Advokāts stāsta, kāda ir situācija ar “ABLV Bankas” pašlikvidāciju

Ir sajūta, ka pārmetumiem, ko starptautiskās organizācijas attiecina uz visu sistēmu, ir atrasts viens grēkāzis – privāto tiesību subjekts –, ar ko mēģina piesegt ierēdņu un politiķu neizdarību daudzu gadu garumā, tā intervijā izdevumam “Dienas Bizness” norāda zvērināts advokāts Jānis Kārkliņš, kurš ABLV Bankas likvidācijā pārstāv tās akcionārus.

Kāda ir situācija ar ABLV Bankas pašlikvidāciju?

Nākamā gada februārī būs pagājuši divi gadi no tā brīža, kad aizsākās šīs bankas reālās darbības apturēšana, kam par iemeslu sākotnēji kalpoja FinCen ziņojums, bet pēc tam bankas darbību neļāva turpināt Eiropas Centrālā banka un Vienotā noregulējuma valde. Bankā ir iesaldēti ap diviem miljardiem eiro līdzekļu, un pagaidām to izmaksa ir tikai lēnām sākusies.

Kā publiski ir pauduši likvidatori, kas nodarbojas ar bankas likvidāciju, process iekavējās, jo pagāja daudzi mēneši, kamēr tika izstrādāta un ar visām iestādēm saskaņota bankas kreditoru prasījumu apmierināšanas kārtība attiecībā uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas riskiem. Bankas akcionāri – mani klienti – vēlas, lai visa nauda tiek pārbaudīta likumā noteiktā kārtībā un tādējādi tiek pierādīts, ka visi tie publiskajā telpā izplatītie apgalvojumi par teju vai sistēmisku netīrās naudas pārskaitīšanu vai, vēl jo vairāk, sistēmisku atmazgāšanu, ir nepamatoti. Situācija šajā jomā ABLV Bankā ir bijusi līdzīga tai situācijai, kāda toreiz bija arī citās bankās, kuras nodarbojās ar nerezidentu apkalpošanu.
Gribētos cerēt, ka tagad, kad ir saskaņotas visas procedūras, bankas pašlikvidācija iegūs normālu ritmu. Visu procedūru ilgstošas saskaņošanas iemesls bija tas, ka līdz šim Latvijā nav bijis pieredzes ar bankas pašlikvidāciju, jo līdz šim visas problemātiskās bankas tika likvidētas piespiedu kārtā ar maksātnespējas administratora palīdzību. Vienlaikus nevienai no līdz šim Latvijā un Eiropas Savienībā darbojošām bankām, kā arī joprojām likvidācijas procesā esošajām bankām nav bijis šādas pieejas naudas izcelsmes pārbaudei. Redzot, kādus jautājumus uzdod banka arī tās akcionāriem, es pieļauju, ka tik stingras prasības nav īstenotas nevienā pasaules malā, par Latviju nemaz nerunājot.

Nauda kreditoriem tiks izmaksāta tikai tad, kad tiks rūpīgi pārbaudīta tās legālā izcelsme. Ja viss norit pēc plāna, tad pašlikvidācija varētu tikt pabeigta dažu gadu laikā, bet tas ir jautājums likvidatoriem, jo – kāda būs realitāte, to laiks rādīs. Vienlaikus gribu norādīt, ka mums ir zināma cilvēku grupa, kas apzināti izplata nepatiesu informāciju, ka ABLV akcionāri ir izstrādājuši kaut kādu shēmu, kā izvairīties no naudas legālās izcelsmes pārbaudes. Varu apliecināt, ka tie ir meli un pilnīgi safabricējumi. Man kā advokātam ABLV akcionāri nekad nav uzdevuši izdomāt kaut kādas shēmas vai darbības, kas būtu nelikumīgas vai neētiskas. Tieši pretēji, esmu nolīgts, lai sekotu līdzi, ka viss notiek vienīgi likuma ietvaros, t.sk. no valsts iestāžu puses.

Vai tie, kuru nauda ir «iesaldēta» ilgāk nekā 1,5 gadus ABLV Bankā, nav vērsušies ar kādām prasībām pret likvidatoriem un arī Latvijas valsti?

Nenoliedzami, ka ABLV Bankas kreditori ir neapskaužamā situācijā. Pieļauju, ka procesi no ABLV Bankas neapmierināto kreditoru puses būs. Proti, bankas pašlikvidācijas īstenošanai apstiprinātā metodoloģija attiecībā uz neizmaksātās naudas izcelsmi, vērtējot caur noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma apkarošanas novēršanas prasību prizmu, taču būs jautājums par klientu iesniegtās informācijas ticamību. Tieši šī aspekta dēļ var tikt iesaldēta un arestēta šobrīd kāda daļa no bankā esošās naudas.

Protams, cietušajiem tas nepatiks, un tie uzsāks procesus, kas vilksies gadiem un var noslēgties pat ar šo personu vēršanos pret Latvijas valsti, kas gadījumos, kad neapmierinātie būs no valstīm, ar kurām Latvijai noslēgti līgumi par investīciju aizsardzību, jau var būt ar ļoti būtiskiem blakusefektiem. Pirmkārt, šāda situācija var kalpot par iemeslu, kādēļ potenciālie investori Latvijai metīs līkumu. Otrkārt, dažu politiķu un ierēdņu histēriskā reakcija un nemitīgā pelnu kaisīšana uz galvas un vaimanas par vietu, kur «it kā atmazgāta» teju vai visas pasaules nelegāli iegūtā nauda (Latvija – naudas atmazgāšanas pasaules centrs), grauj valsts prestižu.

Paskatāmies uz Vāciju, Nīderlandi vai Skandināviju, tur vēsturiski problēmas ar naudas atmazgāšanu nav bijušas mazākas, bet viņi mierīgi, profesionāli risina šos jautājumus. Pārāk šaustot sevi, citas valstis to izmantos, lai noveltu atbildību arī no sevis un ar pirkstu rādītu tikai uz Latviju. Baidos, ka sekas ilgtermiņā jutīs visa valsts. Vienlaikus jāsaprot, ka tā ir liela politika, kur Latvija maz ko var ietekmēt. Paskatāmies kaut vai pēdējos Moneyval lēmumus, kur Krievija naudas atmazgāšanas jomā ir izcelts kā pozitīvs piemērs un ir augsti novērtēta.

Kādā veidā Latvija var sajust negatīvās sekas?

Politiķu un ierēdņu rīcība Latvijas bankas no viena grāvja ir iedzinusi otrā grāvī, kā rezultātā baņķieri nevēlas riskēt tapt sodītiem un pat vienkāršā situācijā neiedziļinās klienta darījumos, bet vienkārši palūdz meklēt citu banku un aizver šī klienta kontus. Sākotnēji visa kontu slēgšanas epopeja tika pamatota ar čaulas kompānijām un neskaidriem nerezidentiem, bet tagad to pašu attiecina uz vietējiem uzņēmumiem, kuri strādā Latvijā, maksā nodokļus valsts makā, nodarbina cilvēkus. Un šie uzņēmumi nebūt nav tie tukšie, bet tādi, kuriem ir iespaidīgs apgrozījums, samaksāto nodokļu apjoms ir mērāms miljonos eiro, nevis centos. Tajā pašā laikā, ja uzņēmumam tiek slēgts konts, tad var uzskatīt, ka tas vairāk neeksistē. Un šādā situācijā apgalvot, ka nekāda efekta un ietekmes uz Latvijas tautsaimniecību nav, ir vienkārša realitātes ignorēšana, lai neteiktu skarbāk.

Būtībā šobrīd no šīs jaunieviestās baņķieru atbildības cieši arī godīgie uzņēmēji. Faktiski normu piemērošana notiek bez saprāta. Uz to, ka kapitālajam remontam ir arī nopietni negatīvi blakusefekti, ir norādījis Starptautiskais Valūtas fonds. Pēdējā pārskatā par Latviju SVF 39. lappusē tā arī skaidri ierakstījis – naudas atmazgāšanas risku mazināšana Latvijā notiek rupji, kā rezultātā tiek aizvērti arī banku konti godīgi strādājošiem uzņēmumiem. Tikai viens piemērs no manas advokāta prakses – vietējs uzņēmums, kurš strādā Latvijā vairāk nekā 25 gadus, nodarbina vairākus desmitus cilvēku, reģionā konkurē ar Zviedrijas un Somijas kompānijām, saņem ziņu, ka banka slēgs kontus, jo, veicot pārbaudi, bankas darbinieki neesot spējuši saprast, ar kādiem līdzekļiem uzņēmuma īpašnieki palielinājuši pamatkapitālu 2000.gadu vidū. Īpašnieki pārsteigti, ka viņiem pēc padsmit gadiem prasa konkrētus dokumentārus pierādījumus, kurus bankas speciālisti uzskatītu par atbilstošiem. Īpašnieku rīcībā tādu dokumentu, kurus atzītu banka par atbilstošiem līdzekļu izcelsmei, nav, un tas nozīmē konta slēgšanu un bankrotu, jo šajā pašā bankā šim uzņēmumam bija vairāku eiro liela apgrozāmo līdzekļu kredītlīnija, ko banka prasa atmaksāt. Rezultātā vietējā kapitāla uzņēmuma vietu ieņem Skandināvijas uzņēmumi, kuriem tādējādi atbrīvojas tirgus nišā, jo konkurenta vairs nav. Turklāt kontu slēgšana neskar tikai un vienīgi kaut kādu trešo valstu un Latvijas kapitāla kompānijas, jo nesen ar šādu pašu situāciju saskārās investors no Vācijas, kurš Latvijā uzbūvējis ražotni, spējis piesaistīt ES struktūrfondu atbalstu, maksājis nodokļus. Arī viņam konts aizvērts, un viņš man prasa, vai te visi prātā sajukuši.

Arī vienam no Latvijas eksporta flagmaņiem, ko visi zina, bet kura nosaukumu man nav atļauts nosaukt, banka aizvēra kontu. To, ka Latvijā ieviestas pārspīlētas prasības, apliecina arī fakts, ka uzņēmumi (kam Latvijā tiek slēgti banku konti) atver bankas kontus citās ES dalībvalstīs. Ir zināms, ka miljardi nerezidentu naudas pēdējā laikā ir aizplūduši no Latvijas. Bet jautājums ir, uz kurieni šī nauda, kas tika uzskatīta par ļoti riskantu, pārceļoja.Protams, daudz šādas naudas jaunu mājvietu atrada citu ES dalībvalstu bankās. Tas ir skaudrs apliecinājums tam, ka citviet Eiropā nav tik nesaprātīgu prasību, kādas tiek piemērotas Latvijā.

Tas gan nav nekas jauns, ka Latvijā paši sevi pārspīlēti ierobežojam. Atceramies kaut vai situāciju, kad iestājāmies ES. Arī tad daudzās jomās pārspīlējām ar direktīvu prasību ieviešanu, atsevišķās jomās izvirzot pret Latvijas uzņēmējiem tādas prasības, kādas nekur citur ES netiek uzstādītas. Minētais vairāk atgādina ierēdņu – izpildītāju – darbību, nevis politiķu – valstsvīru rīcību. Ierēdnis ir izcils, ja izpilda uzticēto uzdevumu, jo viņam jau nav jādomā un jāatbild par sekām, ko radīs uzticētā uzdevuma izpilde, – viņš dara to, ko viņam liek, savukārt politiķis-valstsvīrs – ir tas, kurš raugās, kas valstij, tās iedzīvotāju vairumam ir labākais risinājums. Ierēdnieciskā domāšana politikā ir novedusi pie darbības, kas vairāk uzskatāma par ķeksīšu likšanu, nereti bez skaidrām atbildēm par to, ko ilgtermiņā tas valstij dos un kādi būs blakusefekti. Turklāt vesela paaudze Latvijā jau ir izaugusi, kas izceļ negatīvo un nonievā Latviju par notikušo gan pirms daudzām desmitgadēm, gan pavisam nesen.

Lai arī Latvijai ir līdzīga vēsture ar Igauniju, taču nav gadījies dzirdēt ziemeļu kaimiņus gaužamies par tām transakcijām, kurās tiek vainotas Danske banka un Swedbank un vēl jo vairāk par kādiem tamlīdzīgiem pasākumiem – visu sodīšanai, kas tiek īstenots Latvijā. Vienlaikus ir konkrēta rīcība, lai risinātu problēmu un vainīgās personas (nevis visi) saņemtu pelnītu sodu. Kopumā šāda situācija, kad Latvijā masveidā nepamatoti tiek slēgti konti, mazinās ekonomisko aktivitāti un investīcijas, kas savukārt var veicināt emigrāciju. Kāpēc būt par uzņēmēju Latvijā, maksāt nodokļus un nodarbināt cilvēkus, ja vienā brīdī valsts tev atņem līdzekļus tikai tāpēc, ka ir tāds politisks uzstādījums?

Pilnu interviju lasiet laikrakstā “Dienas Bizness”
Foto: F64