Dimiters: Atmodu sākām kā cibiņi, beidzām kā buņģi
«Es nezinu, kā mēs tālāk dzīvosim,» teic mākslinieks Juris Dimiters pēc savas mātes – mākslinieces Džemmas Skulmes – aiziešanas.
«Beidzot man sākas patiesā Latvija,» viņš ironizē, «mammas pensija bija ap 2000 eiro – par to, ka viņa nobalsoja par Latvijas neatkarību, respektīvi, lai mana pensija būtu 130 eiro. Tagad sāksim lielo eksperimentu ar man godīgi piespriesto pensiju.»
Mātes māja, kurā patlaban dzīvo Juris Dimiters, ir liela – kā jau mākslinieku darbnīca. Gan uzturēšana, gan kadastra nodoklis ir finanšietilpīgi pasākumi. Ko ar to visu darīt – nav skaidrs. Pārveidot par Džemmas Skulmes muzeju? Bet tam vajadzīgi ieguldījumi. Nedz Rīgas dome, nedz valsts kultūrinstitūcijas neko nepiedāvā. Bet Dimiters nav zaudējis savu mākslinieciski sarkastisko attieksmi pret īstenību. Tomēr viņa pašironija nepārvēršas paššaustīšanā.
Tāda ir mūsu saruna pirms gadumijas.
– Vai domājat, ka agrāk dzīvot bija vienkāršāk, vieglāk?
– Profesionālo darbību sāku sešdesmito gadu beigās, kad saņēmu pirmo darba grāmatiņu ar otrās kategorijas atslēdznieka ierakstu. Toreiz tautsaimniecības nomenklatūrā nebija paredzēta profesija «mākslinieks» – droši vien nākotnē arhīvu pētnieki brīnīsies, cik daudziem radošo profesiju pārstāvjiem ir proletāriska izcelsme… Paralēli studijām Mākslas akadēmijā piestrādāju Medtehnikā, un pirmais darba uzdevums bija uzzīmēt cilvēka auguma burtus uzrakstam НАША ЦЕЛЬ КОММУНИЗМ. Man šis «radošais» darbs kaulus nelauza. Kursabiedram Osvaldam Zvejsalniekam, dienējot armijā, ar finierzāģīti pa burtiņam bija jāizzāģē Komunisma cēlāja morāles kodekss. Toreiz mūs neierobežoja brīvā laika vampīri – internets ar sociālajiem tīkliem, televīzija ar satelītu metastāzēm un tamlīdzīgi progresa radīti dzīves saīsinātāji. Proletariāta diktatūru nomainīja digitālā diktatūra. To neapgrūtināja nevajadzīgu priekšmetu lavīnas supermārketos vai arī bezgalīgi grūtā izšķiršanās, kurp doties atpūsties – uz Maljorku, Šarmeššeihu vai Ķīšezera maliņu. Toreiz Asari vai Tūjas klintis mani apmierināja, un brīnumainā kārtā līdz šodienai esmu tikpat pašpietiekams. Tā bija garīgi un materiāli ekoloģiska telpa, ko no pārējās pasaules sargāja augsts mūris, ko sauca par dzelzs priekškaru. Manā laikā šis mūris jeb priekškars bija jau krietni caurumains…
– Kāda toreiz, padomju laikos, bija valdošo attieksme pret māksliniekiem?
– Valsts atbalstīja māksliniekus. Tā rīkoja konkursus, izstādes un somu pirtis ar plakātu un pašu plakātistu piedalīšanos. Sociālistiskā (pēc šodienas definīcijas – totalitārā) iekārta kā divsejains senromiešu Jānuss ar savu negāciju viepli deva sulīgu materiālu jaunām idejām, stimulējot radoši un kritiski darboties. Kā teica Brežņevs: «Tās, biedri, ir mūsu rezerves!» Savukārt pozitīvā sejas puse pirka darbus, dalīja diplomus un prēmijas, piešķīra valsts pasūtījumus un mākslinieku darbnīcas, un katram Mākslinieku savienības biedram bija iespēja gadā divus mēnešus padzīvot komunismā kādā no PSRS Mākslas fonda radošajiem namiem. Šāda dialektiskā simbioze veicināja Latvijas kultūras dzīves un arī plakāta mākslas uzplaukumu. Šķita, ka tauta savā kultūrvēsturiskajā kūlenī ir sasniegusi sinusoīdas augstāko punktu. Daudzi to laiku dēvē par stagnāciju vai par vēstures melno caurumu, bet manā biogrāfijā nav bijis otra tik ražena perioda kā astoņdesmitie gadi.
– Ja ar laika mašīnas palīdzību nokļūtu astoņdesmitajos, ko jūs darītu vispirms?
– Ieietu vecajā Benjamiņa namā un pa čīkstošajām kāpnēm uzkāptu līdz Mākslinieku savienībai, palūgtu mūsu Scenogrāfu sekcijas referentei Sandrai Kalnietei uzadīt lielu, krāšņu jaku ar tautiskiem ornamentiem, ar ko šikot akadēmiķu sēdēs Maskavā, un varbūt tā jaka arī noderētu nākamajai Atmodai. Tad pēc kārtējās partijas sapulces beigām uzsauktu Dieva ausī Maijai Tabakai, Ramonai Umblijai un pārējiem komunistiem dārgāko armēņu konjaku vai Kubas rumu.
– Bet Atmoda pienāca 1988. gadā, un jūs…
– Tad mūs palaida brīvībā, un katrs devāmies laimes meklējumos. Šajā laikā katastrofāli zuda kontakti: tika sarauti daudzi iepriekšējā laika sociālie tīkli, katrs bija spiests no jauna būvēt savu dzīves modeli. Sākās cīņa par izdzīvošanu. Totalitāro vella kalpu saukli «Viens par visiem, visi par vienu» nomainīja jaunās brīvības morāle, kad cilvēks cilvēkam nebija brālis, bet konkurents. Kad no abām pusēm tika atlauztas atslēgas, plaši pavērās vārti uz pasaules tirgus laukumu, kas solīja bezgalīgo iespēju totalizatoru. Arī es kā apmāts un jaunās reliģijas All for Sale spārnots, metos laimes meklējumos, jo beidzot bija iespēja brīvi kapitalizēt savu talantu rubļos, dolāros, markās un kronās, to visu pārvēršot lietās, par kurām sapņots gadiem. Pamodos deviņdesmito gadu vidū – ar seju rasola bļodā… Tika devalvēts kultūras prioritārais statuss, kāds tai bija senāk. «Nedomājiet, ka demokrātijā māksla ir kas īpašs» – teica viena no pirmajām mūsu kultūras ministrēm. Kapitālisms visus padarīja par tirgotājiem, naudas mijējiem un spēlmaņiem – šuleriem, par tiem, kurus revolucionārais Jēzus iztrieca no tempļa.
– Tomēr ikvienam bija zināmas attiecības ar varu. Konkrēti – ar padomju varu.
– Kā indivīdam, kurš trīsreiz dienā ēd un nestaigā kails, arī man tādas bija. Kā māksliniekam vara man neko sevišķu nenozīmēja. Marksisms – ļeņinisms stāstīja, ka tautas saražotās virsvērtības daļa tiek samaksāta man un tāpēc man jāglezno tā, lai tautai būtu prieks. Tas man ir izdevies.
– Vismaz gleznošana jums sniedza (sniedz) labsajūtu?
– Ja es gleznoju, tad jūtos laimīgi izolēts, bet tādu brīžu nav daudz. Man šī pasaule, kas atrodas ārpus mājas vārtiņiem, kļūst arvien svešāka, agresīvāka un antihumānāka. Bet tā arvien vairāk laužas iekšā gan mājā, gan smadzenēs. Kādreiz sapņoju, ka dzīve kapitālismā būs līdzīga debesmannai – kā Baušķenieka gleznā. Sociālismā, kad nebija izdzīvošanas problēmu, krāsas lētas un laika daudz, vajadzēja gleznot kā trakam, lai tagad būtu ko pārdot. Šodienas mākslas tirgū toreiz gleznotie darbi kotējās daudz augstāk. Zinu kādu turīgu kolekcionāru, kurš pērk tikai pirmsatmodas laika un vecākas gleznas. Viņš saka: toreiz gleznoja aiz mīlestības pret mākslu, tagad – naudas dēļ. Bet katram laikam sava komercmāksla. Socreālisma stila glezniecība arī bija laba biznesa niša. Ar ko reālistiskā stilā uzgleznotais Gunta Strupuļa vai Miervalža Poļa fotoreālistiskais Ļeņina portrets ir sliktāks par Ticiāna vai Velaskēza uzgleznotajiem portretiem?… Primārais ir meistarība.
– Jūsu plakāti bija (un ir) provocējoši. Tas ir iedzimts talants?
– Šodien pārblīvētajā informatīvajā telpā jebkam ir aizvien mazāka rezonanse. Ievēro tikai tos, kuri spridzina, dedzina, pienaglo sevi Sarkanajā laukumā vai vismaz met bruģakmeņus. Bērnībā biju līdzdalībnieks kādai provokatīvai rīcībai. Vectēvam Otim Skulmem nepatika, ka mūsu peldvietā Mergupē kaimiņi regulāri mazgāja veļu. Viņš sameklēja cilvēka galvas lieluma ovālu akmeni un uz tā fotoreālistiskā manierē uzgleznoja slīkoņa seju. Pēc tam akmeni ieguldīja upē starp ūdenszālēm, tur, kur kaimiņi mazgāja vešu. Tas bija šaušalīgi, un uz mūsu peldvietu kaimiņi vairs nenāca.
– Populārākais jūsu plakāts, šķiet, ir gulbis, kura kakls pakāpeniski pārvēršas desā. Vai jums vienmēr ir izdevies domāt par gulbi, nevis par desu?
– Šis plakāts nav sociālisma gulbja dziesma, kā to saprata agrāk. Tas ir par kultūru un patērētājsabiedrību. Šodienas interpretācija: desas dēļ mēs nokāvām gulbi. Līdzīga doma ir arī trīsdesmit gadu jaunākajā plakātā Political Animal, kur utopiskās tālēs skrejošu zirgu velk atpakaļ viņa paša cūkas pakaļa. Miesas, varas un naudaskāres vārdā dzīvnieciskais jeb – kā šodien teiktu – dabiskais vilka atpakaļ…
– Šodien varētu radīt veselu rindu sociālu un politisku plakātu.
– Tēmu ir daudz, tikai rezonanse minimāla, jo režīmam, kas sevi pasludina par demokrātisku, slēpties no kritikas palīdz tieši informācijas plūdi. Tā ir kā milzu kloāka, kurā ļoti demokrātiski viss samaisās un peld. Kā māksliniekam vara sociālismā man garantēja radošu brīvību, bet uz zināmiem noteikumiem. Es tiku turēts aiz kreisās kājas, bet galva un rokas bija brīvas. Kas man traucēja gleznot, ja Rubiks iedeva darbnīcu par brīvu un valsts pirka gleznas un plakātus? Mēs, mākslinieki, toreiz dzīvojot siltumnīcas apstākļos, lēnā garā mālējām un nīdām režīmu. Tagad nožēloju, ka maksimāli neizmantoju stagnācijas gadus. Sociālismā vajadzēja sagleznot daudz vairāk bilžu, lai būtu tagad ko pārdot. Tie, kuriem mēs kodām rokā, mūs lutināja. Ideāls stāvoklis radošas personības attīstībai. Mūsu brīvību alkstošā kompānija sastāvēja no prievīšu antiņiem, nacionāliem atriebējiem, komjauniešiem, čekistiem, bandītiem un kompartijas nomenklatūras. Deviņdesmitajos gados paši sev no Lielvārdes jostas sākām vīt cilpu. Jaunā buržuāzijas elite ar gandarījumu noskatījās, kā inteliģenti nodarbojas ar mazohismu tā dēvētajos radošās inteliģences plēnumos, ar masu informācijas līdzekļu atbalstu finālā kļūstot par okupācijas muzeja eksponātiem, kolaborantiem un čekas aģentiem. Process turpinās, jaunā elite smīn: skaldīsim, naidosim un valdīsim. «Nebrīvība» gadsimtiem vienoja tautu, izveidojot to par kultūras tautu, savukārt «jaunā brīvība» to šķeļ, padara vāju, lai pārdotu masu kultūras un patērētāju jaunās ģenerācijas vergturiem ar i-padiem padusēs.
– Vai, jūsu vārdiem runājot, «jaunā brīvība» neko labu nav atnesusi?
– Es nekad muzeju pie Strēlnieku pieminekļa nenosauktu par Okupācijas muzeju. Pieņemu, šo ideju inspirēja ārzemju latvieši. Jaunā paradigma sākās ar nevainīgu poētismu «bāreņu tauta», bet beidzās ar to, ka no varoņu, Lāčplēša un strēlnieku tautas tikām pataisīti par pazemotiem, piesmietiem un izvarotiem. Mēs rādījām visai pasaulei, kā padevāmies bez neviena šāviena. Un mēs gribam, lai mūs ciena? Ciena tos, kuri par savu brīvību un ideju gatavi ziedot dzīvību. Mēs tagad mazohistiski lepojamies ar okupāciju, izgaršojam rētas un asinis. Bet mēs vēl būvēsim milzīgu sāls kluci Vecrīgas centrā, vietā, kur patiesībā būtu jācērt rokas un galvas zagļiem un viltvāržiem… Tas viss ir izveidojies par okupācijas mārketingu. Kristus dzimšanas diena un viņa nogalināšana ir kļuvusi par biznesa pasākumu, tāpat mūsu ciešanas daudziem kalpo par iztikas un iedzīvošanās avotu un par politisko kapitālu. Mūsu strēlnieki apgrieza pasauli kājām gaisā. Bet šodien mums reāli pieder tikai daži Satversmes panti par valodu un karogiem, viss pārējais ir iztirgots un ieķīlāts. Rezultātā nav neatkarīgas Latvijas, nemaz nerunājot par to suverenitātes daļiņu, kuru mums atļāva paturēt, iestājoties ES.
– Tas nav diez cik populāri, ko jūs tagad sakāt. Kā mēdz teikt: neiekļaujaties kopīgajā plūsmā…
– Padomjlaika reducēšana uz 1. maija kurpēm, desu rindām un citām briesmām ir sava veida trends, kas tiek konstruēts kā bubulis, lai baidītu bērnus. Ja, atslēdzot emocijas, apskatām infrastruktūru, kas radīta, piemēram, no 1980. līdz 1985. gadam, un tai pretim noliekam pēdējos 20 gadus, tad nekas cits valdošajai elitei neatliek, kā ķerties pie PR trikiem. Kā lai citādi aizēno šodienas miljardu parādus un tautas demogrāfisko katastrofu? Un tā tiek kosts kājā Krievijai. Mēs neatkarības gados esam kļuvuši par Rietumu kājslauķi vai – labākajā gadījumā – par pūdelīti, kam jārej, kā saimnieks liek. Bet par to labi maksā. Pēc analoģijas ar Poruka varoņiem var sacīt, ka Atmodu sākām kā cibiņi, bet beidzām kā buņģi.
– Tomēr «krievu laikos» bijāt pretpadomju elements: netālu no Spilvas kara lidostas fotografējāt faktūru – «humāno dizainu» – izrādes Zilā scenogrāfijai. Jūs aizturēja armijnieki – kā spiegu. Rezultāts: atņemta fotofilmiņa un – lai atpirktos – nācās apgleznot karavīru ēdnīcas sienu ar āboliem un bumbieriem…
– Pēc tam uz Mežaparku aizvedu mājās palikušās fotofilmiņas ar pārfotografētiem nelegālās literatūras materiāliem – pie mammas tomēr drošāk. Šādas literatūras avoti man bija divi. Tēvs Artūrs Dimiters reizēm ciemojās pie sava brāļa Stokholmā, un vēsturnieks Uldis Ģērmanis dāsni apgādāja tēvu ar intelektuālo bagāžu. Kad bija jāiet cauri muitai, pa virsu čemodānā tika likta Artmanes fotogrāfija. Muitnieks redz Viju, Artūru un mazo Kasparu Dimiteru. Viņš netic savām acīm: vai tiešām? Jā, tā ir mana sieva. Rakāties pašas Artmanes vīra bagāžā – tas būtu zem PSRS pilsoņa goda. Lūdzu, ejiet, biedri Dimiter. Otrs nelegālās literatūras avots bija bērnības draugs un Mežaparka kaimiņs Borgu Jānītis. Grāmatas tika spertas no Jāņa tēva bibliotēkas. Vecais Borgs bija kādas ar kultūras darbiniekiem saistītas nodaļas priekšnieks Stūra mājā. Liels Latgales patriots. Borgu ģimene tikko bija atbraukusi no Zviedrijas, kur, kā vēlāk Jānītis stāstīja, spiegojuši. Bet pirmo tikšanās reizi atceros labi. Es ar nupat uzdāvināto velosipēdu Орленок stāvēju uz ielas pie saviem vārtiņiem. Garām gāja kaimiņu Jānītis zamšādas kovboju stila kombinezonā ar kniedēm, roķelē turot Smith & Wesson revolvera kopiju, un nevainojamā latgaliešu valodā vīzdegunīgi noteica: «Orļonoks – siuds.» Es sāku raudāt, jo mēs vēl nebijām pazīstami…
– Mežaparks jums vēsturiski mīļš.
– Tajā laikā, kad es no zīdaiņa transformējos par cilvēku, mammai bija romāns ar Ojāru Ābolu, vēlāk viņas otro vīru, un tēvam bija romāns ar Viju Artmani – vēlāk otro sievu, tāpēc biju atstāts savvaļā un augu pie vecmammas – tēva Artūra Dimitera mātes. Dzīvojām Mežaparkā. Manai vecmammai viens dēls bija ar laivu aizbēdzis uz Zviedriju, viņa bija kārtīgs pretpadomju elements. Atceros omi pie radio ar vatēto segu uz galvas – tā varēja labāk sadzirdēt Amerikas balsi, jo skaņai virsū laida baigo zāģi, un kaimiņi arī bija latvieši. Slepeni no vecākiem viņa mani aizveda nokristīt pie Mežaparka mācītāja Taivana. Līdzsvaram iestājos pionieros un kādu laiku kaklautu uzsēju un nosēju tikai skolas tuvumā – negribēju omi sāpināt. Turklāt baumoja, ka brīvības cīnītāji kādu pionieri esot parkā pakāruši. Skolā mani sauca par Zosu Juri, jo mums bija zosis un truši, kurus vajadzības gadījumā par rubli gabalā tika saukts slaktēt mūsu kaimiņa – vienīgā Atmodas laikā notiesātā čekista Novika – apsargs ukraiņu milicis Stjopa.
Foto: F64