Bērnus ar Covid-19 nevēlas uzņemt krīzes centrā

Labklājības ministrija konstatējusi divus gadījumus, kad bez vecāku aprūpes palikušu bērnu pēc ārstēšanās slimnīcā krīzes centrs neuzņem atpakaļ. Abi bērni ārstējās Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet, kad ārstēšanās process jau bija noslēdzies, krīzes centrs atteicās bērnus uzņemt atpakaļ.

Ja bērns ir ievietots krīzes centrā, par viņu atbildību uzņemas krīzes centra vadītājs, un nedrīkstētu būt situācija, ka bērnus bez vecāku gādības vienkārši atstāj slimnīcā ©Oksana Džadana/ F64
Vienam no bērnam bija konstatēts koronavīruss Covid-19, bet otrs bija atzīts par Covid-19 kontaktpersonu. Tātad abos gadījumos pēc iznākšanas no slimnīcas būtu nepieciešama karantīna uz divām nedēļām.

Pirmajā mirklī pasaka nē

Informāciju par šādu gadījumu apstiprināja Labklājības ministrijas Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktora vietniece Zita Mustermane. “Mēs esam saņēmuši informāciju par negatīvu tendenci, kas parādījusies bērnu aprūpes iestādēs, proti, aprūpes iestādes atsakās uzņemt atpakaļ bērnus pēc ārstēšanās stacionārā,” stāstīja Z. Mustermane. “Viens no bērniem bija saslimis ar Covid-19, bet otrs bija Covid-19 pacienta kontaktpersona. Kad bērniem bija jāizrakstās no slimnīcas, krīzes centrs atteicies viņus uzņemt atpakaļ.” Par šo jautājumu speciāliste rosināja domāt pašvaldības Latvijas Pašvaldību savienības Veselības un sociālo jautājumu komitejas sēdē.

Sarunā ar “Neatkarīgo” Labklājības ministrijas speciāliste apliecināja, ka abi bērni bija no viena pašvaldības krīzes centra. Vienam no bērniem bija apstiprināta Covid-19 infekcija, bet otrs, lai arī slimnīcā ārstējās citu iemeslu dēļ, bija noteikts kā Covid-19 kontaktpersona. Kad aktīvās ārstēšanās process slimnīcā bija noslēdzies, Bērnu slimnīcas pārstāvji sazinājās ar krīzes centru, taču krīzes centrs atteicās bērnus uzņemt atpakaļ.

Risina ministrijā

Bērnu slimnīca sazinājusies ar Veselības ministriju, lai noskaidrotu, ko tādā situācijā darīt. Pēc sarunām ar visām iesaistītajām pusēm, krīzes centrs tomēr bērnus paņēmis atpakaļ, jo, saprotams, slimnīcā bērniem nevajadzētu uzturēties ilgāk, nekā tas nepieciešams. Savukārt Veselības ministrija par šo situāciju informējusi Labklājības ministriju, kas ir uzraugošā iestāde pār sociālo pakalpojumu sniedzējiem, tostarp krīzes centriem.

“Visticamāk, krīzes centram nebija izveidotas tādas telpas, kur varētu uz 14 dienu izolāciju ievietot šos abus bērnus, jo pēc izrakstīšanās šie bērni nevarēja atrasties kopā ar citiem,” iemeslus, kāpēc krīzes centrs kavējās uzņemt bērnus, skaidro Z. Mustermane. “Sākotnējā reakcija varētu būt pat saprotama – jo nevar ar Covid-19 saslimušu bērnu ievietot kopā ar citiem.” Uzreiz pēc šī gadījuma Labklājības ministrija nosūtīja visiem krīzes centriem aicinājumu neskaidrību gadījumos par to, kā nodrošināma aprūpe un drošības pasākumi bērniem ar Covid-19 vai kontaktpersonām, sazināties ar ekspertiem. “Visām bērnu aprūpes iestādēm izsūtīts aicinājums nodrošināt bērniem labvēlīgu un drošu vidi, kā arī aicinājums izmantot Labklājības ministrijas vadlīnijas un nepieciešamības gadījumā konsultēties ar Slimību profilakses un kontroles centra vai Bērnu slimnīcas speciālistiem,” uzsver Z. Mustermane.

Kā var nezināt, ko darīt?

Tomēr, kā var izveidoties tāda situācija, ka jau otro mēnesi Latvijā ir ārkārtas situācija Covid-19 dēļ, bet sociālās aprūpes iestādes nezina, ko darīt situācijā, ja ir bērns ar Covid-19 vai aizdomas par koronavīrusu. Labklājības ministrijā skaidro, ka visas pašvaldības un sociālo aprūpes pakalpojumu sniedzēji ir saņēmuši Labklājības ministrijas veidotas vadlīnijas. Tur neesot aprakstīta katra individuāla situācija, bet kopējie ieteikumi.

Uz jautājumu, kāpēc tikai 27. aprīlī ir izsūtītas šādas vadlīnijas, ja ārkārtas situācija Latvijā ir jau no 14. marta, Z. Mustermane saka: saskaņot šīs vadlīnijas bija ļoti ilgs process…

Tomēr speciāliste uzsver, ka jau pirms vadlīnijām bija pietiekami daudz informācijas, ko darīt un kā rīkoties sociālās aprūpes iestādēs. Par to ļoti daudz ir runāts, diskutēts un galu galā – var konsultēties pie speciālistiem. Iespējams, šāda situācija izveidojās, jo neviens nepadomāja, ka šāds vīruss var skart konkrēti šo centru. Tā, protams, nav atruna, bet cilvēciskais faktors. Pēc sarunām un konsultācijām krīzes centrs bērnus uzņēma. “Nedomāju, ka tā bija kāda ļaunprātība, vienkārši informācijas trūkums,” secina Z. Mustermane.

Ja bērnam ir vecāki, tad viņi ir tie, kuri rūpējas par bērnu, kopā ar viņu ir slimnīcā un arī kopā dodas uz mājām. Ja bērna vecākiem ir pārtrauktas vecāku aprūpes tiesības pār bērnu, tad atbildīgais par bērnu ir tās iestādes vadītājs, kur bērns ir uz laiku ievietots, un šajā gadījumā tas ir krīzes centra vadītājs. Viņš ir bērna likumiskais aizbildnis.