Dzimstība Latvijā uzstāda antirekordu

Kopā ar 12. Saeimu aizejošā Māra Kučinska valdība atvadās no sabiedrības ar 1492 jaundzimušajiem šā gada septembrī, kas kaut par mata tiesu pasliktina vairāk nekā 20 gadus noturējušos antirekordu – 1493 jaundzimušie 1996. gada septembrī.

Saeimas pārvēlēšanas izraisītā valdību nomaiņa aicina pārlūkot dzimstības saistību ar politiskās dzīves notikumiem kopš Latvijas Republikas atjaunošanas. Dzimstībā ļoti pamanāms ir sezonālo svārstību gada cikls, tāpēc salīdzināšanai der vai nu visa gada rādītāji, vai dzimstība vienā un tajā pašā mēnesī dažādos gados. Tad nu atklājas, ka 1990. gada septembrī Latvijas Republika startējusi ar 2949 jaundzimušajiem. Toreizējās dzimstības kritums līdz 1493 bērniem 1996. gadā un šāda dzimstības līmeņa saglabāšana līdz šai baltai dienai pirmajā brīdī var radīt iespaidu, ka valsts atjaunošana prasīja karu vai tam pielīdzināmus notikumiem, kuru dēļ valsts zaudējusi vai nu pusi savas teritorijas ar visiem iedzīvotājiem, vai vismaz pusi no saviem iedzīvotājiem, kas gājuši bojā, aizdzīti vai paši aizbēguši. Īstenībā nekāda milzīga vardarbība kopš 1990. gada Latvijā nav piedzīvota. Cilvēku aizplūšana patiešām bija un ir viens no dzimstības sarukuma cēloņiem, bet viss notiek klusi un mierīgi jeb brīvprātīgi.

Dzimstība izpauž cilvēku noskaņojuma svārstības daudz precīzāk nekā sabiedriskās domas aptaujas

Dzimstības rādītāji ir svarīgi ne tikai tāpēc, ka tie parāda, cik daudz cilvēku ar lielu varbūtību dzīvos un pēc pārdesmit gadiem sāks strādāt attiecīgajā teritorijā. Dzimstība izpauž cilvēku noskaņojuma svārstības daudz precīzāk nekā sabiedriskās domas aptaujas. Par dzimstības lēcienu pagājušā gadsimta 80. gados tagad var droši teikt, ka tas signalizēja par milzīgu vēlmi dzīvot kaut kā savādāk. Kā tieši – to cilvēki paši vēl nezināja. Citiem vārdiem sakot, viņi nezināja, cik vāja īstenībā bija šķietami nesatricināmā Padomju Savienība. Rezultātā strauji pieauga dzimstība, jo tā deva iespēju šo bērnu vecākiem apvienot pret padomju varu vērstu lozungu «Vairosimies Latvijai!» ar labumu saņemšanu no šīs pašas varas, kuras funkcionāri paši sev šķita ļoti atbildīgi un tālredzīgi, kad ar dzimstību atbalstošiem pasākumiem gādāja par sociālistiskās saimniecības nodrošināšanu ar darbaspēku gadu desmitiem uz priekšu. Šiem plāniem bija lemts sabrukt jau dažu gadu laikā, bet tūlīt pēc tam sabruka arī tās cerības, kuru dēļ cilvēki bija likvidējuši padomju politisko režīmu ar tā uzspiesto saimniekošanas kārtību. Dzimstības samazināšanās ir cerību zuduma skaitliskā mērvienība.

Vienam bērnam vairāki tēvi un mātes

Pēc iepriekšējo cerību sarukuma cilvēkiem nācās meklēt sev citas cerību tēmas jeb objektus, par kādu kļuva Eiropas Savienība. Atmodas laika līmenī dzimstība neatgriezās, bet ir tomēr acīm redzama atšķirība starp M. Kučinska valdības pilnvērtīgās darbības pēdējā mēnesī reģistrētajiem 1492 jaundzimušajiem un

2047 jaundzimušajiem 2008. gada septembrī, kas bija pēdējais, kad tika vākta trekno gadu premjera Aigara Kalvīša valdības demogrāfiskā raža. Te jāuzsver, ka daba atvēlējusi ražas vākšanai vēl deviņus mēnešus pēc tam, kad pati valdība jau ir beigusi pastāvēt. Savukārt nākamās valdības pastāvēšanas pirmie deviņi mēneši atvēlēti sēšanai. M. Kučinska sējuma bilance tiks noslēgta nākamā gada jūnijā. Pēc tam sekos mēneši, kuros reģistrētā dzimstība būs cilvēku reakcija uz tagadējo valdības veidošanas jezgu, nevis uz to, ka M. Kučinskim šīs jezgas dēļ vēl nāksies kādu laiku pasēdēt premjera krēslā.

Jebkura valdību nomaiņa prasa pārejas periodu, kas liedz strikti noteikt, kurā brīdī dzimstība atspoguļo cilvēku noskaņojumu vienas un kurā – jau nākamās valdības laikā. Sabiedriskās domas pētnieki uzskata, ka sabiedrībai vajadzīgi trīs mēneši, lai vispār pamanītu, ka viņu apkārtnē notikušās izmaiņas tiešām attiecas uz viņiem. Par spīti tam, cik aizrautīgi cilvēki ķēra 13. Saeimas vēlēšanu ziņas un komentārus naktī uz 7. oktobri un tādējādi tika informēti, ka iepriekš valdošā koalīcija turpmāk saglabāties nespēs, 7. oktobrī un vēl līdz šim cilvēki iet kā gājuši savās gaitās. Ja pēc trijiem mēnešiem jaunās valdības patiešām nebūs, tad kaut kas šajās gaitās sāks mainīties. Kad jaunā valdība parādīsies, sāksies jauns atskaites periods cilvēku adaptācijai apstākļiem, ko personificēs tāda, nevis savādāka valdība.

Aiz katra cilvēka dzimšanas un tās konkrētā brīža stāv nepārskatāmi gara dažādu apstākļu sakritība. Nebūt ne visi cilvēki būs ar mieru piekrist, ka viņi paši vai viņu bērni ir arī M. Kučinska bērni, Laimdotas Straujumas, Valda Dombrovska bērni utt. šajā gadsimtā un arī gadu tūkstotī līdz Andrim Šķēlem, kura trešā valdība pie varas nāca 1999. gada jūlija vidū. Tobrīd turpināja dzimt bērni, ko mantojumā bija atstājusi Viļa Krištopana valdība. Tomēr būtu grūti noliegt, ka daļa no jaundzimušajiem apliecina cilvēku reakciju uz tās vai citas valdības realizēto politiku. Tieši dzimstību veicinošie pasākumi, kādus ir mēģinājusi pieteikt jebkura no Latvijā bijušajām valdībām, nav galvenais dzimstību ietekmējošais faktors. Jā, gāja plašumā pabalstu maksāšana ģimenēm ar bērniem Aigara Kalvīša laikā, bet unikālo faktu – dzimstību pāri 2000 jaundzimušo robežlīnijai vidēji visos mēnešos, kas attiecas uz viņa valdību, viņš pārvilka ar savu «gāzi grīdā!» politiku kopumā. Pretenzijas saukt viņa bērnus par saviem bērniem var izteikt arī Indulis Emsis, Einars Repše un vēl citi, kuri kārtoja Latvijas iestāšanos ES. Ja iestāšanās nebūtu notikusi, nebūtu pārlaisti treknie gadi ar dzīvi uz parāda, kas izpaudās arī demogrāfijā. Proti, šī dzīve beidzās ar kārtējo vilšanos, kas samazināja dzimstību gan cilvēku noskaņojuma (ak, nabadzības!), gan emigrācijas dēļ.

Panākumu vietā vilšanās

Grūti apliecināt, ka jaundzimušo kopskaits Latvijā izrādītos lielāks bez A. Kalvīša veicinātā dzimstības pieauguma, kam sekoja kritums. V. Dombrovskis pieteicās to pārvarēt, 2011. gada vasarā nodibinādams Demogrāfisko lietu padomi. Vai nu to saista ar padomes darbību, vai tikai ar tās pastāvēšanu, bet dzimstība Latvijā patiešām auga vismaz attiecībā pret krīzes bedres dibenu, par kuru izrādījās 2011. gads ar jaundzimušo skaitu zem 19 tūkstošiem. 2014.-2016. gadā, kad gadu no gada šķita, ka dzimstība tūlīt nonāks virs A. Kalvīša laikā iezīmētajiem 22 tūkstošiem. M. Kučinskis it kā pat mēģināja dzimstības veicināšanas politiku vēl jo vairāk aktivizēt ar Demogrāfijas lietu centru patiešām pamanāmā Imanta Parādnieka personā, bet cerēto panākumu vietā piedzīvota izgāšanās un vilšanās.

Ļoti krasa bija pati pēdējā pāreja, kad Laimdotas Straujumas bērnu vietā pasaulē sāka nākt bērni, par kuru dzimšanu viņu vecāki bija izlēmuši pēc 2016. gada 11. februāra, kad savu darbību uzsāka M. Kučinska valdība. Šīs pārejas mērogs atklājas tikai tagad, nevis 2016. gada pēdējos mēnešos, kad izbeidzās trīs gadus valdījusī tendence, ka katru mēnesi piedzimst vairāk bērnu, nekā dzimuši tajā pašā mēnesī pirms gada. Tajā brīdī vēl varēja domāt visādi, vai tā ir pāreja no pieauguma uz svārstībām un vai šīs svārstības attiecas uz valdību maiņas periodu vai jau uz jauno valdību. Tagad redzams, ka notikusi pāreja uz konsekventu dzimstības samazinājumu, ko nenobremzēja tas, ka pēc pirmajiem 12 dzimstības samazinājuma mēnešiem par salīdzinājuma atskaites punktu kļuva mēnesis ar jau pazeminājušos dzimstību. Zemāki atskaites punkti nebūt neizveidoja barjeru, aiz kuras dzimstībai aizķerties zemākā, bet stabilā līmenī.

Jau pagājušajā gadā spēku zaudēja I. Parādnieka atruna, ka «dzimstība Latvijā pieaug, lai gan jaundzimušo kļūst mazāk». Te ar dzimstību bija domāti dzimstības koeficienti – jaundzimušo skaits pret to cilvēku skaitu, kuri varētu kļūt bērnu vecāki (mātes). Latvijā samazinās gan jaundzimušo, gan potenciālo vecāku skaits, bet jaundzimušo skaits samazinās straujāk. Iedzīvotāju novecošana liedz panākt jaundzimušo kopskaita pieauguma atjaunošanu, ja vien netiek organizēta masveida imigrācija. Dzimstības koeficientu samazināšanos apturēt vismaz teorētiski ir iespējams, dodot cilvēkiem cerības, bet 13. Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa nekādas cerības tomēr neizraisīja.

Arnis Kluinis, NRA.lv

Foto: F64

Komentāri