Bankās uzkrājumi lieli, bet īstu krājēju maz

Ļoti negribīgo un mikroskopiskā apmērā veikto pabalstu izmaksu valsts noteikto saimnieciskās darbības ierobežojumu dēļ darbu zaudējušajiem cilvēkiem Krišjāņa Kariņa valdība var attaisnot ar caurmērā lieliem un strauji augošiem mājsaimniecību uzkrājumiem bankās, taču šo uzkrājumu sadalījums starp miljoniem un varbūt pat miljardiem eiro vieniem un overdrafta parādiem citiem ir valsts noslēpums.

Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) apkopotie un publicētie dati par mājsaimniecību noguldījumiem bankās rāda tādu caurmēra labklājības ainu, ka jebkādi pabalsti ārkārtējās situācijas dēļ Latvijas iedzīvotājiem ir lieki. Aprīļa sākumā tie tomēr tika ieviesti, bet pēc saņēmēju skaita un izmaksu apmēriem tik niecīgi, ka radās jautājums, kāpēc vispār notiek tāda niekošanās. “Neatkarīgās” pirmais skaidrojums bija tāds, ka Latvija pabalstus maksā tāpēc, lai varētu atskaitīties Eiropas Komisijai, kas liek valstīm ieplūdināt naudu ekonomikā. Tagad sāk krāties ziņas, ka pabalsti ir tikai iegansts jau notikušiem un vēl iecerētiem pielikumiem ierēdņu algām it kā par viņu milzīgo darbu, organizējot pabalstu izmaksu.

Tādējādi tie, kuri jau pirms krīzes saņēma tūkstošiem eiro mēnesī, saņems vēl kādu tūkstoti vai tūkstošus klāt, bet tie, kas saņēma maz un krīzes dēļ vispār zaudēja ienākumus, kompensācijā saņem apmēram to pašu neko.
Protams, ka šādai ieņēmumu sadalīšanai ir jāatspoguļojas arī privātpersonu noguldījumu apmēru sadalījumā.

Kopējais privātpersonu noguldījumu pieaugums bankās pēdējos pāris gados rāda vispārējas labklājība ainu. Pašlaik lietoto banku bilanču kopsavilkumu formu FKTK publicē kopš 2018. gada 31. marta, kad privātpersonu kontos kopā bijuši 8 496 677 000 (8,5 miljardi) eiro, bet jaunākā FKTK atskaite beidzas ar 2019. gada 31. decembri, kad kontos bija jau 9 633 959 000 (9,6 miljardi) eiro. Ja noguldījumu apjoms šogad būtu audzis tādā pašā tempā kā 2019. gada 4. ceturksnī, tad noguldījumu summai tagad jābūt jau pāri 10 miljardiem.

Var jau būt, ārkārtas situācija radījusi pretstraumi – pat divas pretstraumes – naudas straumei uz bankām, ja daudzi darbu zaudējušie cilvēki (ģimenes) tagad sākuši iztikt no naudas, ko viņi izņem no bankām. Pirmkārt, ja viņi vienkārši tērē savu kontu atlikumus. Otrkārt, ja viņi iemanās dabūt no bankām aizdevumus, kuru kopējais atlikums bija divreiz mazāks par kopējiem uzkrājumiem un turpināja samazināties. Šādu procesu atspoguļojumu pārskatā par banku darbību 1. ceturksnī FKTK sola sagatavot līdz Jāņiem.

Miljardu eiro nosaukšana sniedz mazāk uzskatāmu ainu nekā šo pašu miljardu sadalīšana uz Latvijā atlikušajiem 1 908 000 (1,9 miljoni) iedzīvotāju. Tad izrādās, ka

statistiski vidējais Latvijas iedzīvotājs, ieskaitot vecāku apgādībā dusošus zīdaiņus un valsts maizi ēdošus cietumniekus, uzsācis šo gadu ar 5044 eiro bankā.

Statistiski vidējā mājsaimniecībā Latvijā dzīvojot 2,31 cilvēks, kas garantē šādai mājsaimniecībai 11 651 eiro bankā. Nav nežēlīgi palūgt, lai vismaz krīzes laikos šis nosacītais 2,31 cilvēks ierobežo savus ikmēneša izdevumus ar 1000 eiro mēnesī, kas tagadējā cenu līmenī garantē visiem cilvēkiem pieņemamu dzīvi gadu uz priekšu, pat neskaitot to, ka ne visa nauda cilvēkiem atrodas bankās. Gan jau uz katriem 10 tūkstošiem eiro bankās vēl vismaz viens divi tūkstoši eiro guļ cilvēku makos, atvilktnēs, pagultēs, bēniņos un burkās, kas kaut kur noraktas; un jābūt vēl citiem vairāk vai mazāk likvīdiem aktīviem.

Dati par kopējiem uzkrājumiem bankās nekādi nesaskan ar banku klientu atbildēm anonimizētās aptaujās par viņu materiālo stāvokli. FKTK, lūk, uzrādīja “Neatkarīgajai” tādus pagājušā gada septembrī un oktobrī veiktas aptaujas rezultātus, pēc kuriem katram piektajam (21%) banku klientam viņa konta atlikums ļautu iztikt mazāk nekā mēnesi un katrs ceturtais (26%) lepojies ar to, ka viņš gan spētu iztikt vismaz 3 mēnešus. No otras puses, 37% aptaujāto paziņojuši, ka spētu bez banku aizdevuma nosegt arī neplānoti lielus izdevumus. Šādi rezultāti ir izskaidrojami trejādi. Pirmkārt, ja Latvijas iedzīvotāju tēriņu norma ir ap 10 tūkstošiem eiro mēnesī. Otrkārt, ja viņi konsekventi melo, tiklīdz notic, ka anonīmā aptauja neļaus viņus pieķert melos. Treškārt, ja noguldījumu sadalījums ir ārkārtīgi nevienmērīgs. Pēc FKTK versijas, nekādus datus par noguldījumu lielumu sadalījumu bankas komisijai neiesniedzot. Formāli tā tas tiešām ir, taču FKTK tik un tā daudz ko zina par banku klientiem kā banku uzraugs. Proti, vieni FKTK darbinieki, kas datus apkopo, par datu jēgu tiešām zina maz, bet tie, kuri zina daudz, zina arī to, ka viņiem šīs zināšanas apkopot un izpaust aizliegts. FKTK gan padalījās ar tādu informāciju, ka pētījumus par klientiem veicot arī bankas un jo īpaši “Swedbank” kā lielākā privātpersonu apkalpotāja valstī.

Jā, “Swedbank” ir sev noformējusi Finanšu institūtu, kas nozīmē, ka datu izpēte ir maizes darbs vairākiem cilvēkiem ar Reini Jansonu priekšgalā. Tomēr viņa sagatavotā atbilde pēc būtības ir FKTK jau sniegtās informācijas dublikāts: “Šogad Finanšu institūta veiktajā aptaujā par krīzes ietekmi uz mājsaimniecības budžetu vairāk nekā puse (56%) aptaujāto norāda, ka satraukums par gaidāmo ir tieši tādēļ, ka nav izveidoti uzkrājumi. Citā aptaujā pērnā gada nogalē par vidusslāni Latvijā, 28% iedzīvotāju norāda, ka ir izveidojuši uzkrājumus vismaz vienas algas apmērā. Tas nozīmē, ka 2 no 3 aptaujātajiem nav uzkrājums pat vienas mēnešalgas apmērā, kas ir kritiski liela sabiedrības daļa.”

Kā redzams, banka drīkst tikai atstāstīt to, kas līdz tai nonācis caur aptaujām, nevis to, ko pati banka redz savu klientu kontos. No vienas puses, banka nevar lielīties, cik daudzi no tās klientiem ir miljonāri, multimiljonāri un vai tai savu naudu nav uzticējis kaut viens miljardieris, pie kam ar miljardu savā kontā, nerēķinot viņa īpašumā esošās akcijas, viņam piederošo uzņēmumu naudu bankās, viņa pilis vai zemes (mežu) hektāru tūkstošus. No otras puses, banka negrib kaut skaitliski norādīt uz tiem klientiem, kuriem ar algām pietiek galvenokārt iepriekšējā mēnesī sakrāto patēriņa parādu dzēšanai.