Armands Puče: Absolūts aprobežotības uzvaras gājiens

Armanda Pučes jaunais romāns Aitas pārdošanas pirmajā nedēļā jau iekļuvis Latvijas grāmatnīcu desmit visvairāk pārdoto grāmatu skaitā. Kādam varbūt šķiet, ka Armands savās grāmatās mēdz uzdot nepolitkorektus jautājumus, atgādināt neērtas lietas un provocēt. Tomēr diezgan nepārprotami ir tas, ka viņš, piedāvājot atklātu valodu, rosina lasītājus domāt, bet lasītājiem, ja viņus uzrunā nopietni un no sirds, tas vienmēr iet pie sirds.

Saruna ar Neatkarīgo, protams, ir par jauno romānu, kurā, neatklājot sižeta pavērsienus, atradīsim gan asinis stindzinošu Latvijas realitāti, no cietuma kameras līdz lauksaimnieka ikdienai, gan starptautisko specdienestu operācijas, kuru patiesie nolūki ne vienmēr ir tādi, kādi tie izskatās, gan ļaunumu, kas var uzglūnēt no viedierīcēm, skarot visnotaļ negaidītā veidā, kas reizēm ir krietni briesmīgāks par visļaunāko fantastikas filmu scenāriju.

– Aita ir tāds jauks dzīvnieciņš. Uz Latvijas pļavu zaļā fona tā izskatās simpātiska. Bet tāds bara dzīvnieciņš, viegli vadāms. Vai arī mēs esam aitas?

– Aitām ir savs izmantojums ar visu to, kas notiek aitu dzīves izskaņā. Tāpat ir arī ar cilvēkiem. Es domāju, šobrīd aizvien vairāk mūsu izmantojums tiek rāmēts. Mēs neesam bara dzīvnieki, esam krāpti, vadāti. Attīstoties tehnoloģiju laikmetam, izveidotas diezgan labas matricas, kas saliktas apkārt cilvēku apziņai un zemapziņai. Jā, mēs aizvien vairāk tiekam ielikti aplokā. Ja tā paskatās no malas, ir tik neticami, kā cilvēks ir tik lētticīgs, tik aprobežots, tik piezemēts ambīcijās, nonākot šajās tehnoloģiju laikmeta atkarībās. Vienkārši šokējoši! Un tas ir noticis pēdējos pāris desmitos gadu tepat visu mūsu acu priekšā.

Tas nav arī tā, ka nejauši. Šīs iestrādnes jau ir senas, mērīt, kā mainās cilvēka paradumi, kā cilvēks uzvedīsies ilgtermiņā, nokļūstot konkrētos apstākļos. Iepriekšējā gadsimta sākumā domāja, kā cilvēks uzvedīsies, ja ņems kredītu. Paskat, simt gados jautājums no darba kārtības ir noņemts tāpēc, ka kredītus dod un nelaimju čupiņas veidojas, laimīgie arī tur ir. Cilvēku paradumi tiek mērīti un pētīti no laika gala. Šobrīd tehnoloģijas piedāvā savu versiju. Ar šo vieddzīvi mēs šķietami tiekam galā, tajā pašā laikā mēs jau vairs nekontrolējam ierīces. Ierīces kontrolē mūs.

– Kas, tavuprāt, tas ir? Mūsu senči dejoja ar šamani, lai pie ugunskura nonāktu transā, kas pēc tam nestu veiksmi medībās. Tad nāca kristietība, un cilvēki sāka redzēt jaunavu Mariju debesīs uzbraucam. Tagad nevar aiziet pačurāt, ja nav līdzi viedtālruņa, bet uz ko skatās viedtālruņa kameras objektīvs, kamēr čurājam, tas tiešām ir labs jautājums.

– Atkarības tās ir! Vai to var saukt par problēmu? Cilvēks pēc būtības pieķeras kaut kam, meklē lāčus vienā gadījumā vai iedomu draugus debesīs citās versijās. Atkarības ir tas, ko cilvēki, kam ir vara un iztikšana, visos laikos mēģina izmantot, pakļaujot masu. Ja bija tūkstošgade ar metodisku kristietības izmantojumu par to, kā mums vajadzētu ticēt, un iepakojot baušļus mārketinga vākos, kas saucas Bībele, tagad ir nākamais posms – arvien mazāk vajag domāt, mazāk vajag prast izskaidrot kaut ko. Ierīces nepārtraukti piespēlē atrisinājumus ikdienai. Cilvēka vājības izmantoja visos laikmetos. Tagad mainījusies tikai forma un tehnoloģijas, bet, es domāju, nav lielas starpības ar laikiem, kad kādu dedzināja sārtā vai mērķtiecīgi rīkoja krusta karus, kuros dalīja vai pārdalīja kaut kādas lietas.

– Mūsu bērnībā bija populāras 20. gadsimta vidus fantastu grāmatas, kuros viņi pareģoja diezgan pabaisu nākotni. Tajā civilizāciju kontrolēs roboti un ierīces, ko vada milzu korporācijas vai diktatori. Jo ilgāk dzīvojam, jo fantastika vairāk tuvinās realitātei. Vai viņi bija pravieši?

– Es domāju, ka viņi tieši tāpat saredzēja šīs lietas. Tā nav šodien radusies problemātika. Cilvēks visos laikos bijis jutīgs pret dažādiem eksperimentiem un histērisks savā līdzjušanā dažādiem piedāvājumiem. Ja par praviešiem, pagājušā gadsimta vidū un tālākajā daļā ir daudz piemēru, kas parāda, ka jau toreiz tika prognozēta attīstība šādā virzienā. Nerunāsim par Orvela fermu, ir daudz darbu, kurus lasot domājam – nu kā tas var būt? Bet tā ir!

Arī es ar Aitām aizķēros aiz pārdomām – ja jau viedierīces ir un tehnoloģijas attīstās, interesanti, kā bija to pirmsākumā. Tad, kad sāku šos pirmsākumus lobīt, izrādījās, ka tāda jau nemaz tā iecere nebija, kā šobrīd cilvēks sadzīvo ar tā saukto internetu un visādiem viedpalīgiem. Tie, kuri piestrādāja pie šīm tehnoloģijām, pagājušā gadsimta 60.-80. gados bija iecerējuši citādi to, kā nākotnē varēs izmantot šīs ierīces. Ja runājam vienkāršā valodā, agrāk mēs sūtījām vēstules un aizlīmējām aploksnes, lai pasargātu to saturu no svešām acīm. Šo tehnoloģiju izstrādātāji domāja līdzīgi par to, kā informācijas apmaiņa starp cilvēkiem notiks virtuālajā pasaulē. Arī tur viņi gribēja aizlīmēt aploksnes, tikai digitālā formā, izmantojot kriptogrāfiju un veidojot dažādus šifrēšanas modeļus. Tie, kas viņiem pētījumus pasūtīja, teica: paga, paga! Mums absolūti neder šis virziens. Mums vajag redzēt, kas tur ir iekšā!

Pamatā jau visi stāsti ir par naudu. Tajā skaitā atkāpei arī par valstiskajām institūcijām. Šajā ziņā visuzskatāmākais ir neatkarīgu valstu formāti, kas ir viegli slaucami, izmantojami, manipulējami, sarīdāmi. Līdzīgi arī notika, atgriežoties pie tehnoloģijām, ar cilvēkiem, kuri izdomāja šo pirmo atspērienu, pateica – pietiks! Tas virziens, kurā gribat iet tālāk, neder. Privātums mums nav vajadzīgs. Mums vajag klikšķus, skaitļus. Mēs gribam redzēt, kā cilvēks dzīvo ikdienā, ko viņš domā. Šobrīd jau vairs nav stāsts par to, ko tu meklē. Stāsts ir par to, ko tu domā. Algoritmi izrēķina tavu darba kārtību un nākamo soli. Tas ir šokējoši un riebīgi. Mūsu paaudze vēl uz to skatās ar atmiņām par laiku, kurā mēs augām. Mums bija pagalms, mūsu internets nosacīti bija publisko tualešu sienas, uz kurām mēs redzējām atstātās zīmes. Mēs spējam diezgan kritiski izvērtēt to, kas notiek apkārt.

Nākamās paaudzes to vairs nedara. Tas biedē. Vajadzētu būt tā, ka tehnoloģiju klātbūtne atvieglo ikdienas soli, bet mēs redzam neskaitāmus piemēros, kur, pateicoties modernajām tehnoloģijām, draugu kopas sanaidojas, radinieki vairs nesarunājas. Tikai tāpēc, ka sarunas vairs nenotiek, notiek ciparu pārsūtīšana. Strādā digitālais formāts. Aizsūti vārdu, tev pretī atnāk teikums. Cilvēki aizvien tālāk aiziet prom no sarunāšanās, kaut gan nepārtraukti stāsta, ka sarunāšanās ir pats galvenais. Tā vietā, lai satiktos un pārrunātu kaut kādas problēmas, viens otram sūta e-pastus, pievienojot tam veselu virkni pakārtotu cilvēciņu, un paliek naidīgi, neapmierināti, īgni. Tas ir tāds absolūts aprobežotības uzvaras gājiens. Tā jaunā paaudze, kas nav uzaugusi pagalmos, var kļūt vienkārši trula.

– Un viegli manipulējama, jo atliks nomainīt dažās ikonas ekrānā un iestāsies pilnīgs haoss.

– Visa šī kontekstā man laiku pa laikam nākas saskarties ar kādu atziņu. Ir tas teiciens, ka profesija, kuru pārstāvu es – žurnālistika – ir otra lielākā prostitūta pēc prostitūtām… Pateicoties tehnoloģiju laikmetam, kas iedod ļoti daudz izziņas materiālu, iespējams nonākt arhīvos, strādāt ar materiāliem, kur pats vari likt kopā bildi. Un tad redzi, ka tāda profesija kā vēsturnieks un vēsture – lielākus režīma pakalpiņus ir grūti pat atrast, sazīmēt un iztēloties. Režīmi ir visādās nozīmēs. Arī šobrīd Latvijas Republikā ir režīms. Paskatāmies agrāk, padomju laiks, vēl tālāk – cariskā Krievija… Renesanse, viduslaiki, visos taču ir valdījuši režīmi. Vēsturnieki, kas rakstījuši vēsturi, no režīma bijuši tik atkarīgi, ka tā visa ir uzvarētāju vēsture. Kā mēs varam likt kopā kaut kādu ainu, ja dzīvojam ar uzvarētāju režīmu piedāvātu vēstures modeli? Kāda ir mūsu vēsturiskā atmiņa?

– Turklāt jāņem vērā, ka mēs kā nācija esam bijuši zaudētāji.

– Jā! Kliedzošākais ir tas, ka mēs par savu vēsturi runājam ar citu piespēlētu materiālu, kas bijis izdevīgs viņiem, un paši jau nemaz tik ļoti pie patiesības neraujamies. Mums ir bijis izdevīgi – vienā laikā skatīties padomju vēsturnieku acīm, citā laikā – ar Ulmaņa vēsturnieku rakstīto. Laiku pa laikam, kad skolās un bibliotēkās tiekos ar lasītājiem, es lieku cilvēkiem aizdomāties par kādu faktu. Kas notiktu, ja Rainim būtu iespēja un viņš kļūtu par neatkarīgās Latvijas prezidentu, bet tālāk notiktu tas, kas notika – padomju okupācija. Savā ziņā paveicās, ka viņš netika pie iespējas būt par valsts prezidentu. Tajā pašā laikā, kad kārtējam režīmam vajadzēja rakstīt mūsu vēsturi, viņš bija ļoti piemērots materiāls.

– Atgriežamies pie tehnoloģijām, kuras mūs kontrolē. Ap 2000. gadu man Preses namā bija pilna atvilktne ar tautiešu sūdzībām, kas tika adresētas ANO ģenerālsekretāram un kam tik vēl šai pasaulē – par to, ka viņus izspiego mikroviļņu krāsnis. Gan jau tu arī tās sūdzības lasīji. Varbūt visas sazvērestības teorijas par tehnoloģiju uzbrukumu ir fantāzijas?

– Digitālajā vidē var atrast daudz. Tajā skaitā ļoti interesantas lekcijas par šīm tēmām. Un vēl vairāk! Programmēšanas algoritms dara visu, lai tu ilgi pie šīm atziņām nekavētos. Tās dzēš, izmet ārā. Tev jau nav jābūt aitai, kas skrien pakaļ Pireneju ganu sunim. Salikt kopā, izlobīt – to gan var. Es jau pieminēju, ka tie, kas veidoja internetu, to bija iecerējuši pavisam citādi. Ja vēl pieliekam tam klāt stāstus par to, kā no viņiem par lielu naudu atpirka iestrādes, programmas un mazos uzņēmumus. Tā būtībā bija nauda, kas viņus nogalināja. Iespējams, tāds bija mērķis – sašķelt šo kodolu, kas tajā brīdī bija ārkārtīgi dzīvesspējīgs un aktīvs, kurš teica – jā, tehnoloģijām ir nākotne, bet cilvēks tomēr paliks savā krēslā, gultā, pie sava virtuves galdiņa, privātums būs pāri visam. Šos cilvēkus no ceļa varēja nobīdīt tikai liela nauda. Tas, ko mēs redzam tagad, šie nu jau vecie vīri sirmām galvām un viņu sekotāji gribētu piedzīvot otrreizēju atnākšanu. Stāsts par cilvēku privātumu un to, kā tas tagad tiek pasniegts, jau nekur nav pazudis. Ja dzirdu, ka facebook vēlas taisīt savu kriptovalūtu, tad ir skaidrs, ka atkal notiek mēģinājumi sašķelt šo neatkarīgo grupējumu, lai, izmetot priekšplānā kriptovalūtas ideju, realizētu pavisam citus mērķus. Viņi negrib pieļaut, ka tos atkal aplauž. Ir interesanti paskatīties, kā tāds bitkoins tiek izmests priekšā kā ēsma. Ir cilvēki, kas ar tehnoloģijām vienmēr bijuši ļoti «uz tu». Viņus tvarsta, pārtver. Ir hakeru laikmets. Vieni hakeri strādā pie vieniem grupējumiem, citi pie otriem. Kurš kuru. Nevar jau vairs pateikt, kuri ir labie, bet kuri sliktie.

– 80. gadu beigās mums teica, ka būsim tilts starp austrumiem un rietumiem. Aizmirsa pateikt, ka pa tiltu neizbēgami vazājas visādi staiguļi. Kāpēc netiekam ar to galā un iztapīgi pakļaujamies?

– Latvietim piemītošā Sprīdīša viltība diemžēl ir kaut kur nolikta maliņā. Sprīdīša viltība ir baltā viltība. Pateicoties tai, mēs panācām savu valstiskumu. Mūsu valstsvīri tomēr savā ziņā apmānīja apkārtējos cilvēkus, lai mēs nonāktu pie neatkarīgas Latvijas. Tas nenotika, kā mēdz teikt, ar asinīm. Tā bija baltā viltība. Atceries no vēstures? Viņi apsolīja vāciešiem, ka dos tiem daudz zemes, ja viņi palīdzēs latviešiem cīnīties pret boļševikiem, kas tajā brīdī nāca, un vāciešus apspēlēja tajā ziņā, ka izmantoja viņus latviešu valstisko interešu vārdā.

Mana skepse par tagadējo laikmetu izriet no tā, ka mēs šīs krustceles neizmantojam. Tas ir ļoti žēlīgi! Mēs esam tādi, nu… apkārtējo režīmu vēja rādītāji. Papūš vairāk no vienas puses, mums tie ir labi, papūš no otras – citi. Lielākā daļa sabiedrības ir diezgan precīzi sadalījusi labajos un sliktajos, kas mums ir sabiedrotie un kas nav. Tā varētu būt. Bet kur paliek mūsu nosacītā kara viltība, ka mēs neizmantojam šos apstākļus savā labā?

– Tu uzdevi labu jautājumu. Kur palikusi Sprīdīša viltība? Kāds saka, latvieši esot verga dvēseles, jo bijis šis smagais vēstures mantojums, tomēr tas ir neloģisks apgalvojums, jo Latvijas dibināšanas laikā situācija bija vēl grūtāka, bet latvieši rosījās daudz aktīvāk. Arī ekonomiski.

– Tie, kas pārstāv šo nosacīto Sprīdīša laikmetu, 19. gadsimta beigas, 20. sākumu, labi apzinājās latviešu vietu un ģeopolitisko situāciju un to, ka mūsu krustceles ir mūsu bagātība. Manuprāt, tagad lielākā problēma ir tā, ka mēs neapzināmies savas priekšrocības, ko nozīmē būt mazai valstij, kas kopumā ir dārgs prieks. Bet mazu valsti pavisam noteikti var daudz vienkāršāk sakārtot un pārvaldīt. Pat ja tas ir dārgs prieks, tad jāmeklē veids, kā pašiem par to nemaksāt. Jo mēs esam krustcelēs, pa vidu starp lielvarām, staigātājiem, kuri šeit redz teritoriju, bet mums tā ir valsts. Viņiem šeit ir intereses, bet mums šeit ir sirds. Man liekas, mēs to nesaprotam un absolūti neizmantojam. Dzīvojam tādos kapitālisma laikmeta stereotipos par neizbēgamajiem krīžu vektoriem un ar ticību diagrammām, kurās ir zemākais punkts un tad atkal nāk atveseļošanās. Tie, kas savulaik privatizēja zinātnes atklājumus, to diezgan labi saprata, ka daļa cilvēku labprāt tieši tā arī domās, ja viņiem pateiks, lūk, šis ir īstais atklājums, dzīvojam saskaņā ar tā principiem.

Latvieši diemžēl ar saviem atklājumiem izrīkojas diezgan bezrūpīgi. Mēs varētu būt ar stingrāku mugurkaulu un gribu. Ja Latvijas ziņu portālos galvenā tēma tagad ir par Meganas grūtniecību, tad sākam domāt, par ko ir šis stāsts? Šīs ziņas taču neveido un nepublicē roboti! To dara konkrēti cilvēki, kas zina vieglāko ceļu, kā pieklauvēt pie klikšķu mājiņas, kas tev, pareizi rīkojoties, vienā brīdī tiks atdarīta, jo tev būs pietiekami daudz klikšķīšu un tad varēsi skriet un prasīt reklāmu. No šāda aspekta raugoties, kļūst aizvien sliktāk. Ne jau velti igauņi ir kā piemērs un mēs sakām – jā, viņiem ir labāk, labāk, labāk. Nekas tur nav labāks! Bet viņu mugurkaula stingrība ir izteiktāka. Tad, kad viņiem bija iespēja pārcelt sabiedroto kiberdrošības stāstu pie sevis, viņi to izdarīja. Tad, kad mums bija iespēja nostiprināt šeit sabiedroto kibernoziedzības apkarošanas centru, mēs sākām kaut kur atskatīties, kaut ko nesaprast, pārprast. Droši vien bija darba grupas, kas par to uztraucās.

Pietrūkst tādas… Varbūt to var saukt par dūri uz galda, bet tā absolūti nav viena cilvēka vadonība, tam nevajag vadoņus. Vajag mugurkaula stingrību ikdienā. Katrā ģimenē! Atveram durvis, paskatāmies un izdomājam, ko darīt. Tagad jau neviens tevi, izejot cauri mikrorajonam, neredz. Lielākā daļa ir nodūruši galvu, knābā ekrānu, atrodas tajā vai citā mākonī. Man te noteikti ir jāpiemin viena no manām iepriekšējām grāmatām par Herbertu Cukuru. Domāju, ka latviešiem ir svarīgi stāstīt pašiem savu vēsturi. Ar izpratni, ar pārliecību. Pašiem, jo beigu galā par to pašu Herbertu Cukuru mums visu laiku stāstījuši citi. Kādā sakarā? Nē, var tā būt, ka stāsta arī citi. Bet vai mēs paši gribam pastāstīt par viņu, par savu vēsturi? Kāpēc nav nekādu iniciatīvu? Kāpēc mēs baidāmies, kāpēc mēs atskatāmies? Tas man liekas tā mazliet kroplīgi un deformēti.

Foto: F64