Gints Ceplenieks: Izaicinājums reformu svaru kausos ielikt arī latvietību
Saruna ar XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku virsdiriģentu un Rīgas Doma kora skolas vadītāju Gintu Ceplenieku.
Šovasar jūlija sākumā notiks XII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki, kuros, tiek lēsts, piedalīsies vairāk nekā 35 000 dalībnieku no Latvijas un ārvalstīm. Kopš pirmajiem svētkiem, kas pirmo reizi notika tieši pirms 60 gadiem 23. jūnijā, kad kopā pulcējās koristi un dejotāji, dalībnieku skaits ir četrkāršojies, un tiks pārstāvētas visas kultūrizglītības nozares – kori, tautas un mūsdienu dejas grupas, pūtēju un simfoniskie orķestri, kokļu spēles un folkloras grupas, skolu teātri, vizuālās un vizuāli plastiskās mākslas kopas. Svētku dalībnieku vidū būs gan Latvijas skolu, gan profesionālās izglītības iestāžu, gan mūzikas skolu audzēkņi, latviešu diasporas pārstāvji, gan bērni ar īpašām vajadzībām.
– Līdz svētkiem atlikuši četri mēneši, un ap šo laiku parasti satraucas par tehniskiem jautājumiem, bet vai jūs, svētku virsdiriģents, kurš piedalās koru kopmēģinājumos visā Latvijā un vērtē dalībnieku varēšanas līmeni, redzat pazīmes, kas liecinātu par to, ka būtu jāsatraucas par māksliniecisko līmeni?
– Par māksliniecisko pusi jāsatraucas nebūtu, ja vien būs pietiekams finansējums koru noslēguma koncerta realizēšanai. Statistika apliecina, ka šajos svētkos viss būs labi ar koru un dalībnieku skaitu.
– Un varēšana?
– Ļoti laba. Svētku virsdiriģenti šogad īpaši intensīvi brauc pa Latviju, piedalās skolēnu koru kopmēģinājumos. Šobrīd notiek repertuāra slīpēšana, maija sākumā koru skates būs noslēgušās, savukārt maija beigās visā Latvijā būs reģionālie ieskaņu koncerti, kas vienlaikus būs pēdējā iespēja repertuāru «turēt siltu», un tas ir ļoti svarīgi, jo skolēniem jūnijā ir brīvlaiks. Kopmēģinājumi ir būtiski, lai bērni pierastu strādāt lielākā pulkā un pie tā, ka viņiem priekšā nav pašu diriģents, bet svešs cilvēks, kuram ir atšķirīgi žesti un prasības ir ietērptas citos vārdos.
– Izklausāties optimistisks.
– Par šiem svētkiem – jā.
– Tomēr arī šajos svētkos parādās ne tik labas tendences – svētku dalībnieku skaits ir stabils, tomēr samazinās jaukto koru skaits vidusskolās, arī zēnu kori iet mazumā.
– Pēc datiem, ir novadi, kuros ir izzuduši zēnu kori, toties citos novados tie ir dzimuši no jauna. Jaukto koru skaits ir samazinājies, bet mēs ceram, ka tas noticis tā sauktās demogrāfiskās bedres dēļ, kas vēl nav beigusies. Toties sākumskolu un pamatskolu grupās koru ir daudz, turklāt daudzskaitlīgi. Nākamo svētku sagatavošanā liels izaicinājums būs birokrātiski administratīvā sadaļa, jo īpaši svētku starpposmā.
– Novadu reforma varētu ietekmēt arī dziesmu svētkus?
– Tieši vai netieši, bet – jā.
– Pieļauju, ka par to neviens pat nedomā.
– Lūk, tas ir galvenais teikums, kas man neliek mieru. Pats esmu pārliecinājies par to, ka dziesmu svētki ir visiedarbīgākais un visspēcīgākais latviskās identitātes, lai vai kā to saucam, kodējums, pote vai svētbrīdis. Tādēļ valstij par dziesmu svētkiem ir jārūpējas īpaši rūpīgi un mērķtiecīgi ar ilgtermiņa plānu, finansēšanas modeli un skaidru attīstības plānu. Man ir bijusi laime strādāt diasporā, un tur latviskā tradīcija ir godā un cieņā un latviskums ir ārkārtīgi augstu turēts, bet Latvijā es bieži sastopos ar to, ka latviskums īpaši jāpierāda un jāaizstāv, un tas jau nu ir ļoti bīstami, jo īpaši mazai nācijai. Diasporā pat ar pārcilvēciskiem resursiem rūpējas par latvietības saglabāšanu un kopšanu un dara to no paaudzes paaudzē. Diasporas jaunā latviešu paaudze ļoti labi iekļaujas dziesmu svētku kustībā.
Latvijā jautājumi par latvietības uzturēšanu manī raisa mazu depresiju.
– Dziesmu svētki nācijai stiprina pašapziņu, un var uzskaitīt vēl un vēl daudz kā laba, bet ko labu valstij dod dziesmu svētki? Ir taču skaidrs, ka ierēdniecība strādā ar ekseļa tabulām, skolu un novadu reformās galvenie vārdi ir «lētāk» un «efektīvāk», it kā arī «labāk», neprecizējot – kas tieši labāk? Vai dziesmu svētku kustībai lētāk un efektīvāk ir labāk?
– Gan dzīvē, gan biznesā nekad nesavienojas visas trīs lietas – lēti, ātri un kvalitatīvi. Vienalga kādā kombinācijā, bet šīs komponentes strādā pa pāriem, jo trešais elements vienmēr ir pretējs, teiksim, ātri un lēti nebūs kvalitatīvi, lēti un kvalitatīvi nebūs ātri, bet ātri un kvalitatīvi nebūs lēti.
– Atgriežamies pie skolu reformas. Kā tā var ietekmēt kordziedāšanas tradīcijas?
– Reformās vislielākais izaicinājums ir spēja svaru kausos ielikt arī latvietību un izglītību. Protams, novadu reformā tiek runāts arī par izglītību, bet dziesmu svētku sakarā man rūp tas, ka katrā novadā būtu jābūt cilvēkam, kurš ir ar visu sirdi un dvēseli atbildīgs par dziesmu svētku kustību. Šobrīd dziesmu svētku kustība skolās ir atstāta direktora atbildībā.
– «Gribu – atbalstu» līmenī?
– Tieši tā, gribu – negribu, varu – nevaru, patīk – nepatīk un vēl citi objektīvi un subjektīvi faktori. Jo nav noteikumu, ka pie noteikta skolēnu skaita skolā vai klašu grupās ir jābūt korim, šobrīd tikai direktora atbildībā atstāts jautājums – ir vai nav skolā koris, un, manuprāt, tas ir aplami. Neko sliktu negribu teikt par skolu vadītājiem, jo es pats tāds esmu. Taču ne vienmēr direktoriem ir motivācija šo jautājumu kārtot un risināt, jo skolā ir patiešām komplicēti organizēt un rīkot kori, plus vēl atrast diriģentu – tā ir liela problēma reģionos. Tas ir komplekss jautājums, jo ir jārunā arī par atalgojumu un darba apstākļiem diriģentiem, turklāt kora nodarbība jeb, pareizāk sakot, kolektīvā muzicēšana netiek vērtēta kā nozīmīgs mācību priekšmets smadzeņu attīstīšanai. Starp citu, vienīgi kolektīvā muzicēšana attīsta nevis vienu smadzeņu puslodi, bet veido loku starp abām smadzeņu puslodēm, saslēdz kopā, liek darboties. Pasaulē ir neskaitāmi pētījumi par to, bet viss atduras…
– Pret ko?
– Es pat nezinu, kas pie tā ir vainīgs. Negribu apgalvot, ka izglītības sistēmā mēs kopējam kādas citas valsts pieredzi, jo zinu, ka Latvijā diezgan skrupulozi tika iets cauri izglītības saturam, dažādām specifiskām lietām un vajadzībām, bet man ir bažas par to, vai izglītības reformā tiks paredzēts viss Latvijai svarīgais. Latvija nav un nevar būt tas pats, kas, piemēram, Beļģija, Austrija vai jebkura cita Eiropas vai cita kontinenta valsts, tāpēc mūsu izglītības sistēmu reorganizēt pēc copy-paste principa būtu vislielākais noziegums pret latvietību.
– Jūs esat skolas vadītājs.
– Jā, un mēs gatavojamies reformai. Esmu piedalījies daudzās diskusijās un darba grupās, un es nesaku, ka reforma nav nepieciešama, bet es saku – jādomā par reformas veidu un prioritātēm un par latvietības apzināšanos. Tieši dziesmu svētku kustība ir viens no veidiem, kā nemanāmi, pakāpeniski un organiski kļūt par latvieti. Man ir bažas, ka «jaunajā skolu saturā» jautājums – būt vai nebūt koriem jeb kolektīvai muzicēšanai kā oficiālai stundai, kas būtu līdzvērtīga visiem pārējiem mācību priekšmetam – ir atstāts to cilvēku lemšanai, kuri nemaz nepārzina šo sfēru, paši to nav piedzīvojuši vai arī ir ar traumatisku pieredzi no tās. Korim jeb kolektīvai muzicēšanai ir jābūt līdzvērtīgam mācību priekšmetam, kas jāliek līdzās citiem mācību priekšmetiem. Ja tas tā nav, mēs apzogam bērnu attīstību, un tas jau ir noziegums pret nāciju, pret valsti. Es pat nemaz nerunāju par patriotismu, tikai par smadzeņu anatomiju šūnu līmenī.
– Tad jau mūziķi ir slikti lobisti. Daudz tiek runāts par skolēnu pārslodzi, un publiskajā telpā ir daudz diskusiju par to, ko un cik lielā apjomā vajag apgūt skolas programmā. Kā tas nākas, ka nācijā, kas lepojas ar saviem dziesmu svētkiem, ierēdņi un politiķi neuzskata kolektīvo dziedāšanu par mācību stundas vērtu?
– Protams, bērnus vajag vispusīgi izglītot un, iespējams, vajag priekšmetu «dzimtenes mācība» vai «Latvijas mācība», vai «mana Latvija». Tomēr zinu, ka koris ir gandrīz vienīgā vieta, kur skolā satiekas skolēni no dažādām vecuma grupām un darbojas kā komanda, nevis – cits pret citu kā, piemēram, klašu sacensībās mācību priekšmetos vai sportā. Koris ir vienīgā vieta, kur visi virzās uz vienu mērķi, un tā patiešām ir svarīga lieta, turklāt kolektīvā dziedāšana attīsta disciplīnu, izturību, neatlaidību…
– Izklāstījāt savu viedokli par skolu reformu, bet kā novadu reforma var ietekmēt dziesmu svētku kustību?
– Novadu reformas rezultātā diriģents nedrīkst būt atstāts viens, kurš cīnās, lai skolā būtu iespēja dabūt 30 bērnus vienlaikus uz stundu, kurš strādā agros rītos, vēlos vakaros un starpbrīžos un kurš nav spiests iet uz pašvaldību aizstāvēt katru vajadzību, teiksim, autobusa nepieciešamību braukšanai uz skatēm… Jābūt precīzai un skaidrai sistēmai, kas virza procesu, ko saucam par dziesmu svētkiem, tādai, no kuras pašvaldībai nav iespējams atkāpties. Protams, šobrīd formāli pašvaldībai ir jādeleģē cilvēks, kurš par to rūpējas, bet realitātē pašvaldībās šādos posteņos strādājošiem nav ilglaicības. Tomēr kultūra nav acumirklīgs notikums, kultūra nav radāma vienā dienā, pat ne gadā, kultūra ir ilglaicīgs darbs, tā prasa desmitgades, līdz ar to ir milzīgas atšķirības darba rezultātos atkarībā no tā, vai pašvaldībā kultūras jomā strādā cilvēki ar izpratni par tradīciju vai arī to pārvalda cilvēks administrators. Katrā pašvaldībā ir tā sauktie dziesmu svētku koordinatori, bet, kā esmu novērojis, tie nāk un iet… Piemēram, ne tik sen aizbraucu uz kopmēģinājumu, kas notika telpā, kurā nemaz visi kori nevarēja ietilpt, jo nebija padomāts un izrēķināts tik elementārs jautājums. Formāli – telpas ir, bet būtībā darbs ir izdarīts nekvalitatīvi. Kordiriģenta izglītība nav lēta, koru dziedāšana ir sarežģīta, un tas process prasa lielu sadarbību ļoti daudzos līmeņos.
– Ja jau tik daudz sarežģījumu, varbūt valstij nevajag dziesmu svētkus?
– Mēs runājam par to, ko nevar fiziski redzēt. Ja ejam sportot, tad pēc kāda laika pat vizuāli redzam izmaiņas ķermenī, bet cilvēka personības izaugsmē izmaiņas nav ar aci redzamas, turklāt tās nenotiek strauji, lai gan vienmēr notiek pēc dziesmu svētkiem. Bērni, kas tajos ir piedalījušies, kļūst par it kā citiem bērniem – gan skolā, gan kora nodarbībās, gan sadzīvē, gan sabiedrībā kopumā. Patiešām brīnums, kas notiek ar tiem jauniešiem, kas kaut reizi dzīvē ir piedzīvojuši dziesmu svētkus.
– Izskanējis viedoklis, ka vajag aizliegt vai ierobežot alkohola tirdzniecību šo svētku laikā. Ko par šo jautājumu domājat kā skolas vadītājs, kā virsdiriģents un kā tēvs, kura bērni piedalīsies dziesmu svētkos?
– Kā tēvs esmu pret aizliegumiem, tie nedod rezultātu, jo zinu – ja kaut ko aizliegšu mājās, tad viņi to izdarīs ārpusē. Ja aizliegšu kaut ko darīt nepārrunājot un nepaskaidrojot, es zinu, ka bērns vienmēr interesēsies par to, kas ir aizliegts un mazāk pieejams. Ar šo izaicinājumu es katru dienu sastopos skolā un zinu – pamatā ir skaidrojošais darbs, nevis kategorisks aizliegums, lai gan – noteikumi ir nepieciešami.
Runājot par dziesmu svētku nedēļu, man šķiet, ka šā produkta lietotājiem un ražotājiem nekas traģisks nenotiktu, ja tā iegādāšanās iespēja tiktu ierobežota, lai gan oficiāli bērns taču nedrīkst iegādāties alkoholu.
Tomēr mēs pat nenojaušam, cik tuvu mums ir visas bīstamās lietas. Patiesībā – klātesošas, respektīvi, viedierīcēs. Vismazāk mēs varam ietekmēt neformālo un nelegālo izplatīšanas tīklu.
– Iepriekšējos svētkos daudz tika runāts par bērnu slodzi, tika pat atcelts svētku gājiens, kas gan tomēr spontāni notika.
– Dziesmu svētki ir apauguši ar milzīgu apjomu koncertu, pasākumu un notikumu, pārstāvot ļoti dažādas sfēras, ne vairs tikai dziesmu un deju. Šajos svētkos viss satiekas, un tas ir izaicinājums organizatoriem, jo bieži vien bērni, kas gan dzied, gan dejo, gan spēlē kādu instrumentu, ir vieni un tie paši…
Dziesmu svētku darba grupā ir dažādu jomu speciālisti, sākot ar ministriju un policijas pārstāvjiem un beidzot ar ugunsdrošības speciālistiem un mediķiem, ierobežojumu ir ļoti daudz, viņi skatās uz bērnu noslodzi mēģinājumos. Tāpēc šajos svētkos par vienu dienu ilgāks būs bērnu uzturēšanās laiks Rīgā, lai nebūtu pārāk ilgi mēģinājumi vienā dienā, bet tas, protams, palielina svētku izmaksas.
Arī noslēguma koncerta ilgumu patiesībā regulē drošības dienesti – skatās līdzi līdz minūtei.
– Sportiskais princips – ātrāk, augstāk, tālāk – iesakņojies arī dziesmu svētku kustībā. Nekas nevar augt bezgalīgi. Kad beigsies sacensība pašiem ar savu pagātni skaitliskā izpausmē?
– Ar šādu statistiku baro sabiedrību, tomēr tajā noslīkst saturs, jo dziesmu svētku jēga ir pavisam cita.
Citēšu leģendāro Uldi Šteinu, kurš vairākkārt ir teicis, ka mēs ikdienā presē atspoguļojam ikvienu sasniegumu teju vai ikvienam mūsu valsts sportistam, kurš startē jebkurā sporta veidā un pasaules malā, bet šajā informatīvajā telpā ir pazudusi amatieru māksla, tā vispār tur neparādās vai parādās ļoti reti. Un tas jau ir bīstami. Protams, medijiem ir savi izaicinājumi, uzrunājot auditoriju, bet tā reizē ir atbildība, ar kādu saturu un kādiem tematiem «baro» sabiedrību.
– Ikdienas ziņās neskaitāmas reizes var uzzināt, cik punktu guvis kāds sportists, uzvarējis vai zaudējis, bet ziņās nestāsta, kur un kā uzstājies kāds mūziķis.
– Arī piedāvājums vairo pieprasījumu, manuprāt, nevienā ziņu tīmekļa vietnē nav sadaļas «amatiermāksla», lai gan Latvijā amatiermākslā ir iesaistīta milzum liela sabiedrības daļa.
– Kādus redzat dziesmu svētkus pēc gadiem divdesmit?
– Viss atkarīgs no pārmantojamības, tradīciju kopšanas, tie procesi ir sarežģīti un prasa milzīgu darbu, arī milzīgus ieguldījumus. Tas, ko es redzu kopmēģinājumos reģionos, ļoti bieži ir ārkārtīgi aizkustinoši – bērni ir atbildīgi, aizrautīgi, emocionāli, ar blēņām, protams, pa vidu, bet tāpēc jau viņi ir bērni.
– Demogrāfiskā bedre un emigrācija neko sliktu neizdarīs ar dziesmu svētku kustību?
– Šie divi aspekti – noteikti ne. Citi gan var radīt dziļas, nepatīkamas un, iespējams, pat neatgriezeniskas sekas. To sakot, es domāju dažādu veidu reformas. Jo reformām vienmēr ir prioritātes, bet jautājums ir – vai starp tām ir latvietība, tātad – arī dziesmu svētki? Vai Latvija ar savām tradīcijām, kas tik plaši saglabājušās tikai nedaudzām tautām pasaulē, lepojas tikai UNESCO mantojuma sarakstā, bet kā ir ikdienā un realitātē?
Foto: F64