Cukura pārapbedīšana – politisks, nevis tiesisks lēmums
Antineai Doloresai Cukurs-Risoto un Herberta Cukura piemiņas fondam, kas darbojas viņas vārdā, šonedēļ vajadzētu saņemt atbildi no Rīgas pieminekļu aģentūras. Ir pagājis mēnesis – Iesniegumu likumā noteiktais termiņš, kādā jāatbild uz iesniegumu. 11. martā Rīgas pieminekļu aģentūra saņēma iesniegumu par Antineas kundzes tēva Herberta Cukura pārapbedīšanu Rīgas Brāļu kapos. Iesniegumam pievienotas Nacionālo karavīru biedrības, Nacionālo partizānu apvienības, Rīgas politisko represēto biedrības, Brāļu kapu komitejas, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes un Nacionālo bruņoto spēku atsauksmes.
Būtībā lauvas tiesa darba jau ir izdarīta – daudzi viedokļi noskaidroti, lai gan Rīgas pieminekļu aģentūras vadītājs Guntis Gailītis vakar Neatkarīgajai sacīja, ka vajadzīgas Ārlietu ministrijas, militāro organizāciju un vēsturnieku atsauksmes. Ārlietu ministrijas iesaistīšana nozīmē, ka H. Cukura pārapbedīšanai Rīgas Brāļu kapos tiek gaidīta politiska aizmugure, jo tiesisks pamatojums ir iegūstams Ģenerālprokuratūras lēmumā. Tā pērn izbeidza 2006. gadā sākto kriminālprocesu par latviešu aviatora Herberta Cukura iespējamo līdzdalību ebreju civiliedzīvotāju iznīcināšanā Otrā pasaules kara laikā. Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Monvids Zelčs slēdzienā raksta, ka H. Cukura darbībās netika konstatēts Krimināllikuma 71. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāvs, kā arī kriminālprocesā netika noskaidrota neviena konkrēta un dzīvi esoša persona, par kuras darbībām saistībā ar tās iespējamo dalību kādā no šādām ebreju tautības civiliedzīvotāju masveida iznīcināšanas akcijām būtu pamats un nepieciešamība veikt turpmāku izmeklēšanu. Savukārt Latvijas Valsts prezidenta administrācijas Vēsturnieku komisija, atbildot uz prezidenta Raimonda Vējoņa administrācijas lūgumu dot savu slēdzienu, ir nolēmusi atzīt Herberta Cukura pārapbedīšanu Brāļu kapos Rīgā par «neieteicamu», raksta Latvijas Avīze. Šīm lēmumam ir rekomendējošs raksturs. Vēsturnieku komisijas rīcībā nav nekādu faktu un pierādījumu, kas ļautu uzskatīt, ka H. Cukurs būtu kādu nogalinājis vai devis pavēli nogalināt, taču dienests Arāja komandā, kas piedalījās holokaustā Latvijas teritorijā, darot viņu morāli līdzatbildīgu, lai arī kā 1918.-1920. gada Latvijas Neatkarības kara dalībnieks un virsnieks H. Cukurs kvalificētos apbedīšanai Brāļu kapos Rīgā.
«Esmu ļoti pateicīga (Monvīdam Zelčam – red.), viņš ir drošsirdīgs cilvēks,» saka A. D. Cukurs-Risoto. Viņa uzsver, ka tēvs 1919. gadā cīnījās par brīvību un Latviju un vienmēr bija patriots.
Situāciju ar tēva pīšļu pārapbedīšanu viņa nodēvē par locīšanos. «Man ir šausmīgs kauns. Kad Brazīlijā man prasīja, ko Latvija dara mana tēva aizstāvībai, man nebija ko teikt. Mana dēla sieva ir tiesnese, viņai es vienmēr slēpu, ka pieprasīju šīs lietas izskatīšanu kopš 1992. gada un neko nevaru panākt. Man ir šausmīgs kauns, ka Latvija neļauj aprakt savu dēlu, savu varoni. Bet tagad es esmu tēva balss, es cīnos par viņu,» ar rūgtumu atzīst H. Cukura meita, kura ir pārcēlusies uz dzīvi Latvijā no Brazīlijas.
Rīgas pieminekļu aģentūras vadītājs G. Gailītis pašlaik izvairās konkrēti pateikt, kad varētu pieņemt lēmumu par H. Cukura pārapbedīšanu Rīgas Brāļu kapos. «Tas nebūs uz svilpienu. Termiņu nekādu nav, un steigas nebūs. Ir bijis tā, ka gadiem skata,» viņš noteic.