Bergmanis: Sava Latvijas militārā industrija nav nereāls sapnis

Par pārmaiņām Latvijas Zemnieku savienībā, par dzīvi opozīcijā, par drošības un aizsardzības aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Saeimas deputātu, bijušo aizsardzības ministru Raimondu Bergmani (ZZS).

– Sestdien Jelgavā notika Latvijas Zemnieku savienības (LZS) kongress, kurā ilggadējais partijas priekšsēdis Augusts Brigmanis tika nomainīts pret Armandu Krauzi. Kā vērtējat šo notikumu?

– Pats Brigmanis jau iepriekš teica, ka partijai nepieciešamas pārmaiņas, un balsojums par Krauzi tad jātulko kā pirmais solis uz tām. Uz partijas vadītāja amatu bija konkurence – Brigmanis, Saeimas deputāts Krauze un bijušais Zemkopības ministrijas parlamentārais sekretārs Ringolds Arnītis. Vairākums izlēma, ka partiju vadīs Krauze. Domāju, ka nekāds konflikts vai šķelšanās partijā, kā to cer konkurenti, nenotiks – partijas vadībā mierīgi un produktīvi strādās Krauze un viņa vietnieki Brigmanis un Arnītis. Viņiem darāmā ir daudz – ir jāiziet «plašākos ūdeņos», jāpiesaista partijai jauni cilvēki, jākļūst par partiju, kas uzrunā cilvēkus ne tikai laukos, bet arī lielajās pilsētās un Rīgā.

– LZS Zaļo un zemnieku savienības (LZS) sastāvā ilgu laiku ir bijusi valdības partija un premjera partija, taču tagad ir nonākusi opozīcijā. Jūs bijāt ministrs, bet tagad tikai ierindas deputāts. Kā izdodas iejusties šajā situācijā?

– Netaisu no tā traģēdiju. Tāda ir politika. Arī sportā neviena komanda visu laiku nespēlē uzbrukumā, un palaikam ir jāpāriet aizsardzībā. Lai gan 13. Saeimas vēlēšanās divas trešdaļas mandātu ieguva jauni politiķi, ir gandarījums, ka Māra Kučinska valdības darbs arī ir labi novērtēts – gandrīz visi tās ministri ir ievēlēti Saeimā.

– Bet budžeta pieņemšanas gaitā un arī citās Saeimas plenārsēdēs par citiem jautājumiem redzams, ka visi ZZS priekšlikumi tiek noraidīti. Rodas iespaids, ka valdošā koalīcija tos pat nelasa, bet apskatās, kas nācis no opozīcijas, un met to papīrgrozā.

– Tā gluži nav, ka nelasa, bet taisnība, ka mūsu priekšlikumus noraida. Pie tā tiešām grūti pierast, jo mēs jau nerakstām kaut kādas blēņas un populistiskus priekšlikumus, mēs rakstām pārdomātus un valstiskus priekšlikumus. Taču tos noraida. Atminos, ka valdošie politiķi runāja, ka notiks ieklausīšanās opozīcijā un konstruktīvi priekšlikumi tiks atbalstīti, taču šī apņemšanās laikam ir piemirsusies.

– Šā gada budžets jau vēl ir pēc būtības vecās valdības radīts…

– Jā, tas karkass vēl ir no vecās valdības. Bet, ja jau jaunā valdība būtu ļoti gribējusi, varēja tajā daudz ko mainīt. Bet tad būtu ļoti intensīvi jāstrādā. Taču viņi izvēlējās šo ceļu, daļēji apliecinot, ka mūsu iestrādnes ir bijušas pareizas.

Tad jau redzēsim, kā viņiem veiksies ar viņu pašu politisko budžetu 2020. gadam, kur vairs nevarēs visus pārmetumus bērt uz iepriekšējās valdības galvas. Diezgan jau nu gan dīvaini skan šī iepriekšējās valdības lamāšana, jo tā jau nesastāvēja tikai no ZZS – tajā bija arī Vienotība un Nacionālā apvienība.

– Savulaik jūs katru gadu zoodārzā nesāt svērt lielos Galapagu bruņrupučus. Vai domājat nest vēl?

– Jā, 18 reizes katru gadu pēc kārtas nesu svērt. Pagājušajā gadā gan izlaidu, bet nav izslēgts, ka nesīšu vēl. Tas bruņrupuču stāsts ir diezgan interesanti izvērsies. Rīgas Zooloģiskais dārzs nesen lielā pasaules zoodārzu forumā tika aicināts pastāstīt, kā šādā veidā var piesaistīt uzmanību, palīdzēt zoodārziem to izaicinājumos. Tas tika augstu novērtēts, kā interesants mārketinga pasākums.

– Bet Latvijā ar zoodārzu saistās ne visai pozitīva leģenda, ka tur tiekot izlemts, kurš būs Valsts prezidents…

– Es tur pie prezidentu izvēles neesmu bijis klāt. Mums valstī ļoti bieži tiek pievērsta uzmanība kaut kādām maznozīmīgām detaļām, bet būtība un saturs paliek otrajā plānā. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc valstij ne vienmēr gana labi sokas.

– Par prezidentiem runājot, izskatās, ka ZZS grasās atbalstīt pašreizējo prezidentu Raimondu Vējoni, kuram laikam gan nav cerību tikt pārvēlētam…

– Viņš ir teicis, ka izvērtēs iespēju kandidēt. Bet uzrunāt viņu vajag. Vispār jau arī Egils Levits pagaidām nav oficiāli izvirzīts. Manuprāt, tomēr vajag arī citus kandidātus, lai būtu vismaz kaut kāda diskusija par prezidentu, par valsts nākotnes redzējumu.

– Laikā, kad jūs bijāt aizsardzības ministrs, beidzot tika sasniegts mērķis no iekšzemes kopprodukta (IKP) atvēlēt aizsardzībai 2%. Vai tagad Latvija var gulēt mierīga, ka ir drošībā? Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ir teicis, ka vajag 2,5%, pašreizējais aizsardzības ministrs Artis Pabriks ir sacījis, ka vajag 2% plus vēl 10-20 miljonus eiro.

– 2% ir labi. Bet te ir piebilde, ka mums pašiem ir jāgrib un jāspēj aizstāvēt savu valsti, un šie 2% ir daļa no šīs gribas un spējas. Iepriekšējos gados mēs daudz darījām un gribējām darīt, bet tam nebija resursu. Noņemu cepuri un paklanos to cilvēku priekšā, kas agrāk nesavtīgi strādāja aizsardzības nozarē tajos apstākļos un ar to nepietiekamo finansējumu, kāds bija.

Pašlaik izpratne mainās, un mainās arī tajās Eiropas valstīs, kur vēl nav sasniegti 2%, jo drošības situācija ir būtiski mainījusies. Agrāk Eiropas Savienībā prioritātes bija labklājības, sociālie jautājumi, bet tagad drošība un aizsardzība ir nostājusies kā galvenā prioritāte. Par to liecina tas, ka nākamajā ES finanšu plānošanas periodā būs iedalīti līdzekļi drošībai, kas iepriekš netika darīts. Droši vien nākotnē būs diskusijas arī par virzīšanos virs 2% no IKP. Ja mēs gribam mūsdienīgus bruņotos spēkus un attīstīt to, kas jau ir paveikts, kādā brīdī būs par to jārunā.

– Vai šie 2% nemudina uz kādu nevajadzīgu lietu iegādi, vai netiek pārmaksāts?

– Ir jārēķinās, ka bija un būs uzbrukumi plašsaziņas līdzekļos, lai apšaubītu aizsardzības nozares tēriņu pamatotību. Bet, piemēram, pašgājējas haubices, kuras iegādājāmies no Austrijas. Tā summa, par kuru iegādājāmies 47 vienības par apmēram septiņiem miljoniem eiro… Bet Igaunija pērk no Dienvidkorejas pašgājējhaubices par tādu cenu, ka, salīdzinot ar mūsu tēriņiem, mēs varētu par visu iztērēto summu iegādāties vien pusotru haubici.

– Bet tad varbūt Latvija ir pirkusi lūžņus – novecojušu tehniku?

– Nē, mēs neesam pirkuši lūžņus. Mums ir ar ko salīdzināt. Spāņiem ir tādas pašas haubices, un viņi ir pārsteigti, ka tās, kas ir mums, ir pat labākas.

Mums ir jāattīsta spēja, un spēja pašlaik ir daudz labāk attīstīta, nekā tas bija pirms pieciem septiņiem gadiem. Tagad ir attīstītas agrās brīdināšanas sistēmas, pretgaisa aizsardzība, prettanku ieroči. Attīstās arī mūsu inženieru spējas un kiberdrošības speciālistu spējas. Viens no maniem virzieniem, ko vēlējos izdarīt un ko daļēji arī man izdevās attīstīt, esot aizsardzības ministra amatā, bija attīstīt savu Latvijas militāro industriju.

– Tieši tas jau mulsina stāstā par 2%. Latvija tikai tērēs naudu un pirks aprīkojumu, bet vai pati arī kaut ko ražos? Ir dzirdēts, ka šo un to ražo, taču vai pietiekami, un vai nav iespējams vairāk?

– Esam mainījuši spēles noteikumus, un uzņēmēji ir sapratuši, ka ir iespējams piedalīties un dabūt pasūtījumus. Lai gan tas nav viegli. Es ceru, ka Latvija varēs ražot munīciju, būs arī nopietna apģērba ražošana.

– Ir dzirdēts par sauso pārtiku, kas Latvijā tiek ražota armijai…

– Jā, tā tiek ražota. Tās sausās pārtikas devas, kas tiek ražotas pie mums, ir ļoti labas. Manuprāt, labākas par līdzīgām, ko ražo citās valstīs.

Arī dažādu veidu tehnika, kas iegādāta no Lielbritānijas vai Austrijas, ir laiku pa laikam jāremontē. Mēs taču nevedīsim to remontēt uz Lielbritāniju. Tās arī ir iespējas vietējiem uzņēmumiem un speciālistiem. Ja paraugāmies vēsturē, starp kariem Latvijā tika montētas automašīnas Ford. Ir iespējams visu ko darīt, ja ir uzņēmība. Mēs diezin vai spēsim ražot iznīcinātājus, kas arī nav vajadzīgs, bet, sadarbojoties ar citām valstīm un kompānijām, ir iespējams darīt diezgan daudz – munīcijas, apģērba, pārtikas ražošanā. Tāpat arī bezpilota ierīču, jauno tehnoloģiju jomā. Latvijā ir gana daudz uzņēmēju un zinātnieku, kas spēj strādāt aizsardzības un drošības jomai.

Ir arī daudzas lietas, kur jāmaina likumi. 13. Saeima jau ir pieņēmusi dažus nozīmīgus likumdošanas aktus, kas ļaus labāk attīstīties.

Ir vēl lietas, kas ir iesāktas un jāturpina – piemēram, aizsardzības mācība vidusskolās. Un arī visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas izveide, kas ir aizsākta, un arī Pabrika kungs un valdība to definē kā nozīmīgu darbu, kas jāveic. Esmu Saeimas visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas apakškomisijas vadītājs, un mums jau ir bijušas vairākas tikšanās ar atbildīgu institūciju pārstāvjiem. Ir izpratne, bet vēl priekšā daudz darba. Ir patīkami, ka ir daudz speciālistu, kas ir strādājuši pie risku apzināšanas un pie algoritmiem, kā rīkoties noteiktās situācijās, kad jāpārvar krīzes. Krīzes var būt visādas – dabas, tehnogēnas katastrofas u.c.

– Arī aizsardzības nozarē notiek iepirkumi, un tur, kur ir iepirkumi, pastāv riski – gan korupcijas, gan izšķērdēšanas riski, gan arī risks, ka konkurentu cīņas var izraisīt ilgstošus tiesu darbus. Aizsardzības joma ir arī zem liela slepenības plīvura. Kā jums ir sekmējies ar to tikt galā, kad bijāt ministrs?

– Viens no galvenajiem virzieniem, ko mēs ministrijā darījām, bija sistēmiskas izmaiņas. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti. Bija, piemēram, gadījums ar ģeneratoriem, kur atklājās, ka mūsu nozarē tiek lietoti 107 dažādi ģeneratoru veidi un kopā tas ir haoss. Tāpēc speciālisti iedziļinājās šajā lietā un konstatēja, ka ir iespējams veikt sistēmiskas izmaiņas un samazināt šos ģeneratoru veidus līdz minimumam – līdz astoņiem vai deviņiem ģeneratoru veidiem. Esam sistematizējuši arī, kādām jābūt kazarmām, kādām jābūt noliktavām. Tāpat sistēmiskas izmaiņas tiek veiktas, slēdzot vispārējas vienošanās, lai nav katru gadu jāslēdz līgumi no jauna. Ir bijuši visādi gadījumi. Ar zābaku iepirkumu jaunsargiem konkurenti saplēsās savā starpā, sākās tiesu darbi, bet jaunsargiem tikmēr nebija ko vilkt kājās. Beidzās ar to, ka nācās iegādāties zābakus pēc NATO kataloga. Žēl, bet nauda aizgāja kādas citas valsts kompānijai.

– Vai ar jauno ministru Arti Pabriku aizsardzības joma ir «drošās rokās»?

– Man nav vairs pietiekami daudz konkrētas informācijas par to, kas notiek, bet, redzot to, kas ir pieejams publiski, nekas slikts nenotiek. Bija arī iespēja, tagad jau kā parlamenta deputātam, paviesoties Ādažu poligonā sakarā ar 15. gadadienu, kopš Latvija ir NATO. Patīkami redzēt, ka darbs turpinās. Ir paplašināts poligons. Ir tuvu darba kārtībai likumu izmaiņas, lai ļautu organizēt bruņoto spēku mācības tā, kā tas nepieciešams mūsdienās.

– Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir sacījis, ka valsts pašlaik ir tik droša kā nekad agrāk.

– Tā ir. Ir daudz kas sakārtots. Bet aizsardzības un drošības jomā ir tā, ka vienmēr būs kaut kas, ko uzlabot – kad ir izdarīts viens darbs, top redzami vēl pieci darbi, kas jādara. Ir, piemēram, nupat labs noslēgums tam, ka mūsu aizsardzības sistēma atbrīvojas no padomju helikopteriem un vietā ir nākuši jauni, moderni amerikāņu helikopteri. Tāpat arī ar citu tehniku un ieročiem.

– Ādažu poligons ir tuvu Rīgai, un militāristiem un ārvalstu viesiem tur ērti nokļūt ar gaudojošām sirēnām. Bet vai tas ir labi, ka tik tuvu galvaspilsētai ir poligons? Cilvēki varbūt gribētu sēņot, bet priekšā zīme, ka tālāk iet aizliegts.

– Šis poligons ir 90 gadus vecs…

– Varbūt tas ir novecojis?

– Nē, nav. Tas ir modernizēts, un tas ir modernākais poligons Baltijā. Attīstām arī citus poligonus – Alūksnē, Skrundā. Ļoti daudzi ir pārsteigti.

Un tas, ka Ādažu poligonā var nokļūt ātri, ir ļoti labi. Ir daudzas citas valstis, kur nokļūšana līdz poligoniem ir ilga un mokoša – jābrauc ilgas stundas. Tas, ka mums Skrundā ir poligons, ir lieliski – tas ir unikāls, nav citas vietas, kur iespējams veikt tādus urbānās vides treniņus kā tur. Redzot mūsu piedāvājumus, iespējas, sasniegumus, citu valstu amatpersonām mainās priekšstats par Latviju. Viņi atzīstas, ka iepriekš par mūsu valsti viņiem bijis no realitātes ļoti tāls priekšstats, un viņi ir patīkami pārsteigti.

– Jūs esat bieži ticies ar citu valstu militārpersonām. Vai ārzemju kolēģi saprot, kas ir Latvija un Baltija, kur tā atrodas, kas te jāsargā un ka Balkāni un Baltija nav viens un tas pats?

– Jā, ir izpratne. Sevišķi pēdējos trijos NATO samitos par mūsu reģionu ir bijusi pat pastiprināta interese. Sevišķi tās valstis, kuru vienības pašlaik ir pie mums, ir ļoti mainījušas izpratni par mums.

– ASV vēstniecības mājaslapā par Latviju rodas priekšstats kā par drūmu «glūmīpleisu» – korupcija zeļ, bankas brūk, notiek cilvēktirdzniecība… Kāds tad ir tas mūsu valsts tēls?

– Bet mēs jau paši veicinām, lai tāds tēls rastos…

– Kas ir tie «mēs»? Vai Bergmanis iet uz vēstniecību un gaužas?

– Nē, Bergmanis neiet. Bet mediju telpa…

– Cilvēku tirdzniecība! Rodas iespaids, ka pie mums vergus tirgū un veikalā var nopirkt. Šī nav tēma, ko būtu uzpumpējuši Latvijas mediji.

– Bet gausties un kritizēt mums patīk. Tas ir tas, ko dažkārt paši nepamanām – ka uzlejam ūdeni uz nepareizajām dzirnavām.

– Kā jūs vērtējat tieslietu ministra Jāņa Bordāna vēstuli ārzemju vēstniecībām, ka ar tiesu varu Latvijā ir ļoti slikti?

– Tas nu gan bija ļoti nepareizs gājiens. Ļoti negatīvi vērtēju.

– Vai Latvijā vajadzētu atgriezties pie obligātā militārā dienesta?

– Neesmu pret, bet pašlaik nozarei trūkst kapacitātes, lai to darītu. Tur vajadzētu milzīgus līdzekļus.

Foto: F64