Ieņēmumu vietā droši liksim aizņēmumus

Atskaite par ieņēmumu plāna pārpildi vismaz vienā nodokļu veidā par 12,3% šā gada 1. ceturksnī jeb pirmajos trijos mēnešos skan iedvesmojoši līdz atgādinājumam, ka šā paša gada pirmajos divos mēnešos plāns bija pārpildīts par 21,3%.

Valsts ieņēmumu dienests (VID) saskaitījis sava darba rezultātus martā un līdz ar to visā 2020. gada 1. ceturksnī. Ar ekstrēmāko ieņēmumu plāna pārpildi sadalījumā pa atsevišķiem nodokļiem izceļas iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN). Tieši par šo nodokli jau ievadā teikts, ka ieņēmumu plāna pārpildīšana trijos mēnešos par 12,3% izskatās iedvesmojoša pati par sevi, taču ne attiecībā pret +21,3% divos mēnešos.

Plāna un tā izpildes procentu salīdzināšana vienmēr izraisa jautājumus, vai tas ir labs vai slikts plāns. Ja plāns uzkrītoši pārpildīts vai neizpildīts, tad varbūt to izskaidro ne plāna pildītāju čaklums vai slinkums, bet plāna neatbilstība tā izpildes iespējām. Pērnā gada 1. ceturksnī IIN plānā paredzēto 389 miljonu eiro vietā VID savāca 409 miljonus. Tādā situācijā ieplānot šā gada 1. ceturksnim tikai 390 miljonus bija ļoti dīvaini, paturot vērā visa pagājuša gada garumā skanējušās runas par straujo algu celšanos. Vismaz Latvijas gadījumā algas dod lauvas tiesu iedzīvotāju ienākumos, no kuru pieauguma valstij vajadzēja dabūt atkal savu tiesu, kā tas arī notika. Plāns tika pārsniegts par 48 miljoniem eiro jeb 12,3%. Te vai nu smaga plānošanas kļūda, vai ideoloģiskas bremzes uzreiz atzīt, ka nodokļu reformas jēga ir bijusi ļoti krasa nodokļu sloga palielināšana darbaspēkam. Oficiāli taču jau pirms nodokļu reformas tika teikts un vēlreiz teikts, ka nodokļu slogs darbaspēkam jāsamazina, bet izdarīts tika pilnīgi pretējais. Izdarīja to iepriekšējā, Māra Kučinska valdība, bet Krišjāņa Kariņa valdība izlikās neko nesaprotam. Ja Latvijas iedzīvotāji sametuši tai it kā nemaz neprasītu (neplānotu) dāvanu, tad valdība to ar pateicību pieņēmusi.

Tagadējās valdības nevēlēšanās atzīt reālo situāciju izpaužas arī attiecībā uz uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), kura iekasēšanai joprojām tiek uzlikts lielāks plāns, nekā VID spēj izpildīt. Pagājušā gada iztrūkums šajā nodokļu veidā sasniedza 157 miljonus eiro jeb -78%. Tas radīja jautājumus, cik adekvāts vispār ir nodoklis, kura iekasēšana atkarīga tikai no uzņēmēju žēlastības. Proti, valstij pienākas tā daļa no uzņēmumu peļņas, ko uzņēmumi neiegulda, tai skaitā neiegulda savu īpašnieku kabatās vai bankas kontos. Tad vai nu šādu nodokli vispār atcelt, vai padarīt atkal par nodokli, kāds tas bija līdz nodokļu reformai. Pēc šādām runām viss tika atstāts pa vecam, vienīgi samazinot UIN ieņēmumu plānu, ko VID tik un tā nespēj izpildīt. Protams, iekasētie 32,8 miljoni eiro ir vairāk nekā reāli iekasēja pirms gada, bet plāns tik un tā nav izpildīts par 7,2 miljoniem eiro jeb 18%.

Daudzos gadījumos iedzīvotājiem nav starpības, no kuras kabatas, t.i., ar kāda nodokļa nosaukumu valsts izvelk laukā viņu naudu. Valsts, lūk, demonstratīvi izmantoja darbaspēka nodokļu paaugstināšanu, bet cilvēki nekļūtu turīgāki tāpēc vien, ja darbaspēka nodokļu slogs būtu zemāks, bet pievienotās vērtības nodoklis (PVN) vai UIN būtu augstāki. Ja valsts vairāk naudas paņemtu no uzņēmumiem jeb uzņēmējiem, viņi maksātu zemākas algas saviem darbiniekiem, no kuriem valsts iekasētu mazāk naudas eiro izteiksmē. Vairāk atkarīgi no nodokļu sloga sadalījuma pa nodokļu veidiem ir uzņēmumi, bet tagad atklājas, ka ļoti atkarīga no tiem ir arī valsts. Līdz ar Covid-19 vārdā veikto daudzu uzņēmumu darbības apturēšanu nodarbinātie masveidā kļūst par bezdarbniekiem, kas ļoti ātri samazina valsts ienākumus. Ja lielāku īpatsvaru valsts ieņēmumos veidotu, piemēram, PVN, tad valsts ieņēmumi vairāk saruktu tad, kad cilvēkiem vairs nebūtu uzkrājumu, ko tērēt, nevis jau tad, kad cilvēki beidz saņemt algas un tikai sāk tērēt uzkrājumus. Tālākajā notikumu gaitā ieņēmumu sarukumam it kā vajadzētu izlīdzināties. Tagadējais valsts ieņēmumu samazinājums ir īpatnējs ar to, ka Eiropas Savienība aicina savas dalībvalstis nekautrēties – aizņemties un tērēt jo vairāk, jo labāk. Un tās nav tukšas runas, jo Eiropas Centrālā banka drukā naudu aizdošanai jebkurā daudzumā. Runa ir vismaz par triljonu eiro kopā, attiecībā pret ko gandrīz nesaskatāms kļūst Latvijas valsts kopbudžets, par kuru K. Kariņš kādreiz ar lepnumu teica, ka tas 2020. gadā pirmo reizi valsts pastāvēšanas vēsturē pārsniedz 10 miljardu eiro robežlīniju. Par vēl divām vai trijām kārtām mazāki ir tie desmiti miljonu eiro, kuru VID pietrūkst līdz marta ieņēmumu plāna izpildei. Galvenais šeit nav marta ieņēmumu iztrūkums, bet iztrūkuma pieauguma tendence, kas izpaudīsies turpmākajos mēnešos, taču šobrīd nevienai ES dalībvalstij nevar būt tāds iztrūkums, ko tā nedrīkstētu nosegt ar aizņēmumiem.