Bijušais VDK pulkvedis: Kristovskis bija uzticamības persona

Ventspils brīvostas pārvaldes valdes priekšsēdētājas vietnieks Ģirts Valdis Kristovskis savā grāmatā “Pieskāriens” atklājis, ka vismaz pusotru gadu cieši kontaktējies ar Latvijas PSR Valsts drošības komitejas (VDK) virsniekiem. Kaut arī Kristovskis noliedz, ka piekritis sadarbībai ar VDK, grāmatu izlasījušie bijušie VDK virsnieki uzsver – Kristovskis bija uzticamības persona.

Kristovskis savu grāmatu nodēvējis par autobiogrāfisku stāstu par jauna inženiera un sportista dzīves izaicinājumiem Ventspilī Mihaila Gorbačova glastnostj laikā no 1985. gada pavasara līdz Latvijas Tautas frontes dibināšanai. Kristovskis atklāj, ka darbs pie grāmatas ir sācies jau pirms trīsdesmit gadiem, kad VDK aģenti centušies viņu savervēt. Grāmatā politiķis plaši aprakstījis savas tikšanās reizes ar VDK, tostarp minot, ka regulāri ticies ar VDK operatīvajiem darbiniekiem, lai panāktu iesaukuma atlikšanu PSRS Bruņotajos spēkos, dabūtu jaunu dzīvokli un to, lai viņa māte Astra Kristovska iegūtu atļauju paviesoties pie māsīcas ASV.

Kā intervijā “Neatkarīgajai” norāda bijušais VDK pulkvedis, Kristovskis bijis uzticamības persona: “Tas, ka Ģirts bija gards kumoss VDK, nav šaubu – jauns, jauks puisis, pēc institūta, sportists, viņš jau brauca uz sacīkstēm uz ārzemēm, viņam pašam ārzemēs arī vesela čupa radinieku. Ja šādu jaunieti nevervētu, tad priekšnieks darbiniekam teiktu: “Tu ko, akls esi, vai – re, kur īstā manta apkārt staigā!” Tas, ka uz Ģirtu izgāja, bija loģiski. Taču viss viņa aprakstītais process… Nu, tik ilgi nebāzās virsū. Ja čalis meiteni lenc – nu, vienu, divas reizes viņa neatbild, tad staigā vesela. Viņš tur pārspīlē, ka bijis spiests kaut ko parakstīt un lauzīts gadiem. Darbinieki pirmo reizi izrunājās, otro reizi, un, ja juta, ka nesanāk, tad nesanāk. Sarakstītais ir pārspīlēti. Viņš mēģina sevi parādīt – cik es varonīgi pretim turējos. Sākumā jau redzams, ka viņu grib pavervēt un grib dabūt parakstu, bet redzot, ka tas nesanāk, taču puisis ir daudz maz runājams un ir sakarīgs, tad ir tāda kategorija kā “doverennije ļica” – uzticamības personas. Tā jau ir pilnīgi cita kategorija. Tur var būt arī partijas biedri, arī kaut kādi nelieli priekšnieķeļi. Tajā kategorijā bieži vien ierakstīja arī kadru daļu priekšniekus. Par “dovereņņikiem” priekšniecība nekādu atskaiti neprasīja. Par aģentiem gan bija stingra uzskaite, ko redzam arī no tagad atvērtajiem maisiem. Par “dovereņņikiem” katram darbiniekam bija tāda burtnīciņa, slepena, kura glabājās seifā, un tur darbinieks par viņu visu sarakstīja – “dovereņņika” adresi, telefonu, kā var sazvanīt, visu tā, lai var priekšniekam atskaitīties gadījumā, ja nu paprasa – cik tev ir “dovereņņiku”. Ir burtnīciņa – var droši atbildēt – jā, man tur ir divdesmit trīsdesmit. Darbinieks pats ar savu roku no tās burtnīciņas kādu no tiem varēja izstrīpot vai kādu atkal ierakstīt iekšā. Acīm redzot Rubenis viņu (Ģ. V. Kristovski) turēja kā uzticības personu. No viņa rakstisku neko neprasīja. Viņiem arī naudu nedeva kā aģentiem. Viņš bija tāds – nu, ja vajadzēja, viņam pazvanīja, viņš atnāca. Ar viņu tikās. Ar aģentiem jau tiekas konspiratīvi.”

Pēc viņa sacītā, ir trīs tikšanās vietu konspirācijas pakāpes: “javočnij punkt” (tikšanās punkts), piemēram, viesnīcās, “družiņņiku” (brīvprātīgie kārtības sargi jeb miliču izpalīgi) istabā utt. Otrā pakāpe ir “javočnaja kvarķira” jeb parastais dzīvoklis, un trešā pakāpe ir konspiratīvais dzīvoklis, kurā uzņem sevišķi augstus aģentus: “Bet “dovereņņikus” jau uz tādiem neveda – ne uz pirmo, ne uz otro, ne uz trešo. Pie “dovereņņika” varēja aiziet uz darbu, ieiet viņa kabinetā, satikties uz ielas stūra mašīnā. “Dovereņņiks” jau nebija nekas slepens. Viņš jau tāpēc arī bija uzticības persona. Viņi (domāti VDK Ventspils daļas darbinieki) tur ilgi ar viņu (Kristovski) mudžināja. Cik es no tās grāmatas atceros, kad sāka veidoties Zaļā kustība, viņš (Kristovskis) pievērsās tiem. Tad jau sāka lauzties jaunās vēsmas. Ar viņu (Kristovski) palika aizvien grūtāk strādāt, un viņš sāka palikt aizvien nekaunīgāks un pasūtīja viņus, cik vien tālu var. Kad viņš sāka organizēt mītiņus, tad jau tās viņu (VDK un Kristovska) sarunas aizgāja uz asumiem un viņi viens otru pasūtīja trīs mājas tālāk.”

Kā zināms, Kristovska grāmata nāca klajā 2017. gadā, pāris mēnešus pēc tam, kad Ventspils mērs Aivars Lembergs viņu bija nosaucis par “čekas stukaču”.

Komentāri