Bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs: Prezidenta vēlēšanās nedrīkst būt obligātais balsojums

Bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, diplomāts un valsts tiesību speciālists Gvido Zemrībo intervijā Neatkarīgajai dalās pārdomās par Saeimā iecerēto Valsts prezidenta apstiprināšanas procedūras būtību un riskiem tajā pārkāpt likumu, kā arī demokrātijas pamatprincipus.

– Šobrīd pieteikti trīs kandidāti Valsts prezidenta amatam. Kas tā būs par procedūru, kas notiks Saeimā – Valsts prezidenta ievēlēšana vai tomēr iecelšana, ko īstenos koalīcijas partiju bosi?

– Tur jau ir tā problēma. Daudzu gadu garumā esmu publiski izteicis viedokli, ka demokrātiskā valstī, kāda neapšaubāmi ir Latvija, Valsts prezidents būtu jāievēlē tautai. Ar baltu skaudību skatos, kā tas notiek pie mūsu kaimiņiem Lietuvā. Lietuvieši uzskata, ka tauta ir pietiekami gudra un pati spēj izvēlēties sev prezidentu. Pie mums politiķi saka: tauta ir dumja; ja būs tautas vēlēts prezidents, tad tas būs Raimonds Pauls. Bet Raimonds Pauls kā prezidents, manuprāt, nebūtu slikta izvēle. Viņš ir bijis ministrs un Saeimas deputāts. Kādēļ politiķi vēlas ignorēt tautu? Mūsu politiķi turpina turēties pie Satversmē ierakstītā, ka Valsts prezidentu vēlē Saeimas deputāti. Saeimas deputātu skaits nav liels – ievēlēšanai pietiek jau ar 51 balsi. Bet, neraugoties uz to, līdz šim Valsts prezidentu ievēlēja vēlēšanās.

– Ar to jūs domājat iepriekšējo periodu – līdz Satversmes grozījumiem par atklātām Valsts prezidenta vēlēšanām?

– Jā. Deputātiem, kuri nav juristi, nesaprašanu var piedot, bet starp deputātiem ir arī juristi. Diemžēl zinošos juristos ne vienmēr ieklausās. Aizejošajā Saeimā bija divi izcili juristi – Gunārs Kūtris un Ringolds Balodis. Viņi situāciju mēģināja glābt, bet viņos jau neviens neieklausījās. Visi bija pārņemti ar absurdo apgalvojumu, ka tautai ir jāzina, kā viņu deputāts balso. Bet, ja tās ir vēlēšanas, tad man arī kā Saeimas deputātam ir tiesības balsot, kā es gribu, un nevienam nav darīšana, kā es balsoju un par ko es balsoju – man nevienam nav jāatskaitās. Tā tas ir demokrātiskās valstīs visā pasaulē. Mūsu politiķi uzskata – nē, tautai ir jāzina, kā deputāti balso Valsts prezidenta vēlēšanās. Aizgājušais deputāts Edvards Smiltēns ar lielu lepnumu jūsu avīzē 2018. gada 7. septembra numurā teica, ka atklātais balsojums ir milzīgs sasniegums un viņš par to ir cīnījies vairākus gadus, līdz to ir panācis. Viņš paziņoja: «Kā liecina vēsture, Valsts prezidenti Latvijā izraudzīti apkaunojošā veidā – zoodārzā, viesnīcas numuriņā un citur; ietirgoti Saeimas politiskajā tirgū, ievēlēti slēpti no sabiedrības acīm aizklātā balsojumā.» Bet, mīļie draugi, ja jūs uzskatāt, ka šī kārtība nekur neder, tad jūs uzskatāt, ka paši nevarat saviem kolēģiem uzticēties. Jūs taču izsakāt paši sev neuzticību, ja jau jāpārbauda, kā katrs deputāts ir balsojis. Tas nozīmē, ka nevar deputātam uzticēt tiesības, kuras viņam piešķir Satversme. Ja jau reiz nevaram uzticēt balsot deputātiem, tad tas ir jāuztic tautai. Sakarā ar Egila Levita izvirzīšanu aktivitāti izrādīja inteliģences grupa ar Māru Zālīti priekšgalā. Es to vērtēju kā tautas izmisuma saucienu: dodiet mums pašiem noteikt, kurš būs mūsu Valsts prezidents.

Ir bijušas vairākas aptaujas, kurās vaicāts par tautas vēlētu prezidentu, un tauta vienmēr ir izteikusies, ka vajag tautas vēlēto prezidentu. Parasti pēc šīm aptaujām politiķi piekopa šādu taktiku: šis jautājums nu jau ir par vēlu aktualizēts – atlicis tikai pusgads līdz vēlēšanām, tas ir sarežģīts likumdošanas jautājums, šoreiz vēl ievēlēsim pa vecam, un tad gan mums būs pietiekami daudz laika. Šis stāsts atkārtojās vismaz trīs reizes. Skaidrs, ka valdošās partijas nevēlas no savām rokām izlaist tiesības noteikt, kurš būs Valsts prezidents. Kad biju vēstnieks Islandē, man bija saruna ar Islandes Valsts prezidentu Olafuru Ragnaru Grimsonu, pēc izglītības politologu. Islandē prezidentu ievēlē tauta tiešās vēlēšanās. Stāstīju, kā tas notiek pie mums, un paudu savas šaubas par mūsu procedūras pareizību. Viņš teica: ja Valsts prezidentu ievēlē parlaments, tad tas ir zirgu tirgus – vienai partijai tiek prezidents, citai – premjers, citai – parlamenta priekšsēdētājs. Atminēsimies skandālu ar Valda Zatlera ievēlēšanu, ka viņš esot izraudzīts zoodārzā. Man vienalga, kur prezidents izraudzīts – zoodārzā vai Hotel de Rome. Kāda starpība? Galvenais ir jautājums, kas to izlemj. Tagad jautājumu par Valsts prezidentu faktiski izlemj četri pieci cilvēki. Ar ko mēs atšķiramies no padomju laika – Maskavā visu lēma kompartijas politbirojs, Rīgā kompartijas centrālkomitejas birojs. Vienīgā starpība – tur bija viena partija, te – pārstāvji no vairākām partijām. Vai jūs atminaties gadījumu, kad viens no deputātiem lepojās ar krāsainām pildspalvām, ar kurām viņš spēja kontrolēt deputātu balsojumu?

– Jā! Kurš tad to neatminas! Tas bija Juris Dobelis.

– Tas bija pirmais mēģinājums kontrolēt, kā deputāti balso. Tagad būs atklātā balsošana bez krāsainajiem zīmuļiem.

– Vai tad nesanāk tā, ka ar Satversmes grozījumiem par atklāto balsojumu netiek leģitimizēts – Valsts prezidentu Latvijā ieceļ absolūtais mazākums?

– Ir viens cits jautājums. Kā mēs zinām, viena no Saeimas pamatfunkcijām ir likumdošana. Apspriežot to vai citu likumprojektu – ja tas partijai ir principiāls jautājums, tās vadība izsludina frakcijai obligāto balsojumu. Ja kāds deputāts pārkāpj obligāto balsojumu, viņu var izslēgt no frakcijas, jo ir partijas disciplīna. Tas ir normāli, jo tas ir likumdošanas process. Bet Valsts prezidenta vēlēšanas nav likumdošanas process. Tās ir vēlēšanas. Saeimas kārtības rullī vienā sadaļā ir runa par amatpersonu vēlēšanām, bet citā sadaļā – par likumdošanas procesu. Tas, kas attiecas uz likumdošanu, nevar tikt attiecināts uz vēlēšanām! Vēlēšanās nevar būt obligātais balsojums!

– Tagad redzam, ka tiek skaitītas balsis, kas koalīcijas rīcībā ir reāli. Tas nozīmē, ka partijas pārbauda savu biedru disciplīnu. Vai tad uz Valsts prezidenta balsošanu var attiecināt partijas disciplīnu?

– Nekāda partijas disciplīna nedrīkst būt! Tas jau ir tas, par ko es runāju! Saeimas deputātiem balsot par Valsts prezidentu – tās taču ir Satversmē garantētās tiesības! Tieši tāpat kā Saeimas vēlēšanās – vai tad kāds jums var likt atskaitīties, par ko jūs balsojāt?

– Ja Saeimas deputātiem liks atskatīties, tad tas būs rupjš likuma pārkāpums?

– Vēl vairāk! Krimināllikuma 92. pantā teikts, ka parakstu vākšana, vēlēšanu un tautas nobalsošanas dokumentu viltošana, nepareiza balsu saskaitīšana un aizklātas balsošanas pārkāpšana tiek sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz četriem gadiem.

– Bet ko darīt, ja reiz Satversmē veikti grozījumi, ka balsošana notiek atklāti? Tā neapšaubāmi ir pretruna, bet neviens jau Satversmes tiesā nav apstrīdējis atklāto balsošanu.

– Tas ir jautājums. Tagad ir izveidojusies situācija – koalīcijas partiju vadoņi vienojušies par kandidātu; jūsu spalvas brāļi jau raksta par to, ka balsis jau saskaitītas, to Levitam jau ir pietiekami. It kā jau vēlēšanas ir notikušas. Bet deputāts jau var balsot tā, kā viņš uzskata par pareizu.

– Tādas tiesības viņam it kā būtu.

– Ir vēl viens jautājums, un es nezinu, kā tas tiks atrisināts. Saeimas Kārtības rullī 26. pantā ir teikts par Saeimas ievēlamiem kandidātiem, tajā skaitā Valsts prezidentu. Tur teikts, ka par katru kandidātu balso vienlaikus ar vēlēšanu zīmēm. Reiz televīzijā rādīja, kādā veidā ievēlē kārtējo tā saucamās Doņeckas republikas prezidentu. Tur viens nobļāvās: «Kurš par Ivanovu?» Visi pacēla rokas. Ivanovs vienbalsīgi tika ievēlēts par prezidentu. Tā, lūk, ir atklātā balsošana. Bet mūsu gadījumā – vēlēšanu zīmes tomēr tiek saglabātas. Vēl nav atcelts arī Valsts prezidenta ievēlēšanas likums. Tur ir 8. pants, kurā teikts, ka kandidātus vēlēšanu zīmēs ieraksta to pieteikšanas secībā un Valsts prezidentu ievēlē, balsojot ar vēlēšanu zīmēm Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā. Tur teikts, ka deputāti vēlēšanu zīmi pašrocīgi iemet vēlēšanu kastē, kas atrodas Saeimas sēžu zālē.

– Kā tad būs iespējams nodrošināt atklāto balsojumu?

– To arī es nezinu. Viens no variantiem: deputāts dabūjis vēlēšanu zīmi ar trim tur ierakstītajiem kandidātiem – divus izsvītro un skrien pie savas frakcijas vadītāja atrādīt veikumu. Otrs variants: deputāts parakstās uz vēlēšanu zīmes, lai tādējādi pēc tam varētu konstatēt, kurš kā balsojis. Pieļauju, ka šis ir vienīgais variants, kā savienot atklātumu ar vēlēšanu zīmēm. Bet tas taču ir pilnīgs absurds! Vai tad tās ir vēlēšanas? Nu, piedodiet!

– Bet tas jau arī bija mūsu sākotnējais jautājums: kas tad īsti Saeimā notiks – vēlēšanas vai iecelšana?

– Tas ir kliedzošs demokrātijas pamatprincipu pārkāpums. Ja arī Levitu ievēlēs, tad pirmais, kas viņam jādara – jāmaina Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība. Viņš taču saprot, kas ir Satversme, un daudz ko pie tās ir darījis, pat preambulu uzrakstījis. Viņš to visu labi saprot, un, ja viņš iet uz to, tad tas arī ir jautājums.

– Levits parādījās kā pirmais kandidāts un pirms kandidēšanas aicināja koalīciju vienoties par viņa kandidatūru. Viņš gribēja kļūt par valdošās koalīcijas prezidentu. Kā jūs šo viņa soli vērtējat, ja reiz viņš ir Satversmes speciālists?

– Pretruna tur ir neapšaubāmi. Viņš vienu reizi jau ir apdedzinājies. Viņa kandidatūru virzīja, bet viņu neievēlēja – ievēlēja Raimondu Vējoni. Visticamāk, Levits vienkārši nevēlas otro reizi atkal tikt izgāzts. Viņš savā izpratnē gribēja garantijas, ka koalīcijas partijas viņu atbalstīs. Taču šāda pieeja ir pretrunā ar Valsts prezidenta ievēlēšanas pamatprincipiem. Lai nu kurš, bet viņš jau to ļoti labi saprot.

– Kāda varētu būt viņa loģika, ja viņš kā jurists piekrīt piedalīties šajā ne visai glītajā pasākumā?

– Visticamāk – tikai praktisks apsvērums. Viņš negrib būt tāds kā ķēms, kurš atkārtoti tiek izbalsots. Viņš bija gatavs piekrist kandidēt tikai tādā gadījumā, ja viņu ievēlēs. Kaut gan, protams, te ir loģiska pretruna, jo vēlēšanas jau vienmēr ir vēlēšanas.

– Jūs pieminējāt Krimināllikuma 92. pantu, bet tur ir vēl 90. pants, kurā ir runa par vēlēšanu ietekmēšanu. Vēlot Valsts prezidentu, Saeimas deputāts nav likumdevējs, bet vienkāršs vēlētājs. Tas nozīmē, ka viņa gribu neviens nedrīkst ietekmēt – arī partijas vai frakcijas priekšsēdētājs.

– 90. pantā ir runa par vēlēšanu tiesību īstenošanas kavēšanu. Tas ir nedaudz cits jautājums. Katrā ziņā vēlēšanu tiesību īstenošanas kavēšana – tas ir noziegums. Par to nav šaubu. Ja deputātam no frakcijas vadības puses tiek izteikti draudi, tad tas neapšaubāmi ir noziegums. Bet tos jau ne vienmēr izsaka atklāti. Frakcijas vadītājs jau var izteikt savu personīgo viedokli, ka viņš balsos par Levitu, un aicināt to darīt arī kolēģus. Vai to var uzskatīt par noziegumu? Tā būtu priekšvēlēšanu aģitācija. Bet, ja viņš skaidri un gaiši pasaka, ka balsojums par Valsts prezidentu ir obligātais balsojums, tad katrā ziņā tas ir Satversmes pārkāpums.

– Bet Krimināllikuma?

– Tad jāvērtē detalizētāk, vai ir nozieguma sastāvs. Ne jau visi likuma pārkāpumi vērtējami kā noziegumi, bet tas, ka tas būtu likuma pārkāpums – manī tas šaubas neraisa.

– Vai Valsts drošības dienestam nevajadzētu pievērst uzmanību arī Valsts prezidenta ievēlēšanas norisei tieši Krimināllikuma 90. un 92. panta sakarā?

– Neesmu krimināltiesību speciālists, un man īsti nav skaidra tā robeža, kur beidzas vai sākas policijas un Valsts drošības dienesta kompetence šajos jautājumos.

– Pēc Valsts prezidenta ievēlēšanas pilsoņiem būs pamats vērsties Satversmes tiesā un apstrīdēt ievēlēšanas vai iecelšanas procedūru?

– Satversmes tiesā katrā ziņā var vērsties ne jau par Valsts prezidenta ievēlēšanu, bet par veiktajiem Satversmes grozījumiem, proti, par atklāto balsojumu. Tas būtu svarīgs jautājums, par ko Satversmes tiesai būtu jālemj.

– Neviens vēl nav vērsies. Vai tas nozīmē, ka cilvēkus apmierina, ka Valsts prezidentu amatā ieceļ mazākums?

– Ne jau visus tas apmierina. Latvijā ar Valsts prezidenta ievēlēšanu notika unikāls gadījums. Valsts prezidenta amatā tika ievēlēta tautai praktiski nezināma persona – Vaira Vīķe-Freiberga. Šis gadījums izrādījās ļoti veiksmīgs. Bet varēja jau būt pilnīgi otrādi. Diskusijas par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību ir vēsturiski senas. Citāts no jurista, Latvijas Republikas otrā prezidenta Gustava Zemgala teiktā: «Valsts prezidents jāvēl no tautas tieši un viņam jādod tiesības no andelēm un demagoģijas aizrāvušos Saeimu atlaist kaut kurā katrā brīdī.»

Foto: F64