“Galangal” – atkritumus pērkam, līdz ar to mums ir nepieciešams tos nodot tālākai pārstrādei

SIA “Galangal” ir atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums, kurš izvirzījis mērķi nodrošināt, ka Kurzemes un ne tikai zemniekiem ir iespēja nodot izlietoto plastmasas iepakojumu otrreizējai pārstrādei. Lai gan Eiropā vērojama izlietotā iepakojuma pārprodukcija, tomēr ir tāds materiāls, piemēram, caurspīdīgā plēve, kura trūkst. Eiropas Savienības noteikumi nosaka, ka ar katru gadu ir jāpalielina pārstrādājamo atkritumu šķirošanas daudzums, līdz ar to atkritumu apsaimniekotājiem ir arvien rūpīgāk jādomā, kā savākt pēc iespējas lielāku daudzumu pārstrādājamo atkritumu. “Galangal” valdes priekšsēdētājs Roberts Redko atklāj, kādi izaicinājumi un problēmas sagaida atkritumu apsaimniekošanas biznesu.

Kas ir galvenās problēmas, kas novērojamas atkritumu apsaimniekošanas biznesā?

Galvenās problēmas ir tās, ka ir aizvēries Ķīnas tirgus, apmēram 12 miljoni tonnas atkritumi gadā paliek Eiropā, un tos ir kaut kādā veidā jāpārstrādā. Tas ir veicinājis, ka samazinājušās pārstrādājamo atkritumu cenas, kā rezultātā mazāk izdevīgi ir savākt šos atkritumus un grūtāk nodot pārstrādei. Rūpnīcas kļuvušas daudz prasīgākas, kvalitātes standarts ir stipri cēlies, rūpnīcas grib saņemt gandrīz simtprocentīgi tīru izejvielu.

Cik lielu daļu no tā, ko mēs izmetam atkritumos, iespējams pārstrādāt?

Gandrīz visu, līdz 85%. Mums populārākie pārstrādājamie atkritumi ir polimēri – plēves, plastmasas izstrādājumi, polipropilēna maisi. Tāpat stikla pudeles, skārdenes, papīrs, kartons.

Vai iedzīvotāji ir čakli šķirot atkritumus?

Pagaidām tas nav pārāk populāri, bet, skatoties uz mūsu kaimiņu valstīm – Skandināviju, ir skaidri redzams, ka cilvēki tajā redz jēgu, jo ārkārtīgi sadārdzinās sadzīves atkritumu izvešanas maksa, kas stimulē iedzīvotājus šķirot, lai samazinātu sadzīves atkritumus. Viņi labprāt šķiro papīru, plastmasu, skārdenes utt. Es domāju, ka drīz arī Latvijā tas būs daudz attīstītāks, jo atkritumu izvešanas cenas stipri kāps. Ir Eiropas prasības samazināt atkritumu poligonos noglabājamos atkritumu apjomu, kas palielinās katru gadu. Šīs izmaksas veicinās cilvēkus šķirot. Pagaidām cilvēkiem ir grūti saņemties un sākt šķirot, kā arī apsaimniekotājiem ir grūti novietot dalītos atkritumu konteinerus, jo tas ir dārgi, bet pārstrādājamo atkritumu cenas ir zemas. Kad lielākā daļa atkritumu gāja uz Ķīnu, tad cenas bija divas līdz trīs reizes lielākas.

Bet sadzīves atkritumiem taču ir šķirošanas līnijas?

Ir, ir, jo ar katru gadu ir jāsamazina noglabājamo atkritumu daudzums un atkritumu apsaimniekotāji, lai izpildītu prasības, ir spiesti šķirot. Normas prasa šķirot arvien vairāk.

Neskatoties uz to, ka Eiropā ir pārstrādājamo atkritumu pārprodukcija, “Galangal” Latvijā ieved atkritumus arī no ārvalstīm.

Mēs vedam iekšā tikai viena veida iepakojumu – caurspīdīgo plēvi, kura joprojām ir deficīts. Lielākā daļa rūpnīcu pārstrādā caurspīdīgo plēvi. Krāsainā plēve, kas arī ir izejmateriāls, tiek izmantota mazāk. Lietderības koeficients,pārstrādājot krāsaino plēvi, ir krietni mazāks. Tāpēc caurspīdīgā plēve joprojām ir deficīts. Mēs ievedam papildus, lai nodrošinātu rūpnīcas ar izejvielām. Ne tikai Latvijas, bet arī Igaunijas, Lietuvas. Ar Latvijā savākto plēvi pat nepietiek, lai nodrošinātu vienai rūpnīcai jaudu. Apjoms nav tik liels. Ja visa veida pārstrādājamos atkritumus varētu pārstrādāt vienā rūpnīcā, tad ar Latvijā radītajiem atkritumiem pietiktu, bet diemžēl tā nav. Lielākā daļa izvēlas viena, divu vai trīs iepakojumu pārstrādi, līdz ar to izejmateriāla ir par maz.

Cilvēki ir nobažījušies, ka Latvijā ved iekšā atkritumus. Viņi baidās, ka tie tiks izmesti mūsu mežos.

Tās ir pilnīgas muļķības. Mēs ievestos atkritumus pērkam par naudu, līdz ar to mums nav izdevīgi tos nenodot tālāk pārstrādei. Viss tiek pārstrādāts granulās, lai tālāk jau ražotu dažādus plastmasas izstrādājumus. Nekas nepaliek Latvijā, viss tiek sašķirots, pārstrādāts.

Medijos ir parādījušās ziņas, ka “Galangal” ieved vairāk atkritumu, nekā tam ir atļauts savā izgāztuvē.

Pirmkārt, tā nav izgāztuve, bet gan atkritumu apsaimniekošanas vieta, kuru mēs iegādājāmies tikai pērnā gada 22.oktobrī. Mēs jau esam iesnieguši dokumentus, lai palielinātu pieļaujamos ievedamos apjomus. Sākotnēji tā bija mazā atļauja, kas pieļauj līdz 30 tonnas dienā. Šobrīd ir labiekārtota teritorija, un mēs gaidām B kategorijas atļauju. Mūsu atkritumu apsaimniekošanas angārs atrodas Kurzemē, kur mēs redzam lielu potenciālu attīstīt pārstrādājamo iepakojumu savākšanu, lai nodotu tālāk pārstrādei. Pagaidām tur ir tikai vietēji atkritumi. Kad mums būs B kategorijas atļauja, tad, varbūt arī ievedīsim no ārzemēm, sašķirosim un nodosim tālāk pārstrādei, jo caurspīdīgā plēve ir deficīts. Latvijā caurspīdīgo plēvi var savākt no dažādiem uzņēmumiem, lielveikaliem, zemniekiem, kuriem tā nepieciešama salmu ruļļiem. Mums ir iegādāta tehnika un savākšanas sistēma, ar kuras palīdzību mēs savāksim. Izlietotais plastmasas iepakojums ir nopietna problēma zemniekiem, kuriem jānodod pārstrādei salmu ruļļu plēve. Mēs plānojam Kurzemes, un ne tikai, zemniekus atbrīvot no šīs plēves.

Cik lielā mērā jūsu biznesu ietekmē tas, ka veikalos vairs neizsniedz bez maksas plastmasas maisiņus?

Šie veikalos izsniegtie maisiņi nav interesanti nevienai pārstrādei, tos arī nepārstrādā. Lai izskaustu no dabas kā paveidu, arī tiek veikti pasākumi, lai ierobežotu to lietošanu. Tie ir pārāk mazi un plāni, lai varētu pārstrādāt. Tie jau vairākas reizes ir pārstrādāti. Līdz ar to tie nonāk sadzīves atkritumos un tālāk noglabājamos poligonos, kur tie trūd n-tos gadus. Līdz ar to papīra iepakojums būtu daudz izdevīgāk, jo papīrs satrūd. Papīrs varētu aizvietot šos plastmasas maisiņus.

Kāda ir šīs savāktās plēves otrā dzīve?

No tā var ražot vispirmām kārtām jau atkal plēvi. Plēve tiek mazgāta, attīrīta, pārstrādāta plastmasas granulās un tad atkal izpūsta plēve. Jāpiebilst gan, ka to uzņēmums vēl nedara. Vēl var ražot visdažādākos plastmasas izstrādājumus – elektrības slēdžus, šķidruma kanniņas, caurules, kastes, visu, kas ir no plastmasas.

Vai par savāktajiem atkritumiem pienākas kāds valsts atbalsts?

Pienākas, bet mēs to nesaņemam, līdz ar to mums ir daudz sarežģītāk, lai gan mēs darām labu darbu – savācam atkritumus un dodam tiem otro dzīvi. Mēs labprāt arī saņemtu subsīdijas. Subsīdijas maksā dabas resursu nodokļa atvieglošanas sistēmas, kas slēdz līgumus ar uzņēmumiem, ka viņu novietotais iepakojums tiks savākts. Pēc tam dabas resursu nodokļa atvieglošanas sistēma slēdz līgumu ar atkritumu savācēju, kurš apņemas uzņēmuma novietoto iepakojumus savākt. Mums pagaidām šāda līguma nav, līdz ar to subsīdijas mēs nesaņemam. Jo Latvijā ir dīvaina situācija – dabas resursu nodokļa atvieglošanas sistēmas slēdz līgumus tikai ar tiem apsaimniekotājiem, kuri tālāk tos nodod sistēmai pietuvinātam pārstrādes uzņēmumam. Cerams, ka šī situācija mainīsies.