Dīkstāves pabalstu saņēmēju gods ir glābts!
Valsts ieņēmumu dienesta (VID) jaunākie dati par dīkstāves pabalsta apmēru atspēko VID ģenerāldirektores Ievas Jaunzemes un viņas izplatīto datu iedvesmoto politiķu apvainojumus dīkstāves pabalstu saņēmējiem un viņu darba devējiem par izvairīšanos no godīgas nodokļu nomaksas.
Šīs nedēļas vidū VID izmaksāto dīkstāves pabalstu kopsumma uzskatāmi pārsniedza 20 miljonu eiro robežlīniju. 57 967 porcijās starp uzņēmumos nodarbinātajiem un pašnodarbinātajiem bija sadalīti jau 21 039 602 eiro. Šo porciju skaits tagad jau ir jūtami lielāks par pabalstu saņēmēju skaitu, jo aizvien vairāk cilvēku ir dīkstāvē tik ilgi, lai saņemtu pabalstus atkārtoti. Mazliet iepriekš speciāli “Neatkarīgajai” VID saskaitīja, ka laikā no 25. marta līdz 7. maijam dīkstāves pabalsti bija izmaksāti 30 172 cilvēkiem, no kuriem 22 660 cilvēki pabalstu saņēmuši vienu reizi, 7477 cilvēki – divas reizes vai nu par martu un aprīli, vai par aprīli un maiju un 35 cilvēki – trīs reizes gan par martu, gan par aprīli, gan par maiju. Pēdējās nedēļas laikā atkārtoto pabalstu skaits strauji audzis un vilcis sev līdzi vidējo pabalsta apmēru, bet ne tādā nozīmē, ka vienam cilvēkam izmaksātā naudas summa tiktu skaitīta kopā. Nē, katra porcija tiek skaitīta atsevišķi, bet porcijas kļūst aizvien lielākas un pierāda to, ka sākotnēji ļoti mazie pabalsti nebūt neliecināja par lielum lielo daļu pabalstu prasītāju (prasības noformē un VID iesniedz darba devēji savu darbinieku vārdā) kā ļaunprātīgiem nodokļu nemaksātājiem. Nav taču variantu, kā pabalstus varētu tagad pavilkt uz augšu ar nodokļu nomaksu, bet pabalstu summas aug!
Izdalot pabalstos izmaksāto kopsummu ar pabalstu porciju skaitu, tā šonedēļ sasniedza 364,84 eiro nodarbinātajiem un 328,59 eiro pašnodarbinātajiem. Tas ir par 110-115 eiro vairāk nekā tad, kad dati par marta dīkstāvju apmaksu deva pamatu izdarīt pirmos secinājumus par pašās marta beigās ieviestās pabalstu sistēmas darbību. Pamatsecinājums bija skaidrs, ka pabalsti ir ārkārtīgi mazi, uz ko valdība reaģēja divos veidos. Pirmkārt, ar pabalstu saņēmēju negantu kaunināšanu par to, ka viņi strādājuši par nelegālu (ar nodokļiem neapliktu) algu un tagad saņem pelnītu sodu par savu noziedzīgo rīcību. Otrkārt, ar atmaskoto noziedznieku apžēlošanu, nepiespriežot viņiem vismaz bada nāvi. Viņiem tika apsolīts dīkstāves palīdzības pabalsts 180 eiro mēnesī un vēl 50 eiro mēnesī par katru viņu apgādībā esošo bērnu. Reālās palīdzības pabalstu izmaksas gan parāda, ka 50 eiro pārtapuši vidēji 33 eiro un par 180 eiro dzirdējušie vidēji saņem 44 eiro, kā tas detalizēti izstāstīts “Neatkarīgās” 13. maija numurā. Pašu dīkstāves pabalstu lielums pa to laiku būtiski pieaudzis.
Tikai tad, kad pie dīkstāves palīdzības pabalstu izmaksas ķērās nevis VID, bet Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (VSAA), tā publiski atklāja formulu, pēc kuras gan VID, gan VSAA maksātie pabalsti vismaz sākotnēji bija daudz mazāki, nekā cilvēki cerēja saņemt atbilstoši politiķu teiktajam par 700 eiro dīkstāves pabalstiem un 180 vai 50 eiro dīkstāves palīdzības pabalstiem mēnesī. Nevar teikt, ka reāli izmaksātajiem pabalstiem nav nekādas saistības ar pabalstāmo legālajām algām pirms dīkstāves, taču lietas būtība ir cita.
Daudz lielāku efektu nekā nodokļu nemaksāšana uz pabalstiem atstāja tas, ka pabalsti taču tika maksāti nevis par mēnesi, bet par dīkstāves dienām, kas sākotnēji pat teorētiski nevarēja būt 30 vai 31 diena, ja dīkstāve sākās marta vidū un tās apmaksa – 27. martā.
Tomēr valsts iestādes slēpa un atsevišķu ierēdņu un politiķu izpildījumā joprojām izvairās pateikt to, ko tām it kā vajadzēja ļoti skaļi propagandēt, ka pabalsti taču īstenībā ir daudz lielāki, nekā izskatās. Dati par pabalstu apmēru tika izmantoti pavisam citam mērķim. Tika nevis slavināta labā valsts, bet kaunināti sliktie nodokļu nemaksātāji. Šādas propagandas kvintesenci jebkurš interesents var noklausīties I. Jaunzemes 14. aprīļa intervijā Latvijas Radio, kura ierakstu glabā portāls LSM (Latvijas Sabiedriskie mediji). Intervijā I. Jaunzeme nosauca cilvēku neizpratni par atšķirību starp viņu gaidītajiem un saņemtajiem pabalstiem kā sekas tam, ka valsts taču nemaksās kompensācijas par tā saukto aplokšņu algu zaudēšanu. Tas esot “darbinieku naivums”, “vainīgs pats darbinieks, kas iesaistījies tāda veida attiecībās” utt. No šīs intervijas nācis slavenais piemērs par mazāko pabalstu 4,60 eiro apmērā bez paskaidrojuma, ka tas izmaksāts nevis par mēnesi, bet par divām dīkstāves dienām. Pēc tam I. Jaunzemes teikto multiplicēja Saeimas deputāti, kuru neinformētība par pabalstu aprēķināšanas reālo mehānismu bija pašsaprotama. Klusu ciešot, to visu atbalstīja finanšu ministrs Jānis Reirs, kuram taču šis mehānisms bija jāzina, jo tas bija izdomāts speciālā darba grupā viņa vadībā.
Dīkstāves pabalstu aktuālais apmērs liecina, ka pabalsti atklāj nevis nodokļu nemaksāšanu, bet Latvijas reālo algu līmeni, ar kuru cilvēki tomēr pamanās gan nodokļus samaksāt, gan paši izdzīvot.
Var jau būt, ka daži kompetenti politiķi šo faktu slēpa tāpēc, ka uzskata to par lielāku apkaunojumu nekā fiktīvi paaugstināta ēnu ekonomikas īpatsvara daudzināšanu.
Tātad – šajā nedēļā vidējā pabalsta porcija sasniegusi 364,84 eiro, kas atbilst 486 eiro bruto mēnešalgai, no kuras pabalsts rēķināts ar koeficientu 0,75. Protams, tā nebūt nav liela alga, taču pilnīgi parasta alga valstī, kur par minimālo bruto mēnešalgu noteikti 430 eiro. Tālāk jāņem vērā tas, ka tagadējā vidējā pabalsta porcija ļoti līdzinās vidējai pacientu temperatūrai slimnīcā, jo apkopota no pabalstu izmaksas sākuma, kad pabalsti par labi ja pusi no marta pēc definīcijas nevarēja būt lieli. No otras puses, maijā tiem būtu jāsāk samazināties atbilstoši pabalsta dienu skaitīšanas izbeigšanai. Uzņēmumu gatavošanās saimnieciskās darbības ierobežojumu atcelšanai un šo ierobežojumu radīto seku pārvarēšanai var izpausties gan darbinieku atsaukšanā uz darbu, gan viņu atlaišanā; tāpat arī darbinieki varētu būt izmantojuši dīkstāves laiku lietderīgi, sameklējot jaunu darbu vai izrēķinot ieguvumus no pāriešanas bezdarbnieka statusā. Pat dīkstāvei visvairāk atbilstošajā aprīlī uz 30 dienu ilgu pabalstu izmaksāti 78,8% no kopējā izmaksu apjoma. Tātad apmēram 1/5 daļa no tiem, kam dīkstāves pabalsts bija aktuāls, savienoja šā pabalsta saņemšanai nepieciešamo nestrādāšanu (VID dodas uz uzņēmumiem pārbaudīt, ka tie tiešām nestrādā) ar vēl citiem iztikas līdzekļu gūšanas veidiem.
Dīkstāves pabalstu saņēmējiem un viņu darba devējiem ir nevis jānokaunas, bet jālepojas ar legālo bruto mēnešalgu vidējo lielums starp 700 un 800 eiro mēnesī. Uz viņu maksāto nodokļu rēķina valsts sektorā nodarbinātie Covid-19 krīzi pārdzīvo vienā mierā. Tai skaitā uz kārtējiem algu pielikumiem cer tūkstošiem eiro mēnesī saņemošie ierēdņi, kuru algu paaugstināšana nodrošina vidējās algas rādītāja pieaugumu Latvijā.