Dzīvi bez pesticīdiem politiķi nesola

Latvijas sabiedrība vēlas, lai pesticīdu izmantošana dzīvesvietu tuvumā tiktu aizliegta. Pilsoņu vēlmi politiķi sliecas atbalstīt, taču lauksaimnieki šādus ierobežojumus dēvē par pārmērīgiem un valsts ekonomiku graujošiem. Taču Saeimā idejai ir pietiekami daudz atbalstītāju, lai par to izvērstos asas diskusijas pat vienas partijas ietvaros.

Nepilnu divu gadu laikā Pāvela Meļņa aizsāktā sabiedrības iniciatīva portālā “Manabalss.lv” savākusi nepieciešamos desmit tūkstošus parakstu. Tādēļ tuvākajā laikā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas deputātiem būs jālemj, vai dokumentu virzīt izskatīšanai atbildīgajās komisijās.

“Aizsargjoslu likums ir jāpapildina ar normu, kas aizliedz lietot pesticīdus viena kilometra rādiusā ap vietu, kur kaut vienai personai ir deklarēta dzīvesvieta. Lauku atbalsta dienesta Elektroniskajā pieteikšanās sistēmā ir jāveic uzlabojumi, kas ļaus lauksaimniekiem redzēt platības ap deklarētām dzīvesvietām, kur ir noteikts aizliegums lietot sintētiskus pesticīdus,” argumentējot, ka tādējādi tiks samazināti pesticīdu radītie riski iedzīvotāju veselībai, aicina iniciatīvas autors. Tieši šis ierosinājums neizpratni un bažas par nākotni rada daļā lauksaimnieku.

Pašpatēriņam pārtikas nepietiktu

“Kad prezidents [9. jūnijā tiekoties ar Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītāju Gustavu Norkārkli] izteicās, ka Latvijai jāpāriet uz bioloģisko lauksaimniecību, mēs ļoti ātri pārrēķinājām ražas. Ja pārejam uz bioloģisko, saražotais apjoms ir tik niecīgs, ka viennozīmīgi pārvēršamies par importētāju, nevis eksportētāju. Sanāca, piemēram, ka Latvija var saražot septiņas olas uz vienu iedzīvotāju gadā,” norādīdams, ka kilometra rādiuss ap viensētu varētu pat nozīmēt gandrīz pilnīgu pesticīdu aizliegumu, saka Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.

Viņš uzskata, ka iniciatīvas autoru izraudzītais attālums ir “emocionāls”, jo pat trīs vai četru metru attālumā pesticīdi nevar nokļūt, ja tos lieto atbilstoši noteikumiem. “Tie līdzekļi maksā bargu naudu, un neviens saimnieks neatļausies pa vējam tos kaisīt pa labi un pa kreisi,” ir pārliecināts priekšsēdis.

Lazdiņš atgādina, ka jau pašlaik spēkā ir augu aizsardzības līdzekļu lietošanas ierobežojumi un analīzes esot apliecinājušas, ka tie nodrošina vēlamo rezultātu, ja vien saimnieks tos godprātīgi ievēro. Tādēļ optimāls viņam šķistu desmit metru josla no viensētas, kas būtu brīva no pesticīdiem.

Tiesa, lauksaimnieki esot gatavi pārorientēties, taču, lai tas notiktu nepieciešama attiecīga valsts politika. “Ir nepieciešami pētījumi, zinātne ir nepieciešama. Ir jāmeklē šķirnes, kas piemērotas Latvijas apstākļiem. Bet profesionālai bioloģiskajai lauksaimniecībai ir nepieciešami ilgstoši pētījumi, tas nav izdarāms ne mēnešos, ne divos trijos gados,” brīdina J. Lazdiņš.

Viņš uzskata – ja cilvēks vēlas dzīvot bioloģiskā vidē, tāda iespēja pastāv, jo jau tagad valstī noteiktas vairākas teritorijas, kurās pesticīdus izmantot aizliegts.

“Politiskajos” lauksaimniekos nav vienprātības

Taču ne visu lauksaimnieku un arī to, kas piedalīsies lēmumu pieņemšanā, redzējums ir vienāds. Tā Latvijas Zemnieku savienības valdes priekšsēdis, kas ir arī bitenieks un Latvijas Biškopju biedrības valdes priekšsēdētājs Armands Krauze atbalsta pakāpenisku atteikšanos no pesticīdiem.

“Cilvēki vēlas tīru vidi. Mums, lauksaimniekiem, ar to jārēķinās. Nevar strādāt tāpat kā pirms divdesmit trīsdesmit gadiem – pasaule mainās,” saka A. Krauze. Ar Zemnieku saeimas vadītāju domas viņam saskan jautājumā par pesticīdu brīvās joslas platumu, jo piedāvātais kilometrs rada bažas, vai valsts teritorijā maz atliks kāds nostūris, kurā pesticīdi būs atļauti. Piemērotāko buferzonas platumu, viņaprāt, varētu atrast diskusijā, kuras uzsākšanai sabiedrības iniciatīva ir lielisks pamats.

“Var strādāt daudz draudzīgāk videi, ļoti daudzas saimniecības to ir pierādījuši, bet pa vidu ir saimniecības, kas pārkāpj likumdošanu un negrib rēķināties ar citiem. Tāpēc šī iniciatīva ir labs sākums diskusijai,” saka politiķis un bitenieks, kurš uzskata, ka augu aizsardzībai var izmantot mazāk kaitīgas substances vai noteikt papildu platības, kurās pesticīdu lietošana ir aizliegta.

Savukārt A. Krauzes amatu Latvijas Zemnieku savienībā savulaik ieņēmušais graudu audzētājs Augusts Brigmanis, kas partijā pašlaik ir A. Krauzes vietnieks, nepiekrīt tik liberālam skatījumam.

“Esmu ražojošs zemnieks. Nodarbojos ar graudu audzēšanu. Ķimikāliju lietošana ir neatņemama lauksaimniecības, it sevišķi graudu audzēšanas agrotehnisko pasākumu sastāvdaļa,”

saka A. Brigmanis, kurš uzskata, ka, punktuāli ievērojot jau esošos ierobežojumus, cilvēku veselība netiek apdraudēta.

Līdzīgi Zemnieku saeimas vadītājam, arī A. Brigmanis ir pārliecināts, ka bez pesticīdiem Latvija sevi pabarot nespētu. “Lauksaimniecības vienkārši nebūs, būs tikai poļu tomāti, franču labība. Tur neviens zemnieks tam nepiekritīs. Tas, ka veikali būs pilni, ir skaidrs. Bet es uzskatu, ka ar bioloģisko lauksaimniecību Latviju pabarot vienkārši nav iespējams,” saka politiķis.

Brigmanis arī skaidro, ka, pieņemot likumu, kas paplašinātu buferzonu, daudzām zemēm, kuras lauksaimnieki iepirkuši vai nomā no viensētu īpašniekiem, kritīs vērtība, kas nebūs izdevīgi ne lauksaimniekam, ne zemes viensētas īpašniekam, kas pats nodarboties ar lauksaimniecību nevēlas.

Nelāga pieredze mudina atbalstīt

Taču Saeimā netrūkst arī iniciatīvas atbalstītāju. Tā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijā strādājošais Nacionālo apvienību pārstāvošais Romāns Naudiņš ne mirkli nešaubās, ka iniciatīva ir atbalstāma. Šāda pārliecība balstīta personiskajā pieredzē saskarē ar noteikumus neievērojošiem lauksaimniekiem.

“Pilnīgi piekrītu! Es pats dzīvoju blakus laukam, kuru migloja. Mēs pirms gadiem četriem saindējāmies pamatīgi. Migloja lauku, ciematā ir ap 20 māju, smaka bija tāda, ka tik tikko paelpot varēja, un tas lauks kādi 80 metri no mājas. Mēs izsaucām policiju, tā atbrauca, paņēma paskaidrojumus, un ar to viss beidzās. Arī Valsts vides dienests nespēja reaģēt, jo vakarā tur atbildēja automātiskais atbildētājs. Tā lieta ir jāsakārto,”

saka R. Naudiņš, kurš līdzīgi citiem uzskata, ka kilometru plata buferzona gan varētu būt pārāk liela greznība. Saeimas deputātam ‒ līdzīgi Valsts prezidentam ‒ šķiet, ka Latvijai jāorientējas uz bioloģisko lauksaimniecību, kuras produkcijai Eiropā būtu lielisks noiets.

Ideja par bioloģisko lauksaimniecību kā stratēģiska izvēle vieno E. Levitu, Nacionālās apvienības deputātu ar opozīcijā strādājošās “Saskaņas” deputātu Ivaru Zariņu, kas ir R. Naudiņa kolēģis atbildīgajā komisijā.

“Esmu par vēl stingrākiem ierobežojumiem. Ir jātiek skaidrībā ar pesticīdiem un ne tikai – ar visām ķīmijām, piemēram, “raundaps”. Zemnieki taisa biznesu uz mūsu veselības rēķina,” saka I. Zariņš.

Viņš atbalstītu likumu, kurš noteiktu īpašas vietas, kur pesticīdu izmantošana ir atļauta, nevis tādu normatīvo aktu, kas noteiktās teritorijās tos liegtu izmantot. “Mums to lauku nav daudz, mums jāskatās, kur varam augstākas pievienotās vērtības produktus radīt. Manuprāt, Latvijai vajadzētu orientēties uz bioloģisko lauksaimniecību, bet noteikt atsevišķas zonas intensīvajai lauksaimniecībai, kur tiek lietota ķīmija,” savu vīziju par nākotnes lauksaimniecību ieskicē deputāts.