Jānis Ikstens: Kroņvīrusa “apvērsums” būs smags

Intervija ar politologu Jāni Ikstenu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes dekānu – par kroņsērgas apkarošanas iespējamajām politiskajām blaknēm un nāciju valsts priekšrocībām, kā arī par augstskolu padomju finansējumu un citām savādībām augstskolu pārvaldes reformu jomā.

– Pasaules kroņsērgas apkarošana nereti prasa ieviest totālu kontroli. Vai Covid-19 aizsegā nav iespējams šo kontroli pārnest uz ikdienu arī pēc tam, kad sērga beigsies? Vai nedraud totalitārisms? Ir cilvēki, kuri brīdina par šādu varbūtību.

– Jautājums ir par to, ko tieši mēģina ierobežot, proti, vai ir kādi pasākumi, kas izskatās pēc autoritārisma izpausmēm. Tad, kad dažās valstīs tiek ierobežota pilsoņu fiziska kustība, šīs darbības tiek pamatotas ar rūpēm par sabiedrības veselību plašākā izpratnē. Bet ir grūti iedomāties, ka šādi fiziskas pārvietošanās ierobežojumi varētu saglabāties pēcvīrusa periodā. Tie apgrūtina arī ekonomisko aktivitāti. To var redzēt biznesā, piemēram, ASV, kur lielo uzņēmumu vadītāji ir gatavi tos atcelt kaut vai tūlīt. Līdz ar to nesaredzu, ka tie varētu ilgi saglabāties. Savukārt, runājot par politiskiem ierobežojumiem Latvijā… nevaru par tādiem iedomāties. Visas partijas var darboties tā, kā darbojušās līdz šim, katrs var izpausties, kā grib. Vienīgais, kas man nāk prātā attiecībā uz riskiem, tie ir mediji un mediju ekonomika. Jā, tur ir problēmas. Tomēr neizskatās, ka – vismaz Latvijas gadījumā – būtu vērojama vēlme medijus ierobežot. Tieši otrādi, ir kaut kāda doma, ka būs finansiāls atbalsts radošajiem darbiniekiem, kuru vidū ir arī mediju cilvēki. Iespējams, pēc šīs krīzes varētu būt politiskas sekas, kas rezultēsies lielākā spiedienā uz valdību, lai tā vairāk rūpētos par sabiedrības veselību un labklājību plašākā nozīmē. Varētu attīstīties kreisas un kreisi centriskas strāvas, kas centīsies atgādināt par šo vīrusu katrā otrajā teikumā, līdz ar to šo ideju popularitāte, iespējams, piedzīvos zināmu uzplaukumu. Sabiedrība kopumā ir diezgan kreisa – vismaz partiju politikā, tāpēc neizslēdzu, ka pēc krīzes varētu būt lielāks spiediens uz šīm idejām. Bet kas notiks ar Latvijas ekonomiku?… Acīmredzot jāskatās plašāk – kas notiks ar Eiropas, ar globālo ekonomiku? Mūsu tautsaimniecība ir cieši saistīta ar eksportu. Bez atdzīvošanās ārējos tirgos Latvijas ekonomikā strauja uzlabojuma nebūs. Politiķu paziņojumi rāda, ka ekonomikā tiks pumpēti milzīgi līdzekļi, kas varētu raisīt mūsu platuma grādos ilgi neredzētu, paaugstinātu inflāciju. Lielais nezināmais, par ko Latvijā pagaidām netiek plaši diskutēts, ir ekonomikas «atziemošana».

– Ir lasīts, ka kovidkrīzes laikā no Krievijas uz Itāliju devās humanitārais konvojs, bet itāļi kaut kā ne visai draudzīgi to saņēma. Tas varēja būt kāds īpašs Trojas zirgs? Vai Krievija nevarētu arī mums atsūtīt kādu… palīdzību?

– Tas, ko krievi piegādāja itāļiem, nav bijis īpaši nepieciešams. Visticamāk, tas no krievu puses bija politisks žests. Krievijā taču ieviesta stingra kārtība attiecībā uz Covid-19, Krievijai pašai savu problēmu ļoti daudz, tai jākoncentrējas uz to risināšanu. Nedomāju, ka tādi soļi atkārtosies. Latvija, protams, rūpīgi seko tam, ko dara Krievija, un es nedomāju, ka mums vajadzētu šaubīties par savu drošību. Mēs arī esam guvuši mācību no 2014. gada notikumiem Krimā.

– Valstu robežas tagad faktiski slēgtas, ir tāda sajūta, ka Eiropas Savienība (ES) ir izbeigusies.

– Šobrīd dominējošā tendence ir: glābjas katrs, kā var, un ES rīcības koordinācija, manuprāt, ir diezgan vāja. Visvairāk šajā jomā kaut ko dara Eiropas Centrālā banka (ECB), kas devusi skaidru ziņu, ka tā drukās naudu atkal un atkal, uzpirks Eiropas valstu parādzīmes, dodot naudu Eirozonas valdībām, lai pārvarētu krīzi. Eiropas Komisija ir aktivizējusies pēdējo pāris nedēļu laikā, taču daži jau paspējuši pačīkstēt, ka tas ir pārāk maz un pārāk vēlu. ES dalībvalstis, protams, cenšas palīdzēt cita citai, bet jāatceras, ka ikvienai valstij savi vēlētāji ir tuvāki, un tas ir pilnībā saprotams, jo valstis vada vēlēti politiķi un viņi arī šādā – ļoti skumjā un nopietnā – situācijā domā par politiku. Vācieši kaut ko mēģina palīdzēt itāļiem, tas gan nav nekāds milzīgais atspaids, bet ir labās gribas žests. Vienlaikus tieši Vācija ir ļoti kritiski noskaņota pret kopīgiem aizņēmumiem, lai mazinātu kroņvīrusa radītās sekas. Šajā brīdī galvenie spēlētāji ir nāciju valstis.

– Katra valsts šobrīd mēģina ievērot savas nacionālās intereses, bet tie, kuriem patīk fanot par slēgtajām robežām, kādas savulaik bija PSRS, šobrīd to var turpināt darīt – tās tiešām ir slēgtas.

– Man patīk, kā par šo tēmu izteicās teātra režisors Dmitrijs Petrenko, skarbi pajokojot, ka šis ir tāds ģenerālmēģinājums dzīvei pensijas laikā – daudz fizisku ierobežojumu, nav jāiet uz darbu katru dienu… Bet vai ir tādi, kuri fano par slēgtajām robežām? Nezinu. Sabiedrība pēdējo 30 gadu laikā nebija saskārusies ar tādiem ierobežojumiem, kādi ir patlaban. Savulaik bija SARS un Ebolas sērga, bet tas norisinājās tālu no Latvijas. No fizisko ierobežojumu viedokļa šis ir lielākais satricinājums kopš 1991. gada apvērsuma Padomju Savienībā.

– Domāju, ka šis lielāks. 1991. gada apvērsums ietvēra tikai Padomju Savienību.

– Jā, turklāt 1991. gada apvērsums bija ļoti īss – tikai trīs dienas. Ļoti drūmas dienas, taču tikai trīs. Tagad mēs runājam par nedēļām un mēnešiem. Turklāt ir uzskats, ka ievainojamākajām sabiedrības grupām īpašais saudzēšanas režīms būtu piemērojams līdz pat šā gada beigām. Savukārt daži zinātnieki prāto, ka ar kroņvīrusu mēs tiksim galā ap 2022. gadu. No psiholoģiskā viedokļa – kroņvīrusa «apvērsums» būs ilgs un smags.

– Cilvēks ir sabiedrisks «dzīvnieks». Cilvēks grib atrasties savā viendomātāju lokā, un tas attiecas arī uz partijām. Vai partiju aktivitātes ir mazinājušās līdz ar Covid-19 parādīšanos? Vai ir iespēja, ka partijas – vismaz dažas – izbeigsies? Vai tās var izbeigties pat tad, kad piešķirts milzu finansējums no valsts (no mūsu kabatām)?

– Iespējami kādi juridiski aspekti, piemēram, partijas biedri nespēj sanākt kopā un kaut ko izlemt. Bet neizslēdzu juridiskas konsekvences, ņemot vērā ārkārtējo stāvokli un tā noteiktos ierobežojumus, jo patlaban nav iespējams pulcēties fiziski. Šai situācijai ir sakars ar biedrošanās brīvību un iespējām dibināt politiskas organizācijas. Teorētiski kādas topošas partijas biedri var doties pie notāra un parakstīt pilnvaru katrs atsevišķi. Gatavoties Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām var tikai tās partijas, kuras patlaban jau ir. Tās nevar būtiski tikt ierobežotas. Bet, vērtējot partijas kopumā, katra liela krīze politiķiem ir iespēja – celt sevi vai iznīcināt. Manuprāt, viens no intriģējošākajiem politiskajiem jautājumiem ir: kā šī krīze ietekmēs Ilzes Viņķeles (Attīstībai/Par!) vērtējumu sabiedrībā. Viņa savulaik bija viena no visnegatīvāk vērtētajām politiķēm, kura arī daudz tika svītrota vēlēšanās. Vai krīze uzlabos viņas vērtējumu sabiedrībā? Pārējie ministri darbojas aptuveni tāpat kā līdz šim. Neredzu nekādas dramatiskas pārmaiņas, arī reitingos ir bezvējš, manāmas vienīgi mikroskopiskas izmaiņas, kas neatspoguļo nopietnas tendences. Līdz ar to ir pāragri runāt par krīzes ietekmi uz atbalstu partijām, mums ir jāpagaida vismaz nākamais mēnesis. Tad varēs redzēt, vai arī Latvijā darbojas princips, ka lielu krīžu brīžos cilvēki sliecas tomēr atbalstīt valdību un tās reitingi kāpj. Tām partijām, kuras ievēlētas Saeimā, ir visi apstākļi savas darbības turpināšanai, saņemot bagātīgas dotācijas no valsts budžeta – pretstatā, piemēram, airBaltic valdei, kas atsakās no atalgojuma uz krīzes laiku. Nevienai partijai gan nav ienācis prātā kaut ko tādu darīt, jo notiek intensīva gatavošanās Rīgas domes vēlēšanām.

– Pāriesim pie jautājuma par Latvijas Universitāti. Aiz Covid-19 sedziņas var notikt dažādas netīras lietas. Brīnumainā kārtā MK tomēr apstiprināja Indriķi Muižnieku LU rektora amatā, un bija balsis, kas aicināja izglītības ministri Šuplinsku atmaksāt valsts budžetā bezjēdzīgi izšķiestos līdzekļus cīņā pret Muižnieku. Taču tas netraucēja un arī šobrīd netraucē Šuplinskai turpināt augstskolu iekšējās pārvaldes reformu, kas izskatās, maigi sakot, nekompetenti. IZM organizētajai «reformai» pretojas augstskolas, koledžas.

– Nebija jau nekāds brīnums – tiesa taču lēma par labu Muižniekam.

– Trīs reizes tiesa to lēma…

– Valdība jau sākotnēji bija ļoti dalītās domās par Muižnieka apstiprināšanu. Bet pēc pēdējā tiesas lēmuma MK nebija nekādas vēlmes iesaistīties vēl kaut kādā incidentā, jo valstij patlaban jārisina daudz svarīgākas problēmas. Līdz ar to MK darbības ir saprotamas. Kas attiecas uz iekšējās pārvaldes reformu… Šī reforma diemžēl neuzrunā dziļākās problēmas augstākajā izglītībā.

– Un tās būtu?

– Sāksim ar to, ka pārvaldības reformas centrālais elements ir augstskolu padomju ieviešana. Šajās padomēs aptuveni puse būtu tādi cilvēki, kuri nav tieši saistīti ar augstskolu. Pamatojums: augstskolām jābūt atvērtākām, vairāk saistītām ar to, kas notiek ārpus to sienām. Tam daļēji varētu piekrist. Es redzu, kā šāda institūcija darbojas Rīgas Juridiskajā augstskolā, kas ir privāta augstskola. Esmu tur padomes priekšsēdētājs, redzu ieguvumus, pateicoties šai institūcijai. Savukārt daudzās valsts dibinātajās augstskolās attieksme sākotnēji ir bijusi skeptiska. Kad es vēl biju LU prorektors un atbalstīju padomes veidošanu, es dabūju pārmetumus no Senāta. Bet stāsts ir par to, ka izraut no kopējās ainas vienu vienīgu padomi, savukārt par pārejo izlikties, ka viss ir ļoti labi, – tas ir pilnīgi nejēdzīgi. Kad Covid-19 krīze vēl nebija sākusies, visi forsēja padomju ieviešanu, par pārējām lietām domājot – eh, nu gan jau kaut kā… Ja mēs izmainām lēmumu pieņemšanas struktūru pašā augstākajā līmenī, ja mums ir padome, kas izvēlas un ieceļ rektoru, tad faktiski mums ir jāmaina visa pārējā augstskolas lēmumu pieņemšanas struktūra. Ja ir rektors ar padomes mandātu, savukārt kaut kādas no apakšas veidotas, zemākas institūcijas pasaka – nē, mēs nedarīsim tā, kā jūs tur pateicāt, tad rektors tiek nolikts pilnīgi neiespējamā situācijā. Ja gribam būt konsekventi, pirmkārt, ir jāmaina lēmumu pieņemšanas mehānisms, īpaši tas, kas attiecas uz stratēģiskiem un saimnieciskiem jautājumiem. Otrkārt, ir jāmaina veids, kādā tiek izraudzīti mācībspēki, jo, turpinoties esošajai sistēmai, kurā ir iebūvēti ļoti būtiski interešu konflikti, tā nedarbosies. Lai mēs izmainītu kaut ko šajā mācībspēku rekrutēšanas politikā, ir nepieciešams pavisam cits finansējums. Par tiem nieka grašiem, kas mums atvēlēti, neko nevar nopietni izdarīt. Vismaz četri jauni, perspektīvi cilvēki gada laikā man kā dekānam ir teikuši, ka nevēlas strādāt par pasniedzējiem, jo atalgojums nav tāds, kas viņus uzrunātu… Ja to saka cilvēks, kuram ir 30 gadu un kurš grib uzturēt savu ģimeni, man viņam nav ko pārmest. Līdz ar to plivināšanās ar augstskolu padomēm ir ļoti šķidrs dūmu aizsegs problēmai, kas nav risināta gadu desmitiem. Kamēr augstskolām un augstākajai izglītībai kopumā nebūs jēdzīga un stabila finansējuma, tikmēr nekas nebūs, arī nekādas padomes nedarbosies. Finansējums augstākajai izglītībai mūsu valstī ir viens no pašiem zemākajiem visā Eiropas Savienībā. Tas beidzot jāsaprot visiem, tostarp valdībai. Bet tā joprojām to atsakās saprast. Kas par īpašu klikšķi ir šai valdībai, kas iedomājas, ka viss notiks, pateicoties burvja mājienam? Un trakākais ir tas, ka šis stāsts nav tikai par izglītības ministri Šuplinsku, tas ir stāsts par visu valdību! Neesmu sastapis nevienu ministru, kuram būtu puslīdz reālistiski priekšstati par augstskolu iekšējo pārvaldību, varbūt vienīgi Juri Pūci, kurš savulaik darbojies Universitātes pārvaldībā. Man pat nav pieklājīgu vārdu, lai aprakstītu, kas ir ministru spriedelējumu pamatā. Tur valda absolūta migla!

– Augstskolu padomes, manuprāt, taisās būt ļoti politiskas…

– Tas atkarīgs no tā, ko valdība īsti vēlēsies. Ja tā gribēs tur sabakstīt kaut kādus ar politiku saistītus cilvēkus, tad tā arī būs. Ja valdībai būs nojēga par to, ka augstskolu padomes nav paredzētas tam, lai politiski ietekmētu augstākās mācību iestādes kursu, tad būs citādi. Bet ir viena problēma. Bezgala labticīgie cilvēki, kuri Ministru kabinetā un Saeimā pieņem lēmumus, nezin kādēļ iedomājas, ka būs kaut kāds milzīgs pacēlums un visi sajūsmā metīsies strādāt augstskolu padomēs. Šo padomju locekļi būs valsts amatpersonas ar visiem no šā statusa izrietošajiem ierobežojumiem. Bet valdība nezin kādēļ sūta ļoti pretrunīgus signālus par šo statusu.

– Padomju locekļi nebūšot valsts amatpersonas. Kā gan tas iespējams?

– Augstskolas saņems miljoniem eiro no valsts budžeta, padomes rīkosies ar šo naudu, bet padomes locekļi nebūs valsts amatpersonas?! Un labticīgie ministri iedomājas, ka padomju locekļi to visu darīs bez maksas! LU gada budžets ir nedaudz lielāks kā valsts akciju sabiedrības Latvijas autoceļu uzturētājs (LAU) apgrozījums – ap 80 miljonu eiro. LAU padomes priekšsēdētājs saņem ap 2700 eiro mēnesī, valdes locekļi – ap 2400 eiro, turklāt es runāju par padomi, nevis par valdi. Tad kāpēc lai LU padomes locekļi saņemtu mazāk vai vispār neko? Šiem dižajiem valdības izdomājumiem nav nekāda finansiāla seguma. Un tā apņēmīgā murmināšana, ka visiem padomju ieviešanas vingrinājumiem tikšot novirzīta Eiropas struktūrfondu nauda – četrarpus miljoni eiro… Pirmkārt, ir ziņas, ka kroņvīrusa apkarošanai tiks novirzīti ES struktūrfondu līdzekļi, kas nav tikuši izmantoti. Otrkārt, kas notiks tad, kad šī nauda beigsies? Finanšu ministrija nevienu mirkli nav pieminējusi, ka valstij vajadzētu finansēt visas šīs reformas, kaut gan tas ir dibinātāja – valsts – tiešs uzdevums. Tā vietā FM parlamentārais sekretārs tiražē muļķības par superefektīvām privātajām augstskolām. Augstākā izglītība jau tāpat ir nenormāli novārdzināta, un tagad tai uzkraut vēl kaut ko? Tā ir supernejēdzība.

Foto: F64