Rudevičs: Jātiek vaļā no bailēm un aizspriedumiem pret romiem
Par romu tautas problēmām Eiropā un Latvijā, par «industriju» uz romu rēķina, par gaidāmo pasaules romu kongresu, par sadarbību ar Indiju un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Starptautiskās Romu apvienības (International Romani Union (IRU) prezidentu Normundu Rudeviču.
– Ja salīdzina ar to atstumtību, kas redzama Bulgārijā vai bijušās Dienvidslāvijas valstīs, Latvijā romi šķiet relatīvi labi integrējušies. Tomēr ir skaitļi, kas vedina uz pārdomām.
Sabiedrības integrācijas fonda un pētījumu centra SKDS aptaujās ir atklājies, ka vissliktāk Latvijas iedzīvotāji attiecas pret čigāniem (romiem): 33% respondentu negribētu strādāt ar tiem, 36% nevēlētos tādus kaimiņus. Par ko tas liecina?
– Diemžēl tas liecina, ka pastāv plaisa. Pastāv iesīkstējuši, ilgā laikā iesakņojušies stereotipi. Latvijā un Eiropā romi ienāca 15. gadsimtā. Kopš tā laika literatūrā, ieskaitot pat zinātniskus rakstus, tāpat arī presē ir nepārtraukti izplatīts apmelojošs romu tēls, kas izraisa sabiedrības bailes un neuzticību un līdz ar to arī daudzu spējīgu, talantīgu cilvēku izslēgšanu no nodarbinātības, mājokļa, kvalitatīvas veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu saņemšanas.
Ir svarīgi saprast, ka romi tāpat kā visi pārējie iedzīvotāji ir ne sliktāki, ne labāki, un mūsu mērķis ir tikt projām no stereotipiem.
Diemžēl pastāv slēptā diskriminācija. Tas ir jāmaina! Es cīnos, lai romiem būtu iespējas pašiem pārstāvēt savu tautu. Tur varētu būt dažādi risinājumi – piemēram, iedot vienu kvotas vietu pašvaldībā, kur kompakti dzīvo romi. Kādēļ to nedarīt? Un netērēt simtus tūkstošu muļķībām – nealgot par niecīgu samaksu mentorus un mediatorus, nerīkot desmitiem bezjēdzīgu konferenču un semināru romu integrācijai. Vajadzētu kaut vai vienu štata vietu pašvaldībā, lai romu pārstāvim ir oficiālais statuss, kas vairos viņa autoritāti, un iedzīvotāji zinās, pie kā vērsties.
– Varbūt par romu pārstāvniecību jācīnās, piedaloties vēlēšanās?
– Es jau vienreiz biju parlamentā ar vienu partiju un uzreiz dabūju sev desmitiem ienaidnieku. Mēs negribam jaukties politiskās spēlēs, mēs gribam dot valstij mūsu pienesumu – lai stiprinātu sabiedrību, parādītu to dažādību, kas ir šīs valsts vērtība un spēks.
Pašlaik romi nav pārstāvēti nekur. Nevienās komisijās, nevienos departamentos, nevienā pašvaldībā. Tā tas ir ne tikai Latvijā, bet visur Eiropā. Nu ir bijuši atsevišķi gadījumi. Es biju 7. Saeimas deputāts. Taču četri gadi pagāja, politiskajā vidē nobijās, ka Rudevičs, izveidojot Latvijā 12 reģionālās pārstāvniecības, kļūst stiprāks, un nevar zināt, ko viņš darīs un pie kāda politiskā spēka pieliks plecu. Atkal tās pašas bailes.
Mums nevajag piedalīšanos politiskās intrigās, bet vajadzīgi rezultāti. Romi neapzinās savas tiesības un iespējas. Bet pašlaik iespējas ir milzīgas – ir speciālas programmas romiem vai visās jomās. Bet romi to nezina. Pie ārsta pat netiek, nerunājot par pārējo.
– Kādu risinājumu jūs piedāvājat?
– Romu kompakti apdzīvotās vietās, piemēram, Rīgā, Jelgavā, Daugavpilī, Krāslavā, Valmierā, Limbažos, Gulbenē, Madonā, Sabilē, Kuldīgā, Kandavā, Tukumā, Talsos, Ventspilī iekļaut romu pārstāvi pašvaldību komisiju darbā. Romi paši ievēlē viņu no savas vides. Šāds pārstāvis lai uzņemas atbildību par pašvaldībā dzīvojošiem romiem un katru mēnesi sagatavo un nosūta ziņojumu par padarīto darbu Tiesībsarga biroja koordinatoram, kurš apkopo saņemto informāciju par romu situāciju no visām pašvaldībām un iesniedz to tiesībsargam. Tādu sistēmu ir iespējams izveidot, un man ir priekšlikumi, kā to paveikt. Ir nepieciešams sasaukt romu kopsapulci pilsētās, ievēlēt vietējo romu pārstāvi, izskaidrot romiem viņu tiesības un pienākumus un pilsētu pašvaldībās izveidot štata vienības romu pārstāvjiem darbam pašvaldībās.
Tā vajadzētu darīt, ja gribam situāciju vērst labāku. Bet var jau būt, ka šādas vēlmes nav? Varbūt šāda situācija, kāda ir, daudziem ir izdevīga? Ir izveidotas lielas programmas, Eiropā ir izveidota «industrija» par romu integrācijas tēmu, kur katru gadu griežas miljoni un miljardi eiro. Un visiem tas patīk. Neromi veido sabiedriskās romu organizācijas, romu nodarbinātības kursus, romu ansambļus un pat zīlēšanas salonus. Bet romi stāv maliņā un nemaz nezina, ka tiek integrēti. Ar viņiem izdarās vienkārši – apgūst līdzekļus it kā integrācijas vārdā, bet viņu bērnus iebāž internātskolā.
– Jūs esat tādā amatā, ka var teikt, ka esat visas pasaules čigānu galvenais ķēniņš. Tātad dariet kaut ko!
– Esmu karalis bez zābakiem. Diemžēl man nav rokās instrumenta. Mēs nevaram izveidot savu budžetu, ar ko varētu saplānot darbu kaut vai uz gadu, lai gan iesniedzam projektus Eiropas Komisijas fondos katru gadu. Vajag braukāt, pētīt, izstrādāt dokumentus, bet mēs esam atkarīgi. Tas ir ļoti nepatīkami – būt atkarīgiem. Mums ne reizi nav atnākusi palīdzība sarīkot kaut vai vienu vispasaules romu kongresu, kurā romi izteiktu savu redzējumu un prioritātes romu integrācijā. Eiropā ir daudz romu organizāciju, kurās nav romu vai romi ir kā marionetes. Te atkal izpaužas aizspriedumi un bailes – ka romi iztērēs naudu, ka viņiem nevar uzticēties.
Jau piecus gadus pēc kārtas esam Latvijā rīkojuši romu kultūras festivālu, un katru gadu ir jālūdzas pēc atbalsta. Tas ir smagi. Pagājušajā gadā finansiālu atbalstu festivāla rīkošanai saņēmām 2. decembrī. Bija speciāls valdības lēmums, un to vajadzēja apstiprināt parlamentā. Parlaments jautājumu nosūtīja uz Kultūras ministriju, un ministrijai bija jāsagatavo pilna atskaite. Un 2. decembrī saņēmām naudu ar nosacījumu, ka festivālam jānotiek vēl vecajā gadā, citādi 1. janvārī nauda aizies atpakaļ valsts budžetā.
– Bet jums jau izdevās – bija gan festivāls, gan konference.
– Mums viss izdodas. Mēs ne jau pirmo gadu strādājam un pierādām. Bet tas nav pareizi – tas ir pārmērīgs stress. Tomēr paguvām ataicināt spožus mūziķus, pasākumus apmeklēja vairāku valstu vēstnieki Latvijā, ārvalstu viesi, vietējās amatpersonas.
Divu gadu laikā Romu kultūras centrs ir iesniedzis 13 projektus Eiropas Komisijas fondos Eiropa pilsoņiem un Radošā Eiropa, tāpat arī Latvijas Sabiedrības integrācijas fondā, Kultūrkapitāla fondā, Rīgas domes fondos, taču neviens projekts netika atbalstīts. Ir labi, ka pagājušajā gadā saņēmām atbalstu festivāla rīkošanai, taču šis pasākums notiek jau piekto reizi un arī turpmāk notiks regulāri – normāli būtu, ja mēs to varētu plānot ilgtspējīgi, vismaz trīs gadus uz priekšu.
Ar lielām cerībām raugāmies uz Eiropas politisko romu integrācijas stratēģiju 2021.-2027. gadam, un arī Latvijā tā jāpieņem šovasar. Var būt, ka kaut kas mainīsies uz labu.
– Kādi romu forumi notiks šogad?
– Pagājušajā gadā bija jānotiek Starptautiskās romu apvienības 10. kongresam, taču neizdevās to sarīkot finanšu trūkuma dēļ. Manas pilnvaras amatā ir pagarinātas uz gadu, un man noteikti šogad jāsarīko 10. kongress. Ir iecere kongresa dienās paralēli rīkot arī romu kultūras festivālu Roma World un izstādi, kas sauksies Romu Expo 2020. Mums ir labs partneris – firma ar lielu pieredzi, kas strādājusi pasaules Expo Dubaijā un Šanhajā.
– Kā var noprast, Romu Expo būs izstāde, kurā romi no dažādām valstīm prezentēs, ko viņi prot un ko ražo?
– Jā, piemēram, Lielbritānijas romi atvedīs parādīt kulbas, kas izgreznotas ar kokgriezumiem un gleznojumiem. Tie ir savdabīgi mākslas objekti. Itālijas romi gatavo vijoles un ģitāras. Ir valstis, piemēram, Ziemeļmaķedonija, kurās vēl ir palikuši paklāju darinātāji. Ir valstis, kurās ir dzīvas senās tradīcijas gatavot kapara traukus, juvelierizstrādājumus. Būs arī Latvijas romiem ko parādīt.
Un trīs dienas vakaros būs mūzika.
– Ir daudz spilgtu romu mūziķu, taču viņiem koncertu grafiks ir sastādīts vismaz gadu uz priekšu…
– Mēs varam viņus dabūt pie sevis uz festivālu un dabūsim. Mums ir komanda, kas ar to strādā jau piecus gadus. Šajā laikā Latvijā ir uzstājušies desmitiem pašu izcilāko romu mūziķu no Rumānijas, Bulgārijas, ASV, Krievijas, Ukrainas, Somijas, Francijas, Itālijas un daudzām citām valstīm. Festivāls tiek rādīts tiešraidē internetā Roma World mājaslapā, Rīga TV24 kanālā, arī starptautiskajā mūzikas kanālā Mezzo, kas ir mūsu partneris jau no 2016. gada. Festivāla Roma World materiāli pieejami internetā.
– Padomju laikā astoņdesmitajos gados romi bija atraduši burvīgu biznesa nišu – vest kāpostus un kartupeļus uz PSRS ziemeļiem, tirgot deficītas preces un tā pelnīt lielu naudu. Taču šī iespēja zuda. Vai izdodas mūsu laikos uztaustīt kādu nišu?
– Diemžēl nav šādas nišas. Tāpēc jau cilvēki brauc projām uz Angliju. Diemžēl pat arī laba izglītība neko negarantē. Ir starp romiem cilvēki ar augstāko izglītību, taču labu, atbilstīgu kvalifikācijai, pieklājīgi apmaksātu darbu viņiem nedod.
Zinu, ka pastāv uzskats par romu noziedzību. Taču vardarbība ir pret romu iekšējiem likumiem, pret visu būtību, pret harmoniju. Mēs esam par labestību. Visos laikos esam nodarbojušies ar to, kas cilvēkiem nes labumu. Arī zīlētājas dod labumu. Viņas senos laikos bija tās, kas tagad ir psihologi – nomierināja cilvēkus, deva spēku un pārliecību dzīvot tālāk. Man ir žēl to savu tautiešu, kas pārkāpj likumus. Ar to taču nobendē pats savu dvēseli. Mēs esam dziļi ticīgi un ticam, ka nedrīkst pārkāpt robežu. Mēs ticam reinkarnācijai – tas, kurš šajā dzīvē dara ļaunumu, nākamajā iedzims slimā, nekustīgā ķermenī.
Mūsu bērni vienmēr dzimst veselos ķermeņos, viņi neslimo. Tāpēc, ka mēs nesam savu labo artavu cilvēcei, nepārkāpjot harmonijas likumus.
– Redzēju, ka jūs pa tālruni sarunājaties ar romu no Melnkalnes un ļoti labi saprotaties. Par spīti lielajam attālumam, mītnes valstu kultūru un valodu ietekmēm, romi spēj sazināties savā valodā…
– Visi romi ir viena nācija un viena valoda. Jā, ir atšķirības, ir ļoti daudz dialektu, ir daudz aizguvumu no to zemju valodām, caur kurām romi gājuši un kur dzīvo, tomēr varam sarunāties. Un tas ir mūsu trumpis. Ir bijuši gadījumi, kad atrodos tādās valstīs, kur neder ne krievu, ne angļu valoda, bet man vajag kaut ko atrast. Tad atliek pārlaist aci pūlim uz ielas vai stacijā un es ieraugu mūsu cilvēku. Un ar viņa palīdzību ļoti ātri varu visu noskaidrot. Ja arī ir kādi vārdi, kas nav saprotami, tam var «aprunāt apkārt» – ja nezinu, kā viņi saka «pavasaris», varu pateikt «gadalaiks pirms vasaras».
– Pirms 1000 gadiem musulmaņu sultāna Mahmuda no Gazni ofensīvas dēļ lielas ļaužu masas bija spiestas pamest teritoriju tagadējās Indijas un Pakistānas ziemeļos. Tie bija mūsdienu romu priekšteči. Vai romiem pastāv kādas sajūtas, interese par savu sendzimteni?
– Esmu bijis Indijā arī tajās vietās, no kurienes, kā uzskata vēsturnieki un lingvisti, mēs nākam. Man bija tikšanās ļoti augstā līmenī – ar iepriekšējo Indijas ārlietu ministri Sušmu Svaraju, kura mūs atzina par diasporu. Arī jaunais ministrs ir aktīvs kontaktu uzturētājs ar romiem. Norit darbs, kurā mums palīdz liela juridiskā kompānija no Deli, lai sakārtotu romu statusa jautājumu. Ja tas tiks izdarīts valstiskā līmenī, romi varēs saņemt Indijas pilsonību vai Indijas uzturēšanās atļauju un vairs nebūs kā bāreņi bez dzimtenes.
Protams, ka romi nevēlas doties dzīvot uz Indiju, ne arī Indija viņus gaida, bet romu un Indijas valsts starpā top tilts uz saprašanos un sadarbību, kas mainīs romu politiku Eiropā un pasaulē.
– Tas jāsaprot tā, ka Indija uz romiem cer kā uz savu lobiju Eiropas Savienībā?
– Romu un Indijas sadarbība ir izdevīga visiem – gan romiem, gan Indijai, gan Eiropai. Romi pašlaik ir liels slogs Eiropas Savienībai, kur teju vai 70% dzīvo no pabalstiem. Tāpēc katra iespēja romiem pārstāvēt Indijas ekonomiku dos iespēju pelnīt, maksāt nodokļus, kas nāks par labu Eiropas valstīm.
– Var iztēloties, ka iespējama arī pretdarbība šādām aktivitātēm. Ir bailes no pantjurkisma idejām, no arābu apvienošanās. Un tad vēl arī romi tagad sāks celties?
– Ziniet, mēs esam pierādījuši, ka protam uzvesties svešās mājās. Mēs nedzīvojam Eiropā ne desmit, ne 50 gadus, bet 500 gadus. Mēs vienmēr esam pielāgojušies un nevienam neko neesam mēģinājuši uzspiest – neejam ar savu grāmatu svešā templī. To gan nevar teikt par mūsdienu imigrantiem no Tuvajiem Austrumiem, kuri nāk ar ļoti lielām pretenzijām.
– Pret romiem 2. pasaules kara laikā tika vērsts genocīds. Ir dzirdēts, ka pastāv iecere izveidot romu holokausta upuru pieminekli.
– Pēc liecinieku ziņām, tika nogalināti divi miljoni romu. Latvijā, pēc aculiecinieku ziņām, tika iznīcināti 8000 romu. Dokumentāli ir pierādīta 3000 romu noslepkavošana. Mēs atceramies romu slepkavas – Boļeslavu Maikovski, Viktoru Arāju un citus.
Tāpat atceramies romu glābējus, piemēram, Kārli Krūmiņu, kurš Talsos izglāba 200 romus, iestāstot vācu okupācijas iestādēm, ka nepieciešams darbaspēks. Sabiles mērs Mārtiņš Bērziņš nenobijās sacīt šādus vārdus: «Ja jūs šaujat viņus, tad šaujiet arī mani!» Viņam izdevās glābt 300 romu dzīvības. Šie cilvēki mūsu tautai ir piemiņā kā varoņi.
Pastāv sapnis izveidot Rīgā romu upuru piemiņas memoriālu. Romu humanitārais fonds šo projektu virza jau no 2014. gada, taču te atkal nākas saskarties ar bailēm un neuzticību. Kamēr mums nav iedalīta vieta memoriāla izveidei, nevar izveidot projektu un iesniegt Berlīnes fondā, kurā mūs jau ļoti ilgi gaida.
Foto: F64