Vai Kriminālprocesa likums tiek grozīts vienas pašas Lemberga lietas dēļ?

Grozījumi Kriminālprocesa likumā, kas paredz ierobežot tiesu debates un pēdējā vārda laiku, saistāmi ar vienu sabiedrībā konkrētu zināmu skandalozu lietu; arī līdzšinējā likuma ietvaros tiesai ir iespējas ierobežot procesa dalībniekus; pēdējā vārda ierobežošana ir antidemokrātiska – atbildot uz Neatkarīgās jautājumiem, teica bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris.

Kā zināms, valdošā koalīcija kā īpaši svarīgus izcēlusi Saeimā uz trešo lasījumu virzītos grozījumus Kriminālprocesa likuma 505. panta trešajā daļā un 508. panta trešajā daļā. Tie paredz tiesnesim tiesības noteikt tiesas debašu un pēdējā vārda ilgumu, kas šobrīd nav iespējams. Tieslietu ministrijas sagatavotājā anotācijā teikts, ka pēc grozījumu spēkā stāšanās «ne tikai tiks nodrošināta procesuālā ekonomija, bet pieaugs arī procesu kvalitāte, jo procesa dalībniekiem būs savs viedoklis un argumenti tiesai jāpasniedz koncentrētākā veidā». Tieši šiem grozījumiem īpašu uzmanību veltījis arī Valsts prezidents Egils Levits, sasaucot pie sevis pilī politiķus – viņa vārdiem runājot, «tieslietu piecnieku».

Slikta metode

Vai patiesi viena skaļa un gara procesa – t.s. Lemberga krimināllietas – dēļ jāgroza likums un šiem grozījumiem jāpiešķir stratēģiska nozīme, Neatkarīgā vērsās pēc padoma pie šobrīd Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektora G. Kūtra. Viņš vērsa uzmanību uz šo: «Tad, kad tika rakstīts šis dažādu tiesību normu ierobežojošais likumprojekts, neviens to skaļi nenosauca, bet katrs pie sevis domāja tikai vienu ilgstošo procesu. Savukārt praktiķi, kuri strādā Tieslietu ministrijas darba grupā, saka – mēdzot būt tādi procesi, kur dalībnieki ļaunprātīgi izmanto savas tiesības. Praksē ir bijušas lietas, kad tiesnesis tiesas sēdē mēģina apturēt runas plūdus un novirzīt runātāju atpakaļ uz pareizo tēmu. Bet jebkurā gadījumā – nojauta tāda varētu būt, ka konkrētie grozījumi ir izstrādāti, balstoties uz vienas vai divu lietu pieredzi. Tā mēdz likumus grozīt, bet tā nav laba metode.»

Risks sabojāt labo

Vaicāts, vai viņam ir saprotams, par kādām vadlīnijām tiesām runājis Valsts prezidents, komentējot iepriekšminētos likuma grozījumus un sakot, ka vadlīnijas esot demokrātijas instruments, G. Kūtris teica: «Vēl neesmu izpratis, par kādām vadlīnijām ir runa. Tās varbūt ir vadlīnijas par tiesu darba un tiesas procesa organizēšanu. Vai to var sasaistīt ar demokrātiskas valsts uzbūvi, es nezinu. Protams, tiesas procesu vajadzētu prast labi organizēt. Grozījumi, kuri tagad ir tapuši, ir arī tā dēļ, ka vērojama neprasmīga, nestingra tiesas procesa vadīšana. Šajā lietā varētu būt vadlīnijas. Bet jebkurā gadījumā ir jāatceras viena lieta, ka, ja kādu likumu groza, lai sakārtotu kādu vienu atsevišķu lietu, tad var tikt sabojāts ļoti daudz kas. Piemēram, tas, ka ierobežos debašu ilgumu – tikpat labi tas var būt pa rokai neprasmīgam tiesnesim un viņš normālā procesā ierobežos debašu ilgumu. Otra lieta. Šajā konkrētajā lietā, par kuru visi it kā domā – tur ir sākušās tiesu debates. Tur vairs nevar ierobežot debašu ilgumu. Ja prokurors jau ir debates norunājis, tad tiesa nevar otru pusi ierobežot un teikt, ka jums nav tik daudz laika debatēm. Procesā abām pusēm jābūt vienlīdzīgām tiesībām. Debašu ilgumu ierobežo tad, ja pirms procesa vai garā un sarežģītā procesā kāds ierosina vai tiesnesis saka, ka, ievērojot procesa garumu un procesuālo ekonomiju, vienojamies par to, ka, piemēram, katrs runās ne ilgāk par trim dienām. Tas jādara sākumā. To nevar darīt debašu vidū, kad viena puse jau ir norunājusi.»

Nevajadzīgi grozījumi

Vaicāts, vai pēc būtības ir pareizi ierobežot taisnības pierādīšanā svarīgo instrumentu – tiesu debates -, G. Kūtris teica: «Tas, ka likumu var grozīt, balstoties uz kādu lietu pieredzi – to var darīt. Tā likumdošana praksē attīstās. Bet tās ir vairākas lietas. Ja cilvēki ļaunprātīgi izmanto kādu procesa niansi un ja redzams, ka cilvēks kādā lietā pārāk ļauni to izmanto, tad, protams, jāizdomā, kā to novērst. Es domāju, ka to varēja izdarīt arī bez likuma grozījumiem.»

Uz jautājumu, kas slikts valstij notiks, ja tā ļaus apsūdzētajam teikt pēdējo vārdu, G. Kūtris norādīja: «Jā. Par šo es pilnībā piekrītu. Uzskatu, ka ierobežot pēdējā vārda ilgumu nevar. Labi, ka Latvijā nav nāvessoda. Tiesības teikt pēdējo vārdu ieviestas, lai pēdējā brīdī cilvēkam ļautu kaut ko teikt, lai viņš, piemēram, varētu attaisnoties saviem tuviniekiem un cietušajiem. Bet mums jau likumā ir norma – ja apsūdzētais pēdējā vārdā atkārtojas, runā par apstākļiem, kas neattiecas uz lietu, viņam var to norādīt. Beigu beigās, ja viņš runā tikai par bērnību, tad viņam var pateikt – paldies, jums vēl ir pusstunda laika, un tad beidziet. Iekļaut likumā normu, kas ierobežo pēdējo vārdu – tas nav demokrātiski, tiesiski.»

Tiesa kā formāla procedūra

Atbildot uz jautājumu – ja valstij tik ļoti jāsteidzas iztiesāt lietas, tad varbūt pareizāk pāriet uz rakstveida procesiem, tās iztiesājot ne ilgāk kā dienas laikā – G. Kūtris teica: «Tie, kas tiesā pārstāv valsti, tiesneši, viņi bieži vien domā, kādēļ vajadzīgs tas garais process, ja viss jau tāpat ir skaidrs. Tad es saku – tādā gadījumā taisām tiesu par formālu, kur tiesneši atnāk, apskatās papīrus, apstiprina apsūdzībā rakstīto un viss. Tiesa nav izrāde sabiedrībai! Tiesa ir paredzēta patieso apstākļu noskaidrošanai! Varbūt tiesā katrs sāk stāstīt citādi nekā teica policijā vai prokuratūrā. To visu vajag salikt kopā un izanalizēt no objektīvā skatu punkta. Tāpēc tiesu nedrīkst pataisīt par formālu procedūru.»

Uz norādi, ka mēs taču tagad uz to virzāmies, G. Kūtris atteica: «Nē, tā nebūs! Bet ir mēģinājumi kādā konkrētā lietā to izdarīt.

Foto: F64