FKTK vadītāja: Latvijas straujākai izaugsmei ir vajadzīgs papildu kapitāls
Uz jautājumiem atbild Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāja Santa Purgaile.
– Kā jūs vērtējat finanšu sektora rezultātus 2019. gadā?
– Oficiāli 2019. gada rezultāti vēl nav apkopoti, jo mēs gaidām, kad būs apstiprināti un iesniegti auditētie visu banku pārskati, bet rezultāti jau ienāk atkarībā no tā, kura banka finanšu auditu pabeidz agrāk, bet kura mazliet vēlāk. Protams, ka mēs sekojām 2019. gada pirmo trīs ceturkšņa rezultātiem, kas iezīmēja priekšstatu, kādi būs 2019. gada kopējie rezultāti. Īsumā – finanšu tirgus 2019. gada rezultātus var raksturot vienā vārdā – stabilitāte. Ir neliela izaugsme, taču tā nav vienmērīga banku un apdrošinātāju tirgū. Nevar teikt, ka visiem bija līdzīgas tendences. Lielāko banku četriniekā bija vērojama stabila izaugsme. Pieaugums šajās bankās svarīgākajos rādītājos bija straujāks, salīdzinot ar ekonomikas izaugsmi. Tas nozīmē, ka bankas ir bijušas aktīvākas nekā ekonomika kopumā. Savukārt atšķirīga aina ir bankās, kuras joprojām ir transformācijas procesā un kuras maina biznesa modeļus. Ir bankas, kuras ir vairākas reizes palielinājušas savus apjomus, un ir bankas, kuru biznesa apjomi ir kritušies, kuru aktīvu un izmaksu bāze ir samazinājusies, lai noturētu esošo biznesa modeli.
Savukārt apdrošinātājiem kopumā parakstītās prēmijas ir pieaugušas, bet kopumā apdrošināšanas tirgus 2019. gadā bija ar nelielu, bet vienmērīgāku izaugsmes tempu.
– Lielai daļai no banku sektora 2019. gadā bija jāpārkārtojas, atsakoties no trešo valstu rezidentu naudas līdzekļu pārvaldīšanas biznesa. Kā tas ir ietekmējis Latvijas pakalpojumu eksportu?
– Ja novērtējam ārvalstu noguldījumu īpatsvaru Latvijas komercbankās, tad šobrīd mēs esam sasnieguši stabilu līmeni, kurš turpina minimāli samazināties, un es domāju, ka stabils tas arī paliks. Šobrīd galvenais izaicinājums ir palielināt vietējā biznesa īpatsvaru banku pakalpojumos. Mums nav un nekad nav bijis tāds vispārējs, absolūts uzstādījums, ka mums būtu pilnībā jāatbrīvojas no trešo valstu rezidentu naudas līdzekļiem Latvijas bankās. Tas ir greizs priekšstats, ka jebkura ārvalstu nauda ir slikta.
Manuprāt, nauda, kurai nav nekāda sakara ar Latvijas ekonomiku un ar to, kas notiek Latvijā, tāda nauda, kas ir tikai cirkulējusi starp banku kontiem, šeit pat neapstājoties, ir nevēlama. Nauda, kura neparādās kā ieguldījums Latvijas ekonomikā un kas nav saistīta ar Latvijas tautsaimniecību, kas nekādā veidā nav radījusi būtisku ietekmi uz Latvijas ekonomiku, tā finanšu sektoram radīja peļņu tikai no transakcijām. Tas, protams, vairoja to, ko mēs saucam par pakalpojumu eksportu, bet tas bija pārāk riskants biznesa modelis, kas vēlāk radīja zaudējumus, kas, iespējams, nav samērojami ar peļņas ieguvumu. Tāpēc mums ir jāstrādā, lai šīs bankas Latvijā atrastu savu biznesa nišu, savu īpašo segmentu vai darbības veidu, un jārada visi priekšnosacījumi, lai Latvijas kā investīciju valsts tēls uzlabotos, lai mēs piesaistītu vairāk ārvalstu investīcijas, bet tādas, kuras patiešām ienāk Latvijas ekonomikā, kuras ir vērstas uz investīciju projektiem un uz ekonomikas atbalstīšanu.
– Es atļaušos iebilst! Viens no darbības virzieniem uz trešo valstu noguldījumiem orientētās bankās bija tā saucamais Private Banking virziens. Latvijas bankas algoja darbiniekus, kuri saņēma algu par to, ka pārvaldīja trešo valstu pilsoņu naudas uzkrājumus. Tos pārvaldīja atbilstoši klienta, nevis Latvijas investīciju piesaistes vajadzību interesēm. Klienta ieguldījumus naudas pārvaldītāji īstenoja klientu interesēs, nevis pildot Latvijas tautsaimniecības attīstības uzdevumus, vadoties no investīciju atdeves visā Eirosistēmā, jo Latvija ir eirozonā. Tieši šī daļa ir tā, kas kura pārmaiņu laikā ir zudusi, un tā ir atstājusi vislielāko ietekmi uz nodarbinātību banku sektorā.
– Jā! Savā ziņā es tam piekrītu, bet tas, ko mēs esam pārrunājuši ar bankām, kurām šī pakalpojumu joma bija viena no būtiskākajām viņu pakalpojumu grozā, – nevienā brīdī jau netika teikts, ka pilnībā jāaptur šāda veida darbība. Ja bankas iekšējās kontroles sistēma ir tā sakārtota un pilnveidota un viņu speciālisti ir tik profesionāli, ka viņi spēj identificēt un saprast, vai nauda, ko banka šeit apkalpo, ir pilnīgi tīra, caurspīdīga, tad tā nauda arī šeit ir vēlama. Tad viņi var ar to operēt un ieguldīt investīcijās. Kāpēc tā nauda aizplūda? Tāpēc, ka tā saucamie privātbaņķieru pakalpojumu saņēmēji, kas pārsvarā bija no NVS valstīm, nespēja pārliecināt Latvijas bankas par šīs naudas izcelsmes leģitimitāti. Tas arī Latvijas valstij radīja vislielākās problēmas.
– Ir uzņēmumi, kurus vietējās bankas šeit uzskatīja par aizdomīgiem, bet kuri momentā pārcēla savu banku darbību uz Čehiju, uz Vāciju, uz Slovākiju. Tur viņi ir tīri, bet šeit viņi tādi nebija. Kā tas saiet kopā? Viņi to nesaprot. Es arī to nesaprotu. Dažādu valstu un Latvijas tirdzniecības kameru vadība arī nesaprot. Kāpēc šobrīd, lai atvērtu rēķinu bankā, ārzemju investoram ir jāgaida tie četri mēneši? Uz kādām investīcijām šādos apstākļos var cerēt?
– Jā, šobrīd šis ir viens no aktuālākajiem jautājumiem, kas ir arī manā darba kārtībā. Vairākas reizes nedēļā tiekos ar dažādu Latvijas un ārvalstu biznesa kameru pārstāvjiem, ar Ārvalstu investoru padomi, ar vēstniecībām, ar ļoti daudzu nozaru biznesa vides pārstāvjiem, un mēs mēģinām saprast, kur ir problēma. Vai ir bijis izpratnes trūkums, vai arī uzņēmēji bija neaktīvi sadarbībā vai informācijas sniegšanā. Ir jāsaprot arī tas, ka Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kas šobrīd ir ieviesusi starptautiskajiem standartiem atbilstošu terorisma finansēšanas un naudas atmazgāšanas novēršanas kultūru. Mums vajadzēja starptautiski parādīt, ka mēs to esam izdarījuši. Šis bija ļoti smags periods, kura laikā mums ļoti ātrā tempā vajadzēja ieviest daudzus uzlabojumus finanšu sistēmā. Kad cenšamies izdarīt visu pēc vislabākajiem standartiem, tad var būt situācijas, kad kaut kas varbūt izdarīts pastiprināti. Šobrīd ir tas laiks, kad mēs mēģinām saprast, ko šinī periodā esam palaiduši garām attiecībā uz trim pusēm – bankām, banku uzraugu un banku klientiem. Nedz bankām, nedz uzraugam nekad nav bijis mērķis negatīvi ietekmēt Latvijas uzņēmējus vai kaut kādā veidā apgrūtināt uzņēmējdarbības vidi Latvijā. Tomēr katrai pusei ir jāsper solis sadarbības virzienā. Mēs arī saprotam, ka uzņēmējiem nācās pārkārtot savu domāšanu uz jauno sadarbības modeli, kurā no viņiem kaut ko prasa un kurā viņiem kaut kas ir jādara papildus. Protams, pašlaik ir vieglāk aizbraukt uz Čehiju, kur neviens neko neprasa. Bet ir jāsaprot, ka visa Eiropa šobrīd mainās un arī visa pasaule mainās. Varbūt mēs esam kādu soli vairāk spēruši. Mēs turpinām diskusiju ar uzņēmējiem. Tā vairs nav, ka valstīs, uz kurām no Latvijas ir pārcēlušies banku pakalpojumu ņēmēji, visas durvis ir vaļā. Šos jautājumus ievieš arī citas Eiropas valstu bankas, un Eiropai ir vēl ļoti tāls ceļš ejams un ļoti daudz jādara, lai šo jautājumu sakārtotu.
– Kādas trešās valsts vēstnieks Latvijā, lai varētu šeit tērēt savu algu, mēģināja atvērt kontu vietējā bankā. Procedūra ilga četrus mēnešus, bet četru mēnešu laikā viņš kontu tā arī nespēja atvērt. Viņš tika pie konta tikai pēc tam, kad izteica sūdzību Latvijas Ārlietu ministrijai, norādot uz Vīnes konvencijas noteikumiem. Viņš pats uzskata, bankas ir tā iebiedētas, ka vispār labāk atsakās no jebkura klienta – ārzemnieka. Vai tas ir normāli?
– Es nedrīkstu komentēt konkrētus gadījumus, bet gribu uzsvērt, ka trešo valstu vēstnieki pēc būtības ir viena no visaugstākajām riska grupām, tieši sava statusa dēļ. Tā tas ir visā pasaulē. Tāpēc vēstniekam atvērt kontu – tas nav vienkāršs process. Ne tikai Latvijā, bet arī visur pasaulē tas var būt vairāku mēnešu jautājums. Piekrītu, ka šobrīd ir daudzas jomas, kurās mums ir daudz plašāk jāveic skaidrojošais darbs, bet to mēs arī darām.
Mēs šobrīd aktīvi kopā ar bankām strādājam, lai izveidotu rokasgrāmatu, kurā tiktu skaidrota konkrētu normatīvo aktu piemērošana komplektā ar komentāriem un konkrētiem piemēriem.
Taču jebkurā gadījumā būs uzņēmējdarbības kategorijas, grupas vai segmenti, kuriem nākotnē veikt norēķinus būs daudz sarežģītāk un kuriem būs jāizprot, ka viņi tiks regulāri pārbaudīti un ka viņiem ir jāsadarbojas un jāsniedz informācija. Ļoti bieži neizpratne un pretdarbība ir vērojama tad, kad biznesa pārstāvji nesaprot, kāpēc viņiem tas būtu jādara, kāpēc viņiem ir jāatklāj tik daudz informācijas. Mana atbilde – atvērtība un caurspīdīgums ir nākotne, uz kuru mēs ejam, un šāda pieeja nākotnē visiem palīdzēs.
– Jautājums par biznesa modeļa maiņa attiecas ne tikai uz tiem, kas atsakās no trešo valstu klientiem, bet arī uz citiem. Pašlaik komercbankas sāk arvien vairāk palielināt komisijas maksas par norēķinu karšu, internetbankas lietošanu u.c.
– Komercbankas strādā brīvā tirgū, kurā katrai ir jāsabalansē savs biznesa modelis, cenošanas modelis u.c. Tas ir ne tikai balstoties uz situāciju Latvijā un konkurenci Latvijā, bet arī jāskatās, vai Latvijas bankas ar savu jauno cenošanas politiku būs konkurētspējīgas arī globāli. Šobrīd cilvēki var izvēlēties daudzus un dažādus risinājumus, kas nav piesaistīti tikai vienas konkrētas bankas pakalpojumiem. Pakalpojumu cenu lēmumi ir katras bankas lēmumi. Atzīmēšu, ka kopumā joprojām nozīmīgāko Latvijas banku sektora ienākumu daļu veido procentu ieņēmumi, kas ir ieņēmumi no kredītiem.
Diemžēl Latvijas ekonomikas un tautsaimniecības vajadzībām kredītu īpatsvars šobrīd ir zems. Latvijas ekonomikā noteikti ir nepieciešams lielāks aizņemto līdzekļu apjoms, lai realizētu lielākus projektus.
– Latvijā kreditēšana īpaši neuzlabojas, pat ar ļoti zemām procentu likmēm.
– Jautājums par to, kāpēc bankas kreditē vai atsaka kredītus uzņēmumam, nav vienkāršs. Latvijā vēl joprojām mūsu pašu kapitāls ir ļoti zemā līmenī. Mūsu uzņēmumiem kapitalizācija ir salīdzinoši zema. Es ceru, ka jaunā nodokļu politika veicinās kapitāla akumulēšanu uzņēmumos, un tas noteikti palīdzēs uzņēmējiem realizēt investīciju projektus un ar savu kapitālu piedalīties šo projektu finansēšanā. Latvijai joprojām ir vajadzīgs ārvalstu kapitāls, kas palīdzētu realizēt investīciju projektus. Tāpēc ir jāatrisina «pelēkā saraksta» jautājums, jāatbrīvojas no visām bažām par tiesiskuma problēmām utt. Kamēr vide ir neprognozējama, tikmēr investīcijas Latvijā neienāks. Banku pārstāvji saka, ka pagaidām ir tikai pieprasījumi ieguldījumiem nekustamā īpašuma attīstībā. Bet cik ilgi ieguldīsim pārsvarā tikai šajā jomā? Ja vēlamies ieguldījumus ražošanā, pakalpojumu jomā un tā tālāk, tad tam patiešām vitāli ir vajadzīgs papildu kapitāls.
Tātad zemas likmes nav vienīgas, kas var stimulēt ieguldījumus, ir vajadzīga arī stabilitātes sajūta un prognozējamība.
– Latvijas ekonomiku ietekmē ne tikai globālie cēloņi. Latvijā nemitīgi samazinās iedzīvotāju skaits, kas nozīmē, ka samazinās pircēju skaits. Pagājušajā gadā iezīmējās tendence uz mazāku transporta pakalpojumu jomu, kas šogad izpaužas kā ievērojama darbinieku atlaišana dzelzceļā. Kāda jēga ir ņemt kredītus attīstībai?
– Nozīmīga daļa no vietējiem notikumiem ir globālo procesu sekas. Latvijas ekonomika attīstās, lielā mērā pateicoties ļoti spēcīgam vietējam patēriņam, jo ir vērojams algu pieaugums. Taču nozīmīgas investīcijas Latvijā netēmē tikai uz vietējo tirgu. Tranzītam ar vietējo tirgu vispār nav nekāda sakara. Mēs apkalpojam globālās preču plūsmas. Ja globālā preču plūsma neies cauri Latvijai, tad tranzīts samazināsies.
– Kas mainīsies, ja FKTK iekļausies Latvijas Bankā? Kāds būs reformas virziens?
– Ir pieņemts likums, kurš nosaka, ka ir sācies izvērtēšanas periods, tāpēc mēs šobrīd vērtējam, kurš modelis būtu Latvijai visefektīvākais. Līdz jūnijam mēs kopā ar Latvijas Banku un Finanšu ministriju rūpīgi analizēsim dažādus scenārijus. Jau jūnijā par šiem scenārijiem sāksim diskusijas ar Saeimas atbildīgajām komisijām, un tad droši vien būs zināms, kuram no variantiem būs Saeimas vairākuma atbalsts. Viena konkrēta scenārija, kas būtu izkristalizējies pašlaik, nav, nav arī kopēja viedokļa par to, ka apvienošana notiks. Pašlaik nav konkrēta scenārija, kuru es varētu pilnīgi droši atbalstīt.
– Ir divi galvenie fizisko personu norēķinu attīstības virzieni. Ķīnā pamatā tiek lietots mobilais telefons. Ķīnas lielpilsētā 99% norēķinu lielveikalos notiek, parādot QR, kas tiek atsūtīts uz mobilo telefonu, un banku kartes viņiem vairs nav vajadzīgas. Latvijā ļoti populāras kļūst bezkontakta kartes, lai gan bezkontakta kartes ir ar visai zemu drošības līmeni to nozaudēšanas gadījumā. Vai bezkontakta kartes varētu radīt riskus, kuri vēl nav pilnībā apzināti?
– Latvijā norēķini attīstās abos virzienos. Tā kā mums karšu norēķinu sistēma ir ļoti attīstīta, bezkontakta karte ir viens no mūsu visstraujāk augošajiem norēķinu virzieniem. Katra valsts nosaka savu riska līmeni. Latvijā tie ir 25 eiro vienam pirkumam bez papildu identifikācijas. Jā! Pastāv risks, ka gadījumā, ja karte ir nozagta, tad ar to līdz 25 eiro var iet iepirkties. Tāpēc bankas, lai šo risku vadītu, iesaka klientiem izmantot mobilās lietotnes, lai klients ar tās paziņojuma palīdzību saņemtu informāciju par katru transakciju, kas tiek veikta ar viņa karti. Mēs iesakām visiem, kas lieto bezkontakta kartes, vienlaikus izmantot kādu no mobilā telefona lietotnēm, kas ziņotu par katru transakciju, ļaujot operatīvi nobloķēt karti, ja atklātos, ka ar to rīkojas kāds cits.
Tehnoloģijas attīstās milzīgā ātrumā, un visu laiku rodas jauni riski. Mēs strādājam, lai mūsu uzraudzība šo risku jomā ietu līdzi laikam, lai mēs varētu nākotnes riskus identificēt daudz ātrāk un uzreiz saprast, vai arī tirgus dalībnieki spēj tos izprast un identificēt. Katrs tirgus dalībnieks, ieviešot kādu pilnīgi jaunu risinājumu, to saskaņo ar FKTK kā ar uzraugu, lai mēs varētu pārliecināties, ka banka vai maksājumu iestāde spēj šo risku vadīt.
Šobrīd mēs esam sākuši stratēģisko dialogu ar bankām. Tā ir jauna iniciatīva. Mēs tiekamies ar katras banku vadību un vadības komandu, lai pārrunātu visus darba kārtības jautājumus ar katru banku individuāli un atrastu risinājumu, kas būtu visvairāk piemērots katrai no tām. Ja mēs katrs sapratīsim otras puses argumentus, tad ātrāk varēsim visas mūsu darbības vērst attīstības virzienā.
Foto: F64