Didzis Šmits: Mēs šobrīd nedzīvojam tiesiskā valstī

Saruna ar Saeimas deputātu Didzi Šmitu par ASV sankcijām, par Saeimas visatļautību un par to, kāpēc bieži piesauktā frāze «Tā kā mēs dzīvojam tiesiskā valstī, tad…» vairs neatbilst dzīves realitātei.

– ASV Finanšu ministrija pēc JKP līderu Bordāna un Juraša vizītes Vašingtonā noteikusi sankcijas Aivaram Lembegam, trīs nevalstiskajām organizācijām un Ventspils brīvostas pārvaldei. Kādas pārdomas tas viss izraisa?

– Vispirms ir jāapskatās, par ko liek šajā Magņitska sankciju sarakstā. Es, protams, visu nezinu un nevaru zināt, bet, ja ir bijusi kaut kāda Lemberga iesaiste Ziemeļkorejā vai Krievijā ar kaut kādām neatļautām darbībām, tad tam būtu bijis jānotiek pēdējā laikā. Tas ir, nesen. Tas būtu loģiski – pēdējā laikā Aivars Lembergs ir izdarījis kaut ko tādu, lai viņu iekļautu šajā sarakstā. Ko viņš tādu izdarījis, nezinu. Taču man ir otra, diezgan slikta sajūta. Man rodas iespaids, ka kāds ar prieku izmanto… mēs bērnībā ar brālēnu dzīvojām blakus mājās un, kā jau puikas, regulāri izkāvāmies. Bet nevienam no mums, lai kautiņā iegūtu pārsvaru, neienāca prātā pasaukt palīgā kaimiņu puikas. Man ir sajūta, ka šajā Latvijas politiskajā, pat ne politiskajā, bet kaut kādā «oligarhu» un «antioligarhu» cīņā ir palīgos pasaukts ārvalstu partneris, lai iegūtu izšķirošu pārsvaru. Tāpat es pieļauju, ka tur savu lomu spēlē interese par ostām. Es runāju sajūtu līmenī, kā iespējamību, jo tiešām nezinu visus šī notikuma apstākļus. Ir noticis darījums. Politiski izdevīgs šeit kādam, un… pat negribas domāt, ko mūsu puse ir solījusi dot pretī.

– Ja skatāmies šo Magņitska sarakstu, tad tas ir saraksts, kurā iekļauj personas no valstīm, kurās acīmredzami pietrūkst demokrātijas un tiesiskuma, lai šīs valstis pašas tiktu ar tām galā. Latvija tomēr skaitās civilizēta OECD valsts ar attīstītu tieslietu struktūru, kura turklāt atrodas ES un NATO sastāvā.

– Uzskatu, ka tiesiskas valsts pirmā pazīme ir nevis tā, ka visiem, kuriem pienāktos, jāsēž cietumā, bet gan tā, ka tur nesēž neviens, kuram tur nepienāktos sēdēt. Tas ir pirmais un galvenais nosacījums. Pret Lembergu ir uzsākts tiesas process. Pamatots vai nē, vai rezultāts būs notiesājošs vai nē, neiešu minēt, bet kaut kad šis lēmums būs. Nav jau tā, ka nekas nenotiek šajā sakarā. Gluži otrādi, spriedums drīz būs. Tāpēc nav saprotams, kāpēc šajā sarakstā viņš tiek iekļauts tagad? Kas ir mainījies? Vai ir kādi jauni darījumi ar Kremli vai Kimu, Al Qaeda vai vēl ko? Nevar jau izslēgt, bet nekādu faktu par to nav. Tas viss, īpaši jau pēc tā, ka tur ieliek iekšā arī Ventspils brīvostu, izskatās pēc iejaukšanās citas, neatkarīgas valsts iekšējās lietās. Visi saka – Lembergs, bet ostā ir četri valsts pārstāvji, ar kuriem arī 30 dienu laikā ir jāpārtrauc visas attiecības. Es principā esmu pret jebkādu citu valstu iejaukšanos kādas valsts iekšējās lietās. Jā, ir apstākļi, kad šāda iejaukšanās ir nepieciešama. To savulaik ļoti precīzi definēja Henrijs Kisindžers. Tas ir genocīds, kad kāda vara vērš represijas pret kādu konkrētu etnisko vai sociālo grupu. Tad pasaules sabiedrībai ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums aktīvi iesaistīties, nevis noskatīties. Visos citos gadījumos attiecīgās valsts sabiedrībai ir jātiek galā pašai. ASV, protams, ir tiesības noteikt ierobežojumus attiecībā uz kontaktiem ar ASV, ASV pilsoņiem un turienes kompānijām, bet ir taču skaidrs, ka šīs sankcijas jau būs daudz plašākas un skars kontaktus Latvijas iekšienē. Mums ir likumdošana, kura šādas sankcijas atzīst, un noteiktas darbības jau tiek veiktas. Ar to domāju pirmām kārtām Finanšu un kapitāla tirgus komisijas rīcību.

– Runājot par Ventspils ostas iekļaušanu šajā sankciju sarakstā, ir sajūta, ka sankciju noteicēji darbojušies kā zilonis trauku veikalā, nedomājot par cilvēkiem, kas tur strādā.

– Tas man vēl vairāk liek domāt, ka, ja tas būtu kādas nopietnas ASV izmeklēšanas iestādes izmeklējumu rezultāts, tad šāds absurds nevarētu notikt. Savukārt, ja tas ir interešu darījums, tad viss nostājas savās vietās. Ko amerikāņiem vajadzēja, mēs šobrīd nezinām, bet domāju, ka drīz to redzēsim, sekojot līdzi tiem lēmumiem, kas taps. Arī mūsu puses prasība formulēta nemākulīgi, jo brīvosta arī ir sanākusi sliktā. Politiskais spēks, kurš regulāri skrien pa priekšu juridiski korektam formulējumam, šobrīd ir labi pamanāms. Tas meklējams tā sauktajā bezkompromisa tiesiskumā, kur vēlme, revolucionārā pārliecība ir krietni lielāka par juridiski korektu varēšanu. Amerikāņi, visticamāk, neko daudz nepārbaudīja, jo kāpēc gan viņiem uztraukties par kādu tur ostu. Jūs paši paprasījāt, jūs arī uztraucieties.

– Pastāv versija, ka ostu prasīja iekļaut sarakstā tieši tāpēc, lai būtu iegansts to pārņemt savā kontrolē. Lembergs ir sankciju redzamākais mērķis, bet ne galvenais. Galvenais visa pasākuma mērķis ir tieši ostas.

– Ja visu zināmo informāciju sasummē, tad – vai nu Lembergs ir pēdējā laikā veicis kādas neatļautas lietas, bet, tā kā par to nekas netiek ziņots, tad… ticamāka ir otra versija – ir noticis interešu darījums, par kura detaļām varam tikai minēt.

– Valdošā koalīcija ir ieskrējusies un ir apņēmības pilna atlaist Rīgas domi.

– Šis jautājums ir nedaudz atlikts, bet nav svarīgi, kad tas tiks pieņemts, jo ir skaidrs, ka traktors, ceļa rullis ir sācis braukt, un nezinu, kam būtu jānotiek, lai tas apstātos. Politiski tas jau ir izlemts un, visticamāk, tiks arī izdarīts. Lai cik man derdzīgs būtu tas stils, kādā Rīgu pārvaldīja Ušakovs ar Ameriku, ar visu tur esošo korupciju, konsultantiem un, galvenais, kāda Rīga šodien izskatās, vienkārši ejot pa ielu. Nesākšu saukt Brasas tiltu, veloceliņus, Barona ielas remontu un daudz ko citu. Kaitinošākais ir pat ne tas, kā Barona iela tagad izskatās, jo tā izskatās labāk nekā pirms tam, bet gan tas, ka šo ielas renovāciju varēja taisīt pavisam citādi, daudz modernāk. Taču, lai kā man tas neriebtos, ar to nepietiek, lai kādu atlaistu. Tam, ko tagad dara vara no augšas, nav nekāda sakara ar šo Rīgas pārvaldes modeli. Tam ir sakars vienīgi ar to, ka pašlaik ir brīdis, kad tā elektorāta daļa, kas balsojusi par Ušakova Saskaņu un Amerika Gods kalpot Rīgai, varētu būt vīlusies un vēlēšanu rezultāts varētu būt labvēlīgāks esošajai Rīgas opozīcijai. Tā arī ir iespēja ar šīm Rīgas ārkārtas vēlēšanām novērst skatu no valdības neizdarībām un uzsāktās parakstu vākšanas par Saeimas atlaišanu. Skaidrs, ka tas iegansts par atkritumu «krīzi» ir aiz matiem pievilkts. To redz jebkurš cilvēks. Bet viņiem tas, ka pievilkts, vienalga, jo vajag tās ārkārtas vēlēšanas. Tāpat arī Ventspilij pievilks, Ķekavai un tā pēc kārtas.

– Šajā sakarā jocīgs ir KPV LV Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieka Pucena izteikums par to, ka tāds pats «bardaks», kāds esot Rīgā, esot arī Ventspilī. Tāda visai interesanta izpratne par «bardaku», jo Ventspils parasti lepojas tieši ar augstu sakārtotības līmeni.

– Viņiem «bardaks» ir tur, kur viņi nav pie varas. Jelgava būs nākamā, un būs tāda pati retorika. Es te gribētu pateikt par kādu izplatītu frāzi, ko mēs bieži vien dažādās sarunās, intervijās piesaucam kā pašsaprotamu. «Tā kā mēs dzīvojam tiesiskā valstī, tad…» Mums jāsaprot, ka šodien mēs nedzīvojam tiesiskā valstī. Konkrēti pēdējā pusgadā ir radīti apstākļi, kas vairs neļauj teikt, ka dzīvojam tiesiskā valstī. Nākamais jautājums – vai mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, jo parasti tiek uzskatīts, ka tiesiskums ir demokrātiskas valsts neatņemama sastāvdaļa? Tautas vietniekiem ir it kā pienākums darboties ne tikai vēlētāju gribas, bet arī likuma rāmjos. Nevis pēc revolucionārās pārliecības. Tas uzskatāmi parādās Rīgas kontekstā. Vai ir juridiskais pamats atlaist Rīgas domi? Ja mēs pieliekam klāt to dimensiju, kurš atlaiž, tad parādās interesanta lieta. Atlaiž Saeima, kura pati nepilda likumus. Gan par mediķu algām, gan par OIK. Atgādinu, ka spēkā ir likums, kurš nosaka, ka nākamajā gadā veselības aprūpes sektorā strādājošajiem jābūt 20% algas pielikumam, bet tas netiks pildīts.

– Tieši tā LTV raidījumā Aizliegtais paņēmiens teica juridiskais eksperts Edgars Pastars – likums par valsts budžetu nav augstāks par citiem likumiem. Visi likumi ir vienlīdzīgi, un, ja kāds speciālais likums ir pretrunā ar likumu par valsts budžetu, tad likums par budžetu ir prettiesisks.

– Tāpēc jau teicu, ka mēs šobrīd dzīvojam prettiesiskā valstī. Vismaz noteikti mēs vairs nebūsim tiesiskā valstī pēc 1. janvāra, kad šīm algām būtu jāpalielinās, kā to paredz likums. Šajos apstākļos pārmest Rīgas domei, ka netiek ievērots tiesiskums atkritumu jomā, no valdības, kura pati nepilda likumus, ir jau izteikts tiesiskais nihilisms. Godīgi runājot, es sen neesmu juties darām kaut ko tik bezjēdzīgu kā šobrīd, būdams Saeimas deputāts. Turklāt tas nav jautājums par to, vai esi opozīcijā vai pozīcijā, jo pēc idejas arī opozīcijā vari piedalīties likumdošanas izstrādes procesā. Šobrīd tam visam nav jēgas, jo izrādās, ka var pat pieņemt likumus, bet vēlāk tos nepildīt. Vienkārši pateikt, ka tas nav īstais likums un to mēs klusi aizmirstam. Viss notikušais ir absolūti degradējis parlamentu. Mēs esam pamazām ieslīdējuši kaut kādā autoritatīvā režīmā. Galu galā kāda starpība, vai varu uzurpē viens cilvēks vai 51 cilvēks? Uzskatu, ka vara ir uzurpēta, un to apliecina tieši šī ideja par to, ka likumus drīkst pildīt selektīvi. Tos, kuri viņiem patīk, tos pildīt, bet tos, kuri nepatīk vai kuri neļauj rīkoties kā iepatīkas, tos nepildīt, jo mums taču ir vara. Mana sajūta ir tāda, ka tas nevar turpināties ilgi. Nezinu, kā tas būs, bet šo varu nonesīs ar lielu blīkšķi.

– Ja agrāk valdošā koalīcija vēl centās ievērot kaut kādu piedienību un vismaz izskatam pieturēties pie tiesiskuma normām, tad pēc tam, kad samērā mierīgi izgāja cauri, kā precīzi atzīmēja E. Pastars, prettiesiskais budžets ar tajā iekļauto septiņkārtīgo finansējuma palielinājumu pašiem sev, tā ir atmetusi pēdējās kauna paliekas un tik dragā. Tūlīt atlaidīs Rīgas domi un nākamo vēlēs uz pieciem ar pusi gadiem. Pārņemsim ostas, uztaisīsim administratīvi teritoriālo reformu (ATR) kā gribam, ne ar vienu nerēķinoties. Vara ir sapratusi, ka tā var darīt jebko un nekas par to nebūs, jo nekādas nopietnas pretestības nav.

– Pilnībā piekrītu. Tieši tā viņi uzvedas. Es to saucu par Gēringa principu. Viņš bija vienīgais no nacistu partijas augstākās vadības, kurš iebilda pret iebrukumu Polijā 1939. gadā, jo uzskatīja, ka tas izraisīs visas pasaules nostāšanos pret Vāciju ar likumsakarīgu finālu. Kad viņu Nirnbergā tiesāja, viņam vaicāja: vai tad jau pēc Staļingradas jūs nesapratāt, ar ko tas viss beigsies? Kāpēc neko nedarījāt, nemukāt, negāzāt Hitleru vai ko tamlīdzīgu? Uz ko Gērings atbildēja: «Ar ko tas viss beigsies, man bija aptuveni skaidrs jau 1933. gadā, bet kādi lieliski divpadsmit gadi bija.» Diemžēl daudziem šodienas Saeimā ir līdzīgs noskaņojums. Kā tas viss beigsies un kādas būs sekas, nav svarīgi, galvenais – kādi lieliski četri gadi. Pēc tam kaut ūdensplūdi. Tiesa, parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu viņus sāk uztraukt, jo var gadīties, ka pēkšņi to četru gadu var arī nebūt. Bet līdz šim vērojama pārspīlēta varas sajūta. Izskatās, ka vienu partiju – JKP – motivē tikai atriebības jūtas, savukārt Attīstībai/Par! ir paņēmusi administratīvi teritoriālās reformas karogu, bet pa ceļam sapratusi, ka varbūt ne uz to pareizo punktu to nes. Juris Pūce uzreiz pēc vēlēšanām vēl pirms koalīcijas izveidošanas vienā darba grupā bez kautrēšanās pateica, ka no ATR viņš neko nesaprot un tā viņu neinteresē. Taču vēlāk viņš kļuva par nozares ministru un pēc mēneša ar revolucionāru pārliecību sāka bīdīt «vienīgo pareizo» reformas modeli. Es pat zinu, kurš viņam to iestāstīja kā vienīgo pareizo.

– Kurš?

– Ministrijas ierēdņi. Lai paliek, kurš konkrēti. Ierēdņi paši neticēja, ka varētu ieviest divu līmeņu pašvaldības, kas Latvijai būtu īstās zāles. Igauņiem ir palicis otrais līmenis, un neviens pie mums nesaka, cik tas ir slikti. Domāju, ka procesa laikā Pūce ir sapratis, ka nav labi ar šo reformu, bet viņš nevar no tās nokāpt. Tas ir, pateikt – apstājamies un padomājam, vai nevaram izveidot otro līmeni, iedot funkcijas, un tad skatāmies, ko mainām pirmajā līmenī? Kā normālās valstīs to dara. Ir parādījusies bīstama tendence – ja kaut ko gribas, bet likumi to neatļauj, tad drusciņ tos likumus neievērosim. Ja gribētu būt juridiski korekti, tad ATR nevarētu īstenot, Rīgas domi atlaist nevarētu, ekonomisko tiesu izveidot nevarētu. Ja runājam par Saeimas kvalitātes līmeni, tad atceramies, ka kādu pusgadu Saeimas sēžu zālē bija Juraša kartona figūra. Sākumā tā bija, bet tad tika noņemta atsevišķos brīžos. Tad, kad nāca Valsts prezidents vai bija kādas svinīgās sēdes. Laikam jau tās izlicējiem likās, ka tādos brīžos šādas figūras atrašanās sēžu zālē neizskatās diez cik piedienīgi. Ikdienā Jurašs tur varēja būt, bet, ja nāk prezidents, tad nē. Tagad tā butaforija ir pazudusi pilnībā, bet sajūta, ka viss Saeimas darbs ir pārvērsts par tādu pašu butaforiju, nav pazudusi. KPV LV pirms vēlēšanām aicināja likvidēt koalīcijas padomi, bet tagad tā pēc būtības ne tikai nav likvidēta, bet vēl vairāk, koalīcijas padomei vairs nav pienākuma ievērot likumus.

– Skatoties, kā valdošā koalīcija štancē likumus, varbūt vajag iet vēl tālāk. Kāpēc vispār tāda Saeima vajadzīga? Pietiktu ar koalīcijas padomi, kas dara, ko grib?

– Principā jā, jo Saeima ir kļuvusi par simulakru, kas tikai imitē likumdošanas procesu un rada demokrātijas viltus realitāti, bet visu nosaka… es pat nezinu, vai tā ir koalīcijas padome, vai viņi vēl kaut kur tiekas. Lai gan ir vēl skarbāk. Kā reiz teica deputāts Ivars Zariņš, tā saucamajos oligarhu laikos, viņi, «lietas kārtojot», vismaz centās apakšā piedzīt likumdošanas bāzi un nevarēja iedomāties vienkārši tā paņemt no budžeta naudu un iedot sev, kā to atļaujas tagadējā Saeima.

Foto: Saeimas kanceleja