Profesors Andris Teikmanis: Digitālo revolūciju īstenoja 12 stundās
Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors studiju un zinātniskajā darbā, mākslas zinātņu doktors, profesors Andris Teikmanis stāsta par situāciju kultūrā un augstākajā izglītībā.
– Tātad – runāsim par augstākās izglītības panorāmu valstī kopumā un lokālāk – par kultūrizglītības situāciju šobrīd, tās kvalitāti un tendencēm. Kas notiek? Kopējā aina, lokālā aina un jūsu viedoklis par to, kā būtu jābūt.
– Mēs šobrīd esam pašā vētras acī. Divpadsmit stundās visa izglītības sistēma pārkārtojās attālinātam darbam tiešsaistē. Tas notika visos izglītības līmeņos. Tas notika lielākajā daļā pandēmijas skarto pasaules valstu. To izdarīja lielākā daļa Eiropas un ASV mākslas augstskolu un skolu. Digitālā revolūcija tika īstenota 12 stundās, un cilvēki to paveica ar tiem līdzekļiem, kas viņiem bija. Tas notika negatavojoties un neplānojot. Pandēmija nosacīs pārmaiņas, kuras mēs šobrīd pat īsti nevaram paredzēt, tāpēc varētu teikt, ka tagad nav īstais brīdis atgriezties pie diskusijām par augstākās izglītības reformām. Tomēr varbūt tieši tāpēc, lai mēs apzinātos, kuras ir tās vērtības, kuras mums var palīdzēt pārvarēt krīzi, mums ir jāatgriežas pie diskusijas par pamatprincipiem un pamatvērtībām.
Pirmkārt, īsi pirms pandēmijas Latvijas Studentu asociācija piešķīra Lielās ķibeles balvu tam, ka jau divpadsmit gadus pēc iepriekšējās krīzes augstākā izglītība nav atguvusi finansējumu, kurš tika nogriezts ekonomiskās krīzes sākumā.
Otrkārt, ir uzsākta augstākās izglītības pārvaldības reforma, kuras atbalstītāji apgalvo, ka tā var palīdzēt augstākajai izglītībai sasniegt izcilību un dažām Latvijas augstskolām iekļūt pat Top 500. Reforma, visticamāk, turpināsies arī pēc pandēmijas.
Bet – tajā pašā laikā šī reforma patiesībā, varētu teikt, ir viena no diezgan bīstamām pūķa olām šajā situācijā. Ja vien mēs uz augstāko izglītību raugāmies kā uz nākotnes sabiedrības modeli.
Eiropas Padome rekomendēja četrus mērķus Eiropas augstākās izglītības telpai:
– ilgtspējīga nodarbinātības nodrošināšana;
– aktīvas pilsoniskās pozīcijas un demokrātiskas sabiedrības veicināšana;
– personības attīstība;
– zināšanu attīstība, pilnveide un nodošana.
Reformas veidotāji apgalvo – Latvija ir pēdējā starp Boloņas procesa valstīm, kurās augstskolas nevada augstskolu padomes. Protams, dažādās valstīs ar vārdiem «augstskolu padomes» saprot ļoti dažādas institūcijas. Tomēr problēma ir nevis nosaukumā, bet tajā, ka, ieviešot padomes, būtiski samazinās augstskolu autonomija un akadēmiskā demokrātija.
Ja mēs demontējam akadēmisko demokrātiju, tas sagatavos priekšnoteikumus demokrātijas vērtības pazemināšanai vai pat demontāžai Latvijā.
Patiesībā es būtu pat lepns, ja Latvija būtu pēdējā demokrātiskā republika uz šīs planētas. Tāpēc es neredzu nekādas problēmas, ja Latvijas augstākās izglītības sistēmā valda akadēmiskā demokrātija. Kad akadēmiskās aprindas pašas kaut kādā ziņā var ietekmēt notikumus un norises…
– Bet vai tad akadēmiskās aprindas pašas tagad nosaka, kādai būt tai demokrātijai? Pastāv kaut kāds direktīvs uzstādījums.
– Šajā brīdī – vairāk vai mazāk, jā! Diemžēl, ja skatāmies divdesmit piecu gadu griezumā… Kopš pieņemts Augstskolu likums, galvenais likums, kurš pārrauga un normē augstākās izglītības telpu, process ir virzījies tikai un vienīgi birokrātijas un kontroles mehānismu pieauguma virzienā. Nav bijis centienu stimulēt augstskolu iekšējo demokrātiju, izstrādāt vēl efektīgākus varas līdzsvara instrumentus, bet tikai veidot ārējo ierobežojumu un kontroles mehānismu tīklu. Diskusijas pirms pandēmijas lielākoties bija par augstskolu tipoloģiju. Taču nākotnes atslēga patiesībā slēpjas pārvaldībā, nevis tipoloģijā.
– Kur tad tādā gadījumā paliek profesionālisms, profesionāls dialogs visos līmeņos? Pieejā izglītībai, zinātnei utt.
– Profesionālismu ir iecerēts pakļaut politiskai pārvaldei. Tas ir risks, kuru šobrīd pie varas esošie pat neapzinās. Šajā reformā ir paredzēts, ka augstskolu padomju sastāvu apstiprina nevis augstskolas, bet Ministru kabinets. Mēs šobrīd, protams, visi uzticamies Ministru kabinetam. No tā spējas vadīt krīzi ir atkarīgas mūsu dzīvības. Tomēr ir jāatceras, ka Ministru kabineta sastāvs mainās un ikdienā tā lēmumus nosaka politiskā šaha loģika. Augstskolas paliks atkarīgas no politiskajām spēlēm. Tās vairs nebūs īsti uzskatāmas par atvasinātām publiskām personām.
Turklāt vienlaikus reformas koncepcijā ir ietverta iecere likvidēt Augstākās izglītības padomi. Ja ņemam vērā, ka tikko ir lemts pārvērst Latvijas Zinātnes padomi no koleģiālas institūcijas par tiešo valsts pārvaldes iestādi, tad faktiski visa augstākās izglītības un zinātnes politikas veidošana no koleģiālām iesaistīto pušu apspriedēm, pārrunām un mijiedarbības tiks pārvērsta par telpu, kurā lēmumu pieņems viens cilvēks. Varbūt labais diktators vai arī tirāns. Tomēr tā vairs nebūs demokrātija …
Demontējot augstskolu autonomiju, iezīmējas vēl viens risks. Tieši augstskolu autonomija bija tā, kas ļāva Latvijas augstākās izglītības sistēmai izdzīvot lielākajā finansējuma griezienā Eiropas augstākās izglītības telpā. Tiesa, visās pārejās Eiropas valstīs augstākās izglītības sistēmas ne vien atguva pirmskrīzes finansējumu, bet, salīdzinot ar 2009. gadu, ieguva pat 20 līdz 50 procentu lielu pieaugumu. Latvijā tas nenotika. Mēs joprojām esam iepriekšējās krīzes nosacītajā finansēšanas režīmā. Tomēr šobrīd mēs esam ne vien pandēmijas, bet arī vēl lielākas ekonomiskās krīzes vidū. Atkopjoties no krīzes, atkal būs jāmeklē, kam atņemt līdzekļus. Viegli iedomāties, ka tā atkal varētu būt augstākā izglītība un zinātne. Tad Latvijas augstākā izglītība patiesībā saņems dubultu griezienu. Vai augstskolu padomes to palīdzēs pārvarēt. Vai tās neveidos pamatu asiem iekšējiem konfliktiem augstskolās, kad lems par to, no kā atteikties un ko konsolidēt augstskolās?
Bet! Lielākā bīstamība ir tajā, ka viss šis pārvaldes maiņas process faktiski izslēdz studējošos no iesaistes augstākās izglītības pārvaldē. Jo šobrīd likuma normas paredz…
– Bet vai pasniedzēji un studenti paši neizslēdzas no šī sev būtiskā procesa, vai viņi nepārstāj būt pilsoņi? Viņi itin kā pastarpinās un ir pasīvi.
– Protams, studējošie ir ļoti dažādi. Ir studējošie, kas ir pasīvi… Negribētu teikt, ka viņi ir pasīvi savas izvēles dēļ, bet tāpēc, ka ļoti daudzi cilvēki paralēli mācībām strādā. Viņu negribēto pasivitāti nosaka sociālekonomiskie apstākļi. Bet ir studenti, kuri ļoti aktīvi iesaistās studējošo interešu aizsardzībā un augstākās izglītības politikas veidošanā. Un, skatoties to, kādi cilvēki šodien ir Latvijas Studentu apvienības vadībā, daudzējādā ziņā viņi man liekas daudz racionālāki, daudz kompetentāki nekā tie cilvēki, kuri valstī atbild par augstākās izglītības politikas veidošanu.
Tomēr reforma šobrīd paredz to, ka studējošie faktiski tiek izspiesti no augstākās izglītības studiju iekšējās pārvaldības. Līdz šim tikai divās Eiropas valstīs – Latvijā un Horvātijā – studējošajiem bija veto tiesības saistībā ar jautājumiem, kuri skar studējošo intereses augstskolās. Reforma studējošajiem šādas tiesības atņems. Tas padarīs studējošos no cilvēkiem, kuri faktiski ir līdzatbildīgi par augstākās izglītības iekšējās kvalitātes vadības un pārvaldības procesiem, par klientiem.
Rezultātā mēs viegli varam iedomāties, ka augstākās izglītības institūciju un sabiedrības intereses attīstīsies paralēlās dimensijās. Ir vispārpieņemts uzskats, ka Amerikas Savienotajās Valstīs un Lielbritānijā ir pasaulē labākās augstskolas. Tomēr tieši augstskolu ietekme uz politiskajiem procesiem ir mazāka, nekā to varētu iedomāties. Sabiedrībā valdošie politiskie zemūdens strāvojumi šobrīd norit neatkarīgi no akadēmisko intelektuāļu snieguma. Un viens no iemesliem ir tas, ka no Amerikas un Lielbritānijas sociāli sašķeltās sabiedrības viedokļa augstskolas, neskatoties uz to, ka tās dažādos reitingos ir ieņēmušas augstas vietas, tomēr tiek uzlūkotas kā atsvešinātas, elitāras vai gluži vienkārši – kā mantkārīgas izglītības pakalpojumu pārdevējas.
– Es gribu uzsvērt jūsu teikto. Jo, manuprāt, šiem cilvēkiem, viņu prātam, intelektam pēc neatkarības atgūšanas bija jāieņem ļoti būtiska vieta valsts būves procesā.
– Tas nozīmē – ja mēs vispār vēlētos kaut kādā veidā domāt par augstākās izglītības pārvaldības reformēšanu, procesam būtu jābūt tādam, kurš nevis izslēdz studentus, bet – tieši otrādi – stiprina studējošo iesaisti lēmumu pieņemšanā.
Jāpāriet no šīs izglītības, kad augstākās izglītības centrā esi studējis nevis kā klients, bet kā atbildīgs, apzinīgs augstākās izglītības procesa veidotājs. Tā būtu patiesa reforma, par kuru būtu vērts runāt.
– Ko, jūsuprāt, nozīmē, ko vērtas pārmaiņas kultūras, mākslu izglītības jomā. Piemēram, vairāku kultūras skolu apvienošana zem viena it kā birokrātiska jumta. Un vai, teiksim, oficiālā attieksme pret Mākslas, Kultūras akadēmijas būšanu ir tāda pati, kā tikko minējāt.
– Īsas un vieglas atbildes te, protams, nav. Bet es domāju, ka viena no lielajām problēmām ir tā – vai mums kā sabiedrībai kopumā ir īsti skaidrs, ko mēs vēlamies no kultūras un mākslas. Man ļoti patīk Jurija Lotmana apzīmējums – kultūra ir neģenētiskā atmiņa.
Tomēr runājot par kultūru kopumā, bieži vien runājam tikai par noteiktu segmentu, par to kultūras daļu, kurā varam identificēt profesionālo mākslu un pieņemam, ka tā ir visa kultūra. Līdz ar to mums rodas priekšstats par kultūru kā par kaut kādu no sabiedrības izolētu daļu, kura nav saistīta ar to, kas notiek pašā sabiedrībā.
Daži pētījumi liecina, ka samazinās kultūras patērētāju loks. Tajā pašā laikā mēs faktiski nepamanām to, tie ir tikai noteikti kultūras segmenti, kuru patēriņš mainās, jo globālie procesi, kuriem ir pakļauta arī mūsu sabiedrība, ir pilnīgi pretēji. Kultūras patēriņš nevis samazinās, bet palielinās. Visa mūsdienu ekonomika ir faktiski kultūrā balstīta ekonomika.
Arī tas, ko cilvēki šobrīd pandēmijas laikā patērē, lielākoties ir kultūras produkts. Ziņu portāli, mūzika, e-grāmatas, kinofilmas, spēles, jo īpaši datorspēles, kuru globālā popularitāte ir tikai pieaugusi. Sociālie tīkli, kas mūs ir ietekmējuši un turpina ietekmēt, arī ir milzīgs kultūras produkts. Fantastisks kultūras produkts, tāpēc, ka tā veidošanā piedalāmies mēs paši. Turklāt – pat ja jūs nelietojat tīklus, jūsu raksti atstāj iespaidu uz to, kas notiek tīklos. Tāpat kā cilvēki, kuri paši nelieto sociālos tīklus, top par daļu no sociālo tīklu fenomena.
– Jā, es nelietoju sociālos tīklus. Man tā ir sveša kultūrtelpa.
– Bet tā arī ir kultūrtelpa. Tā ir daļa no visa. Un šajā brīdī ir stratēģiski svarīgi, lai mēs saprastu, kā mēs vēlamies kultūru sasaistīt ar savas nācijas stratēģiskajām interesēm. Lai mēs savu kultūru veidotu nevis kā mēģinājumu norobežoties, kas tik un tā neizdosies, bet lai mēs savu kultūru veidotu kā dinamisku, nākotnē vērstu sistēmu.
– Bet es domāju par to, ko darīt, lai saglabātu nacionālo patību… Vienlaikus, lai mēs spētu adekvāti iekļauties norišu kontekstā… Ko lai dara? Patība būtu jāsaglabā….
– Mūsu patība ir daļa ne vien tikai no mūsu nacionālām vērtībām, tā ir būvēta uz šīm vērtībām. Tomēr šobrīd mēs, Rietumu kultūras telpā, redzam milzīgu kultūras paradigmu pārmaiņu procesu… piemēram, Jēlas universitāte ir paziņojusi, ka atsakās no Rietumu mākslas ievadkursa – no XIV gadsimta līdz XX gadsimtam, tāpēc, ka šis ievadkurss ir pārāk tradicionāls, apraksta mākslas vēsturi pārāk tradicionālā veidā. To ir noteikusi vēlme veidot un apzināties jaunu, globālu kultūras identitāti. Tomēr, veidojot šo jauno, globālo cilvēku, var atkārtoties eksperiments, kuru mēs jau esam pieredzējuši. Mēģinājums izveidot jauno padomju cilvēku, kurš arī nebalstījās iepriekšējās kultūras saknēs.
Tāpēc, protams, šajā perturbāciju laikā, kad mūsu vērtības mainās un mainīsies (vērtības attiecībā pret tehnoloģijām, vērtības attiecībā pret dzīves stilu, vērtības attiecībā pret lokālajām un globālajām vērtībām), būtu ļoti svarīgi saglabāt stratēģiski skaidru redzējumu par to, kuras ir tās Rietumu un Latvijas kultūras un mākslas vērtības, kuras mēs gribam saglabāt, kuras gribam iemācīt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm mūsu Latvijas kultūrizglītības sistēmā. Modernisms? Tradīcija? Racionalitāte? Humānisms? Individualitāte? Nācijas identitāte?
– Atsacīšanās no saknēm nivelē situāciju, un, ja situācija tiek nivelēta, tas degradē kopainu.
– Protams. Turklāt mums jāsaprot, ka mūsu, latviešu, modernās nācijas identitāte ir būvēta uz noteiktas Rietumu kultūras identitātes platformas. Mūsu konkrētajā gadījumā – uz vācu un krievu kultūras sadures identitātes.
– Vai mēs to apzināmies?
– Domāju, ka ne.
– Kāds būtu jūsu rezumējums? Kāda ir jūsu ideālā vīzija?
– Vienmēr pastāv jautājums par to, kas ir misijas sajūta… Pirms kādiem pieciem gadiem notika konference, kuras neoficiālā tēma bija – mākslas akadēmiju slepenā misija. Un tad ir tāds brīdis, kad aizdomājies par to, kāpēc kaut ko dari mākslas izglītībā un kas ir tas, kas tiek nodots cauri gadsimtiem… no brīža, kad sāka formalizēties mākslas izglītība… ko vēlējās saglabāt visas kopienas, brālības, ģildes vai ložas, kas vēlāk kļuva par brīvmūrnieku ložām, kuru viens no mērķiem bija radīt sistēmu tam, lai saglabātos šīs īpašās zināšanas…
Ja skatāmies uz cilvēkiem no metaperspektīvas viedokļa, tad faktiski mēs esam paradoksālas būtnes, komplicētas molekulāras struktūras, kuras sastāv no elementārdaļiņām, no kurām dažas ir aptuveni četrpadsmit miljardus gadus vecas.
Bet kā komplicētas molekulāras sistēmas, kuras spēj reflektēt par sevi, radīt un nodot tālāk zināšanas, mēs eksistējam nenormāli īsu laika sprīdi. Raugoties no evolūcijas teorijas viedokļa, gandrīz vai noziedzīgi īsu. Tāpēc viena no mūsu lielākajām bažām vienmēr ir – vai mēs paspēsim uzkrāt un nodot tās zināšanas, kas mums ir, nākamajām paaudzēm. Faktiski tā ir atbildības izjūta.
Vienlaikus no formālās izglītības sistēmas ir pazudusi viena no galvenajām sastāvdaļām – tās ir garīgas vērtības. Te runa ir par lielām, būtiskām vērtībām – kas mēs esam, kāpēc mēs esam, kāda ir mūsu atbildība pret pasauli. Šie lielie jautājumi no formālās izglītības sistēmas faktiski ir pazuduši. Zinātnes politika pieprasa no zinātniekiem publikāciju skaitu un kvantificējamus rādītājus. Mēs radām saskaitāmas zināšanas, bet mēs nerūpējamies par to, lai šīs zināšanas būtiski mainītu cilvēku garīgās dzīves kvalitātes. Tomēr vērtību deficīts nepaliek neaizpildīts. Tikai to izdara krāpnieki un šarlatāni.
Vienlaikus mēs turpinām evolucionēt. Mēs nezinām, kurš evolūcijas ceļš īstenosies – trans-, post-, tehno-, metahumānisma vai kāds cits. Vai arī evolūcija apstāsies, un mēs ieslīgsim jaunos viduslaikos vai barbarismā.
Tomēr šajā vērtību maiņas un deficīta laikā mana ideālā vīzija ir tāda, ka tā ir tieši kultūrizglītība, kura pārvar šo pārrāvumu, saglabā universālas vispārcilvēciskās un humānistiskās vērtības, šo vērtību fondu un palīdz mums veidot dialogu ar mūsu nākotni.
Foto: F64