Aizejošā gada atstātie brīdinājumi

Aizejošajā, 2019. gadā Latviju dauzīja vismaz trīs akmeņi, kas veļas pa priekšu 2016. gada sākumā Neatkarīgajā pieteiktajam naudas šļūdonim.

2016. gada 22. janvāra publikācija Dzīve naudas šļūdoņa gaidās brīdināja, ko neizbēgami izraisīs Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2015. gada pavasarī uzsāktā eiro emisija. Ļoti noapaļoti emisijas gaitu var izteikt tā, ka līdz 2016. gada sākumam eiro daudzums tika palielināts par pustriljonu, bet līdz šim brīdim – par divarpus triljoniem no kopā 13 triljoniem eiro skaidrā un bezskaidrā naudā. Emisija notiek tādā veidā, ka ECB atpērk valstu un privātuzņēmumu parādus. Tādējādi apgrozībā (precīzāk sakot, pagaidām tikai draudoši tuvu apgrozībai) nonāk nauda, kas nav segta ne ar kādām precēm un pakalpojumiem, bet parādiem. Reālo preču un pakalpojumu apjoms tādā gadījumā nepieaug, bet sadārdzinās atbilstoši tam, kā noteikti ne lielāka preču un pakalpojumu apjoma kopējai cenai jānosedz aizvien lielāks naudas daudzums. Tīri aritmētiski varētu rēķināt, ka kopējam sadārdzinājumam kopš 2015. gada būtu jābūt apmēram par 1/4 daļu. Šo rādītāju koriģē naudas aprites ātrums, ko saturiski pareizāk saukt par lēnumu. Uzskatāmākais piemērs tam ir Latvijas mājsaimniecību bankās noguldītās naudas kopsummas pieaugums no 5 miljardiem līdz 7,3 miljardiem eiro pēdējo piecu gadu laikā. Tas parāda, kā pakāpeniski arī līdz eiro zonas perifērijai Latvijai nonāk ECB drukātā nauda, bet preču un pakalpojumu daudzums taču tāpēc nepalielinās. Nenāk klāt nekās tāds, ko būtu jēga pirkt, tāpēc nauda vienkārši guļ bankās tieši tāpat, kā padomju laikā gulēja Valsts darba krājkasē un turpat arī pazuda. To nu gan vēl daudzi labi atceras, kā reālajā dzīvē, tai skaitā tieši viņu dzīvē izpaudās metafora, ka krājkase sagruva no PSRS Centrālās bankas sadrukāto rubļu smaguma.

2016. gada sākumā jau bija labi samanāmas līdzības starp ES un PSRS, bet šo līdzību uzkrāšanās līdz šai baltai dienai tik un tā nedod iespēju pēc analoģijas ar PSRS sabrukuma gaitu paredzēt konkrēto brīdi un veidu, kā eiro nonākšana apgrozībā var desmitkāršot vai tūkstoškāršot cenu līmeni, var novest pie paralēlu naudu (talonu, kartīšu) parādīšanās un vēl citiem efektiem, no kādiem daudzi galu galā izrādīsies pazīstami no Padomju Savienības sabrukuma vēstures. Jāsamierinās, ka pietiekami labi pārskatāmas šīs līdzības kļūs tikai tad, kad arī ar ES viss jau būs beidzies. 2019. gads ir kāpinājis pārliecību, ka vairākums no šobrīd Latvijā dzīvojošiem cilvēkiem ES galu piedzīvot pagūs, bet nav devis pamatu klaigāt, ka nupat jau klāt ir ES pēdējās dienas, t.i., ka 2020. gads būs pēdējais gads. Tieši no naudas drukāšanas izriet trīs brīdinājumi, ka šādā veidā vēl var novilkt gadu vai gadus, bet ne daudzus gadus.

Pirmkārt, tā ir reālā inflācija jeb dzīves dārdzības pieaugums. Šajā gadījumā jāatkratās no statistiķu definīcijām, kas veidotas tā, lai atvieglotu nevis inflācijas mērīšanu, bet manipulācijas un mahinācijas ar un ap mērījumu rezultātiem. Oficiāli pienākas brīnīties, kāpēc naudas drukāšana Latvijā un visā eiro zonā izraisa nevis pārāk lielu, bet pārāk mazu inflāciju, kas jāapkaro ar vēl lielāku naudas emisiju. Jā, bet kā gan neuzskatīt par oficiālu Latvijas Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa un finanšu ministra Jāņa Reira publisko liegšanos kreditēt pašvaldību būvobjektus tāpēc, ka celtniecība gada laikā sadārdzinājusies par 1/3 daļu? Par to vēstīja Neatkarīgās 12. marta publikācija Atklājas celtniecības cenu kāpums. Konkrētā segmentā cenu kāpums bijis tieši desmitreiz ātrāks par statistiķu uzrādīto, ko Centrālās statistikas pārvalde apspēlēja rakstiskā paskaidrojumā Neatkarīgajai. CSP aizrakstījās līdz apgalvojumam, ka Latvijas Ministru prezidents un finanšu ministrs neesot sapratuši CSP datus – būvniecības izmaksu pieaugumu par 3% ar apjoma pieaugumu par 30%. Lai neviens neko nepārprastu, šeit jāuzraksta vēlreiz par pilnīgu valdības un pašvaldību vadītāju vienprātību, ka būvniecības izmaksas tik tiešām kāpušas apmēram par 1/3 daļu vismaz tajos būvniecības segmentos, kuros Latvijai jāsteidzas izgrābt ES 2014.-2020. gada plānošanas perioda naudu. Speciāli būvniecības izmaksām veltītajā publikācijā jau bija norādīts, ka citos segmentos šo izmaksu pieaugums lēnāks, bet tik un tā pietiekami straujš, lai kļūtu skaidrs, ka būvniecības fiziskais pieaugums bez cenu pieauguma ir tāda niecība, kas nekādi nevar nodrošināt Latvijas iekšzemes kopprodukta pieaugumu faktiskā, nevis tikai faktisko cenu izteiksmē. Ir vērts paturēt vērā 2019. gadu, kad ne jau huligāni uz māju sienām vai žurnālisti pret valdību noskaņotos izdevumos, bet valsts iestāde atļāvās raksturot ļoti augstas amatpersonas kā pilnīgus idiotus. Viņi nepelnīto apvainojumu ļaunā neņēma, jo tāda ir valsts politika. Kārtējo reizi to apliecināja J. Reira 2019. gada beigu vēstījums, kurā inflācija figurē 2,8% vērtībā. Amatpersonām nākas sapīties pašām savos vārdos, jo vienīgi cenu pieauguma uzdošana par apjoma pieaugumu glābj Latviju un K. Kariņu personīgi no kauna un negoda, ka viņa vadītās valsts iekšzemes kopprodukts nevis pieaug, bet samazinās apmēram tāpat, kā samazinās iedzīvotāju skaits valstī.

Otrkārt, tas ir Neatkarīgās 7. novembra brīdinājums ar virsrakstu Par naudas uzticēšanu bankai klientiem nāksies piemaksāt. Īstenība ir daudz skarbāka divu apstākļu dēļ. Viens, ka klienti jau tagad piemaksā, bet 2020. gada 1. janvāris kā tradicionāls brīdis visvisādu, tai skaitā banku tarifu celšanai padarīs uzskatāmākus zaudējumus, ko cilvēkiem nodara viņu naudas atrašanās bankās. Otrs, ka nulle nebūt nav dabiskā robežlīnija starp pozitīviem un negatīviem depozītprocentiem. Nē, procentlikmēm ir obligāti jābūt ne tikai virs nulles, bet arī virs inflācijas, jo pretējā gadījumā nav finansiālas jēgas nest naudu uz bankām. Ja nebūtu procentu jeb augļu, bankas (ne vienmēr un visur ar tādu nosaukumu, bet pēc būtības) nebūtu varējušas rasties un pastāvēt jau tūkstošiem gadu. Tā tas notika arī Latvijā. Te jau minēts padomju laika krājkases sabrukums, kas nav unikāls notikums Latvijas zināmajā vēsturē. Pēc katras katastrofas atkal atjaunojusies normālā banku darbība, kas šoreiz beidzās ap 2015. gadu. Pašlaik Latvijā ne pilnīgi atklāti, bet bankas kontu apkalpošanas tarifu veidā sasniegtā negatīvā gada likme ap -0,5% īstenībā ir jau ap -10%, cik daudz cilvēki zaudē, skaitot kopā banku tarifu un inflācijas rezultātus. To tagad vairs pat sirsnīgi nenoliedz, ka bankas nav vajadzīgas ne cilvēkiem, kuru nauda glabājas bankās, ne arī tiem, kuri meklē aizdevējus. Bankas ir vajadzīgas valstīm kā līdzeklis iedzīvotāju naudas uzraudzīšanai un atņemšanai, kā to parāda jau 2018. gadā uzradies, bet šogad nekādā ziņā ne noslēgtais ABLV Bank precedents. Pavisam nesen notika bankas kontu iesaldēšana ASV sankciju sarakstā iekļautajām juridiskajām un fiziskajām personām Latvijā.

Treškārt, 2019. gada notikums ir vēl nupat kā Latvijas Bankas prezidenta amatā bijušā Ilmāra Rimšēviča pieteikšanās pārcelties vienalga kur, ja tik viņš spētu izīrēt savu arestēto jeb apķīlāto māju, ko pārdot viņam aizliegts. 2016. gada publikācijā par gaidāmo naudas šļūdoni viņš parādījās ar pamācību «atrast radošus plānus, kā izsniegt kredītus, vai atrast citus drošus ieguldījumus». Tobrīd tas izklausījās liekulīgi, ka citiem kaut ko – pats nezin ko iesaka cilvēks, kurš pret naudas šļūdoņa sekām nodrošinājies ar amatu, kurā iespējams pašam sev noteikt jebkādu algu labai dzīvei neatkarīgi no inflācijas. Tomēr, nē, liekulis viņš nebija. Pēc tam atklājās, ka viņš meties pliks Taureņu pirtī, jo uzskatījis to par vislabāko veidu un vispiemērotāko vietu, kur kopā ar vēl dažiem tādiem pašiem kalt aizvien radošākus plānus aizvien drošākiem ieguldījumiem. Rezultātā viņš kļuva par piemēru, ka konkrētu apstākļu sakritības noved līdz ubaga tarbai vienu cilvēku ātrāk, nekā visi (gandrīz visi, jo katram likumam vajadzīgi arī izņēmumi) citi nonāks turpat pa makroekonomikā aprakstītu trajektoriju.

Jānis Reirs, finanšu ministrs:

– Pēc straujās izaugsmes divos iepriekšējos gados Latvijas ekonomikas izaugsme 2019. gadā kļuva mērenāka, iekšzemes kopproduktam gada pirmajos trīs ceturkšņos pieaugot par 2,5%. Ekonomiskās izaugsmes sabremzēšanos noteica lēnāka būvniecības nozares izaugsme, stabilizējoties Eiropas Savienības fondu investīciju plūsmai, un zemāki pasaules ekonomikas izaugsmes tempi. Tāpat izaugsmi palēnināja tranzītkravu plūsmas samazināšanās caur Latviju, finanšu pakalpojumu eksporta kritums un enerģētikas nozarei nelabvēlīgie laika apstākļi gada pirmajā pusē. Savukārt būtiskāko devumu ekonomikas izaugsmē 2019. gadā nodrošināja pieaugums tirdzniecības nozarē, kāpums lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, ko lielā mērā noteica labā graudu raža, kā arī uz iekšējo tirgu vērsto pakalpojumu nozaru straujā attīstība. Saglabājoties stabilai ekonomikas izaugsmei, Latvijā turpinājās visai spēcīgs darba samaksas kāpums, mēneša vidējai bruto darba samaksai pirmajos trīs ceturkšņos palielinoties par 8,0% un sasniedzot 1070 eiro. Neskatoties uz stabilo ekonomikas izaugsmi un straujo algu kāpumu, cenu pieaugums Latvijā saglabājās mērenā līmenī un gada vidējā inflācija 2019. gadā bija 2,8% apmērā.