Cipule: Nevēlamies nonākt kara situācijā

Vienota Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta izveide ir viena no veiksmīgākajām valsts līmeņa reformām, intervijā Neatkarīgajai pārliecinoši saka dienesta direktore Liene Cipule. Vienotam dienestam šogad aprit desmit gadu. Neraugoties uz šo veiksmes stāstu, tieši tagad dienests saskaras ar kritisku situāciju mediķu trūkuma dēļ – dienestā ir vairāk nekā 500 ārstniecības personu vakances, kuras nosedz medicīnas studenti un virsstundas strādājošie pieredzējušie mediķi. Tajā pašā laikā dienests strādā pie jaunas stratēģijas, kā pārveidot savu darbu, lai palīdzība iedzīvotājiem būtu ātrāka un pieejamāka.

– Sacījāt, ka vienota dienesta izveide bija veiksmīga reforma. Kas par to liecina?

– Tas noteikti ir veiksmes stāsts, jo šai reformai ir ļoti daudz ieguvumu. Vispirms iedzīvotāji ieguva ātrāku, kvalitatīvāku, pieejamāku neatliekamo palīdzību, jo tika izveidots vienots zvanu centrs, kas pieņem izsaukumus. Mūsu darbā ir iesaistīts vairāk moderno tehnoloģiju gan izsaukumu pieņemšanā, gan brigāžu darbā. Iepriekš, pirms šīs reformas, katra mašīna bija citādi aprīkota, uz izsaukumiem brauca ļoti dažādas brigādes – gan dažāda veida automašīnas, atšķirīgi nokomplektētas, gan mediķu ziņā – dažādas. Tagad prasības ir vienotas, aprīkojums ir vienots, medikamentu bāze ir vienota, un pie pacienta brauc brigādes, kuras profesionāli sagatavotas pēc vienotiem kritērijiem. Vienota dienesta izveide notika ekonomiskās krīzes laikā, kad bija jāsaglābj un jānotur pati dienesta pamata funkcija – glābj cilvēku dzīvības.

– Pirms desmit gadiem bija daudz dažādu problēmjautājumu, dažādu iebildumu, liela pretestība pārmaiņām. Vai varat šobrīd teikt, ka visi šie jautājumi, kuri toreiz tika aktualizēti, ir atrisināti un sakārtoti?

– Vēl vairāk – pašlaik daudzi no opozicionāriem atzīst: jā, tas bija pareizi. Piemēram, viens no jautājumiem bija, kā brigādes, ja tās tiks vadītas centralizēti, atradīs adreses? Es varu teikt, ka tagad operatīvais vadības centrs, izmantojot modernas tehnoloģijas, visu spēj noorganizēt un tas notiek vienoti. Protams, ir atsevišķas situācijas, kad vietējie cilvēki, iespējams, zina kādu mazu veikaliņu, ko dispečers var arī nezināt, taču kopumā tas ir jautājums par sabiedrības izglītošanu – kā pareizi būtu jāizsauc palīdzība, kā jānosauc adrese un vieta, kur tu atrodies. Arī šis ir laika jautājums, jo 112 platformas attīstības procesā ir plānots, ka izsaucēju varēs noteikt pēc koordinātām.

– Vai tagad to nevar izdarīt?

– Diemžēl pagaidām nevar. Ja zvana no mobilā tālruņa, mēs neredzam, kur atrodas zvanītājs, bet, ja zvana caur mobilo aplikāciju, tad gan redzam. Pareizi būtu strādāt tā, lai ikviens mobilais tālrunis pats par sevi būtu informācijas nesējs par cilvēka atrašanās vietu. To ir plānots attīstīt valstiskā līmenī, un es ceru, ka pāris gadu laikā tā būs realitāte.

– Vai dienesta darbinieki ir pieņēmuši un akceptē šo nosacīti jauno pieeju, kā tiek organizēti izsaukumi?

– Tā noteikti bija domāšanas maiņa. Izsaukumi tiek organizēti pēc tā, kur ir tuvākā brigāde. Ja no Rīgas ceļā uz Liepāju ir brīva brigāde un ja ir steidzams izsaukums un tieši šī brigāde ir tuvākā, tad brauks tā, jo mūsu mērķis ir, lai uz izsaukumu aizbrauktu ātrāk. Domāju, ka darbinieki to saprot. Cits jautājums, kas aktualizēsies drīzumā, ir par darba intensitāti. [Pagājušajā nedēļā dienests iepazīstināja ar stratēģiju, kurā viens no jautājumiem ir par neatliekamās palīdzības brigāžu darba intensitāti, kas būtiski atšķiras Rīgā, pilsētās un novados – atšķirība pat ir tik liela, ka pilsētā vienai brigādei dežūras laikā var būt 17 izsaukumi, bet citur – viens.] Tie darbinieki, kuri strādā intensīvā režīmā, saprot, ka ir jālīdzsvaro intensitāte un jāsamazina izsaukumu skaits, bet, kā būs ar tām brigādēm, kuras pieradušas ikdienā izbraukt uz pāris izsaukumiem? Intensitāte nedrīkst būt pārāk augsta, jo darbinieki izdeg, bet pārāk maza intensitāte nozīmē, ka var mazināties profesionālās iemaņas. Protams, neapmierinātība varētu būt, tāpēc es braucu pa visiem reģionālajiem punktiem un skaidroju mūsu mērķus.

– Arī pagājušajā gadā dienestā bija krīze, darbinieki pat piesprauda melnas lentītes.

– Varētu teikt tā, ka vienā brīdī viss saasinājās līdz kritiskam līmenim. Dienestā iekšēji bija nobriedis pieprasījums pēc pārmaiņām. Pagājušais gads bija ļoti smags un situācija bija nokaitēta, un dienestam jauns vadītājs, turklāt ne no pašu mediķu vidus – uzticības kredīta man nebija. Bet pati krīze būtu bijusi neatkarīgi no tā, kas būtu dienesta direktors. Iepazīstoties ar dienesta resursiem, es pat domāju, vai neteikt nē šim amatam, tajā pašā laikā redzēju lielu potenciālu cilvēkos. Ja nebūtu vēlēšanu gads, daudz kas būtu noticis mīkstāk, taču vēlēšanu gados veselības aprūpi un solījumus ap to loka, kā vēlas. Kritisks brīdis izveidojās tad, kad tika atcelts pagarinātais normālais darba laiks, kas mainīja mediķu iespējas strādāt virsstundas, ko vēl pasliktināja ziņa par to, ka nebūs algu palielinājuma, jo realitātē stundu samazinājums nozīmēja arī darba algas samazinājumu, kam darbinieki pilnībā nebija gatavi. Arī es nebiju tam gatava. Jo es nepārtraukti teicu, ka mums jārāda, ka esam efektīvi, ka mums nevajag naudu papildus vienkārši tāpat… Tāpēc mediķu reakcija bija saprotama – viņi nezināja, cik stundu būs jāstrādā, kādu algu saņems.

– Kāpēc tas tā izveidojās, jums taču bija skaidrs, ka, samazinot stundu skaitu, darbinieki saņems mazāk?

– Situācija nebija tik vienkārša. Ja stundu samazinājums tiktu kompensēts ar šo 20% algu pielikumu, darbinieki nezaudētu, bet cilvēkiem pasakot, ka tu pāriesi uz normālo darba laiku un saņemsi mazāk… Otrkārt, bija skaidrs, ja darbinieki nevarēs strādāt virsstundas, janvārī nebūs 30-40 brigāžu katru dienu. Es to pat nevaru izskaidrot, kas tad notiktu. Mēs ne tikai šķirotu izsaukumus, mēs brauktu tikai tad, ja pacients mirtu. Tieši tāds ir šis salīdzinājums.

– Veselības aprūpē tika pieņemti dažādi lēmumi, faktiski neizvērtējot katra šī lēmuma sekas kopumā. Ne tikai virsstundu jautājums un atbilstoša finansējuma nepiešķiršana atalgojuma palielināšanai, bet arī izdienas pensiju piešķiršana dienesta mediķiem, kas pats par sevi nav slikts lēmums, jo mediķi par to cīnījās, bet – ja burtiski vienā dienā desmitiem mediķu, kuri vēl varētu strādāt, aiziet pensijā, brīdī, kad medicīnā trūkst darbinieku…

– Liela daļa no šiem pārmetumiem ir jāmet politikas veidotāju dārziņā, un tas ir raksturīgs mūsu valstij kopumā, mums nav stratēģiju, ir tikai reformu plāni, un, manuprāt, medicīnas nozarē nav šāda stratēģiska skatījuma, ne attiecībā uz cilvēkresursiem, ne vispār. Mēs reaģējam uz konkrētu problēmu, bet nevērtējam riskus, kā nodrošināsim darbu, ja veiksim pārmaiņas vienā posmā. O, mums būs lielākas algas, būs vairāk darbinieku – tā ir primitīva domāšana. Viss neapstājas tikai pie algu palielināšanas. Saprotams, ka darbiniekiem ir grūti pieņemt izmaiņas un sākums vienmēr ir smags. Piemēram, ja runājam par divu cilvēku brigādēm, kādas tagad dienestā veidojam, sākumā ir grūti pieņemt. Ja nozarē resursi būtu plānoti pirms desmit gadiem, šādas situācijas varētu paredzēt un risināt. Mēs varam, protams, izveidot tādu sistēmu, kur pēc stingra algoritma, ņemot vērā, cik mums ir brigāžu, brauktu uz izsaukumiem, bet tad tie būtu tikai neatliekamie izsaukumi, kurus varētu nosegt. Kas notiktu situācijās, kur veciem cilvēkiem lauku viensētās paliek slikti un tuvumā nav neviena? Attālākajos pagastos, kur nav ģimenes ārsta, kritiskā situācijā cilvēks var paļauties tikai uz mums. Kopumā tas ir visas nozares jautājums, ne tikai mūsu dienesta atbildība. Mēs strādājam pie savas dienesta iekšējās stratēģijas, tomēr tāda ir nepieciešama valstiskā līmenī, atkarībā no tā, kādu ceļu valsts plāno iet veselības aprūpē.

– Runājot par virsstundu skaitu medicīnā – kāpēc neļaut mediķiem tās strādāt, ja cilvēki to vēlas?

– Dienests ļauj strādāt maksimāli atļauto virsstundu skaitu, un mēs maksājam par tām dubultā. Tomēr ir ļoti svarīgi saprast, ka mediķiem nevajadzētu strādāt tik daudz stundu, jo tik liels darba stundu skaits, kāds bija, kad es atnācu uz dienestu, – 300 un vairāk stundas vienam cilvēkam, tas ir nenormāli. Jā, tā ir nopelnīšanas iespēja, bet kādu iespaidu tas atstāj uz pašu mediķi un arī uz pacientu drošību! Lai pārliecinātu darbiniekus, ka tik daudz strādāt nav pareizi, vitāli svarīgs ir algas palielinājums.

– Vai ir zināms, kādas būs dienesta mediķu algas nākamgad?

– Es paļaujos, ka tiks pildīti pieņemtie lēmumi un būs solītie 20 procenti papildus. Vienlaikus mēs esam raduši iespējas darbiniekiem pelnīt vairāk – tiem, kuri strādā uz brigādēm Rīgā, viena mediķa brigādē; kuri strādā par mentoriem studentiem. Mums ir izdevies palielināt riska piemaksu līdz maksimālajai robežai.

– Tomēr ir zināms, ka dienestā ir 587 vakantas darba vietas.

– Jā, pietrūkst ārstniecības personu ar atbilstošu kvalifikāciju. Realitātē tas nozīmē, ka vai nu mums nav šo brigāžu, vai meklējam risinājumus. Daļu mēs nosedzam ar studentiem, vēl daļu – ar virsstundām. Reāli trūkst 200 darbinieku, kas ir vidēji 10 brigādes katru dienu, un to kompensējam ar loģistiku, manevrējot ar brigāžu nosūtīšanu. Brigāžu visbiežāk trūkst Rīgā, Zemgalē, dažreiz Kurzemē. Tas ir liels brigāžu trūkums, bet nav kritisks. Dienestā pastāvēja risks, ka varētu trūkt 30-40 brigāžu, bet, ja noņemtu virsstundas strādājošos un studentus, mums trūktu 50 brigāžu. Tas būtu kritiski, tad ieslēgtos kara likumi un mēs brauktu tikai uz kritiskiem izsaukumiem.

– Bet tāds brīdis pašlaik nedraud?

– Nē, bet tāpēc mums ir šī stratēģija, tāpēc mēs kaut ko cenšamies darīt.

– Tomēr atgriežoties vēl pie pagājušā gada vasaras – dienestā notika izmaiņas brigāžu punktu izvietojumā. Bija lielas bažas, un sabiedrība – neapmierināta. Kas un kāpēc notika?

– Ja mēs nebūtu sākuši šīs izmaiņas, tad no šā gada sākuma iestātos tāda situācija, kādu es jums aprakstīju. Atsevišķās vietās valstī izsaukumu bija ļoti maz, neviena izsaukuma naktī vai dienā, vai pat nedēļā, bet brigādes tur bija, turklāt saņēma piemaksas par nakts stundu darbu. Šādu brigāžu uzturēšana prasīja ļoti lielus resursus, tajā pašā laikā mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai pieejamība neatliekamai medicīnai būtu visur vienmērīga. Šīs izmaiņas, noņemot nakts brigādes atsevišķās vietās, tika veiktas, izvērtējot, kāda ir tuvākā vieta, no kuras var atbraukt uz izsaukumu, un, otrkārt, lai dienas laikā, kad ir vairāk izsaukumu, brigāžu būtu vairāk. Piemēram, Viesītē, tā ir 10 minūšu braucienā no Jēkabpils, diennaktī vidēji viens izsaukums. Tagad tur dienā ir brigāde, bet naktī brauc no Jēkabpils vai Aknīstes. Savukārt, cits piemērs – Dunava, arī ļoti maz izsaukumu, bet no Jēkabpils 45 minūšu brauciens pa bezceļu, tur mēs nevaram noņemt brigādi pa nakti un tur nevaram atstāt viena mediķa brigādi, jo izsaukuma gadījumā tur būs jābrauc stunda no jebkuras vietas.

– Iepazīstinot ar dienesta stratēģiju, minējāt, ka būs vairāk brigāžu un vairāk lokalizācijas punktu, tomēr – kā to īstenot, ja ir tik saasinātas problēmas ar mediķu trūkumu?

– Veidojot jaunas brigādes, lūkojamies jau uz divu personu brigādi, nevis kā līdz šim – tikai trīs personu brigādes. Vietās, kur izsaukumu skaits ir ļoti mazs, novietosim brigādes ar vienu mediķi un šoferi. Pasaules banka mums ir norādījusi, kur ir baltie plankumi, kur noteikti jāveido brigādes. Pašlaik ejam šo ceļu, pārejot uz divu personu brigādi, un tas mums ir ļāvis izveidot jaunus brigāžu punktus – pērn Talsos, šogad atjaunojām Pāvilostā, izveidojām Jaunjelgavā, Dricānos, Sinolē, bet no septembra – Atašienē un Murmastienē.

– Paskaidrojiet, kādas tad ir šobrīd brigādes?

– Ja mēs runājam par trīs cilvēku brigādēm – tas ir brigādes vadītājs – ārsts vai ārsta palīgs, otra persona – ārsta palīgs vai asistents.

Ja ir divu cilvēku brigādes, tad var būt divi mediķi, kur viens vada arī operatīvo transportlīdzekli, vai viens mediķis – ārsts vai ārsta palīgs un autovadītājs.

– Dienesta mērķis ir arī sasniegt vēl lielāku operativitāti, piemēram, lielpilsētās uz 75% izsaukumu atbraukt 10 minūtēs. Tajā pašā laikā ir zināmi baltie plankumi, kur brigāde aizbrauc vēlāk.

– 78 procentos izsaukumu pilsētās mēs aizbraucam 12 minūtes. Ir izsaukumi, kur mēs esam piecās minūtēs, bet ir izsaukumi, kur 20 minūtēs. Šie noteikumi nenozīmē, ka uz pārējiem izsaukumiem mēs atbraucam daudz vēlāk. Mēs varam atbraukt pusminūti vēlāk. Šis baltais plankums nenozīmē, ka brigāde brauks ilgi uz kritisku situāciju, tas nozīmē, ka, kopumā vērtējot šo kritēriju izpildi, kas noteikti valdības noteikumos, mēs pacientu sasniegsim nevis 15 minūtēs, bet 16. To ietekmē ne tikai attālums no brigādes punkta vai atrašanās vietas, bet arī iespējas piebraukt pie mājām, sliktais ceļu stāvoklis. Būtiski ir visā valstī noteikt vienotus principus, lai sasniegtu visas vietas. Ja runājam par iedzīvotāju bažām – vai atbrauks viens vai divi mediķi -, jāsaka, ka kritiskās situācijās nereti svarīgas ir tieši pirmās minūtes, un tad ir būtiski, ka atbrauc nevis trīs personu brigāde pēc 15 minūtēm, bet mediķis, kas ir klāt uzreiz, un vēlāk piesteidzas vēl viena brigāde.

– Kad Pasaules banka prezentēja savu pētījumu par slimnīcu tīklojumu un līmeņiem, mazāk skaļi izskanēja jautājums par Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta lomu, lai gan tas ir ļoti būtisks.

– Teikšu godīgi, ar lielām bažām skatos, kā tiek organizēts slimnīcu tīkls pa līmeņiem. Mums ir svarīgi zināt, kur un kādu pakalpojumu sniedz slimnīca, nevis pakalpojums tikai skaitās, bet tas, kā ir realitātē. Slimnīcu tīkla sarukums koncentrē palīdzības sniegšanu lielajās slimnīcās, kas mums nozīmē garākus pārvešanas ceļus, turklāt vienlaikus jābūt labāk sagatavotiem darbiniekiem. Ja vēl tiks konsolidēts slimnīcu tīkls, jāsaprot, vai spējam ar esošiem resursiem nodrošināt palīdzību pacientiem, jo, kamēr mēs pārvedam vienu pacientu no Daugavpils uz Rīgu, brigāde tiek noņemta no aprites. Tāpēc mēs arī runājam par gaisa transportēšanas attīstību.

– Nereti medikoptera ideja izskan ar ironijas piedevu…

– Pašlaik mēs sadarbojamies ar robežsardzi un bruņotajiem spēkiem, tomēr, ja mēs runājam par vēl straujāku slimnīcu tīkla sarukumu, pacientu transportēšana ar helikopteru būs jau valsts drošības jautājums. Šis brīdis var iestāties pavisam drīz, ja runājam par bērnu veselības aprūpi un hospitalizāciju, ļoti daudzās slimnīcās specializēta palīdzība bērniem ir sarukusi līdz minimumam. Negribu gan, ka kāds tagad padomās, ka Cipule vēlas pirkt helikopterus…. Bet par to ir jādomā.

– Vai iecerētajām pārmaiņām ir politisks atbalsts?

– Domāju, ir. Esam iepazīstinājuši ar mūsu stratēģiju Veselības ministriju, un ir vienošanās, ka turpinām strādāt pie attīstības. Jāturpina risināt katastrofu medicīnas jautājumi, īpaši pēc pēdējās Stradiņa slimnīcas krīzes. Jāatzīst, tas bija sarežģīts process un secinājumu ir daudz un visos līmeņos. Saskaņā ar ārkārtas situācijas plānu mēs bijām gatavi papildus izveidot 20 brigādes un piesaistīt 130 darbiniekus, bet, par laimi, tas nebija nepieciešams.

Foto: F64