Augstākās tiesas priekšsēdētājs: ceru, ka Latvijas tiesu sistēmai ir mugurkauls

Augstākās tiesas un Tieslietu padomes priekšsēdētājs, Augstākās tiesas tiesnesis Ivars Bičkovičs intervijā Neatkarīgajai analizē politiķu un tiesu varas dažādos redzējumus, kā pilnveidot tiesu sistēmu, atskatās uz savu 12 gadu veikumu augstajā amatā un pauž nožēlu par politiķu nevēlēšanos ieklausīties tiesu varas pārstāvjos.

– Ko darīsiet pēc pilnvaru termiņa beigām – turpināsiet būt Augstākās tiesas tiesnesis?

– Es joprojām esmu tiesnesis, arī pildot Augstākās tiesas priekšsēdētāja amatu. Likumā ierakstīts, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir viens no tiesnešiem. Katrā ziņā, nevēlos darboties kaut kur pavisam citā laukā. 16. jūnijā ieradīšos darbā jau kā viens no Augstākās tiesas tiesnešiem, kurš vairs nav šīs tiesas priekšsēdētājs.

– Divos pašreizējā amata termiņos darbojāties arī kā tiesnesis, jebšu tikai vadījāt Augstāko tiesu?

– Augstākās tiesas priekšsēdētājs ir tikai viens amats, par ko tiek saņemts atalgojums. Otrs amats no 2010. gada, kas ir ne mazāk atbildīgs un savā būtībā ir pat sarežģītāks, ir Tieslietu padomes priekšsēdētājs. Vienam cilvēkam pildīt divus tik atbildīgus amatus – tā ir liela slodze, tādēļ mans tiesneša darbs bija minimāls. Vairākas reizes rotējot lietai, rodas situācija, kad kādā departamentā beidzas cilvēku resurss. Viens no procesuālo likumu noteikumiem paredz, ka tiesnesis nedrīkst būt divas reizes vienā un tajā pašā lietā. Šādos gadījumos mani aicināja palīdzēt.

– Nākot pie jums uz interviju, dzirdējām, kā plašsaziņas līdzekļi tiražē, ka gaidāms ļoti svarīgs notikums – Valsts prezidents tikšoties ar atbildīgajiem politiķiem un spriedīšot, kā samazināt tiesvedību ilgumu. Ko politiķi spēj sajēgt no tā, kas ir tiesas process? Kāpēc Valsts prezidents par to nerunā ar tiesnešiem, prokuroriem, kuriem tiesvedība ir ikdienas valsts uzticēts pienākums?

– Es arī šo ziņu klausījos, un, papildinot, tā bija veltīta Tieslietu padomes pēdējam lēmumam izveidot darba grupu, kuras uzdevums ir viest skaidrību par ilgajiem termiņiem. Kāpēc tas ir sasaistīts ar šodienas Valsts prezidenta aktivitāti, grūti pateikt. Kas varētu būt tie politiķi, ar kuriem viņš runās – arī grūti teikt. Man nav zināms, kurš no tiesnešu vidus vai tiesu sistēmas piedalās šodien šajā sapulcē. No politiķiem, kas par to varētu runāt – pirmais, kas nāk prātā, tas varētu būt tieslietu ministrs; iespējams, Saeimas Juridiskās komisijas vadība, tiesu politikas apakškomisijas vadība. Runājot par politisko atbildību, mūsu likuma regulējums ir ne pārāk tipisks. Pirmās un otrās instances tiesas atrodas izpildvaras administrēšanā un organizatoriskā vadībā. Izpildvaru vada politiķi. Mums pie varas ir politiskais spēks, kuram ir savs redzējums. Arī valdības deklarācijā iekļauta sadaļa, kas attiecas uz tiesām. Šo politiku cenšas īstenot politiķis, kurš ir deleģēts no sava politiskā spēka – Jānis Bordāns. Viņam ir savs politiskais uzstādījums un mērķi. Savukārt Augstākā tiesa un Satversmes tiesa nav pakļautas izpildvarai, tās darbojas ar savu budžetu un attīstības redzējumu. Tām attiecības ar politiķiem ir koleģiāli partneriskas. Tieslietu ministres Ingrīdas Labuckas laikā tika izstrādāts tiesu iekārtas likuma jauns projekts, kur tika mēģināts savietot atšķirīgās savstarpējās attiecības, piemēram, bija paredzēts tiesu administrāciju kā izpildinstitūciju nodot Tieslietu padomes pārziņā. Tad Tieslietu padome būtu kā tāds sava veida parlaments, bet tiesu administrācija būtu tāda kā valdība, kura izpilda parlamenta lēmumus. Diemžēl šīs idejas palika nerealizētas. Līdz pat 2010. gadam mums Latvijā nebija Tieslietu padomes. Šobrīd mums ir Tieslietu padome, taču bez pietiekami efektīviem instrumentiem, jo mēs, kā to noteic likums, nevis nosakām tiesu politiku, bet tikai piedalāmies tās noteikšanā. Tiesu politiku joprojām nosaka politiķi.

– Mēs redzam, ka Tieslietu padomes funkcijas tiek nedaudz paplašinātas – padome, piemēram, turpmāk virzīs ģenerālprokurora amata kandidātu. Taču mēs redzam arī to, ka Tieslietu padomes viedoklis daudzos jautājumos tiek ignorēts.

– Daļēji tam var piekrist. Turklāt tas ir ne mans un ne jūsu subjektīvs viedoklis. Tas ir izlasāms arī vairākos Satversmes tiesas spriedumos. Cita starpā arī jautājumā par tiesnešu atalgojumu. Vairākos dokumentos Satversmes tiesa ir norādījusi uz politiķu pienākumu respektēt Tieslietu padomes viedokli un lēmumus. Par to, kā tiek ievēroti Tieslietu padomes lēmumi, varam pārliecināties, arī ikdienā sekojot ziņām. Kaut vai pēdējais jautājums par Ekonomiskās tiesas izveidi. Tieslietu padome neatbalstīja šādas speciālas Ekonomiskās tiesas izveidi, taču šī ideja tiek virzīta tālāk, un tā Saeimā tuvojas apstiprināšanai. Pašlaik nav optimisma par to, ka Tieslietu padomes ieteikumi tiks uzklausīti.

– Vai pareizi saprotam, ka de facto Tieslietu padomes loma tiek mazināta, bet kaut kādos punktos tai formāli tiek it kā piešķirtas lielākas pilnvaras?

– Nevaram runāt par lomas mazināšanu. Mēs vēlētos lomas straujāku palielināšanu. Atšķirībā no citām Eiropas valstīm Latvijai Tieslietu padome ir jauna lieta, un mūsu valdībām un parlamentam nav tradīciju, kā ar šo partneri sastrādāties. Jūsu pieminētais funkciju pieaugums liek domāt pozitīvi, ka virzība notiek. Tieslietu padomei ir tiesības apstiprināt tiesu priekšsēdētājus, teikt galavārdu par ģenerālprokuroru. Piešķirot kompetences, būtu nepieciešams nodrošināt arī finansējumu palīgpersonālam. Kaut vai lai izvērtētu tās vai citas amatpersonas atbilstību, vajadzīgs resurss izskatāmā materiāla sagatavošanai. 2010. gadā sākām darbu bez neviena tehniskā cilvēka. No Augstākās tiesas budžeta amatu apvienošanas kārtībā atradām iespēju piesaistīt vienu sekretāru, kas piedalās sēdēs un fiksē runāto. Šobrīd mums ir sekretariāts trīs cilvēku sastāvā – dokumentu rakstītāji. Ja runājam par dokumentu analīzi un to izvērtējumu – tādu resursu Tieslietu padomei nav.

Pagājušajā gadā tika izveidota darba grupa maksātnespējas jautājumiem. Mēs aicinājām Augstāko tiesu iesaistīties ar saviem finanšu un cilvēku resursiem, organizējot darbu padziļinātiem pētījumiem uz Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniskās analīzes nodaļas bāzes.

– Kādas savstarpējās attiecības valda Tieslietu padomē – lietišķi diskutējat vai kliedzat cits uz citu augstos toņos?

– Diskusijas un arī augstie toņi dažkārt ir ļoti noderīgi. Strīdos dzimst patiesība. Jautājums ir par Tieslietu padomes sastāva rīcībspēju. Šā brīža Tieslietu padomes sastāvs nav tas optimālākais efektīvam darbam. Tas nav mans personīgais viedoklis. To secinājusi arī iepriekšējā Valsts prezidenta izveidotā un Aivara Endziņa vadītā komisija tiesiskuma stiprināšanai. Arī starptautiskās rekomendācijas ir tādas, ka šāda veida institūcijās kā Latvijas Tieslietu padome nevajadzētu atrasties ne likumdevēja, ne izpildvaras pārstāvjiem. Pie mums Tieslietu padomē vienā galda pusē sēž rajonu un apgabala tiesu tiesneši, bet viņiem pretim sēž viņu administratīvais priekšnieks – ministrs. Šādā situācijā nevaram runāt par brīvu diskusiju atmosfēru bez bažām par sekām.

– Kādēļ patiesībā politiķiem vajadzīga šī Ekonomiskā tiesa?

– Man grūti teikt. Ja ir vēlme padarīt Latvijas tiesas efektīvākas – apsveicams mērķis. Taču mēs katrs redzam savus ceļus, kā to izdarīt. Šā brīža politiskais spēks, kurš vada tiesu jomu, ir Jaunā konservatīvā partija un viņu tieslietu ministrs. Būtu loģiski, ja politiķi, gatavojoties startēt Saeimas vēlēšanās un vēloties sakārtot to vai citu nozari, runātu ar šīs nozares cilvēkiem par problēmām un risināmiem jautājumiem, kurus viņi varētu iekļaut savā programmā. Tad, jau ievēlēti parlamentā, viņi kā partneri darbotos jautājumu risināšanā. Konkrētajā gadījumā valdības deklarācijas sadaļa attiecībā uz Ekonomisko tiesu Tieslietu padomē nekad nav tikusi skatīta, un, cik man zināms, ar Tieslietu padomes pārstāvjiem arī par to nav runāts.

Mūsu līdzšinējā izstrādātā attīstības stratēģija bija pabeigt jēgpilnā veidā iepriekšējo reformu, kur viens no pamatmērķiem bija nodrošināt tienešu specializāciju. Šī reforma tā arī palika līdz galam nepabeigta. Nāca jauns politisks spēks ar citu veicamo darbu sarakstu. Tādēļ arī Tieslietu padome uzskata, ka jautājumi par tiesu darba efektivizāciju un specializāciju ir apsveicamas lietas, bet tās vajadzētu savādāk risināt, nevis papildus veidot jaunas tiesas. Mums ir visas iespējas to paveikt, apvienojot vienā tiesā nevis sešus vai desmit tiesnešus, bet trīsdesmit tiesnešu; veidojot tiesnešu kolēģijas, specializētos tiesu namus atbilstoši teritoriālajai reformai. Arī no valsts līdzekļu izlietojuma tas būtu saprātīgs risinājums. Ja runājam par tiesnešu skaitu, tad Latvijā tas jau ir virs vidējā Eiropā uz vienu iedzīvotāju. Kopš 1992. gada, kad stājās spēkā likums Par tiesu varu, ir bijis uzstādījums neveidot Latvijā īpašas tiesas, jo mēs neesam tik lieli un bagāti. Jā, ir valstis, kurās ir virkne specializēto tiesu: nepilngadīgo, darba, sociālo lietu; komerctiesas; Jūras lietu tiesas. Mēs jau nenoliedzam, ka Eiropā darbojas komerctiesas, bet mēs nespējam atrast piemēru modelim, kādu iecerēts realizēt Latvijā. Tas paredz apvienot vienā tiesā no Komerclikuma izrietošās civillietas ar krimināllietām.

– Piedāvātais modelis izskatās ļoti ērts veids, kā ar Ekonomiskās tiesas rokām izrēķināties ar politiskajiem konkurentiem.

– Ceru, ka Latvijas tiesnesis ir tik tālu nobriedis, lai tāda iespēja nebūtu, un Latvijas tiesu sistēmā ir mugurkauls, un tā spēj būt neatkarīga. Mēs dzīvojam tiesiskā valstī ar iespēju katram cilvēkam griezties pēc taisnības tiesā. Jautājums – vai tie tiesneši, kuri tiks rekrutēti vai aicināti no malas, būs savādāki vai īpašāki? Diez vai. Iespējams, daļa būs esošie tiesneši.

– Divdesmit pieci jau esot pieteikušies. Sāk veidoties rinda.

– Jā. Šādu ziņu lasīju.

– Divdesmit pieci – sanāk divarpus tiesneši uz vienu vakanci. Būs iespējas izvēlēties labākos un atbilstošākos?

– Neapšaubāmi, ka tie būs zinoši speciālisti. Jautājums – kādēļ viņi nevarēja turpināt darbu tiesās, kurās patlaban strādā? Viena no Tieslietu padomes kompetencēm ir noteikt tiesu lietu specializācijas pamatprincipus. Idejas virzīšana par īpašas specializētas tiesas izveidošanu – tas taču ir Tieslietu padomes lauciņš. Būtu loģiski, ja jēgpilni tiktu pabeigta iepriekšējā reforma, pārejot uz lielām tiesām, kur nav nekādu problēmu specializēt tiesnešu grupas. Tagad viena no bažām ir – vai jaunajā tiesā, kurā ir ierobežots tiesnešu skaits, viņi tiks galā ar lietām?

– Šādas tiesas darbu var paralizēt pat viena liela apjomīga lieta.

– Protams. Ekonomiskā tiesā plānoti desmit tiesneši. Viens tiesas sastāvs ir trīs tiesneši, un ceturtais ir rezerves tiesnesis.

– Aptuveni pirms gada Tiesu administrācija laipni sniedza mums statistiku par tiesvedību ilgumu, par ko tagad politiķi sacēluši milzu ažiotāžu. Mēs šo statistiku izanalizējām un nonācām pie secinājuma, ka Latvijas tiesas strādā visai ātri, bet ir tikai daži izņēmumi. Sākām pētīt, kas ir šie izņēmumi. Civillietās ilgo lietu praktiski nebija. Viena ilgā lieta – virs desmit gadiem – bija kriminālprocess, kura ieilgusi apsūdzētā smagas slimības dēļ. Un tad nu palika tikai viena – tā dēvētā Lemberga krimināllieta, kura jau divpadsmito gadu pirmajā instancē tiek intensīvi tiesāta, pat četras dienas nedēļā. Sanāk – ažiotāža patiesībā tiek celta Lemberga krimināllietas dēļ. Kāds ir jūsu viedoklis – kādēļ politiķi ceļ ažiotāžu par tiesvedības ilgumu?

– Ir politiski pareizi reaģēt uz sabiedrības viedokli. Bet, runājot par objektīvo ainu, jūsu pētījums ir absolūti atbilstošs objektīvajiem datiem. Balstoties uz Eiropas tiesu statistikas datiem, Valsts prezidents, piedaloties tiesnešu konferencē, mūs paslavēja, ka Latvijas tiesvedību termiņi ir virs vidējā Eiropas Savienībā. Piemēram, komercstrīdus pirmajā instancē mēs skatām tieši tikpat ātri, cik Somija. Jā, patiesi, ir daži izņēmumi. Cik šādu izņēmumu jebkurš cilvēks uz ielas varētu nosaukt? Tās patiesi varētu būt divas trīs lietas, par kurām tiek rakstīts, kuras iespiedušās atmiņā. Grūti pateikt, kādēļ politiķi izvēlējušies pievērst īpašu uzmanību jautājumam par tiesvedības termiņiem? Vai patiesi šo dažu lietu dēļ? Uzstādījums Tieslietu padomei, veidojot darba grupu par lietu izskatīšanas ilgumu, nebija nodarboties ar šo vienu, divu vai piecām lietām, bet principā izvērtēt, vai Latvijā ir kādi faktori, kas bremzē raitu lietu ritumu cauri visām trijām tiesu instancēm.

– Tieslietu ministrs Bordāna kungs sabiedrībai pat neslēpj, ka viņam nepatīk Augstākās tiesas priekšsēdētājs, ģenerālprokurors, citas amatpersonas. Viņš pat ir rakstījis vēstules ārvalstu vēstniecībām, darījis to zināmu visai pasaulei. Vai viņš jums kādreiz ir pateicis, kas tieši viņam jūsos nepatīk, kādas jūsu darbības nepatīk?

– Neesam divatā runājušies vai skaidrojuši savstarpējās attiecības. Es to cenšos uztvert veselīgi. Manī, protams, ir zināms iekšējs mulsums un neizpratne, zinot, ka viņš ir jurists. Juristam tomēr būtu jārunā argumentēti, motivēti. Arī kopumā šis politiskais spēks ne pārāk labi vērtē visu, kas ir bijis pirms viņiem. Viņu politiskie uzstādījumi un politiskie mērķi ir – viss, kas bijis pirms mums, nav pareizi darīts, un to darīja nepareizie cilvēki.

– Mēs no šā politiskā spēka tā arī neesam dzirdējuši, ko konstruktīvu viņi grib panākt? Kā mēs tikko analizējām, Ekonomiskā tiesa ir sadomāta konstrukcija; ģenerālprokurora kandidāta izvirzīšanas kārtības maiņa ir vairāk deklaratīva; fiktīva ir arī tiesvedību ilguma izskaušana. Kur ir politiska programma Latvijas revolucionārai attīstībai?

– Atbilde ir publiski citētais valdības vadītāja Kariņa aizrādījums tieslietu ministram, ka jāsāk reālas lietas darīt.

– Bet tas jau nav politiķu dabā…

– Ne bez pamata valdības vadītājs vienam no saviem ministriem šādā veidā aizrāda, aicinot risināt reālas problēmas.

– Viena lieta, ko tieslietu ministrs ir gan paveicis un par ko pats regulāri lielās, ka, braukājot uz ASV, viņš ir panācis sava tautieša iekļaušanu ASV sankciju sarakstā. Jautājums par tiesisko paļāvību. Latvijas ierindas pilsonim it kā būtu jāpaļaujas uz to, ka, vai nu viņš tiks taisnīgi tiesāts pēc Latvijas likumiem, vai valsts viņu taisnīgi aizstāvēs, balstoties uz šiem likumiem. Tagad izrādās, ka Latvijas teritorijā darbojas kaut kādi citi, ne Latvijas likumi, balstoties uz kuriem, mūsu pilsonis un visi viņa radinieki tiek pakļauti smagām represijām. Kas šis ir par fenomenu?

– Grūti komentēt. Atbilstoši Satversmei, cilvēks Latvijā var droši doties uz tiesu, kur tā izskatīs konkrēto apdraudējumu. Jautājums par starptautiskām sankcijām – tas ir no cita lauciņa, un te vairs nav tiesas iespējas izvērtēt. Cik tālu jautājums sniedzas Latvijas jurisdikcijā, tas risināms tiesiskā veidā. Man grūti šobrīd pateikt, vai sankcija ir lēmums, vai tas ir administratīvs akts, prasība vai kas cits; kā tas ir ievietojams tiesā izskatāmā formātā. Šobrīd tas nav tas lauciņš, ar kuru var strādāt Latvijas tiesa. Tas ir jautājums par tiesiskumu. Mūsu izpratnē, viss virzās uz priekšu. Lietu kategoriju nosaukumi, sevišķi komerctiesību lauciņā, ir kļuvuši tik sarežģīti, ka bieži vien nav saprotams, par ko ir runa. Šādas lietas pirms pieciem gadiem pat nebija iedomājamas. Jebkurā gadījumā – ja lieta ir skatāma tiesā, cilvēks var tur vērsties, un viņa lieta tiks skatīta.

– Bet, tā kā sankciju lieta nav tiesas lieta, tad jāiet pie Bordāna?

– Grūti pateikt. Es ar viņu tur kopā nebiju un nezinu, ko viņš tur runāja vai rakstīja, un vai viņš vispār tur bija, un vai rakstīja. Tas lai paliek viņa ziņā.

– Kuru kolēģi saredzat par savu pēcteci?

– Ļoti ceru, ka nākamais priekšsēdētājs arī nebūs autoritārs vadītājs. Es sevi nekad neesmu uzskatījis par monarhu. Tiesu sistēmā kategoriski nepastāv priekšnieka un padotā attiecības. Priekšsēdētājam būtu jāaizmirst, no kura departamenta viņš nāk. Viņam jābūt priekšstāvim visā Augstākajā tiesā, nevis viena departamenta pārstāvim. Vēlos, lai viņš iestātos par Augstākās tiesas labo vārdu un lai viņam būtu stiprs mugurkauls paust Augstākās tiesas pozīciju, cita starpā arī par tām lietām, par kurām tikko runājām. Vēlos, lai viņš būtu godīgs un spējīgs ieklausīties kolēģu viedokļos. Ne katrs izcils tiesnesis un zinātņu doktors var būt labs tiesas vadītājs. Esmu centies šo laivu nesašūpot un virzīt to uz priekšu, ne tik ātri, cik pašam reizēm gribētos. Kopumā šajos 12 gados pilnīgi noteikti Eiropas Savienībā esam kļuvuši par vienlīdzīgiem sadarbības partneriem. Tagad atsevišķās jomās pat sitam pušu vecās demokrātijas. Piemēram, IT tehnoloģijās, e-dokumentu apritē. Cipari rāda, ka mēs esam izvirzījušies pirmajā piecniekā. Pie mums brauc mācīties mūsu kolēģi no citām Eiropas valstīm. Mūsu tiesneši brauc misijās mācīt kolēģus Ukrainā, Balkānu valstīs, Moldovā.

– Ko neizdevās līdz galam paveikt?

– Absolūti neizdarītu lietu nav. Ir līdz galam nepabeigtās lietas. Jau pieminētā tiesu teritoriālā reforma, Tieslietu padomes kompetences reforma, tās sastāvs. Joprojām nevienam tiesu varas atzaram nav likumdošanas iniciatīvas. Jāpanāk, lai Tieslietu padomei vismaz daļā, kas attiecas uz tās kompetenci, tiktu piešķirtas likumdošanas iniciatīvas tiesības, lai daudzi jautājumi nebūtu jāvirza caur Tieslietu ministriju un tur kādam kaut kas jālūdz.

Foto: F64