Gundega Repše: Mēs bijām tauta, nevis satracināts pūlis vai manipulējama masa

«Baltijas ceļš ir brīnišķīgs piemērs arī teoloģiskajā paradigmā. Netika gluži griezts otrs vaigs ienaidniekam, taču režīms, kas sapratis tikai varmācības un brutāla spēka valodu, bija šokā. Šodienas cilvēkam, domāju, to pat grūti iztēloties, jo tagadnes džungļos daudzi jo daudzi ir vērtušies vai nu plēsoņās, vai papagaiļos,» saka rakstniece Gundega Repše sarunā par Baltijas ceļu, individuālo un kolektīvo, egoisma kultu, ekonomisko tirāniju, par plikadīdām un šīs pasaules varenajiem.

– Kāds sabiedrības atmiņā Baltijas ceļš ir šodien? Spoža PR ideja, izcili organizēta nevardarbīgas pretošanās akcija, hepenings, liela mēroga tusiņš…?

– Par sabiedrību nezinu. Arvien grūtāk to nojaust – kad cilvēki runā to, ko no viņiem sagaida, kad iztaisās par varoņiem, kad stāsta to, ko patiešām piedzīvojuši.

Manā atmiņā tas ir unikāls laiks, jo, piedzīvot vēstures griežus, ir nepārvērtējama pieredze. Joprojām uzskatu, ka Atmodas laiks atraisīja cilvēkos cildenākās un godājamākās kvalitātes, ko parastā dzīve šķietami un diemžēl nepieprasa. Vismaz mūsu sabiedrībā. Baltijas ceļš ir brīnišķīgs piemērs arī teoloģiskajā paradigmā. Netika gluži griezts otrs vaigs ienaidniekam, taču režīms, kas sapratis tikai varmācības un brutāla spēka valodu, bija šokā. Šodienas cilvēkam, domāju, to pat grūti iztēloties, jo tagadnes džungļos daudzi jo daudzi ir vērtušies vai nu plēsoņās, vai papagaiļos.

– Vai iespējams raksturot baltiešu emocionālo un cilvēcisko attieksmi, kolektīvo atmiņu par 1939. gadu pirms 30 gadiem un mūsdienās? Vai ir būtiska atšķirība?

– Nezinu, vai pat ir jēga salīdzināt. Neesmu arī nekāds baltiešu sociālantropologs. Ir cita sabiedriskā iekārta. Gluži citas vērtības. Lūk, nupat te vējoja kāds kārtējais «pētījums», ka mūsu ļaudis par vissvarīgākajiem jautājumiem uzskata ekonomiskos. Nevis morālos. Lūk, arī atšķirība, salīdzinot ar laiku pirms 30 gadiem.

– Kā mūsdienu indivīdam, kura dzīve teju vai apstājas, ja «uzkaras» tehnoloģijas, var izskaidrot to, kā divi miljoni cilvēku sanāca kopā, lai 23. augustā pulksten 19.00 vienkārši sadotos rokās 600 kilometru garumā, bet galvenais – kāpēc? Turklāt tas notika laikā, kad nebija ne interneta, ne mobilo telefonu, ne sociālo tīklu.

– Protams, ka brīvības instinkts un nenosmacētās alkas pēc pazaudētās valsts. Fantastisks egregors, ko nevajadzētu neņemt vērā. Unikāla situācija, kura reāli un ilustratīvi parādīja, ka pilnīgi ikviens cilvēks ir vajadzīgs, nepieciešams, izšķirīgs.

Apgriezti proporcionāla bilde šodienai, vai ne? Zobiem un nagiem stiprākajiem jāmēģina pierādīt, ka viņš/viņa vispār drīkst būt šajā pasaulē. Baltijas ceļā tika gaidīts ikviens. Neatceros, ka nopelniem bagātajiem būtu kādi PR-am izdevīgāki ceļaposmi, tā teikt, partera ložas, bet tā saucamajai vienkāršajai tautai – pierobežas gabali. Protams, bija vēl daudzu un dažādu apstākļu kritiskā masa, ceļš nenolaidās no zila gaisa, bija Helsinki – 86 un daudzas jo daudzas pilsoniskas akcijas līdz 1989. gadam, bet tas, kas var šad tad iedzīt nostalģijā, ir – jā, mēs bijām tauta, nevis satracināts pūlis vai manipulējama masa. Par to, kas notika uz šā sakrālā tautas garīgā kapitāla, es tagad negribu runāt. Mēs visi zinām, kas nāca pēc tam un kā šīs kvalitātes tika piesmietas visciniskākajos veidos. Un tomēr – ir labi atcerēties, kāds garīgais kapitāls mums bija pat pēc 50 okupācijas gadiem.

– Vai Baltijas ceļa sakarā var runāt par sabiedrības, nācijas zemapziņas faktoru? Atmiņās daudzi saka – es nezināju, kas ir Molotova – Ribentropa pakts, bet zināju, ka ir jāiet?

– Cilvēks, manuprāt, gandrīz vienmēr ar sirdi jūt, kā ir jādara. Vismaz toreiz sirds noteica maršrutus. Šodien sirdspukstus iztulko racionālais prātiņš, sverot riskus, labumus, izdevīgumu. Bet nav veselīgi salīdzināt. Man tikai ļoti gribētos, ka Atmodas un Baltijas ceļa dalībnieki atcerētos to savu emocionālo spēku, garīgo noturību šodien. Un liktu to lietā, nevis sērstu pie pagātnes sērīgajām oglītēm. Tas ir izšķirīgi svarīgi morāli saindētā valstī. Ja šo spēku nevar noturēt, tad jau jāsaka – priekš kam tas viss bija? Un to es neteikšu, to lai saka anonīmie interneta komentāru varonēni un algoti manipulatori.

– Cilvēka esība izpaužas trīs veidos – individuālā, kolektīvā un sabiedriskā. Ideāli, ja tas ir balansā, bet laikam jau konkrētā brīdī kaut kas izvirzās priekšplānā. Ikvienam cilvēkam vienmēr ir savas aktuālās problēmas, bet kurā brīdī un kādu motīvu vadīts viņš tās spēj nolikt malā?

– Te nu mēs varētu pastrīdēties – kādos veidos cilvēka esība izpaužas, bet es sapratu, kurp jautājums tēmēts. Varu izteikties tikai par savu pieredzi. Droši vien, ka tā ir okupācijas režīma trauma, bet man no sākta gala individuālisma dieviņš bijis tai svarīgākajā altārdaļā. Un tas ir saprotami – savu iluzoro brīvību bija tolaik iespējams piekopt tikai individuālisma būrītī. Vai ķēķī. Es ķēķī nevarēju – 30 gadu nodzīvoju komunālajā tautu draudzībā. Bet vēlāk, kad jau labi iepazinos ar kapitālisma dievišķo egoismu un cilvēku iekapsulēšanos savās cīņas bruņās, man atkal savajadzējās aktivitātes, kas vērstas uz kopību.

Ir jāšķir debilais kolektīvisms, ko pārdzīvoja paaudzes, kam kolhozu ideoloģija izšķaidīja smadzenes, no kopības, no sadarbības kāda laba mērķa dēļ. Es saprotu tikai tādu sadarbību, kas respektē visu sabiedroto individuālismu. Taču – ne egoismu. Jo nelieši vienmēr iesprauksies tur, kur notiek labas lietas. Ciktāl kopīgas idejas nāk pašam par labu, tiktāl – brīnišķi. Kolīdz kaut kas jāupurē solidaritātes dēļ – ai, tagad es atkal būšu tas spicākais individuālists, unikālā personība. Tas var saindēt kopīgu mērķu lauku uz ilgu laiku. Bet sadarbība ir vienīgā iespējamā nākotnes forma. Nu, nepietiks visiem visa uz mūžīgiem laikiem. Būs atkal jāiemācās sarunāties. Egoisma kults, protams, ir necaursitams, labi iestiprinājies apziņā, taču uz nāves cisām, nez kālab, cilvēks sauc palīgā pēc otra, pēc trešā, pēc sabiedrības, pēc Dieva. Tad visi, izrādās, ir bijuši vajadzīgi.

Un vēl, atbildot uz jautājumu – kurā brīdī un kādu motīvu vadīts cilvēks savas būšanas noliek malā. Man šķiet, ka neko nevajag nekādā malā nolikt. Nav viena puse un otra puse. Nav viens pret vienu. Galu galā ir taču nesvarīgi – labā vai kreisā roka, ir svarīgs cilvēks, kuram ir šīs abas rokas. Es tālab arī vienmēr ieņirdzu par «es kā rakstniece», «es kā direktors», «es kā deputāte». Nu, kas tā par šizofrēniju vai, vēl ļaunāk, dubulto spēli, teijāteri? Tu neesi tu? Un katrreiz ar citiem dzīves principiem? Nezinu, varbūt tur arī atrodams vismaz kāds no tagadnes liekulības avotiem.

– Vai vispār var definēt, kādos apstākļos indivīds ir gatavs kā svarīgāko likt kolektīva vajadzības?

– Nevispārināšu. Un modelēt baisus vēstures scenārijus arī negribas. Tomēr esmu piedzīvojusi pāris mokošas situācijas, kad t.s. kolektīva vajadzības tiek izspēlētas kā manipulācija, un tā ir augstākās klases nelietība. Tad izšķiršanās ir drausmīgi pazemojoša, jo tie, kas uzdodas par «kolektīvu», ļoti labi zina, ka es par cunfti nestučīšu. Jo arī tas ir padomju traumas piedzīvojuša cilvēka goda kodekss. Nevākšu arī čekus no manikīres, nesapņošu par loteriju. Labprāt piedalītos Rīgas domes loterijā ar Rīgas satiksmes braukšanas taloniem, tas gan. Bet ļaut izbraukt draņķiem uz cilvēka personiskajām īpašībām – tas tāds Dostojevskis.

– Rietumos sabiedrībā dominē «es» jēdziens, Austrumos – «mēs». Kā tas nosaka sabiedrības dzīvi? Kā tas varētu transformēties, kādas fundamentālas sekas atstāt nākotnē, teiksim, viena cilvēka mūža perspektīvā?

– Par Austrumu «mēs» varētu pakašķēties, bet perspektīva – jā, nebūs citas izejas, kā domāt par «mēs». Protams, ja neizvēršas kāda autoritārisma forma, kad garīgā eksistence atkal būs jāiedzen individuālisma zemnīcā.

– Kad kolektīvs, sabiedrība kļūst par masu? Vai kam tādam ir pazīmes mūsdienās – no pretkomunisma sabiedrības uz iebaidītu un paklausīgu pūli, jo patiesībā šī sabiedrība ar radošo domu un brīva cilvēka rīcību īpaši neizceļas; ir vieni (lai arī ir sabiedrības daļa), kas diktē noteikumus (nereti – apšaubāmus un destruktīvus), ir citi, kas tos bez ierunām pilda, jo – tāds ir likums? Saprotu, ka demokrātija nav anarhija, tomēr nereti, skatoties uz valsts varu, tā šķiet.

– Ekonomiskā tirānija var ļoti labi tikt galā ar sabiedrību. Un sekas ir klausīgs, sevī rūgstošs pūlis, kurš nerunā to, ko domā, jo baidās zaudēt darbu, rekomendācijas, stipendijas, lomas, prēmijas utt. Ekonomiskie tirāni nemīl savu tautu. Kur nu tautu, nemīl cilvēkus. Viņi mīl varu. Zaudē prātu no varas apziņas. Daudziem tā gadās ar iedomātu slavu, arīdzan. Nu, ir tak cilvēks vājš, ko padarīsi, bet dzīve jau tālab dota, lai kaut ko no sevis iztaisītu.

Baidos, ka deviņdesmito un Šķēles valdījuma gadu filozofi, kas sita bundziņas no katra stūra, ka «labs cilvēks nav profesija», ir labi pastrādājuši. Vai vari iedomāties, ka 1. septembrī atrastos viens skolnieks, piemēram, kurš, vaicāts, par ko tu gribi kļūt, atbildētu – par labu cilvēku? Mha-ha-hā! Par konkurētspējīgu, labi apmaksātu, uzvaras apsolījuma svētītu – nu, vismaz dienas varoni. Nu, jā, man ir norūpējies skats uz tagadnes sabiedrības un varas attiecībām. Man gribas iešūpot cilvēkus – jūs neesat tie, par kuriem tiekat uzlūkoti. Jūs esat nesalīdzināmi stiprāki un labāki, jūs neesat balasts un akmens kaklā budžeta sviedru vannās, ne nerru armija oligarhu azartspēlēs, jūs visi esat vajadzīgi. Katrs savā vienīgajā vietā – tāpat kā Baltijas ceļā. Nenoticiet tam, ka jūs esat lūzeri, pretīgi kašķīgi latvieši, kas zaudējuši savu valsti. Nu, re, uzvilkos. Bet vajag pavērot klintis. Vai tuksnesi. Mazmazītiņa sēkla kaut kādā brīnumainā veidā tomēr atrod to šķietami neiespējamo situāciju – saķer lietuslāsi un pieķeras smiltij, un izdīgst, un uzzied. Ir.

– Latvietis ir viensētnieks, kas pat negrib un bieži vien arī nemāk vienoties, kopā sanāk īpašos brīžos, teiksim – talkās, Dziesmu svētkos, Baltijas ceļā. Kāpēc tomēr sanāk kopā, vienojas? Kas ir patiesais dzinulis?

– Tā ir dabiska tieksme būt labam, labākam nekā vakar. Dziesmu svētkos tur vēl darbojas kaut kāda maģija, jo kolektīvā apziņa tiek uzkurbulēta ar skaņu, ar milzīgu lādiņu. Vēl tā zemapzinīgā ticība brīnumam. Ka tas būs pagrieziens, pavērsiens reizi par visām reizēm.

Neviens jau negrib dzīvot ar domu, ka burtiski katra diena ir cīkstiņš par cilvēku sevī. Tos procesus – visu gadu taisi cūcības, bet pārreiz gadā nomazgājies balts un svētīgs, tos man gribas spekulatīvi pamodelēt. Teiksim, ir viens rūdīts kabatzaglis – paaudžu paaudzēs, bet, lūk, vienam bēdīgam bārenim uzdāvināja velosipēdu. Vai – vēl trakāk – cilvēks, kurš ir tīši nogalinājis vairākus cilvēkus, bet vienu izglābis, jūrā slīkstot. Trakas tādas salīdzināšanas, bet tas varbūt patur pie prāta, ja galīgi visi orientieri zūd. Dziesmu svētkos mēs visi esam tie, kuri izglābj gan sevi, gan to slīkstošo. Ņirdzīgie un smīnošie, tāpat kā kaprači, būs vienmēr. Tomēr, ja kultūras slāpes ir vienīgi pēc brīnuma svētkiem, tad nākotne mālējas pabaisa.

– Vai kādus secinājumus liek izdarīt fakts, ka Molotova – Ribentropa pakta slepenās vienošanās protokols joprojām nav atcelts – 80 gadu pēc tā noslēgšanas, 30 gadu pēc Baltijas ceļa?

– Kā – atcelts? Ko tad tas nozīmē? Ka nekādas okupācijas nav bijis? Atceļam noziedzīgo protokolu un dzīvojam draudzīgi? Nudien, nesaprotu. Cita lieta, ka okupācijas sekas uzpeld un liek par sevi manīt gandrīz ikvienā dzīves jomā. Nemaz nerunājot par varas stilistiku, vecajām iedomām par lietu kārtību un tādā garā. Un vēl tās bailes no vēstures, no pagātnes. Apburoša liekulība, jo, piemēram, Romā vai Grieķijā tie paši personāži siekalojas katrā solī – drupas, kultūra, senatne! Vēl, protams, ir čekas mantojums, ko vēsturniekiem un ideologiem nu nekādi neizdodas iekomponēt okupācijas kopainā. Vērienīgas manipulācijas, nodarījumu relativizēšana utt. – tas, lūk, man šķiet, ir jāvērtē un jāvētī, līdz izdilst balts. Bet iesaistīto ir tik daudz, melu tik daudz, ka cerības uz drīzu apskaidrošanos tikpat kā nav. Lūk, tas ir tas pats – reizi nostāvējis Baltijas ceļā, cilvēks iedomājas, ka savu kolēģu stučīšana garu gadu garumā ir tik vien kā nepieklājīgs šķaudiens klavierkoncerta laikā.

– Šogad tiek rīkots virtuālais Baltijas ceļš, kura organizētāji saka – tā ir iespēja apliecināt savu patriotismu? Par to varētu pasmaidīt, tomēr – kāpēc brīva un labklājīga sabiedrība nav gatava kaut kam tik nozīmīgam, lai godinātu pati savu vēsturi? Augstākais, ko varam – parādīt filmas par tā laika notikumiem, sarīkot kādu izstādi vai rokkoncertu, amatpersonas – aiznest ziedus pie Brīvības pieminekļa… Kāpēc mums šobrīd nevajag neko tik vērienīgu, emocionālu un cilvēcisku attieksmi paudošu? Nav par ko, nav pret ko? Ko tas pasaka par mums, šo laiku, šo sabiedrību?

– To arī saka – ka esam sašķelti, sašķēlušies, sanaidoti un sanaidojušies, netaisnīgas, bandītiskas politikas rezultātā jau kopš deviņdesmitajiem sagrupēti plikadīdās un šīs pasaules varenajos, un šie apstākļi nevar kumulēt vienotu, skaidru mērķi. Tos var īstenot domubiedru grupās, labākajā gadījumā – nozarēs. Tāda akmeņu nešana jaunam templim. Katrs pa vienam. Bet man nav padoma, kā pie nešanas nepielaist tos, kas jau sākotnēji nolūkos tos skaistākos akmeņus savai personiskajai villai. Jo tad templis sabruks.

Foto: F64