Andris Vilks: Ja nelasa, tad nedomā, un nedomāšana ir bīstama

Ar izstādes Neredzamā bibliotēka atklāšanu 29. augustā tiks atzīmēta Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgade. 31. augustā notiks dzimšanas dienas svinības, kad bibliotēkā tiks rīkota Atvērto durvju diena. «Gaidīsim visus, kuriem vien būs vēlme atnākt uz Nacionālo bibliotēku. Nebūs nekādas svinīgās sēdes, bet vienu dienu bibliotēkā notiks dažādi pasākumi, ap 120,» saka Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks. Šogad arī aprit 30 gadu, kopš viņš stājās šīs iestādes vadītāja amatā.

– Kāpēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas simtgadi esat nolēmuši svinēt tik askētiski?

– Domāju, ka cilvēki ir nedaudz noguruši no trim cipariem – viens, nulle, nulle. Un saistībā ar bibliotēkas simtgadi esam apzināti izvēlējušies skaitli 100 rakstīt ne ar cipariem, bet ar burtiem. Lai atslogotu šo skaitli, kas, protams, ir ļoti nozīmīgs, bet cilvēki mēdz nogurt no jebkādām lietām, arī no simboliem.

Izstādē Neredzamā bibliotēka būs no mūsu pašu krājumiem atlasītas grāmatas, kuras reprezentē daudz senākas bibliotēkas – tās, kuras kādreiz ir bijušas un kuras ir dažādos laikos ieplūdušas mūsu bibliotēkā pa dažādiem ceļiem.

– Iepriekšējos gados daudz runājām par to, ko nozīmē simts gadu valstij, bet ko nozīmē simts gadu valsts bibliotēkai?

– Ir jāskatās laika kontekstā. Grāmatas ir Latvijā jau kopš klosteru laikiem, un bibliotēkas ir dibinātas jau 16. gadsimtā. Ja runājam par valsts simtgadi, es uzskatu, ka 100 gadu īstenībā nereprezentē šīs teritorijas valstiskuma attīstību vēl no 13. gadsimta. Mums ir bijuši dažādi valstiskuma elementi cauri visiem gadsimtiem, un 1918. gada 18. novembris bija brīdis, kurā viss sakrita tā, lai patiešām var izveidoties valsts. Valstiskuma izpausmes bija arī agrāk – gan Livonijas valstī, gan Kurzemes hercogistē, gan ar dažādām atmodām. Ir pierasts uzskatīt, ka atmoda sākās ar jaunlatviešiem, bet patiesībā tā sākās ar Brāļu draudžu kustību. Process bija daudz ilgāks, līdzīgi ir ar bibliotēku.

– Kā redzat – vai latvietim 21. gadsimtā vajag bibliotēku?

– Kamēr latvietis domā, kamēr latvietim vispār ir jālasa, kamēr latvietim vajag zināšanas, tikmēr bibliotēka ir vajadzīga. Reāla vai virtuāla, bet bibliotēka ir vajadzīga. Iespējams, mazāk vajadzīga tādiem, kuri paši māk atrast informāciju un ar to strādāt, bet noteikti vajadzīga tiem, kuri neprot atrast informāciju, un tādu, starp citu, ir daudz un daudz vairāk, nekā šķiet. Ir noteikta sabiedrības daļa, kurai bibliotēka ir vajadzīga un būs vajadzīga, kamēr eksistēs rakstītais vārds. Kad mums visiem saliks galvā čipus, kuros būs jau gatavi teksti, tad varbūt vairs nevajadzēs, bet es domāju, ka šajā gadsimtā tas vēl nenotiks.

– Vai latvietis lasa? Pieļauju, ka e-pakalpojumi sniedz dažādus datus par mūsu ieradumiem, vajadzībām, gan jau datus arī analizējat.

– Daudz kas apliecina to, ka latvietis gan lasa, gan domā. Viens no daudzajiem skaitļiem, kuru varu minēt – apmēram pusi līdzekļu izlietojam reālu fizisku grāmatu iegādei, otru pusi – datubāzēm un dažādiem elektroniskiem resursiem, un, kopš esam jaunajā ēkā, pieprasījums ar katru gadu aug par desmit procentiem.

– Vai mūsu situācija atšķiras no citām Eiropas valstīm?

– Būtiski neatšķiras. Protams, ir cilvēki, kuri lasa mazāk, bet vienmēr ir jāsaprot – jārunā par diviem lasīšanas modeļiem. Viens ir saistīts ar cilvēku brīvo laiku, respektīvi, izklaidi, romānu lasīšanu…

– Un sevis kā personības izglītošanu.

– Jā, bet tas iekļaujas iepriekšminētajā. Otrs modelis – ir nepieciešams lasīt, lai gūtu informāciju un zināšanas. Lasīšanas ieradumu pētītāji fokusējas uz daiļliteratūras lasīšanas paradumu analīzi, bet mūsdienās ir cilvēki, kas dienā izlasa milzīgus apjomus teksta, bet viņi to neuzskata par lasīšanu un saka – grāmatas es nelasu, bet dienā ir izlasījuši blāķiem visādu papīru, dokumentu, normatīvo aktu, arī internetā katru dienu ir lasījuši, un tā ir tā pati lasīšana.

– Lasīšana vai informācijas ieguve?

– Tomēr teiktu, ka lasīšana. Nav jau nozīmes, vai teksts ir akmenī iegravēts vai atrodas virtuālajā vidē internetā, jo no burtiem ir jāatpazīst jēga un doma.

– Nerunājot par specifiskām profesijām, sabiedrības lielākā daļa ikdienā lasa virsrakstus un galvenokārt īsus tekstus, burtu pazīšana vienlaikus nenozīmē labas lasītprasmes, šai izpausmei pasaulē jau ir izdomāts termins – sekundārais analfabētisms, proti, zināt, bet nesaprast un nejēgt.

– Tāda problēma, protams, pastāv, ka galvenokārt lasa virsrakstus, turklāt bieži vien virsraksti neatspoguļo raksta būtību.

Es teiktu citādāk – tie ir jauni ieradumi, kas saistīti ar lasīšanu digitālajā vidē, kad cilvēki aizvien mazāk ir gatavi patērēt laiku konkrētai informācijai, nav gatavi iedziļināties. Tā ir virspusējā, seklā lasīšana – sauksim to drusku tolerantāk nekā par analfabētismu. Galvenā problēma ir tā, ka cilvēks vairs negrib ieguldīt lielu laiku vienā konkrētā objektā, kam viņš ir pievērsies.

– Un biezas grāmatas vairs nelasa.

– Jā, jo tās no cilvēka prasa daudz vairāk uzmanības. Ir bijuši pētījumi, ka vienā vietnē internetā cilvēks vidēji «uzturas» apmēram vienu minūti, tad varam rēķināt – cik vienas minūtes laikā var izlasīt. Piekrītu, ka 140 zīmju ideoloģija ir ļoti jaudīga, bet tas nenozīmē, ka cilvēki nelasa. Protams, ieradumi ir mainījušies. Šodienas cilvēkiem ir vajadzīga lielāka pacietība un vēlme iedziļināties, jo izlasīt vienu grāmatu vienmēr prasīs daudz vairāk laika nekā noskatīties vienu filmu, teātra izrādi… Dzīves dinamika ir milzīga, turklāt mums visiem ir mobilie telefoni, kas jāspaida katru dienu, un to agrāk nedarījām, turklāt nekad iepriekš nav bijis tik milzīgs izaicinājums no audiovizuālās vides.

– Audiovizuālā vide piedāvā jau gatavu versiju, kāda cita veidotu viedokli par kaut ko, proti – cilvēkam no burtiem uz papīra pašam savā galvā nav jāveido tēlus, darbības, tas nozīmē, ka cilvēka radošums, viņa jaunrades spējas samazinās.

– Tā ir problēma – cilvēkiem ir sajūta, ka, noskatoties audiovizuālo produktu, viņi ir sapratuši, par ko ir stāsts. Tomēr es domāju, ka aizvien varam runāt par lasīšanas fenomenu, kas ir mainījies, tomēr pastāv. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem nepatīk, ka viņiem kāds priekšā pasaka vai parāda. Tas ir liels jautājums – kādā veidā sabiedrība attīstīsies? Esmu optimists tajā nozīmē, ka uzskatu – stabilas vērtības nezudīs, jo ir kaut kādas būtiskas, fundamentālas lietas, kuras nemainās tūkstošiem gadu.

– Un lasīšana pieder pie tām?

– Es domāju – tās tūkstošiem gadu nemainīgās vērtības, kuras mēs no lasīšanas varam saprast. Cilvēki nemīl, neienīst, nav skaudīgi? Jautājums ir – kā interpretējam, kā to izjūtam, kā par to domājam, kā gribam izprast? Bija prognozes, ka līdz ar televīzijas rašanos kino pazudīs, bet tā nenotika. Viss mainās, papildinās, paplašinās, cilvēki savās galvās daudzveidīgāk apstrādā dažādu veidu informāciju, arī tekstus un audiovizuālo informāciju. Pašreizējais stāvoklis ir mainīgs, tomēr cilvēkam joprojām ir vajadzīgi teksti un zīmes, kas liek pašam domāt, nevis pieņemt to, ko kāds cits viņam piedāvā.

Cilvēki, protams, ir dažādi, bet ir cilvēki, kas lasa grāmatas. Un īstenībā šodien nav svarīgi, vai lasa planšetēs vai citos gadžetos, vai lasa fiziski grāmatas, jo atšķirības jau nav.

Fundamentāli jaunais, kas vēl tikai nāks, – grāmatas teksts būs ļoti integrēts ar audiovizuālo materiālu. Tas nebūs grāmatas, filmas vai mūzikas aizstājējs, bet tas būs jauns medijs, kas būs iekšēji integrējis tekstus, attēlus un skaņu pilnīgi jaunā medijā.

– Elektroniskā vai drukātā vidē informācijas apjoms ir tik liels, gluži kā grēku plūdi, vai bibliotēka var būt palīgs izvēlēties?

– Tā ir bibliotēkas svarīga misija. Bibliotēkas var palīdzēt pārliecināties par informācijas ticamību, un tieši hibrīdkara laikos nepatiesības un patiesības ir tik fundamentāli sajaukušās, un tiek meklēti ceļi tam, lai vispār cilvēki saprastu, vai tā ir patiesa informācija, vai tai var uzticēties, vai tā nav viltus ziņa. Bibliotēkām visā pasaulē ir jākļūst par to vidi, kurai cilvēki var ticēt un uzticēties.

Šajā milzīgajā informācijas plūsmā ir svarīgi arī tas, ka bibliotēkai ir jāprot identificēt un atlasīt to, kas ir arī pilnīgs, kas nodrošina atbildi uz to jautājumu, kas cilvēku interesē, jo ļoti bieži ir tā, ka cilvēki vienkārši nespēj pārliecināties, vai ir ieguvuši visu nepieciešamo informāciju. Ja bibliotēkas nespēs to nodrošināt, tad radīsies cita sistēma, kas informācijā palīdzēs orientēties tādā pakāpē, lai būtu šīs divas lietas – informācijas uzticamība un pilnīgums.

– Esat domājis par to, kāpēc pasaule piedzīvo informācijas plūdus? Cilvēks apzināti ražo to, kas viņam nebūs vajadzīgs. Gluži kā atkritumus, piesārņojumu, ar kuru pēc tam pašam būs jātiek galā.

– Tas ir tehnoloģiju jautājums. Tehnoloģijas to atraisījušas – šodien jebkurš var būt autors. Portālos katrs var piesūtīt paša safotografētās bildes, publicēt dzejoli, romānu, kurš to viņam var aizliegt?

– Protams, iespēju ir vairāk, bet laika vairāk nerodas – 24 stundas diennaktī ir joprojām, tās nav iespējams pavairot ar tehnoloģijām.

– Tur jau tā lieta, un tāpēc mēs visi sēžam milzīgā troksnī, es to saku tā delikāti, bet citi to apzīmē kā informatīvo miskasti. Domāju, ka cēloņi ir saistīti ar tehnoloģijām, kuras nevar ierobežot, nevar cenzēt. Mēs jau paši to esam gribējuši un par to cīnījušies – par informācijas brīvību, par vārda brīvību, lai visi var izpausties, un šobrīd notiekošas ir tam visam rezultāts. Ko mēs varam prognozēt? Būs pamatvērtības, kuras paliks centrā, ap tām veidosies vajadzīgā informācija. Būtībā informācijas kvalitātei vajadzētu būt kritērijam. Viss varētu sakārtoties, kad sapratīsim, ka mums sagādā prieku vai baudu kvalitatīvas lietas, kvalitatīva informācija, kvalitatīvs teksts vai attēls, vai skaņa, bet tas jau ir izglītības jautājums. Ja visā tajā troksnī vispār sapratīsim, pēc kāda kritērija vadīties – kas mums ir nozīmīgi un vērtīgi, es gribētu, lai tā ir kvalitāte. Varbūt, ka tam tā ir jānotiek. Holandē 17. gadsimtā gandrīz jebkurš bija gleznotājs, bet no tā visa «palika pāri» klasiķi, bet pārējo – mālderu un krāsotāju, kas kaut ko tajā laikā sapindzelēja, darbi pazuda… Tagad jau arī visi grib kaut ko pateikt, kaut ko uzrakstīt, bet – kas no tā saglabāsies?

– Un te ir vēl viena bibliotēkas iezīme – kas no tā saglabāsies, jo uz pergamenta jau vairs neraksta? Sabojājas dators vai telefons, pazūd visi tajā esošie faili…

– Tas ir būtisks jautājums – kas no visa saglabāsies?

Kādreiz Riekstiņš man rādīja īsziņu, kurā kāds no citas valsts ārlietu ministriem bija atsūtījis apsveikumu ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, un prasīja – ko ar to iesākt? Tā jau nav vienkārša īsziņa – čau, kā tev iet?

Agrāk bija vienkārši – tas, kas nesadega vai ar ko nenotika kas cits slikts, vairāk vai mazāk saglabājās. Bibliotēkas nekad nav tikai glabājušas, tās vienmēr ir attīrījušas savus krājumus, miljoniem grāmatu esam arī norakstījuši. Bibliotēkai vienmēr ir kritēriji un principi, pēc kādiem tiek saglabāts un tīrīts krājums, nacionālajai bibliotēkai – vieni, augstskolu – citi, publiskām – vēl citi, arī skolu bibliotēkām savi. Ir kritēriji, pēc kā nosakām, cik ilgi ko glabājam – piecus, desmit gadus vai ilgāk… Ir komisija, kas pasaka – šī literatūra nav aktuāla ilgstošai glabāšanai, no tās atsakāmies, bet atlasa vajadzīgo un izmantojamo.

– Kā saglabāt digitālajā vidē dzimušus un dzīvojošus tekstus?

– Digitālajā vidē nevaram gaidīt desmit gadu, lai vērtētu, jo pēc desmit gadiem daudz kas būs aizgājis Visumā, kaut vai jau pieminētā īsziņa, un vēl daudz kas cits. Tā ir dilemma informācijas glabātājiem – kā izsvērt, kam būs nozīme pēc 30 vai 100 gadiem? Jo tas apjoms ir nenormāls… Protams, ka pēc 30 gadiem nozīmīgs būs vien viens procents no visa, kas šobrīd atrodas digitālajā vidē, bet – kā šodien identificēt to vienu procentu, kā to saglabāt? Tas nav vienkārši.

– Varbūt tā ir mūsu laika iezīme – pārbagātība, milzum liels apjoms daudzās jomās… Varbūt cilvēkam ir kāda mentāla problēma – viņam visu vajag daudz.

– Tas tiešām ir filozofisks jautājums, bet ne bibliotekāram, ne arhivāram nekad neiestāstīsiet, ka viņam ir tūliņ, šeit un tagad, kaut kas jāmet ārā, viņus nebūs vienkārši pārliecināt, jo vienmēr var atrasties kaut kādas lietas, kuras kādam būs vajadzīgas pat pēc daudziem gadiem. Mēs jau vairs pat neapjēdzam, cik daudz pa šiem gadiem, kad var runāt par digitāli dzimušiem tekstiem vai citiem materiāliem, sen ir neatgriezeniski pazuduši, vairs nav atrodami, un cilvēki par to vienkārši neiedomājas…

– Pat no vienas ierīces uz citu daudz ko nevar pārcelt.

– Floppy diskus (disketes) tagad var izmantot Mēness vai Saules aptumsumu skatīšanai.

Cilvēki arī nav sapratuši, ka ilgstoši nevar glabāt informāciju arī CD-ROM. Interesantākais, ka šo ierīču ražotājiem nerūp radīt veidu, lai digitālo informāciju varētu garantēti saglabāt, teiksim, 30-50 vai vairāk gadu, jo lielajām industrijām ir svarīga šodienas informācija.

– Protams, lieto divus gadus, kamēr kredīts nomaksāts, un pērc atkal.

– Tā ir. Lai nepārtrūkst ražošana. Neviens no lielajiem spēlētājiem nav piedāvājis neko, kas garantētu, ka tajā uzglabātā informācija būs noteikti pieejama pēc 50 gadiem.

– Labā ziņa ir tā, ka saglabāsies informācija uz papīra.

– Paradokss – ir tendence, ka to, kas ir dzimis digitāls, drošības pēc izdrukā vai drošības pēc filmē mikrofilmās, jo to mūžs ir apmēram 100 gadu.

Tādas lietas arī notiek. Sevišķi svarīgas digitāli dzimušas lietas uzskata par pareizu vismaz uz papīra nokopēt, ideāli – nofilmēt.

– No nākamās nedēļas jūs esat atvaļinājumā. Tas jums ir arī laiks grāmatām?

– Atvaļinājums būs īss, pagaidām es redzu tikai divas nedēļas.

Man gribas vienkārši neko nedarīt, atskaitot to, ka man sakrājušies daži apsolīti rakstu darbi. Drīz sāksies studiju gads, ir jāpārskata lekcijas.

Kad dzīvojas pa māju, tad jau kaut ko interesantu ierauga arī grāmatu plauktā. Esmu tajā laimīgajā situācijā, kad man mājās ir daudz vairāk nelasītu grāmatu nekā lasītu.

– Varbūt turpināsiet vai pabeigsiet rakstīt kādu grāmatu? Jums padomā esot pat trīs – par grāmatniecības vēsturi Latvijā, par Nacionālās bibliotēkas jaunās ēkas celtniecības vēsturi – kā šis process izskatījās no jūsu redzesviedokļa, un par jūsu gastronomiskajiem piedzīvojumiem.

– Tās ir dažādas nopietnības pakāpes grāmatas (smaida).

Par grāmatniecības lietām es diezgan nopietni domāju, turklāt man diezgan daudz ir arī uzrakstīts. Domāju, ka reāli es varēšu kaut ko izdarīt, kad aiziešu pensijā.

– Žēl, ka vēl nav izdomāts, kā domas tekstu veidolā pārsūtīt uz papīru vai datoru.

– (Smejas.) Viena lieta – ielikt čipu ar jau esošu informāciju, otra lieta – ielikt čipu un uz turieni spēt pārsūtīt savas domas. Domāju, ka runājam par vēl vienu gadsimtu uz priekšu.

– Pieminējāt pensiju. Vai par to jau domājat?

– Es zinu datumu, kad man iestāsies pensijas vecums, un tas nav tik tālu, pēc nepilniem diviem gadiem.

– Tas process varētu būt grūts, vismaz pēc tik ilgiem gadiem vienā darbavietā.

– Man šķiet, ka es pret to izturos diezgan racionāli. Skatos, kā sportisti mokās un beigās vairs nevar ne paskriet, ne palēkt, ne pašaut, bet vienalga mēģina turpināt, sen vairs medaļu nav, bet uz sacensībām vienalga brauc, it īpaši veči, jo sievietes māk ātrāk to lietu pārtraukt īstajā brīdī. Par to ir jādomā. Tā ir vesela skola – kādā veidā cilvēks sagatavojas aiziešanai – ne tikai no dzīves, bet arī no darbiem, tas ir vienkārši jāmācās.

– Cik noprotams, jums ir darbu saraksts, kas atlikti līdz pensijai.

– Tā ir. Nesen satiku Imantu Lancmani, un izrādās – viņš daudz glezno, dara to, ko gadiem ilgi nav varējis darīt tik intensīvi.

– Tā nav dzīves atlikšana – to es darīšu tad, kad aiziešu pensijā?

– Tā varbūt ir sevis mānīšana – kad aiziešu pensijā, tad izdarīšu visu to, ko gadiem neesmu darījis. Kā tas izdosies un vai vispār izdosies – tas ir galvenais jautājums, turklāt – diez vai viss būs tik vienkārši un gludi. Protams, jārēķinās ar to… Mēs redzam, kas notiek ar cilvēku, kas aiziet no aktīvās aprites – kļūst pēkšņi mazāk vajadzīgs, viņam retāk zvana, mazāk kaut kur aicina un reti tiek pamanīts… Par to ir jādomā, tam jāgatavojas, un jāsaprot – tā tas notiek, un tā vienalga notiks.

– Nezinu, ko jums teica priekštecis, kad jūs pirms 30 gadiem pārņēmāt stafeti bibliotēkas direktora postenī, bet ko jūs vēlētu Latvijas Nacionālajai bibliotēkai kopumā turpmākiem, teiksim, 50 gadiem? Grūtie gadi ir izturēti, jauna ēka ir uzcelta, ko tālāk?

– Nākotnē jau būs tikai terminēti līgumi (smejas). Mūsu vissvarīgākā sūtība ir strādāt cilvēkiem. Man nepatīk lietot skaistas frāzes, bet mēs esam tam, lai kaut kādā veidā uzlabotu dzīves vērtību cilvēkiem. Izklausās baigi skaļi, bet arī no saviem kolēģiem esmu dzirdējis, ka lielākā daļa tieši tajā saskata sava darba jēgu un vērtību – ja kādam izdarījuši ko labu, ja palīdzējuši.

– Vienalga – jālasa jau būs pašam.

– Tomēr bibliotēka var uzlikt uz pareizajām sliedēm.

– Kas notiek ar nāciju, kura nelasa?

– To daudzi ir teikuši – lasīšana ir domāšana, ja nelasa, tad nedomā, un nedomāšana ir bīstama, tā cilvēks sastrādā daudz slikta, ne tikai muļķības. Mēs visi zinām, ko saka par cilvēkiem, kuri vispirms dara, pēc tam domā. Protams, ja gribam jēgpilnu dzīvi, tad ir svarīgi arī, ka mēs domājam par notiekošo. Nodeldēti vārdi, bet tā ir.

Foto: F64