt vairāk līdzekļu būs tehnoloģiju pārnesē, inovācijās, jaunuzņēmumiem.

– Solījāt nopietnāk pievērsties «sāpīgajai» tūrisma jomai, vajagot institūcijām kopīgi strādāt pie vienota valsts tēla izstrādes u. tml. Ticat, ka tēla koncepcijas, to mārketēšana utt. dos būtisku uzrāvienu, vai mums ir pietiekami konkurētspējīgs pats tūrisma produkts?

– Manuprāt, tēla izstrāde būs ļoti būtiska.

– Tēli, saukļi, stratēģijas jau izstrādātas ne viena vien.

– Jā, tur varbūt arī nedaudz tā problēma. Kas tad ir tēls? Tam, manuprāt, trīs četros teikumos jāsniedz atbilde par to, kas mēs esam, un šiem teikumiem visā valsts pārvaldē jābūt vienādiem. Kad jebkurš ministrs uzstājas ar prezentāciju par Latviju, pirmie teikumi ir vienādi. Kāds izskatās dizains, logo, ir sekundāri, svarīgākais ir, kā mēs paši saprotam, kas esam. Arī tūrismā.

Šajā jomā mēs fokusējamies uz trim lielām aktivitātēm. Ik gadu ir viena fokusvalsts, kur veicam liela apjoma mārketinga aktivitātes. Otrs ir Ekonomikas ministrijas uzdevums attiecībā uz finanšu rādītājiem par to, cik viens tūrists atstāj naudu Latvijā. Šobrīd dienā tie ir vidēji 66 eiro, bet mērķis ir nedaudz virs 90. Lai to palielinātu, vajadzētu uz Latviju vairāk vest biznesa tūristus, kuri tērē daudz vairāk nekā atpūtas tūristi. Te mums ir problēma ar lielu konferenču zāļu trūkumu.

– Par to runā jau padsmit gadu. Būs, ar ko tās regulāri piepildīt?

– Tas jau būs mūsu uzdevums, tās piepildīt ar lielām konferencēm. Jau pērn sākām diezgan daudz dažādus tūroperatorus vest, kuri piedāvā tieši konferenču lokācijas.

Trešais lielais virziens ir reģionālais tūrisms, kur vairāk jāstrādā pie digitalizācijas – ļoti daudzi

reģionālā tūrisma piedāvātie pakalpojumi nav atbilstoši mūsdienu izpratnei par to, kas ir digitāls pakalpojums.

– Nozare daudz runā par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes samazināšanu, kas viesnīcu pakalpojumiem jau ir 12%, bet to vēlas arī ēdināšanas pakalpojumu sniedzēji. Jūsuprāt, tas ir būtisks, tūrisma nozares attīstību ietekmējošs faktors?

– Uzņēmēji vienmēr gribēs mazākus nodokļus, nedomāju, ka tūristam no Rietumeiropas vai Austrumiem pakalpojumi Latvijā šķistu dārgi. Latvija nav dārga tūrisma vieta, un tādēļ mums nez vai būtu jāmaina PVN likme. Mans uzdevums ir atvest vairāk tūristu, un esošajos apstākļos to noteikti varam izdarīt.

– Sakāt, ka nav jāmaina nodokļi, jums jāstrādā esošajos apstākļos ar esošajiem politiskajiem lēmumiem. Bet vai tomēr ietekmes vektors nevar būt arī pretējā virzienā, ka arī jūs dodat kādus ieteikumus politiskajiem lēmumiem, lai varat izpildīt LIAA dotos uzdevumus?

– Pilnībā piekrītu, un arī te ir ļoti jāizvēlas galvenie akcenti, ko rosināt ministrijai. Šobrīd svarīgākais noteikti nav PVN likme ēdināšanai. Vispirms jāsakārto banku sektors, augstas kvalitātes un augsti apmaksātu darbinieku pieņemšana darbā un vīzu izsniegšana, kas ir faktors, lai varam IT speciālistus pieņemt no valstīm ārpus ES. Tas šobrīd traucē, un, lai mēs augtu gan dalīto pakalpojumu centros, gan IT sektorā, kas uzrāda ļoti labus eksporta rādītājus, ir jādod tam iespēja paplašināties.

Foto: F64