Cīņā pret Lembergu zobenu gatavs asināt arī Levits

Cīņai par atsevišķu krimināllietu termiņu saīsināšanu Valsts prezidents Egils Levits organizējis «tieslietu piecnieku», kura viedoklim jāveicina ātra Kriminālprocesa likuma grozījumu virzīšana trešajam, galīgajam, lasījumam Saeimā.

Šā gada 4. martā Latvijas un pasaules ziņu kanālus pildīja pienākošas vēstis par Covid-19 izplatību. Latvijā tika intensīvi apzināti iedzīvotāji, kuri bija kontaktējušies ar caurbraucošo inficēto Igaunijas pilsoni; pienāca aizvien jaunas ziņas par konkrēto Latvijas varas iestāžu gatavību atpazīt un ierobežot vīrusa izplatību valstī.

Tikmēr Rīgā, Valsts prezidenta pilī aktuālāki izrādījās pavisam citi jautājumi. Egils Levits bija sasaucis «tieslietu piecnieku», lai lemtu par grozījumiem Kriminālprocesa likumā, kuri cita starpā ļautu tiesai ierobežot divus kriminālprocesa norises posmus – debašu laiku un pēdējā vārda ilgumu. Tas ir tieši tas, uz ko šobrīd gaida jau divpadsmito gadu Aivaru Lembergu tiesājošais Rīgas apgabaltiesas krimināllietu kolēģijas tiesas sastāvs. Nav zināms cits tiesas process, kurā, piemēram, prokurori būtu lasījuši savu debašu runu vairāk nekā gadu, kā tas bija t. s. Lemberga prāvā; nav zināms cits tiesas process, kurā prokurori un tiesa tā būtu traucējuši aizstāvībai teikt savu debašu runu, kā tas notiek t. s. Lemberga prāvā.

Valsts prezidents par «tieslietu piecnieku» ir nodēvējis sevi, tieslietu ministru Jāni Bordānu, Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju, tagad jau nelaiķi Jutu Strīķi, Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijas priekšsēdētāju Inesi Lībiņu-Egneri un Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētāju Andreju Judinu.

Spriežot pēc E. Levita publiskiem paziņojumiem, tieši iepriekšminētais «tieslietu piecnieks» ir viskompetentākais, kā ierobežot atsevišķu kriminālprocesu ilgumu. Tātad, prezidentaprāt, viedoklis, kā saīsināt t. s. Lemberga krimināllietas iztiesāšanu jāprasa nevis tiesnešiem, prokuroriem, tiesu darba vai kriminālprocesuālo lietu zinātājiem, bet gan politiķiem – seniem, rūdītiem A. Lemberga politiskajiem pretiniekiem.

«Atsevišķi skaļi procesi»

Pēc tikšanās improvizētā brīfingā, kurš ierakstīts video un redzams gan Valsts prezidenta mājaslapā, gan Tieslietu ministrijas kūrētā žurnāla Jurista Vārds mājaslapā, E. Levits teica sekojošo: «Mēs pārrunājām aktuālus jautājumus sakarā ar Tieslietu ministrijas iesniegtajiem likumprojekta priekšlikumiem, lai uzlabotu mūsu kriminālprocesu tādā veidā, ka būtu daudz grūtāk vai pat neiespējami vilkt atsevišķus procesus garumā. Man jāsaka, ka galvenais ir tas, ka labā ziņa ir tā, ka 96% no visiem kriminālprocesiem tiek noslēgti divu gadu laikā, kas ir Eiropā viens no īsākajiem termiņiem, kādā tiek pabeigti kriminālprocesi. Tātad principā normāli kriminālprocesi mums iet ātri, un tas ir svarīgi, zināt to, lai mēs varētu novērtēt tiesu sistēmas darbību kopumā. Vienlaicīgi mums ir atsevišķi skaļi procesi, kas velkas gadiem ilgi, un tur ir jāidentificē attiecīgie trūkumi Kriminālprocesa likumā, kas pieļauj šādu vilcināšanos. Un šeit atkal, man jāsaka, ir divi avoti. Viens ir tas, ka mūsu kriminālprocess dažos gadījumos ir pārāk smagnējs un arī no tiesneša viedokļa jāizpilda tādas darbības, kas nav nepieciešamas, lai izpildītu likumu. No otras puses, arī veikliem advokātiem ir iespējama šāda veida obstrukcija atsevišķos gadījumos. Bet Tieslietu ministrija lielā mērā ir identificējusi šos trūkumus pašreizējā Kriminālprocesa likumā, ir iesniegusi grozījumu priekšlikumus, un tie tiek apspriesti Saeimas Juridiskajā komisijā, un par šiem grozījumiem – un kāds varētu būt efekts – mēs arī šodien runājām. Tiku informēts, cik tālu tas ir tagad. Jau otrais lasījums iet, un es arī domāju, ka tuvākajā laikā arī šie grozījumi, kas neļaus šāda veida kriminālprocesu vilkšanu, stāsies spēkā. Tas ir viens. Otrs. Mēs diskusijas gaitā konstatējām, ka, protams, ir nepieciešami grozījumi attiecīgajā likumā, taču tie prasa arī daļēji no tiesām līdzšinējās pieejas un līdzšinējā ieraduma maiņu. Un, es teiktu, vislabāk, lai veicinātu to, būtu sagatavot arī vadlīnijas, kā šos jaunos grozījumus piemērot praksē. Man jāsaka tā, ka vadlīnijas ir plaši pazīstams tiesību instruments tiesiskās valstīs. Bet mums vadlīnijas ir maz izmantotas kā instruments un mums vienkārši ir jāizmanto arī tas, kas pieder pie tiesiskas valsts komplekta. Tas nozīmētu arī, ka šeit konkrēti būtu jādomā arī par to – veidot projektu, kas sagatavotu šādas vadlīnijas, labās prakses vadlīnijas, kā šos jauninājumus pielietot praksē. Tā ka, pirmais, mēs apspriedām šos grozījumus, kas apgrūtinātu vai pat, cerams, likvidētu iespējas vilkt procesu garumā. Viens. Un otrs, mēs arī nācām pie secinājuma, ka būtu arī labi sagatavot šādas vadlīnijas pēc tam, kad grozījumi stāsies spēkā.»

Publiskā atzīšanās

Uzmanīgs lasītājs, noklausoties vai izlasot šo E. Levita vēstījumu, nevarēja nepamanīt tajā loģisku pretrunu. Lai arī prezidents savu dārgo laiku velta vienai ļoti specifiskai kriminālprocesuālai it kā problēmai, viņš vienlaikus atzīst, ka kopumā tā nemaz nav problēma, bet gan ir tikai kāds skaļš tiesas process, ar kuru valsts netiek galā; valstij jānāk tiesnešiem talkā, jāgroza likums, lai šo procesu varētu ātri iztiesāt. Valsts prezidents būtībā publiski atzīst, ka tikai viena procesa dēļ A. Lemberga politiskā pretinieka J. Bordāna vadītā Tieslietu ministrija sagatavojusi «lieliskus» priekšlikumus politiskai varai problemātiskā tiesas procesa pabeigšanai. Taču, lai grozījumus varētu īstenot praksē, Tieslietu ministrija izstrādās arī vadlīnijas. Tas acīmredzot politiski ļaus nošķirt, kuros gadījumos tiesu debates un pēdējo vārdu vajag ierobežot (piemēram, t. s. Lemberga lietā) un kuros gadījumos to nevajadzētu darīt (piemēram, Jura Juraša lietā).

Grozījumi bez pamatojuma

Šķiet, ja jau Valsts prezidents starp daudzajiem uz trešo lasījumu Saeimā nodotajiem Kriminālprocesa likuma grozījumiem veltījis laiku tikai viena īpaša grozījuma izvērtēšanai un komentēšanai, tad likumprojekta anotācijā un citos pavadošajos dokumentos vajadzētu būt izvērstam pamatojumam ar statistiku, kurās konkrētās krimināllietās notiek spriedze debatēs un kādēļ tā notiek, kur būtu arī izskaidrots, kā tieši tas traumē tiesiskumu valstī. Iepazīstoties ar Saeimas mājaslapā likumprojektu pavadošo anotāciju, Neatkarīgā secināja, ka iecerētie tiesas debašu ierobežojumi nav pamatoti ar konkrētiem faktiem, bet gan tikai un vienīgi ar politisku uzstādījumu. «Grozījums 505. panta trešajā daļā un 508. panta trešajā daļā paredz tiesnesim, izvērtējot lietas apstākļus un lietas dalībnieku viedokļus, noteikt tiesas debašu un apsūdzētā pēdējā vārda ilgumu, kas šobrīd nav iespējams, jo KPL 505. panta trešā daļa un KPL 508. panta trešā daļa noteic, ka tiesas debašu ilgums un apsūdzētā pēdējā vārda ilgums nav ierobežots. Šāds regulējums imperatīvi liedz iespējas tiesnesim vadīt un virzīt procesu atbilstoši Kriminālprocesa likumā nostiprinātajiem kriminālprocesa pamatprincipiem. Tādēļ, paredzot šādu tiesas kompetenci, prognozējams, ka ne tikai tiks nodrošināta procesuālā ekonomija, bet pieaugs arī procesu kvalitāte, jo procesa dalībniekiem būs savs viedoklis un argumenti tiesai jāpasniedz koncentrētākā veidā,» teikts likumprojekta anotācijā.

Lai pārliecinātos, vai «tieslietu četrinieks» pie Valsts prezidenta tiešām ieradies bez konkrētas statistikas un situācijas analīzes, Neatkarīgā vaicāja vienai no saieta dalībniecēm Valsts prezidenta padomniecei sabiedrisko attiecību jautājumos Aivai Rozenbergai, kuri konkrēti ir tie kriminālprocesi, kuru dēļ nepieciešami grozījumi Kriminālprocesa likumā, kādus argumentus, ieskaitot statistiku, par nepieciešamību grozīt Kriminālprocesa likumu, lai ierobežotu debašu runu un pēdējo vārdu, uzaicinātais «četrinieks» sniedza Valsts prezidentam? Uz minēto A. Rozenberga atbildēja: «Runa bija par kopīgo statistiku un sistēmas kvalitātes uzlabošanu, nevis par konkrētiem kriminālprocesiem.»

Foto: F64