Smagos noziegumos apsūdzēts vai nē – sabiedrisko mediju žurnālisti paši gatavi spriest tiesu
Arvien biežāk ieskatoties mediju ziņu raidījumos rodas jautājums – vai informācija, kas mums tiek pasniegta, ir patiesa un objektīva? Vai sensacionālie virsraksti atbilst patiesībai? Vai žurnālisti ciena sabiedrības un katra indivīda tiesības? Vai žurnālisti ievēro likumus? Vai žurnālisti pret visiem politiķiem attiecas vienādi vai tomēr, iespējams, ka atsevišķos medijos izgaismojas īpaša attieksme pret šobrīd pie varas esošo koalīciju? Skaidrs, ka sekojošās atbildes uz šiem jautājumiem, nereti raisa bažas par to, ka mediji nesniedz patiesu un objektīvu ainu – diemžēl arī sabiedriskie mediji, kuriem it īpaši vajadzētu pildīt sabiedrības sargsuņa lomu, varētu būt kļuvuši politiski atkarīgi un ietekmēti. Par to liecina kaut vai viens pavisam vienkāršs fakts – sabiedriskie mediji joprojām turpina selektīvi izvēlēties uz ko attiecināt statusu “smagos noziegumos apsūdzētais”, un uz kuru nē.
Kamēr vieniem šāda birka tiek piekarināta bez liekas vilcināšanās, attiecībā uz citiem šāda attieksme netiek novērota. Vai sabiedrisko mediju žurnālistiem, kuri ir eksistenciāli svarīgi demokrātiskai valstij un sabiedrībai, vajadzētu tēlot tiesnešus un izlemt, kura apsūdzība ir patiesa, bet kura nav? Un ja tā, vai tas neliecina par sabiedrisko mediju angažētību, ņemot vērā to, ka žurnālistu ētikas kodekss nosaka, ka tiem jānodrošina patiesu, precīzu, sabalansētu, neitrālu un objektīvu informāciju?
Latvijā, šķiet, ir tikai viens politiķis, kuram mediji ir piekarinājuši birku “smagos noziegumos apsūdzētais” – svētdien, 17. maijā, šīs apzīmējums gan, šķiet, nedaudz tika mīkstināts un LTV raidījumā “de facto” šis politiķis tika pieteikts, kā “daudzos amata noziegumos apsūdzētais”. Jā, runa ir par Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu, kuram gan vēl nekāds spriedums nav stājies spēkā, kurš ir uzvarējis visas līdzšinējās tiesvedības un uz kuru attiecas nevainīguma prezumpcija, kas nozīmē, ka “neviena persona netiek uzskatīta par vainīgu, kamēr tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā netiek konstatēta Kriminālprocesa likumā noteiktajā kārtībā.”
Nevainīguma prezumpcija gan, sabiedrisko mediju prāt, attiecas uz smagā noziegumā apsūdzēto Saeimas deputātu Juri Jurašu (JKP), kurš tikai retā publikācijā apzīmēts, kā “valsts noslēpuma izpaušanā apsūdzētais” – parasti gan viņš pieteikts kā Saeimas deputāts. Arī sižetā par Juraša saistību ar PNB banku, viņš pieteikts, kā “bijušais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) darbinieks”. Bet kā tad ar Juraša apsūdzību? Valsts noslēpuma izpaušana taču arī skaitās smags noziegums, vai ne tā?
Līdzīgu attieksmi novērosiet arī pret Saeimas deputātu Artusu Kaimiņu, kuru tur aizdomās par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu mantkārīgā nolūkā, par ko paredzēts līdz pieciem gadiem ilgs cietumsods. Arī krāpšanā apsūdzētais KPV LV Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Atis Zakatistovs nav izpelnījies īpašu apzīmējumu, lai gan politiķim uzsākta kriminālvajāšana par Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas, par ko soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no diviem līdz desmit gadiem.
Tātad uz vieniem nevainīguma prezumpcija attiecas, bet uz citiem nē? Bet likums taču visiem ir viens. Turklāt nevainīgumu nevar īsti nodalīt, jo pret cilvēku ir jāattiecas, it kā tas nebūtu izdarījis noziedzīgu nodarījumu, ne tikai tad, kad tas juridiski nav pierādīts, bet arī tikmēr, kamēr tas nav konstatēts.
Ņemot vērā to, ka nevainīguma prezumpcija ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem un konstitucionālas pamattiesības, kas pasargā personu, attiecībā uz kuru izteikts kāds pieņēmums vai apgalvojums par tās iespējami izdarītu noziedzīgu nodarījumu, no atzīšanas par vainīgu, pirms tas nav pierādīts likumā noteiktajā kārtībā un noteikts ar spēkā stājušos nolēmumu krimināllietā, sabiedriskie mediji joprojām turpina demonstrēt savu atšķirīgo pieeju, vienlaikus neizceļoties ar īpašu kompetenci tieslietās.
Vai šādi dubultie standarti neliecina par to, ka sabiedriskie mediji ir kļuvuši par pie varas esošās koalīcijas propagandas ruporu? Jebkurš arguments, ka tie strādā saskaņā ar sabiedrības interesēm, vairs neizklausās pārliecinoši, ja tie nespēj būt objektīvi un strādāt pēc vienotiem principiem. Vai nu statuss “smagos noziegumos apsūdzētais” jāpiemēro visiem ar aktuālām apsūdzībām vai, ievērojot likumā noteikto nevainīguma prezumpciju, no šāda statusa jāatsakās pavisam.
Sabiedrisko mediju žurnālisti, šķiet, vēlreiz jāiepazīstina ne tikai ar taisnīga kriminālprocesa elementiem, bet arī ar principiem, saskaņā ar kādiem darbojas mediji demokrātiskā sabiedrībā. Cerams, ka tie izpildīs savu mājasdarbu, jo žurnālistu galvenais uzdevums joprojām ir un paliek – sniegt sabiedrībai patiesu un pārbaudītu informāciju.