Ābrama: Monopoliem un karteļiem Latvijā nav vietas

Par savu lēmumu aprīlī pamest amatu, par iespējamo iešanu vai neiešanu politikā, par būvnieku karteli, Rīgas atkritumu krīzi un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Konkurences padomes (KP) priekšsēdētāju Skaidrīti Ābramu.

– Jūsu pilnvaru termiņš beidzas pēc diviem gadiem, tomēr esat paziņojusi, ka atstāsiet amatu jau šogad 15. aprīlī. Kāpēc izlēmāt pamest amatu agrāk? Jūs taču savulaik par šo amatu sparīgi cīnījāties, bija jāiztur liels konkurss…

– Pirms nācu uz šo amatu, zināju, ka darbs ir ļoti sarežģīts. Konkurences padomes vadītājam ir dubulta loma – viņš ir iestādes vadītājs ar visu to, kas ir saistīts ar finansēm, personālu, darba plāniem, stratēģijas virsvadību, iestādes attīstību, starptautisko sadarbību, komunikāciju. Un, no otras puses, vadītājs ir arī padomes – lēmējinstitūcijas – loceklis. Šādās profesionālās padomēs nav tā, ka tikai paceļam roku un nobalsojam – mēs lasām materiālus, kritiski izvērtējam, analizējam procesus, strādājam ar tekstiem. Šis amats nav viegls, tomēr ļoti interesants, jo mums ir pārskats par visu, kas notiek valsts ekonomikā, ir ļoti daudz tikšanos ar uzņēmējiem un nozaru asociācijām, mēs reāli esam uzņēmējdarbības vidē un redzam, kas tajā funkcionē, kas ne, ko var mainīt, lai uzlabotu, un ietekmēt, izmantojot Konkurences likumu.

– Bet kāpēc tad jūs ejat projām?

– Es jūtu, ka mans resurss, entuziasms lielā mērā ir izsmelts. Šis amats ļoti daudz prasa – tas nav astoņu stundu darbs, tas ir darbs arī mājās, uz tuvinieku nervu rēķina. Tad pienāca brīdis, kad pārdomāju, vai nevajag apstāties un pieņemt sev citu dzīves un darba režīmu. Man bija mērķis izturēt piecus gadus, es izturēju arī ilgāk – līdz astoņiem gadiem. Bet nāk klāt jaunas lietas, tās ir aizvien sarežģītākas, izpaužas arī finansējuma trūkums. Tas pamazām krājas. Tad man arī radās pārdomas – Ziemassvētku laikā pieņēmu lēmumu amatu pamest. Aprīlī man pienāk pensionēšanās vecums, un tas arī radīja vielu pārdomām, vai varu turpināt ar pilnu jaudu iet uz priekšu.

– Lai gan jūs tagad runājat «atpūta», «pensija», atminoties Latvijas neseno laiku vēsturi un līdzīgus gadījumus, rodas aizdomas, vai tikai jūs neplānojat iet politikā…

– Es jau arī dzirdu, ar kurām partijām mani mēģina «salaulāt»…

– Gan jau būs politiskie spēki, kas jūs aicinās savās rindās.

– Esmu sacījusi, ka pašlaik negrasos neko darīt. Tas būtu dīvaini, ja es jau sāktu izskatīt darba piedāvājumus un aicinājumus stāties partijā. Runājot par partijām… Esmu profesionāls darbinieks, man patīk darīt to, ko daru. Man patīk konkurences tiesības. Es nācu uz Konkurences padomi ļoti apzināti, pametot privāto biznesu, kur darbojos lielā Vācijas uzņēmumā. Esmu idejas un interešu cilvēks. Mani tiešām ļoti interesēja konkurences tiesības, tāpēc iestājos Konkurences padomes vadītājas amatā ar divreiz mazāku atalgojumu nekā privātajā sfērā. Savulaik, rakstot maģistra darbu universitātē, ar šo jomu saskāros. Man radās azarts konkurences jomu izzināt dziļāk un šajā jomā strādāt.

– Vai nav tā, ka jums tagad likums divus gadus liedz strādāt jomās, kurās esat pieņēmusi lēmumus, bet, tā kā esat lēmusi teju vai par visām jomām, tikpat kā nekur nedrīkstat strādāt?

– Protams, tāda problēma ir. Ne uzņēmējdarbībā, ne pašvaldību vai valsts uzņēmumos nevaru strādāt.

– Bet politikā gan drīkstat.

– Domāju, ka politikā nav liegts darboties, un tā jau valsts iestāžu darbinieki nereti mēdz darīt – kad amatus pamet, iet politikā. Bet tur jāsaprot, kas ir interesanti – darboties politiski vai profesionāli…

– Vai jums nemaz nav intereses par politiku?

– Pašlaik man absolūti nav intereses. Es nedomāju ne par politiku, ne arī par kādu citu jomu.

– Kāpēc no amata iesiet projām tieši aprīlī, nevis tagad uzreiz vai kaut kad vēlāk?

– Tam apakšā ir mans racionāls aprēķins – vēlos, lai mani darbi tiek turpināti, lai ir pēctecība. Ja es ietu projām šodien, iestāde vairākus mēnešus paliktu bez vadītāja, un tāds pārrāvums nav nekas labs.

– Augstas amatpersonas mēdz pamest amatus, jo ir nesaskaņas ar ministriem, politiskais spiediens. Vai esat izjutusi politisko spiedienu?

– Es neesmu jutusi politisko spiedienu. Ralfs Nemiro ir jau piektais ekonomikas ministrs, pie kura esmu strādājusi. Ar ministriem mums nav bijis problēmu, ja neskaita to, ka viņi nav akceptējuši mūsu priekšlikumus par iestādes neatkarību un nav virzījuši tālāk mūsu pieprasījumus par finansējuma palielināšanu iestādei. Es domāju, ka katram ministram mēs esam devuši pienesumu caur savu reputāciju – ar to, ka esam neatkarīga, objektīva iestāde, kas pilda likumu. Un tas no ministru puses ir bijis respektēts.

– Viena no tēmām, ko uzjundījusi Konkurences padome, ir kartelis būvniecībā. Taču laika periodā no 2015. līdz 2018. gadam visas aizdomīgās kompānijas kopā apgrozīja 1 miljardu 280 miljonus eiro. Saskaitot kopā nopelnīto, jāsecina, ka peļņa ir ļoti neliela – tikai 2,7% no apgrozījuma jeb 34 miljoni. Visas Latvijas būvniecības nozares kopējais šā perioda apgrozījums bija 7,4 miljardi eiro, bet «slikto zēnu» peļņa pret nozares apgrozījumu šajā laikā ir bijusi nieka 0,74%.

Tikmēr bankas, enerģētika, zāļu lieltirgotāji, mobilie operatori strādā ar daudzkārt lielāku peļņu. Piemēram, banku sektoram peļņa bija 39%. Kāpēc KP tik nikni vērsās pret būvniekiem?

– Tāpēc, ka būvniecībā ir ļoti daudz iepirkumu par ļoti lielām summām. Lieta sākās no Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB), no kura mēs saņēmām informāciju. KNAB pētīja, ka būvniecībā, iespējams, ir korupcija un kādi politiķi, kas saņēmuši no kādiem būvniekiem maksājumus, lai varētu iegūt tiesības būvēt objektus.

Šī lieta sākās ar iespējamo korupciju, un arī mēs redzējām, ka tur ir vieta izmeklēt karteļus. Tie uzņēmēji, kas bija iezīmējušies kā tie, kas varētu uzvarēt konkursos, sāka savā starpā runāt, kur kurš piedalās, kuram jāuzvar. Tas, ka ir bijusi maza peļņa, neatspoguļo situāciju, tas nav rādītājs, ar kuru var attaisnot karteli.

– Pirmajās intervijās kopā ar KNAB vadītāju Jēkabu Straumi jūs minējāt, ka vairāk nekā 100 miljonu eiro zaudējumi valstij bijuši karteļa dēļ. Kur radās tik liela summa, ja peļņa bijusi 34 miljoni?

– Tas ir vērtēts vairāku gadu garumā. Bet vispirms sāksim ar to, ka lēmums vēl nav pieņemts. Droši vien, ka visas detaļas jūs uzzinātu, kad mēs nāktu klajā ar lēmumu, vai tur ir pārkāpums vai nav. Šobrīd varu runāt tikai hipotētiski, kamēr lēmums nav pieņemts. Un tikai tāpēc, ka plašsaziņas līdzekļos parādījās mūsu inspekciju atspoguļojums tajā pašā dienā, kad tās notika. Parasti sabiedrība par mūsu lēmumiem uzzina tikai tad, kad lēmums ir pieņemts.

Vairāku gadu garumā ir vērtēti vairāk nekā simt būvobjektu. Pašlaik tiek vērtēts, kuros no tiem pasūtījumi ir iegūti godīgi, bet kuros ir negodīgi. Tur nav tikai 35 miljoni eiro, tur ir lielākas summas. Bet pašlaik nevar pateikt, ka visos šajos simt objektos visi būvnieki bijuši sakartelizēti. Mēs it kā šobrīd rīkojamies tādā manierē, kas mūsu iestādei nav raksturīga, jo parasti runājam par lēmumiem, kas ir pieņemti.

Tur ir ļoti daudz objektu, daudz nozares spēlētāju, vēl daudz kas ir jāizvērtē, jāanalizē. Tas nav vienas dienas jautājums pieņemt lēmumus tik smagā lietā. Un vienmēr galā ir tiesa – tiesa izvērtē, vai pierādījumi ir pietiekami. Darbs vēl notiek.

– Parasti KP procesuālās darbības veic kopā tikai ar Valsts policiju, bet šajā gadījumā tas bija kopā ar KNAB un diezgan «šoviskā» veidā…

– Nē, no mūsu puses tas absolūti nebija «šoviskā» veidā. Policijas klātbūtnei vienmēr ir jābūt, jo tas noteikts Konkurences likumā. Mūsu cilvēki iet bez maskām. Bet šeit mēs gājām kopā ar KNAB, jo ir iespējamie pārkāpumi – gan korupcija, gan karteļa vienošanās, kas jāizmeklē kopīgi. Sapratām, ka mums, divām iestādēm, būs efektīvāk strādāt tandēmā, nevis atsevišķi. Šovs šeit nebija nevienā brīdī, jo neziņojām par savām inspekcijām. Mūsu cilvēki, kas bija inspekcijās, teica, ka viņiem tas ir ļoti apgrūtinājis darbu – bijis jāapmeklē daudz objektu, un viņi nav varējuši normāli iet ārā, jo nav ieinteresēti parādīties televīzijas kameru priekšā un tikt atpazīti. KP darbinieki nevēlas piedalīties šovos. Viņi dara savu darbu pēc iespējas konfidenciālāk.

– Par būvnieku lietu plašsaziņas līdzekļos plaši parādījās gan uzņēmēju vārdi, gan uzņēmumu nosaukumi. Bet, piemēram, par farmāciju netiek minēts neviens konkrēts cilvēks vai uzņēmums. Kāpēc tā?

– Farmācijas nozarē veicām tirgus uzraudzību, nevis izmeklējām iespējamu pārkāpumu. Tur ir runa par politikas plānotāju gadiem ilgi atstāto regulējumu, kas sadārdzina zāļu cenas. Neviens nav atbildējis, kāpēc ir tādi zāļu uzcenojumu mehānismi, kas ir ministrijas izstrādātajos normatīvajos aktos. Mums ir konkrēti ierosinājumi, kas būtu jādara ministrijai. Bet būvnieku lieta ir pārkāpumu lieta, kurā gan arī mēs nenosaucam konkrētus vārdus vai uzņēmumu nosaukumus, kamēr nav pieņemts lēmums.

– Tātad KP nav pie vainas, ka priekšlaikus nosaukti vārdi un firmas?

– Nē, mēs neesam nosaukuši vai apstiprinājuši kaut vienu uzņēmuma nosaukumu, jo apzināmies, ko tas var izraisīt no potenciālo procesa dalībnieku pārstāvju – advokātu – puses. Tas būtu arī reputācijas kaitējums.

– Bet reputācijas kaitējums jau ir – būvniekus šādas ziņas par karteli stipri degradē.

– Mēs nekad neinformējam par savām inspekcijām, nenosaucam nevienu uzņēmumu, tas nekur no mums nav iznācis ārā. Mēs protam aizsargāt ierobežotas pieejamības informāciju. Iespējams, ziņas par konkrētiem uzņēmumiem izriet no mediju vai kādu citu personu spekulācijām.

– Uzņēmējdarbībā gadās, ka diviem vai vairākiem uzņēmumiem, lai realizētu kādu projektu vai pretendētu uz pasūtījumu, jāapvienojas un jāveido pilnsabiedrības. Vai tas arī nav kartelis?

– Nē, pilnsabiedrība ir viens pretendents, kas ir zināms un atklāts, kas nāk ar kopīgi apstiprinātu tāmi. Turpretī, ja katrs startē atsevišķi, bet klusiņām saskaņo savus plānus un vienojas, tad tas ir kartelis.

– Var taču būt tā, ka uzņēmumi, kas veido pilnsabiedrības un veic par to pārrunas pie liela projekta, pie viena vienojas arī par kādiem citiem, mazākiem projektiem, kur viņi pilnsabiedrību neveido.

– Tie uzņēmēji, kas ar šīm lietām nodarbojas, ir ļoti labi informēti un zina, ko drīkst un ko nedrīkst – drīkst veidot pilnsabiedrību, bet nedrīkst konspiratīvi vienoties ārpus pilnsabiedrības lietām.

– Jūs aicinājāt iespējamos karteļa dalībniekus pieteikties pašiem un sniegt informāciju KP. Vai ir kādi pieteikušies?

– To nevaru ne apstiprināt, ne noliegt, jo tā pašreizējā lietas izmeklēšanas stadijā ir ierobežotas pieejamības informācija.

– Ir valstis, kurās par karteļa veidošanu tiek piespriesti cietumsodi. Vai Latvijā arī vajag cietumsodus?

– Kartelis ir ļoti smags pārkāpums, par kuru citās valstīs liek cietumā. Mēs uzliekam naudassodus. Ja ir uzņēmumi, kuriem ļoti gribas karteļoties, tad kaut kādi smagāki sodi tiem būtu jāuzliek. Vai tam noteikti jābūt cietumsodam? Domāju, ka nē, ir arī citas efektīvas un preventīvas metodes.

– Kas notika Rīgā ar atkritumiem?

– Rīgas dome izdomāja, kā varētu tā bezrūpīgi uztaisīt atkritumu apsaimniekošanu nevis rīdzinieku interesēs, bet tā, lai formāli vai kādu citu iemeslu dēļ pašvaldības uzdevums būtu izpildīts. Tāpēc radās tāda Tīrīga – liels monopols uz 20 gadiem. Mēs pateicām Rīgas domei, ka Rīgā jābūt konkurencei atkritumu apsaimniekošanā, kā tas ir bijis līdz šim. Atkritumu radītājiem, kas ir gan uzņēmumi, gan privātpersonas, jābūt iespējai izvēlēties starp piedāvājumiem. Gan iedzīvotāji, gan firmas sāka sūdzēties, ka viņiem jānoslēdz līgumi ar jaunajiem apsaimniekotājiem, bet līgumu projektos ir dramatiski nosacījumi, pakalpojumu sadārdzinājums par 40% un augstāk. Tādas ir monopola izpausmes. Konkurences padome uzskata, ka konkurence atkritumu apsaimniekošanā ir iespējama un nepieciešama un monopolam tur nav vietas, tāpēc tika uzsākta pārkāpumu lieta, kas vēl nav pabeigta un turpinās.

– Bet atkritumu apsaimniekošanā jau nav diez cik brīvs tirgus – šī nozare ir ļoti regulēta.

– Ja pašvaldība ļauj šādā veidā tik ievērojami celt tarifus, tad kāda vairs tur regulācija? Monopols uz 20 gadiem un neierobežotas iespējas celt cenas. Vai tā ir patīkama un brīvā tirgus apstākļos vajadzīga situācija, kad cilvēks ir spiests maksāt tik, cik viņam prasa, un nav iespējas izvēlēties citu pakalpojumu sniedzēju? Cilvēki ir spiesti slēgt neizdevīgus līgumus. Rīgas dome aizsedzas ar nepieciešamību šķirot atkritumus, taču, ja iedzīvotāji šķiro atkritumus, tad par šķirošanu nav jāmaksā – būtu jāmaksā tikai par savākšanu. Bet vienalga bija paredzēts celt cenas. Tas ir absolūts nesaimnieciskums, iedzīvotāju interešu ignorēšana un neierobežotas iespējas monopolam celt cenas. Gandrīz 700 miljonus eiro mēs būtu samaksājuši tāpēc, ka Tīrīga bija izdomājusi pirkt jaunas mašīnas, lai gan pašreizējās vēl arī būtu pietiekami labas. Jaunas mašīnas, jauni konteineri, it kā būtu jāsāk dzīve no nulles un atkritumi iepriekš nemaz nebūtu vākti. Un par to maksātu iedzīvotāji. Monopols jau parādīja savus zobus.

– Savulaik pie lidostas stāvēja zaļi un sarkani taksīši. Tiesa sprieda, ka jāļauj konkurēt visiem. Taču kopā ar brīvo konkurenci pie lidostas atgriezās gandrīz vai deviņdesmitie gadi – haoss, brutāla cīņa starp taksometru firmām, «jumtošana», rekets un blēdīgi, nekvalitatīvi pakalpojumi. Tagad kriminalitāte puslīdz ir apkarota, bet pie lidostas ir atpakaļ tās pašas divas firmas ar zaļajiem un sarkanajiem taksīšiem. Tad kāpēc bija vajadzīga visa šī jezga?

– Mums nav tādu rīku un kompetences, lai apkarotu kriminālas darbības vai sliktu pakalpojumu kvalitāti. Tam ir citas atbildīgās institūcijas. Konkurences padome iestājas par to, ka brīvas konkurences apstākļos ikvienam uzņēmumam ir iespējas sniegt savus pakalpojumus. To nav iespējams darīt, ja kāda organizācija šīs iespējas ierobežo, izdomājot diskriminējošus nosacījumus un tādējādi ļaujot strādāt tikai dažiem. Saistībā ar lidostas takšu lietu tiesā vērsās kāda privātpersona, un tiesa sprieda, ka iepriekš noteiktā kārtība ierobežo citu uzņēmumu iespējas piedāvāt taksometra pakalpojumus lidostas teritorijā. Situācijām, par kurām publiski dzirdējām pēc tam, kad stājās spēkā tiesas lēmums, nebija nekāda sakara ar godīgu konkurenci, bet gan atbildīgo institūciju nespēju veiksmīgi organizēt taksometru pakalpojumus – sākot jau ar lidostas apmeklētāju informēšanu. Mēs paļaujamies, ka tagad tiesas spriedums ir ņemts vērā un lidostas teritorijā taksometru pakalpojumi tiek sniegti atbilstoši godīgas konkurences principiem.

Foto: F64