Edvards Smiltēns: Ja politikā nav principu, tad politika ir bezjēdzīga

„Traģiskākais, kas var notikt šajā četru politisko bloku koalīcijā, ir intrigu sākšanās un sašķeltība. Viens no iemesliem, kādēļ savulaik, pirms trīs gadiem, aizgāju no „Vienotības”, bija nemitīgās intrigas. Uz šo situāciju es skatos ar tādu kā līdzjūtību, jo skaidri saprotu Šadurska kunga un „Jaunās Vienotības” spēles: stratēģija, kā iegūt un paplašināt ietekmi un varu, ir balstījusies uz savu sadarbības partneru savstarpēju sarīdīšanu un sašķelšanu – skaldi un valdi! Ja kāds cer, ka NA un LRA frakcijā varētu parādīties plaisas, ar pilnu pārliecību varu teikt – tas tā nenotiks. Neceriet!” ‒ uzskata Edvards Smiltēns (NA/LRA), Rīgas domes (RD) vicemēra amata kandidāts.

Par odziņām uz Rīgas domes tortes, par izdomāto trešā vicemēra amatu, par Oļega Burova izteicieniem un daudz ko citu – saruna ar Edvardu Smiltēnu.

Startējot Rīgas domes (RD) vēlēšanās, jūs ar Eināru Cilinski (NA) sadalījāt lomas: viņš bija RD mēra amata kandidāts, jūs – vicemēra amata kandidāts. Šobrīd esat pārtrumpojis kolēģi – Cilinskim amata nav, toties jums ir vicemēra amats. Kā tad tā?

Sākšu ar to, ka uz RD vēlēšanām mēs skatījāmies kā uz pārmaiņu iespēju gan Rīgas, gan Latvijas politikā. Desmit gadus valdījusī „Saskaņa” kopā ar GKR daļēji noteica toni Rīgā, un tas viņiem palīdzēja arī Saeimas vēlēšanās: Ušakova un Amerika varas resurss lielā mērā tika izmantots, lai stiprinātu „Saskaņas” ietekmi. Latviskās partijas šoreiz kļūdīties nedrīkstēja, tāpēc aicinājām tās nākt kopā, veidojot kopīgu sarakstu. Sarunas rezultējās ar NA un LRA nolēmumu par kopīgas spēcīgas komandas izveidošanu vēlēšanās.

Citas partijas arī tika aicinātas veidot kopīgu sarakstu?

Bija sarunas arī ar citām partijām, tostarp ar ZZS, taču daudzi komandas biedri atteicās iet vienā sarakstā ar partiju, kurā vienam no redzamākajiem biedriem ir piemērotas sankcijas. Ar NA vienojāmies par skaidru, precīzu partnerību, kas balstās uz paritātes principu un līdztiesīgu sadarbību. Mūsu apvienošanās vienā sarakstā mums ļāva piesaistīt cilvēkus, kuri nebija partiju biedri, piemēram, Ievu Siliņu, Ivaru Auziņu, Edgaru Štelmaheru, Āriju Martukāni u.c. Atrisinājām arī jautājumu par to, kas sarakstā būs ar numuru viens, kas – ar numuru divi. Man tas nebija principiāli – būt pirmajam numuram, galvenais bija rezultāts. Mūsu vienošanās paredzēja: ja būs iespēja veidot Rīgas rāti ar mūsu mēra kandidātu, tad tas būs Einārs Cilinskis. Ja izvēle paliek tikai vicemērs – tad tas ir Edvards Smiltēns. Noruna tika izpildīta.

Par prioritātēm vienojāties?

Latviešu bērnudārzi, rindu samazināšana līdz minimumam – tas bija skaidrs. Otrā prioritāte – Lielrīgas politikas veidošana. Tas ir precīzs uzstādījums: Rīga nevar būt tikai viena no 43 Latvijas pašvaldībām, jo Rīga ir Latvijas galvaspilsēta. Rīga pēdējos desmit gadus ir būvējusi tādu kā sienu, nodalot sevi no pārējās Latvijas, nesadarbojoties ar Pierīgas pašvaldībām, kur nu vēl tālākām. Latvija ir neliela, kompakta valsts, un šis apstāklis mums dod milzu iespējas: mēs esam spējīgi ātri reaģēt, ātri pārbūvēt darbības sistēmas, savienojot tās vienā transporta, sadarbības un ekonomikas telpā. Un tas ir mans – kā vicemēra – galvenais uzdevums: realizēt Lielrīgas stratēģiju, sadarbojoties ar pašvaldībām. Manuprāt, Einārs Cilinskis ir Latvijā viens no labākajiem ekspertiem mājokļu, vides, enerģētikas un klimata jautājumos. Mēs uzstādījām prasību, ka Mājokļu un vides komiteju ir jāvada Eināram Cilinskim, tomēr šo komiteju „ieguva” „Attīstībai/Par”… Einārs Cilinskis būs mūsu kopīgās frakcijas vadītājs un būs minētās komitejas priekšsēdētāja vietnieks.

Tiešām nebija iespējams pārliecināt „Attīstībai/Par” un „progresīvos” par to, ka Mājokļu un vides komitejas vadībā tomēr jābūt kompetentam cilvēkam – Eināram Cilinskim?

RD koalīciju veido četri politiskie bloki. Ir jomas, kurās nebija jūtama īpaša konkurence – piemēram, drošība, kārtība un korupcija. Visasākās kaujas citu koalīcijas partneru vidū bija par Attīstības komiteju un Satiksmes un transporta lietu komiteju. Savukārt „A/Par/Pro” bija daudz runājuši par vidi un klimatu, tāpēc viņi uzstāja uz šīs komitejas vadīšanu.

Jā, vienīgi runājuši. Ar mēles kulstīšanu gan neko nevar izmainīt.

Ja mums būtu vairāk vietu nekā „A/Par/Pro”, tad mēs tagad par to nerunātu: visticamāk, mums būtu iespēja uzņemties šo atbildības jomu. Mēs esam trešais – pēc lieluma – partneris šajā koalīcijā.

Runājot par divu partiju – NA un LRA – vienoto sarakstu un frakciju, Kārlis Šadurskis („Jaunā Vienotība”) intervijā Neatkarīgajai izteicās: „Pretišķības ir nevis ideoloģijā, bet gan personāliju līmenī. Ja viens no maniem bijušajiem kolēģiem – Edvards Smiltēns – nevar no tortes nolasīt visas odziņas, tad viņš jūtas slikti.” Tiešām tā ir?

Traģiskākais, kas var notikt šajā četru politisko bloku koalīcijā, ir intrigu sākšanās un sašķeltība. Viens no iemesliem, kādēļ savulaik, pirms trim gadiem, aizgāju no „Vienotības”, bija nemitīgās intrigas. Uz šo situāciju es skatos ar tādu kā līdzjūtību, jo skaidri saprotu Šadurska kunga un „Jaunās Vienotības” uzstādījumu: stratēģija, kā iegūt un paplašināt ietekmi un varu, ir balstījusies uz savu sadarbības partneru sarīdīšanu savā starpā un sašķelšanu – skaldi un valdi! Ja kāds cer, ka NA un LRA frakcijā varētu parādīties plaisas, ar pilnu pārliecību varu teikt – tas tā nenotiks. Neceriet!

Šadurska kungs ir šo politisko spēļu vecmeistars, bet zāles pret viņa spēlēm ir ātra izpratne par to, ko viņš vēlas sasniegt un vienots komandas darbs. Šadurska kungs savā intervijā jau nerunāja tikai par mani, viņa mērķis bija – šķelt ne tikai mūsu frakciju, bet arī radīt greizsirdības jūtas „A/Par/Pro” frakcijā.

Ceturtais spēks – Jaunā konservatīvā partija ‒ tika paņemts domes koalīcijā tāpēc, lai šis politpulciņš neapvainojas un nemēģina destabilizēt valdību?

Grūti komentēt motivāciju saistībā ar valdības stabilitāti. Mūsu partija nav valdībā, līdz ar to nezinām JKP un citu partiju kaujas un aizkulises. Tas mums bija pārsteigums – uzzināt par trešā vicemēra amatu. Tas acīmredzot radās kā kompromiss divpusējās sarunās starp „A/Par/Pro” un JKP. Miera un līdzsvara nodrošināšanai koalīcijā… Ja latviskās partijas atkal saplēstos – kā pirms desmit gadu perioda, ‒ vēlētāji to nepiedotu. Mēs varam atbildēt tikai par savu rīcību: esam pragmatiski un vērsti uz to, lai Rīgā šī koalīcija stabili nostrādā visus piecus gadus. Mēs, LRA kopīgi ar NA, uzrakstījām reālu plānu Rīgas izaugsmei, un mēs lepojāmies debatēs: pat mūsu plāna satura rādītājs ir garāks kā visa programma vienai otrai partijai. Svarīgākais ir to visu ieviest dzīvē, un to būs grūti izdarīt, ja sākas iekšējās intrigas.

Tās jau ir sākušās. Visi taču saprot, ka trešā vicemēre ir ieviesta tikai tādēļ, ka neviens negrib klausīties viņas histēriskajā kliegšanā.

Nu, tas jau ir Staķa kunga uzdevums – savilkt visus vienā spēcīgā komandā. Mēs katrā ziņā palīdzēsim viņam izveidot rīcībspējīgu Rīgas domi.

Grūti gan izprast, kā tas iespējams: atparisti un progresisti ir visīstākie liberālmarksisti, savukārt Nacionālo apvienību un Latvijas Reģionu apvienību daudzi citi uzskata par nacionālkonservatīviem spēkiem…

Jā, LRA un NA ir nacionālkonservatīvi spēki. Protams, ir ideoloģiskās atšķirības koalīcijas partiju vidū. Tomēr šī ir daudz labāka Rīgas vadība par iepriekšējo, un cita koalīcija nav iespējama.

Tikpat bezcerīgi kā valdībā…

Apjaušot partiju atšķirīgos ideoloģiskos uzstādījumus, esam aicinājuši partnerus neiekļaut mūsu darba dokumentos tādus ideoloģiskas dabas jautājumus, par kuriem nav iespējams vienoties. Tāpēc aicinām meklēt kopīgo, un tie ir – praktiski jautājumi, kas saistīti ar Rīgas kā galvaspilsētas, es pat teiktu – kā Baltijas valstu galvaspilsētas – uzstādījumiem un mērķiem. Mēs piecus gadus būsim aizņemti ar praktiskas dabas jautājumiem. Ja mēs sāksim nemitīgas ideoloģiskas kaujas, šī koalīcija var izšķīst. Un tā būtu dāvana „Saskaņai”.

Nu, labi. Tad par ko tieši atbildēs trīs vicemēri?

Vilnis Ķirsis („Vienotība”) atbildēs par to, lai būtu ES fondu pieejamība un pašvaldībai būtu nauda no valdības. Patlaban tiek veidots valsts budžets, kur pašvaldībām ņem nost ārkārtīgi lielu finansējumu – Rīga varētu zaudēt 50 līdz 80 miljonus eiro. Manas funkcijas: Lielrīgas politikas īstenošana, Rīgas izveidošana par metropoli, Rīgas iedzīvotāju problēmu risināšana Lielrīgas kontekstā – vienota transporta sistēma, komunālie pakalpojumi, izglītības jautājumi. Trešā vicemēra – Lindas Ozolas – galvenās funkcijas ir tiesiskums un korupcijas apkarošana.

Ozolas kundze pārņems KNAB funkcijas? Nez kādā veidā viņa grasās veikt funkciju „tiesiskums”? Šādam vicemēra uzdevumam nav nekādas dienaskārtības. Tas ir pilnīgs absurds.

Mēs domājam, ka JKP, kas ir daudz runājusi par korupcijas apkarošanu un tiesiskumu, var parādīt savas spējas praktiskā darbā, piemēram, kontrolējot korupcijas apkarošanas plānus Rīgas domē…

Jūs jokojat?

Viņi var atskatīties vēsturē un izanalizēt lietas, kuras Rīgas domē nav līdz galam izmeklētas. Šī būs JKP iespēja parādīt reālus rezultātus. Mēs sagaidām, ka JKP godīguma un atklātības principi caurstrāvos viņu darbu.

Cik mīļi viss pievilkts aiz ausīm. Kaut kā nav manīts, ka šīs partijas plintnieki un plintnieces būtu izārdījuši kādu korupcijas pūzni.

Vēl jau valdības darbs tikai pusceļā. Paies divi gadi, notiks nākamās Saeimas vēlēšanas, un tad jau varēs veikt detalizētu vērtējumu.

Ja jau tik ļoti gribējās izcelties ar korupcijas izskaušanu un tiesiskuma principu ieviešanu domes dzīvē, vajadzēja ņemt Satiksmes un transporta lietu komiteju. Taču tik nopietniem izaicinājumiem laikam zināšanu par maz…

JKP pārziņā ir Satiksmes ministrija. Tur varētu būt zināma sinerģija.

Kāda ir jūsu versija – kāpēc domē netika ZZS?

Daudziem politiskajiem spēkiem palīdzēja diskusiju tiešraides TV un internetā, daudziem savukārt – nepalīdzēja. JKP bija agresīva, uzbrūkoša taktika…

Pastulba un nekompetenci demonstrējoša.

Domāju, ka tieši Oļegs Burovs palīdzēja domē iekļūt JKP deputātiem, apsteidzot ZZS. Es Burova kunga vietā nebūtu tā izteicies.

Lindu Ozolu nosaucot par sievieti?

Tas jāskata mazliet plašākā kontekstā. Tas izklausījās vairāk nekā divdomīgi un diezgan rupji. Politiskās debates ir īpašs žanrs, kurā cilvēkam jāapbruņojas ar pacietību, konsekvenci un ieturētu attieksmi pret oponentiem.

Tas, kā uzvedās Linda Ozola, bija atbaidoši. Un Burovs, visticamāk, zaudēja pacietību.

Arī skatītājiem bija grūti izsekot līdzi domām, kas tiek paustas… Tajā brīdī, kad studijā visi kliedz, nav iespējama gudra diskusija, Einārs Cilinskis mierīgi vēroja šo procesu un necentās kādu pārkliegt. Arī Mārtiņš Staķis bija tikpat nosvērts. Domāju, ka vienai elektorāta daļai patīk kliegšana, citai – ja nosvērti pauž kompetentas atziņas. Dažas pēdējā brīža nianses reizēm var nospēlēt lielāku lomu nekā dziļas un gudras domas. Šajās pēdējās debatēs uz neiekļūšanas robežas bija gan JKP, gan ZZS. Uzskatu, ka ZZS šajā kampaņā nevajadzēja solīt neizpildāmas lietas, piemēram, bezmaksas sabiedrisko transportu. Tas nav savietojams ar Rīgas budžetu. Tas ir tikpat grandiozs un neizpildāms solījums kā savulaik JKP solītās 500 eiro pensijas ikvienam.

Par niansēm… Tas, ka Burovs debašu karstumā pateica „Es pabeigšu, sieviete!” – debašu vērotājos izsauca līdzjūtību?

Jā, līdzjūtību un empātiju – pret vienīgo sievieti šajā diskusiju telpā. Burova kungs zaudēja savaldību. Bet profesionāls politiķis to nedrīkst atļauties nekādos apstākļos. Un, izsaucot līdzjūtību, svārstīgie vēlētāji nostājās Ozolas pusē.

Bet – tā vēsi spriežot, ‒ Burovs ir profesionālis, un daudzi politikas vērotāji uzskata, ka ar viņu sadarboties būtu daudz produktīvāk nekā ar JKP nekompetentajiem histēriķiem.

Kampaņas laikā mēs ar Eināru Cilinski nodefinējām attieksmi pret nākamo koalīciju. Protams, nevarēja zināt – būs vai nebūs latvisko partiju vairākums? Vai būs jāizvēlas starp koalīciju ar iepriekšējo varu vai palikšanu opozīcijā. Ar Eināru vienojāmies: ja politikā nav principu, tad politika ir bezjēdzīga. Tad kompromiss var izrādīties nāvējošs. Tāpēc pieņēmām skaidru pozīciju: neveidosim koalīciju ar „Saskaņu” un GKR, jo tas ir simbols iepriekšējo desmit gadu politikai Rīgā. Vēlētāji nobalsoja pret pēdējo desmit gadu saimniekošanu, kāda valdīja Rīgā.

Jā, vēlētāji nobalsoja par varavīksnes Rīgu. Pat ārlietu ministrs Rinkevičs nenoturēja gaviles, saucot, ka nu Rīga iekrāsosies 18. novembra varavīksnes krāsās. Atparisti nešaubīgi atļaus praidu, viņi paši tajā piedalīsies.

Dalība publisko pasākumos, arī praidā ir katra personīga izvēlē. Es tajā nepiedalos, un tāpat arī mūsu NA/LRA frakcijas komanda. Mums ir citi svarīgi pasākumi, lai tajos piedalītos. Einārs Cilinskis, piemēram, principiāli katru gadu 16. martā piedalās latviešu leģionāru atceres pasākumos. Mēs aicinām neizmantot Rīgas domi kā ideoloģisko strīdu platformu. Bet, ja vērtējam skatīšanos – Kremļa vai Rietumu virzienā, ‒ tur esam principiāli. Beidzot ir jāpieliek punkts visādiem prokremliskiem stāstiem, un Rīgā jāsāk kvalitatīvi jauns izaugsmes laikmets, kur mūsu galvaspilsēta strādā mūsu Latvijas nacionālo interešu vārdā.