Ekonomistiem aizdomas, ka inflācijā arvien lielāka nozīme ir nepamatotam preču sadārdzinājumam

Pandēmijas laikā valstsvīru uzdevums bija nepieļaut masu bankrotus un bezdarbu, stimulējot ekonomiku ar atbalsta programmām. Tagad Eiropas Centrālā banka cenšas ekonomiku bremzēt, lai apturētu neveselīgi augsto inflāciju. Latvijai tas nozīmē balansēt uz naža asmens starp ekonomikas stagnāciju un inflācijas spirāli. Visā Eirozonā inflācija pamazām sarūk, un Latvijā tā tagad ir visaugstākā.

Kā vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”, pagājušā gada laikā inflācija Latvijā sasniedza 22%, bet tagad pamazām samazinās. Martā tā bija 17,2%. Ja iepriekš Latvijas Banka prognozēja, ka līdz gada beigām inflācija saruks līdz 10% rādītājam, tad tagad jau pieļauj pat 3%.

Latvijas inflācija ir augstākā Eirozonā, un visa pagājušā gada garumā tieši Baltijas valstīs cenu kāpums bija visstraujākais.

“Mēs bijām ļoti cieši saistīti ar Krieviju un Krievijas energoresursiem, tas arī mums deva lielāku triecienu. Nākošā lieta – mēs esam pasaulē redzējuši, ka ļoti strauji augušas pārtikas un enerģijas cenas, un diemžēl mums kā relatīvi nabadzīgākai valstij Eirozonas ietvaros šis cenu grozs ir lielāks. Līdz ar to tas trāpa pa lielāku naudas maciņa daļu,” pauž Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks.

Ekonomisti skaidro, ka mājokļa uzturēšana un pārtika pie mums aizņem lielāku īpatsvaru inflācijas mērīšanas formulā. Taču tirgus likumi nespēj izskaidrot visu cenu kāpumu, un aizdomīgā daļa inflācijā arvien pieaug.

Kazāks norādīja: ““Izskatās, ka atsevišķās jomās konkurence nav pietiekoši asa, kas ļauj cenas pacelt tikai tāpēc, ka citi ceļ. Diemžēl, ko mēs redzam arī mūsu modeļos, pēdējo ceturkšņu laikā tā inflācijas neizskaidrotā daļa pakāpeniski kļūst lielāka. Tas tāds zināms negausības efekts, ka paceļ cenas tikai tāpēc, ka citi ceļ, līdz ar to situāciju padarot vēl sliktāku.”

Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka norādīja: “Pie mums cenu pieaugumu varētu veicināt konkurences trūkums, jo šaura tirgus apstākļos, kas nosaka spiedienu uz cenu kāpumu no piedāvājuma puses, tur tiešām ir jāpaskatās vai nevar kaut kā izpētīt, vai nav tomēr jāuzlabo konkurence. Te varbūt ir vērts padomāt, ko varētu darīt Konkurences padomē un tās jau ir valsts struktūras.”

Saistībā ar cenu kāpumu pārbaudi sākusi Konkurences padome. Tā vēlas noskaidrot, kurā posmā pārtikas produktiem klāt nāk lielais uzcenojums.

Šoziem zemnieki protestēja pret absurdo situāciju, ka par pienu viņi nesaņem pat pašizmaksu, bet veikalu plauktos piena produktiem ir milzu uzcenojums.

Konkurences padomes Negodīgas tirdzniecības prakses novēršanas nodaļas vadītāja Sanita Uljane sacīja: “Šobrīd Konkurences padomē norit vairākas tirgus uzraudzības attiecībā uz godīgas mazumtirdzniecības prakses ievērošanu. Pirmais, ko mēs skatāmies, ir attiecības, sadarbība starp piegādātāju un mazumtirgotāju, izvērtējot, vai nepastāv kādi negodīgas tirdzniecības ierobežojumi, vai arī citi konkurences nelabvēlīgie apstākļi. Otrs bloks, ko mēs vērtējam, ir cenu korelācija produkcijas realizēšanā no ražotāja līdz tirdzniecības vietai. Cilvēku valodā – mēs vērtēsim, kurā no posmā ir veidojies sadārdzinājums.”

Uzraugi seko līdzi arī konkrētu produktu cenu mainībai. Secinājumi varētu būt zināmi šī gada beigās.

Aizdomas par situācijas izmantošanu krīt gan uz ražotājiem, gan tirgotājiem. Divas no pārtikas veikalu ķēdēm – “Rimi” un “Maxima” – pēdējo 15 gadu laikā savu tirgus daļu kāpinājušas no 46% līdz 60%. Konkurences padome uzskata, ka par oligopolu to gluži saukt nevar, jo eksistē arī vairākas mazākas ķēdes. Tā šobrīd pēta, cik lielā mērā “Lidl” ienākšana tirgū uzlabo situāciju. Pagaidām gan šai ķēdei nav tik daudz veikalu, lai pamatīgi ietekmētu abus lielākos spēlētājus.

Kazāks sacīja: “Uzņēmumu peļņas maržas, uzņēmumu pelnītspēja joprojām saglabājas ļoti laba un spēcīga, atsevišķās jomās pat kāpjoša. Un tas ir tas negausības elements, jo brīdī, kad ekonomika ir vāja un inflācija tik augsta, normāli būtu, ka tās peļņas maržas tiek saspiestas, tas to ekonomiku daļēji piebremzētu, tas savukārt nozīmē, ka inflācija bremzēsies ātrāk.”

No lielajiem tirgotājiem pārskatu par pagājušo gadu pagaidām iesniegusi tikai “Maxima”. Tas rāda, ka 2022. gadā veikalu tīkla peļņa saglabājusies iepriekšējo gadu līmenī. Neviena no trim lielākajām ķēdēm intervijai nepiekrita.

Visu vainu uzvelt pārtikas ražotājiem vai tirgotājiem gan nevar. Fiskālās disciplīnas padome pieļauj, ka ekonomikas likumi nepiepildās aplokšņu algu dēļ.

Pērn algas vidēji pieauga par 8%, bet inflācija pārsniedza 17%. Šādos apstākļos cilvēki parasti pērk mazāk un tā spiež cenas samazināties, taču mazumtirdzniecībā nekāda krituma nebija. Daļēji to var izskaidrot ar pandēmijas laikā iekrātās naudas tērēšanu, bet, visticamāk, ne visu.

Arī valdībai teorētiski ir iespējas nedaudz bremzēt inflāciju, taču politiķi to darīt neuzdrīkstas.

Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs (“Jaunā Vienotība”) sacīja: “Protams, ka rīki ir, bet mēs šos rīkus nevaram pielietot. Pamatrīks inflācijas mazināšanai ir budžeta krasa samazināšana, konsolidācija. Mēs turpināsim monitorēt situāciju un, protams, ja rudenī atkal notiks energoresursu kāpums, mēs gatavosim programmas, lai turpinātu palīdzēt iedzīvotājiem. Protams, tas ietekmē inflācijas tempa mazināšanu, bet mēs nevaram pārlikt visu šo negāciju uz iedzīvotājiem, līdz ar to mums ar budžeta palīdzību būs jāpalīdz.”

Tagad lielākās bailes ir par to, ka iedarbosies inflācijas spirāle, kā tas notika 2006. un 2007. gadā.

Kazāks sacīja: “Pati sevi sāk uzturēt, tā ir tā problēma. Iedzīvotāji, uzņēmumi gaida, ka arī nākamgad inflācija būs lielāka, līdz ar to ceno augstākas cenas arī pašreizējos piedāvājumos. Tas savukārt uzdzen uz augšu algas, un šeit viens no elementiem būtu inflācijas spirāle. Labā ziņa ir tāda, ka pašreizējā brīdī mēs to vēl neredzam.”

Reirs pauda: “Mums ir vēsturiskā atmiņa – 2008. un 2009. gads. Bija gaidas, ka šī krīze būs līdzīga. Es domāju, ka trakākais, kas tajā laikā notika, bija bezdarbs, jo bezdarbs rada ļoti daudz negatīvu seku, un mūsu galvenais uzdevums bija pasargāt darbiniekus no atlaišanas.”

Finanšu krīzi pirms 15 gadiem līdz ar citām kļūdām izraisīja kreditēšanas bums. Tagad tāda mēroga lētas naudas pieplūdums Latvijā nedraud. Bankas kopš krīzes kreditē maz, tā liedzot ekonomikai attīstīties. Tagad Latvijas Banka piedraudējusi ieviest banku virspeļņas nodokli, ja kredītiestādes nesāks aktīvāk izsniegt aizdevumus. Arī te jūtamas konkurences trūkuma sekas. Pašlaik bankas kredītus izsniedz gandrīz tikai pret valsts garantijām. Līdz ar Eiropas Centrālās bankas politiku inflāciju bremzēt ar augstākām procentu likmēm, banku ieņēmumi tikai aug.

“Kredītu piesaiste “Eiribor” ir ļoti nepareiza lieta un nāk no senas vēstures. Tad, kad bankām bija nepieciešams resurss, tās gāja pie centrālas bankas un pirka resursu, un tas resurss tik un tik maksāja. Tagad bankas peldas likviditātē, viņiem ir savi līdzekļi, kuri nemaksā neko – 0%, bet tiek uzlikts kredīts, balstoties no “Eiribora”,” sacīja Reirs.

Neraugoties uz augsto inflāciju, kas ir akūtākā problēma šobrīd, ekonomistus ilgtermiņā vairāk uztrauc ekonomikas stagnācija. Iemeslu ir daudz, bet viens no tiem – salīdzinājumā ar Eirozonas vidējo rādītāju Latvijā kredītos izsniegts par 20 miljardiem mazāk.

Kazāks pauda: “Ekonomikā recesijas nav, bet izaugsme ir ļoti vārga. Vai recesijas riski ir zuduši? Nudien nē. Ne tikai Eirozonā tas likmju kāpums vienā brīdī ekonomiku var sabremzēt vairāk. Ja inflācija būs noturīgi augsta, šie bremzējošie faktori būs jāpastiprina.”

Šteinbuka sacīja: “Šobrīd, ja mēs paskatāmies uz iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju, mēs pēc šī radītāja atpaliekam no Rumānijas, bet Igaunija un Lietuva jau ir apsteigušas Spāniju.”

Nākamnedēļ Eiropas Centrālās bankas padome, kurā ietilpst arī Latvijas bankas vadītājs Mārtiņš Kazāks, lems par tālāko rīcību inflācijas iegrožošanā. Visticamāk, tā turpinās palielināt aizdevumu procentlikmes.

Jau pēc sižeta sagatavošanas savu komentāru atsūtīja “Maxima Latvija”: “Pirms katras cenu maiņas notiek ilgstošas sarunas ar ražotājiem un piegādātājiem, lai pārliecinātos, ka cenu maiņa patiešām ir neizbēgama un pamatota, cenšoties nodrošināt zemas cenas pēc iespējas ilgāk. Jāsaka, kā lielākais cenu kāpuma iemesls no ražotāju puses ir bijis tieši elektroenerģijas cenu kāpums un ražošanas izmaksu sadārdzinājums, kā arī izaicinājumi dažādu sastāvdaļu vai loģistikas nodrošināšanā. Lielāku vai mazāku cenu kāpumu ir piedzīvojušas teju visas preču kategorijas. Vidējais cenu kāpums ir bijis ap 5- 30 %, atkarībā no preču kategorijas. Būtiskākais ir minēt, ka pateicoties rūpīgai plānošanai, pārdomātām investīcijām un cenu samazināšanas iniciatīvām, cenu kāpums un inflācijas rādītāji “Maxima Latvija” veikalos bija zemāki kā valstī kopumā.”