Dzimstība Latvijā pagājušā gada līmenī
Latvija 2020. gada pirmajā pusē noturējusi tik augstus dzimstības rādītājus, ka ar tagadējo iedzīvotāju vecuma struktūru, izvietojumu pilsētās un materiālā nodrošinājuma līmeni neko vairāk nemaz nevar vēlēties.
Nekādi brīnumi Latvijā nav notikuši. Dzimstība palikusi stabili zemā līmenī bez nekādām izredzēm tiekties uz līdzsvaru starp dzimstību un mirstību. Dzimstība arī mazliet zemāka par 2019. gada pirmo sešu mēnešu rādītāju, taču pusgada laikā un visā valstī reģistrēto jaundzimušo skaita samazinājums no 8 927 līdz 8 905 (- 22 bērni jeb -0,24%) dēvējams par svārstībām nostabilizēta dzimstība līmeņa ietvaros. Varētu teikt pat vairāk, ka dzimstība pieaug attiecībā pret Latvijā palikušo iedzīvotāju skaitu un jo sevišķi pret iedzīvotāju grupu tādā vecumā, kāda daba atvēlējusi cilvēkiem iespēju radīt pēcnācējus.
Tumšā puse apgalvojumam, ka cilvēku entuziasms pagaidām kompensē dzimstībai nelabvēlīgo iedzīvotāju novecošanās tendenci, ir patiesība, ka daba tomēr ņems virsroku. Proti, atņems iespējas atstāt pēcnācējus tik lielam skaitam cilvēku, ka jaundzimušo skaits neizbēgami samazināsies. No mazāka skaita bērnu izaugs mazāks skaits pēcnācējus atstāt spējīgu pieaugušo utt. Pagājušajā nedēļā Latviju sasniedza šobrīd Londonas, Ņujorkas un Pekinas birojos taisītā medicīnas žurnāla “The Lancet” aprēķini, ka tāda lejupejoša spirāle Latvijas iedzīvotāju skaitu samazināšot līdz nepilnam pusmiljonam cilvēku 2100. gadā. Latvija uzstādīšot pasaules rekordu iedzīvotāju skaita sarukumā visām valstīm, kur iedzīvotāju skaits saruks. Žurnāls var uzrādīt savu iznākšanu kopš 1823. gada kā ķīlu, ka gandrīz gadsimta pieredze tam ir. Būtu vērts papētīt, kādas demogrāfiskās prognozes tur drukātas iepriekš un cik lielā mērā tās piepildījušas.
“The Lancet” prognozi pareizāk formulēt būtu tā, ka 2100. gadā Latvijā un vispār pasaulē dzīvos pusmiljons cilvēku, kuru senčos būs kāds no tiem 1,9 miljoniem cilvēku, kuri dzīvo Latvijā tagad. Prognoze nav par to, cik cilvēku šā gadsimta beigās dzīvos tagadējā Latvijas teritorijā. Žurnāla prognozi samērā ticamu padara tās plašums, t.i., atruna, ka tagadējiem Latvijas iedzīvotājiem atvēlētais pusmiljons pēcteču ir ticamākā vērtība izspēju intervālā no 200 tūkstošiem līdz 700 tūkstošiem cilvēku. Vēl jo lielākas iespējas nodrošināt prognozes piepildīšanos pavērs manipulācijas ar mūs pēcteču definīciju pēc paaudžu skaita. Jo mazāk iedzīvotāju Latvijā atliks, jo biežāk viņi radīs pēcnācējus kopā ar citu tautību cilvēkiem, daļēji pārņemot viņu tradīcijas dzimstības uzturēšanā. “The Lancet” pieraksta afrikāņiem spēju uzturēt savas tradīcijas visa 21. gadsimta garumā, kas izvirzīšot par iedzīvotāju pieauguma līderi Nigēru (lūdzu, nesajaukt ar Nigēriju – tās ir dažādas valstis) ar iedzīvotāju skaita septiņkāršošanos. Šāds iedzīvotāju skaita pieaugums jau tagad acīm redzami veicina emigrāciju, kuras viļņi nonāks arī līdz Latvijai.
Ja līdz Latvijai izdosies nonākt kaut cik pamanāmam skaitam nigēru (gan jau derētu arī nigērieši), tad arī vietējā dzimstība palēksies vairāku paaudžu reproduktīvo periodu ilgumā, bet latviešu un pārējo pašreiz Latvijā dzīvojošo tautību buķetes pēdas tajā būs atrodamas ar īpašām pūlēm.
Daudz tuvāka, bet tāpat intrigu uzturoša prognoze attiecas uz to, vai tieši 2020. gada jūlijā Latvijas iedzīvotāju skaits šķērsos 1,9 miljonu cilvēku robežlīniju. Šo gadu Latvija skaitās sākusi ar 7,7 tūkstošiem cilvēku virs šis robežlīnijas, bet jūlijs sācies ar 800 cilvēkiem virs robežlīnijas. Savukārt mirušo pārsvars pār dzimušajiem jūnijā bijuši 786 cilvēki. Kaut dažu cilvēku piedzimšana vai nomiršana tieši šajās dienās var izšķirt to, vai statistiķi jau augustā nebūs spiesti sākt Latvijas iedzīvotāju skaita uzrādīšanu ar 1,8 miljoniem, tālāk turpinot šo skaitli ar desmitiem tūkstošu cilvēku. Šo tūkstošu pietiekami daudz, lai valsts iedzīvotāju skaitu vēl vairākus gadus drīkstētu noapaļot uz 1,9 miljoniem. Precīzākas ziņas par to, kurā brīdī iedzīvotāju skaits paslīdējis zem 1,9 miljoniem, statistiķi sniegs nākamā gada pavasarī, kad būs izpētījuši cilvēku emigrāciju un imigrāciju visa šā gada garumā.
Šogad CSP parādījusi jaunu iniciatīvu – saglabājusi publiski pieejamus pagājuša gada datus par jaundzimušo reģistrāciju tā gada mēnešos. Iepriekš šie dati no publiski pieejamās datu sadaļas tika aizvākti brīdī, kad jaundzimušo skaits bija precizēts un pārdalīts pa mēnešiem atbilstoši ne viņu reģistrācijai, bet dzimšanas datumiem. Tādā gadījumā iepriekšējā gadā dzimušo skaitu nācās salīdzināt ar kārtējā gadā reģistrēto skaitu, kas varēja radīt maldīgu iespaidu par dzimstības pazemināšanos pat tad, ja tā nav notikusi. Neatkarīgā jau ir skaidrojusi, ka līdz Latvijai lēni nāk ziņas par bērniem, kas dzimuši Latvijas valstspiederīgajiem ārzemēs. Piemēram, pērn pa reģistrācijas mēnešiem uzrādīto jaundzimušo summa bija 18 589 bērni, bet ārzemēs dzimušo pieskaitīšana ļāva palielināt viņu skaitu līdz 18 786. Nav iemeslu uztraukties, ka šogad jaundzimušo skaita palielināšana nenotiks līdzīgi. Cita lieta, ka daudzi šādi bērni līdz Latvijai nenonāk un CSP atskaitēs tiek klasificēti kā emigranti no dzimtenes, kurā viņi nekad nav bijuši.
Ja salīdzinātu šogad reģistrēto un pagājušajā gadā dzimušo skaitu, izveidotos nevis 22, bet 98 bērnu starpība par labu pagājušajam gadam. Šajā gadījumā statistiķiem nevar pārmest manipulāciju, pataisot -98 par daudz pieņemamāko -22.
Arī ar -98 Latvija izskatās cienījami Baltijas valstu vidū. Ja apbalvota tiek dzimstības noturēšana, tad Latvija izcīnījusi pirmo vietu, jo Igaunijai šis rādītājs ir -203 un Lietuva vēl jo vairāk zaudē ar – 1 888. Protams, ka vēlāk arī Igaunijas un Lietuvas rādītāji tiks koriģēti uz augšu ar viņu diasporu aktīvistu pūlēm, tāpēc salīdzināšanai izmantots Latvijas sliktākais rādītājs. Igaunijas palīšana zem Latvijas rezultāta atspēko pieņēmumus, ka dzimstība vienmēr un neierobežoti ilgi pieaug atbilstoši pabalstu u.c. labumu summai, kādu valsts apsola potenciālajiem vecākiem.